Endorfīnu medniece. Putnu vērotājas piezīmes

Rīta kafija, vērojot vistu vanagu 

“Mans stāsts par putnošanu sākās 2021. gadā, kad vistu vanags bija izvēlējies ligzdot pretī manas darbavietas logiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas parciņā. Viņš bija drošs un aktīvs, un, dzerot rīta kafiju, vanaga vērošana mums pārtapa gandrīz rituālā: ā, re, žāvē spārnus vai sēž uz zara, vai laižas mīlas dejā. Kad ligzdā ieraudzīju mazās galviņas, zvanīju kolēģim infektologam asoc. prof. Raimondam Sīmanim, kurš ir liels putnu pazinējs un vērotājs (arī izcils stāstnieks un skaistu dabas un putnu fotogrāfiju autors!), un vaicāju, vai kādam jāpaziņo par vistu vanaga mazuļiem. Viņš padeva ziņu tālāk Imantam Jakovļevam, kurš nodarbojas ar plēsīgo putnu gredzenošanu, un tad jau varējām vērot, kā viņš rāpjas kokā, nolaiž mazos vanadziņus, un apskatīt tos tuvumā! 

Ja runājam par sakritībām dzīvē, interesanti, kā informācija pie mums nonāk. Kolēģītei, kurai bija apaļāka jubileja un patīk putni, nolēmu uzdāvināt putnotāju bībeli — Collins Bird Guide (izdota arī latviski: Lāšs Svensons, Kilians Malernijs, Dans Seterstrems “Putnu noteicējs”). Pie reizes pasūtīju arī sev un sūtījumā saņēmu bukletiņus: laipni lūdzam stāties Ornitoloģijas biedrībā. Kāpēc ne?! Rīgā ir ļoti aktīva grupa, sazinājos ar pārstāvi Gunu Rozi, kas mani informēja par aktuālajiem pasākumiem. 

Bet, ja paskatos vēl senākā pagātnē, putni man allaž patikuši. Draugi dāvināja dažādas putnu lietas, suvenīrus, taču man vienmēr šķita, ka putnu vērošana ir ornitologu, biologu privilēģija. Taču tā nav tiesa, to var darīt jebkurš. 

Bet, ja par dzīves sakritībām, tad daudzas lietas man grozās ap vienu māju — tā ir māja, kurā ir Ārstu biedrība. Tajā pašā mājā ir Ornitoloģijas biedrība. Un šajā mājā kādreiz bija Misiņa bibliotēka, kur par vadītāju strādāja mana mamma. Atceros, kā mamma vakarā sajūsmināta stāstīja par Misiņa kluba lekcijām, kurās tādā oldskūlīgā stilā uzstājās dažādi speciālisti, rādot plakātus. O, mums šodien bija ornitologs, tik interesanti!”

Torņu cīņas, putnu rallijs un citas sacensības

“Putnu vērotājiem ir savas cīņas, un visi šie pasākumi man bija labs tramplīns — atradu domubiedrus un draugus. 2022. gadā biju izgājusi tiešsaistes lekcijas par pirmajiem soļiem putnu atpazīšanā, ko vada Andris Dekants, un viņš mums, kursantiem, izveidoja Facebook grupiņu. Apbrīnoju viņa pacietību un iedrošinošo attieksmi, noteikti viņam bija liela loma, kāpēc mēs, iesācēji, tik entuziastiski aizrāvāmies. Tieši caur Facebook grupiņu tiku uzrunāta, vai gribētu piedalīties Torņu cīņās. 

Torņu cīņās ir interesanti noteikumi — pēc godīguma principa. Komanda tornī sēž četras vai divdesmit četras stundas, katrā komandā trīs četri cilvēki, un konkrētajā laikā jāsavāc iespējami vairāk putnu sugu. Varbūt kāds putns pārlidos un tā būs tikai minūte. Izlien no ezera ūdensvistiņa, pagrozās brīdi un vairs to neredzi. Ja pieskaiti, tad ir, nepieskaiti — nav. Turklāt suga jāfiksē (jāredz vai jādzird balss) vismaz trim no komandas. Var tajā brīdī nesaprast, kas tas par putnu, bet ir lietotnes putnu balsu noteikšanai, var šķirstīt arī grāmatas, meklēt. 

Dažās komandās ir tik spēcīgi ornitologi un entuziasti, ka spēj putnu atpazīt tālumā pēc pikseļa, pēc putna kustības, lidojuma, silueta. Mēs  komandā “Svilpastes” bijām iesācējas, tāpēc arī tāds nosaukums, jo likās — tas ir svilpastīgi piedalīties tik nopietnās sacensībās! Mūsu galvenais mērķis bija piedzīvojums, jo ikdienā nez vai sēdēsi tornī četras stundas. 

Vēl ir putnu rallijs, uzdevums arī ir savākt iespējami vairāk putnu sugu. Nesēžam vienā punktā, bet izbraucam veselu reģionu, piemēram, pagājušajā gadā tas notika Ventspilī, šogad Dobeles rajonā.

Te grūtības un izaicinājums slēpjas plānošanā un zināšanās. Lūdzam palīgā pieredzējušus putnu vērotājus, jo maršrutā jāiekļauj dažādi biotopi: gabaliņš piejūras, mežs, pļavas, pilsētas, vietas, kur ir lopi.  

Vēl ik oktobri notiek Rīgas putnu cīņas: astoņas stundas jāpārvietojas pa Rīgu un jāskaita putnu sugas. Ir arī gada īsākās dienas putnu skaitīšana.” 

...un tad atveras pasaule aiz aizkariņa

“Ja iziesit ārā, liekas, hmm, nav neviena putna! Kur viņi ir?! Nu, labi, daži ir — redzi zvirbuļus, baložus, kaijas. Dažus pavasaros dzirdi. Bērnībā šķirstīju putnu grāmatas, bet, izejot laukā, vienmēr šķita, ka grāmatā redzēto putnu nav. Taču fenomenālā kārtā viņi ir!

Tikai jāzina īstais laiks un vieta. Ja cauri parciņam iziesit agrā rīta stundā vai vakarā pirms saulrieta, iespējamība ieraudzīt putnus būs krietni lielāka nekā dienas vidū. 

Putnus var vērot visa gada garumā, pīķis, protams, ir pavasaris un rudens — pavasarī ir pārošanās, dzirdi balsis, dziesmas, bet, tuvojoties rudenim, putniņiem paliek tā sauktie saucieni: viņi pīkšķ, sisina, čiepst, nedzied vairs smuko trellīti. 

Kad vēro putnus, paveras cita dimensija, pasaule — kā aiz aizkariņa.

Nesen bijām Ainažos, cilvēki iet uz molu skatīties saulrietu, pirms mola ir dubļu plančkiņa. Mēs, trīs meitenes, sajūsmā fotografējām, filmējām retu putniņu šaurknābja pūslīti, kuri nelielā skaitā migrācijas laikā pārlido. Mazītiņš putniņš, paslēpies brūnajā dublītī, — ja speciāli neskaties, tad neredzi. Mēs pilnīgā starā — filmējam, fotografējam, iet cilvēki garām un saka: vai viņas dubļus fotografē?! (Smejas.) Tad no niedrēm izlien dumbru cālis, pastaigā. Viena no mūsu meitenēm aizgrābtā balsī čukst: redz, kur zivju dzenītis! Turpat blakus sēž, saules apspīdēts! 

Rudeņos ir laba iespēja doties uz moliem, piemēram, uz Mangaļsalas molu, tur gar maliņām sastopami visi foršie migrantiņi. Šņibīši, tilbītes, viņi ir diezgan droši, un tas ir labs veids, kā putnus ieraudzīt tuvumā, jo daudzi slēpjas, jāsēž slēpņos, lai tos nofotografētu.

Putnu sugas Latvijā ir tuvu pie četriem simtiem. Bet tās visas nav ligzdojošās, ir arī tādas, kas tiek novērotas migrācijā. Ziemā, protams, mazliet bēdīgāk, jo putnu koncentrācija nav tik liela. 

Kā ziemotājus var redzēt eksotiskās zīdastes. Ziemā par modeļiem kļūst visādu veidu zīlītes, dzilnīši, dzeņi. Ūdensstrazds — unikāls putns, pie mums sastopams tikai ziemā.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada novembra numurā