Dzīves mācības jeb “Nespļauj kāpostos”! Uroloģe-onkoloģe Dzintra Litavniece
Tas ir izdevies, taču daktere neslēpj, ka saņēmusi vērtīgas dzīves mācības kā profesionāli, tā arī pavisam privāti. “Nespļauj kāpostos!” – šis latviešu tautas teiciens uz viņu esot attiecināms pat trīskārt.
Jūs esat viena no tām liepājniecēm, kas mācījās 5. vidusskolā, no kuras ļoti daudzi audzēkņi aizgāja studēt medicīnu.
Jā, jo mums bija ļoti spēcīgi bioloģijas un ķīmijas skolotāji. Nu kaut vai ķīmijas skolotājs Roberts Akermanis - par viņu Liepājā joprojām stāsta leģendas, un daudzi ārsti tieši viņu piemin, kad runā par profesijas izvēli. Tāpat bioloģijas skolotāja Velta Elekse. Viņi abi vadīja pulciņus, kur šos priekšmetus varēja iepazīt padziļināti un veikt arī dažādus mācību eksperimentus.
Vidusskolā man citu domu vairs nebija, taču, protams, nepiedzimu ar pārliecību, ka būšu ārste un kur nu vēl - uroloģe. Savā ziņā par šo izvēli jāsaka paldies arī tēvam. Viņš rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" strādāja smagu un netīru darbu. Un man viņš arvien teica: tu, meitiņ, gan varētu mācīties par ārstu. Tad tev būtu labs darbs tīrā vidē baltā halātā. Tas varēja būt viņa sapnis - lai meitai dzīve būtu vieglāka.
Jums ir piecus gadus jaunāks brālis, taču viņš jau daudzus gadus maizi pelna citā valstī.
Esmu par to domājusi un runājusi arī ar draugiem un kolēģiem - laikam tomēr vecāki savā pirmajā bērnā iegulda vairāk. Ne materiālā ziņā, bet - enerģiju, gribasspēku, mērķtiecību un citus dotumus.
Bet varbūt meitenes ir centīgākas?
Varētu būt arī tā... Es mācījos labi, man bija skaidrs, ka tas ir mans pienākums un mans uzdevums. Un vienmēr zem mana goda ir bijis palikt pēdējai - allaž esmu gribējusi, lai ar mani rēķinās. Bet, lai tas notiktu, tev pašam jāpierāda, ka esi tāds, ar kuru var rēķināties. Nekad neesmu gribējusi kā pelēka būtne sēdēt stūrītī.
Pēc Medicīnas institūta beigšanas atgriezāties Liepājā kā jaunā ķirurģe, taču drīz vien nonācāt uroloģijā, par ko nebija ne domāts, ne sapņots. Kā tas notika?
Sākums bija gaužām vienkāršs - kad atgriezos Liepājā, slimnīcā ķirurģijas nodaļā nebija brīvas ķirurga vietas. Taču te man ir jāsāk stāsts par dzīves mācībām. Latviešiem ir teiciens: "Nespļauj kāpostos!" Es to esmu izdarījusi trīs reizes. Bet labākais tas, ka nevienu no tām neesmu nožēlojusi.
Sāksim ar pirmo!
Tā attiecas uz uroloģiju. Kad slimnīcā man neatradās vieta ķirurģijā, ļoti skaidri zināju, ka sēdēt tikai pieņemšanā poliklīnikā nevēlos, jo ķirurgam vajadzīga operāciju prakse. Zināju: ja palikšu poliklīnikā, tad šai profesijai esmu zudusi. Lai saglabātu vietu slimnīcā, piekritu kļūt par Asins sagatavošanas nodaļas vadītāju. Pēc kāda laika atbrīvojās urologa vieta - no darba aizgāja Ausma Spriesle, ilgus gadus vadošā uroloģe Liepājā. Šo vietu piedāvāja man. Arī tā ir specialitāte, kurā operē, taču par uroloģiju tolaik neko nezināju, jo biju taču mācījusies vispārējo ķirurģiju. Sāku strādāt ar pacientēm un mācīties uroloģiju, taču, kad man piedāvāja strādāt arī ar vīriešiem, diezgan strikti, pat šerpi pateicu: nē, tajās palātās neiešu! Jā, piedalījos operācijās un darīju visu citu, bet vīriešu palātās atteicos iet. Taču manu atteikšanos var pavisam loģiski izskaidrot: toreiz, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, uroloģija bija daudz atšķirīgāka nekā mūsdienās. Nodaļā virmoja specifiska smaka, ko nevarēja likvidēt ne ar kādiem līdzekļiem. Tas patiešām bija dramatiski, kā tie vīri pa nodaļu staigāja ar vaļējām urīna pudelēm un drenām. Daudzi to vairs neatceras, un daudzi to pat nav piedzīvojuši.
Tagad tieši vīriešu kārtas pacienti ir jūsu galvenais darbalauks.
Tā nu ir noticis. 1986. gadā, kad Liepājā atvēra jauno slimnīcu, vairs nenodalīja sieviešu un vīriešu uroloģiju. Sākums, protams, nebija viegls, man bija ļoti, ļoti daudz jāmācās, taču uzskatu: ja kaut ko grib, tad izdarīt var visu! Un, ja bijušo tagad "patin" atpakaļ, es ar visu notikušo esmu ļoti apmierināta.
Varbūt pat labi, ka jums neatradās vieta ķirurģijā?
Varbūt arī tā. Saprotu, ka tas ir ļoti grūts darbs. Taču to var saprast tikai tas, kurš diendienā to izbaudījis vai redzējis, kā kolēģiem ikdienā jāstrādā. Ķirurgs no rīta aiziet uz darbu un nezina, cikos tiks mājās. Man tomēr ir citādi. Un, lai cik laba vai slikta es savai ģimenei esmu bijusi, man kaut kāda daļa no sevis tai bija jādod. Man ir dēls, un es nevarēju dzīvot tikai un vienīgi darbā un darbam.
Kāpēc izvēlējāties ķirurģiju?
Tāpēc, ka gribēju palīdzēt ar savām rokām. Tolaik neapzinājos, kas tas ir ļoti grūts darbs. Mana vienīgā vīzija bija, ka operēšu, darīšu šo skaisto darbu ar savām rokām un redzēšu tā rezultātus.
Ļoti romantiski izklausās.
Jā, praktiska darbošanās man patikusi jau kopš bērnības. Man bija ļoti skaistas vasaras pie omītes laukos. Tur bija mājdzīvnieki, un darboties ar tiem man ļoti patika! Nu kaut vai tas, kā no olas izšķīlās cālīši, kā vakaros tie bija jāvāc kastītē un jāliek gulēt. Laukos pavadītais laiks atstāja pēdas uz visu mūžu, dzīvniekus mīlu joprojām. Pirms desmit mēnešiem mūsu ģimenē ienāca dalmācietis Bono, kurš mūs mīl nesavtīgi un reizē prasa arī nedalītu uzmanību.
Pēc augstskolas beigšanas negribējāt palikt Rīgā?
Nē, jo man bija pārliecība, ka labāk es esmu tāda, ar ko rēķinās Liepājā, nevis kaut kas sīks un mazs Rīgā.
Galvaspilsētas kolēģi par jums izsakās ļoti atzinīgi, uzsverot, ka, pateicoties tieši jums, Liepājas slimnīcā uroloģija ir tik augstā līmenī.
Tas nācis ar lielu, lielu darbu. Protams, tagad varu teikt, ka ļoti labi orientējos specialitātē, taču, lai tas notiktu, bijuši kursi, mācības, pieredzes apmaiņas braucieni, kongresi, konferences. Kad tika atvērtas robežas un varējām iepazīt kolēģu darbu Rietumos, esmu izmantojusi visas iespējas un vedusi uz Liepāju jaunas vēsmas, jaunas metodes, meklējusi aparatūru - visu, kam tikai esmu tikusi klāt.
Kuri ir otrie "piespļautie kāposti"?
(Smejas.) Kādreiz teicu: nekad mūžā neprecēšos ar čangali! Taču apprecējos ar savu Ivaru, kurš ir dzimis Latgalē. Caur viņu es šo reģionu iepazinu un iemīlēju, un arī tagad, aizbraucot ciemos pie radiem Preiļos, joprojām pārliecinos, cik tur jauka vide un sirsnīgi cilvēki. Un es pat mācos un cenšos ar viņiem runāt latgaliski!
Ar ko Ivars jūs iekaroja?
Ar savu būtību. Mēs gan satikāmies Liepājā. Bet latgaliskā mentalitāte nekur nepazūd.
Jūsu kopīgā laime gan bija pavisam īsa - tikai trīs ar pusi kopdzīves gadi (dakteres vīrs - Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas Izmeklēšanas dienesta Izmeklēšanas daļas vecākais izmeklēšanas virsnieks komandkapteinis Ivars Litavnieks - pirms trim gadiem pēkšņi nomira - aut.).
Tā diemžēl bija gan... Bet neviens nevar atbildēt uz jautājumu: kāpēc mums bija dots tik īss laiks. Nevar! Esmu meklējusi visādus skaidrojumus, taču uzskatu - katram cilvēkam savs Liktenis. Protams, katrs tajā varam kaut ko pamainīt, taču radikāli izmainīt gan ne. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ikkatrs piedzimstam ar kādu sūtību un uzdevumu. Un, kad tas ir izpildīts...
Jūs abi satikāties jau brieduma gados. Kāda bija šī mīlestība?
Mēs abi bijām jau dzīvi pietiekami pieredzējuši, mums nevienam šīs nebija pirmās attiecības, tā bija rimta un nobriedusi mīlestība ar savstarpēju cieņu un sapratni. Ivars pēc izglītības bija jurists, ar augstu intelektu un domāšanu, tāpēc mums vienmēr bija tēmas, par ko runāt un ko apspriest. Un viņš man bieži vien deva vērtīgas pamācības un situāciju analīzes.
Ar ko, jūsuprāt, tāda brieduma gadu mīlestība atšķiras no tās, kas ir jaunībā?
Ar prātīgumu. Jaunībā mīlestība ir kaislīgāka, bet arī gaisīgāka. Tā vairāk ir emocionāla, brieduma gados - rimtāka.
Un kura labāka?
Neko jaunu nepateikšu - katram vecumam savs skaistums un sava piemērotība. Tāpēc vajadzīgas abas mīlestības. Bet domāju tā: ja kaislīgajai jaunības mīlestībai būtu bijis lemts turpināties ilgus un garus gadus, arī tā ar gadiem kļūtu citāda - rimtāka.
Foto: Egons Zīverts un no personiskā arhīva
Pilnu raksta versiju laiet žurnāla Doctus 2012. gada maija numurā