Rīta pusē plānveidā izoperēti divi puisīši. Līdz mazo pacientu ambulatorai pieņemšanai vairākas brīvas stundas. Bērnu ķirurgs OLAFS VOLRĀTS ir paguvis paēst pusdienas. Nekur nav jāskrien. Nekas nav jāsasteidz. Mēs tiekamies Valmierā, Vidzemes slimnīcā, kur Dr. med. Olafs Volrāts sastopams divas reizes mēnesī, kad izmeklē, konsultē bērnus un, ja nepieciešams, tepat viņus arī operē.
Pērn savu darbu sarakstam pievienojāt konsultācijas un operācijas Valmierā. Kāpēc? Esat Rīgas klīnikās aizņemts operējošais ķirurgs. Jums ir savs, no Latvijas bērnu ķirurģijas jauno laiku vēstures neizdzēšams vārds. Un nevienam nekas vairs nav jāpierāda!
Man gribējās vēl ko citu. Patiesībā manas dzimtas saknes no papa puses nāk no Valmieras, no Burtnieku pagasta Valmiermuižas. Senči kaut kad te sūri grūti atpirkuši zemi. Tagad ar ģimeni te vislabprātāk pavadu savu brīvo laiku. Burtnieks ir mans mīļais ezers ar lielisku burāšanas centru, ar lielisku treneri, kurš arī maniem puikām iemācīja burāt un nodarboties ar vindsērfingu.
Varbūt arī makšķerējat?
Nē, tā padarīšana mani nesaista. Toties braucu ar vējdēli un jūras kajaku. Savu — laimīga cilvēka sajūtu — tā noķeru ātrāk. Burājot esmu iedomājis arī par teikās minēto un Andreja Pumpura aprakstīto nogrimušo pili. Un man ir sava versija! Burtnieks nav dziļš, apmēram divi metri. Tajā aug ūdenszāles, zemūdens straumēs tās kustas un saulē tā kā zvīņojas, ņirb gar acīm. Drusku piedomājot, patiešām var šķist, ka ūdenī kaut kas mitinās, slēpjas, dod zīmes, aicina...
Vai burājat tāpēc, ka dzīvojat pie ezera?
Blakus ezeram jau nemaz nedzīvoju, kāds gabaliņš jāpabrauc. Burāšanu gan sen sāku. Bet, kamēr puikas bija mazi, burāšanu biju nolicis malā. Jo burāt jau nevari jebkurā brīvajā brīdī, bet tad, kad ir vējš, vēlams sestdienā un svētdienā. Puikas paaugās, un dzīve piegrieza mani Burtnieku pusē. Tur ir laivas, aprīkojums, sporta treneris un vindsērfinga skoliņa, kurā sūtījām arī savus dēlus. Reiz burāju, skatos: nu gan viens “baigi griež”. Izrādās — mans jaunākais! Prasu trenerim Arnim: “Vai vispār saproti, ko esi izdarījis? Tu viņus esi uzlicis uz tik drošiem pamatiem!” Puišiem āķis lūpā! Un iemaņas uz visu mūžu. Matīsam un Aleksim tagad 14 un 16 gadi, abi mācās Rīgā, piektdienās, kad man ir pieņemšanas, ģimene ar autobusu atbrauc līdz Valmierai, tur viņus sagaidu un dodamies uz Burtniekiem.
Un, lai tiktu laukos pirms viņiem, iekārtojāt pieņemšanas piektdienās Valmierā.
Nuja. Man patīk Valmiera. Man patīk Vidzemes slimnīca. Ilgi briedināju ideju, kā te varētu kas sanākt. Runāju, plānoju, prognozēju. Vietējie dakteri iedrošināja, lai tik sāku, ka būs labi. Šodien rīts bija īsāks — divas operācijas. Citās piektdienās ir sešas, septiņas, astoņas operācijas. Vakarā pacienti aiziet mājās, bet parasti vēl sazvanos ar vecākiem par to, kā bērni jūtas. Ja vajag un lai visiem mierīgāks prāts, paskatu operētos bērnus sestdien, svētdien. Jo esmu tepat tuvumā.
Pacienti laikam nav tikai valmierieši, bet arī bērni no reģiona, kas izmanto jūs kā “Rīgas dakteri tuvāk mājām”?
Tālākie bijuši, šķiet, no Gulbenes. Arī no Rīgas. Negribētu gan augstprātīgi apgalvot, ka pacienti seko man. Droši vien vecāki izvēlas, kur un kad viņiem ar bērnu ērtāk piebraukt. Valmierā viņiem, iespējams, šķiet mierīgāk, personiskāk, drusku tā kā privātklīnikā. Atbraukšana ātrāka, burzma mazāka, beigu galā gan vecākiem, gan bērniem sarucis arī uztraukums par slimnīcas vidi. Māsiņas un kolēģi te ir ļoti jauki. Šaubos, ka to mīļumu un rūpes, ko viņas izrāda par mazajiem, var uzspēlēt. Manis paša rūdījums un pieredze ļauj atšķirt spēli no ieraduma. Māsa darbā vai nu ir laipna, rūpīga un akurāta, vai nav. Es patiešām gaidu tās dienas, kad operēšu Valmierā.
Neesat slēpis, taču arī ne ļoti uzsvēris, ka Aleksandrs Bieziņš, “Latvijas bērnu ķirurģijas tēvs”, kā rakstīts uz viņa kapa pieminekļa Meža kapos, ir jūsu vectēvs. Neba vectēvs jūs ievadīja medicīnā?
Tieši laikam jau ne. Kad satikāmies, es vēl biju mazs, bet viņš jau mūža novakarē, vairs tik aktīvi nestrādāja. Medicīniskā vide un tēmas gan bija visapkārt, kopš vien sevi atceros. Vecāmāte Ella Bieziņa bija ārste, mamma bija zinātniece, strādāja Mikrobioloģijas institūtā pie melanomas pētniecības kopā ar profesori Mucenieci, mammas brālis Ojārs Bieziņš bija neiroķirurgs. Daudzus gadus visi, raibu raibā radu saime, dzīvojām kopā lielajā, kā to sauca, profesora Bieziņa privātmājā. Mūsu ģimenē mēs bijām divi bērni, es un vecākā māsa, citās telpās dzīvoja brālēni un māsīcas.
Vectēvs no mammas puses, profesors Bieziņš, nomira, kad man bija septiņi gadi. Bet es viņu atceros ļoti labi. Viņš bija stingrs, arī emocionāls, bet taisnīgs. Attiecībā uz mums, mazbērniem, nebija tikai: uķi–uķi! Protams, ļoti gaidījām, kad vectēvs pārbrauks no ārzemju komandējuma, jo zinājām, ka viņš atvedīs kādu mantiņu. Katram mazbērnam kaut ko! Neviens netika izcelts kā luteklis. Vectēvs pats bija akurāts un kārtību prasīja arī no mājiniekiem, pašu mazāko mazbērnu ieskaitot, jo — kārtībai jābūt!
Atceros, viņš mājās vienmēr lasīja, parasti medicīnas žurnālus. Tāpat arī vecāmāte Ella vakaros vēl teicās lasām medicīnas rakstus. Ne reizi vien piedzīvoju, ka brīvdienā vai vēlā vakarā kādu no pieaugušajiem aizsauc uz slimnīcu steidzami operēt. Tāpēc bija jāatliek visai ģimenei ieplānotais atpūtas pasākums. Nebija nekādas skaļas kurnēšanas no palicēju puses, jo: “Viņš ir ārsts, cilvēks ir jāglābj, tātad vajag.” Tā mēs, visi pārējie, arī tikām iesaistīti tajā, ko teicu par medicīnisko vidi. Tā tika uzturēta interese citam par cita darbu, līdzjušana par neizdevušos gadījumu, prieks par izdevušos. Acīmredzot jau tad viss mājās redzētais, dzirdētais un piedzīvotais ļāva izveidot savu formulu, kas ir ārsts, un pietuvoties profesijas būtībai: ārsts ir cilvēks, kurš daudz strādā, ir gatavs palīdzēt cilvēkiem jebkurā diennakts stundā un nepārtraukti mācās. Šī formula ir spēkā joprojām! Tāpat arvien esmu gatavs parakstīties zem vectēva vārdiem, ka laime ir kalpot bērniem.
Man ļoti patīk lasīt medicīnas vēsturi. Gribas zināt, ko cilvēki pirms manis ir izpētījuši un ko varējuši. Nevis ambīcija: tev pieejamas visas modernākās tehnoloģijas, tātad visu vari! Nekā, ja nebūtu iepriekšējo ārstu paaudzes, mums daudz kā nebūtu! Ļoti uzrunāja, piemēram, Zauerbruha memuāri. Līdz viņam krūškurvi nevarēja operēt, jo, kā atvēra krūškurvi, tā tas saplaka. Viņš pirmais izdomāja un izveidoja Zauerbruha kameru, kurā radīja negatīvu atmosfēras spiedienu. Tajā, tādā kā tagadējā jaundzimušo kuveizī, ievietoja pacientu. Kameras sienā bija gumijas manžetes, caur kurām ķirurgs ielika rokas un strādāja. Iedomājieties, kādu meistarību prasīja tāda operācija! Tagad ir miorelaksācija, ir intubācija, pacientu ventilē, cik ilgi vajag. Kā attīstījusies ķirurģija!
Profesora Aleksandra Bieziņa memoriālajam muzejam Sarkaņu pagastā, pirmajam tādam, kas veltīts mediķim, esat atdāvinājis profesora rakstāmgaldu, pie kura viņš lasījis un rakstījis. Spriežot pēc publikācijām, esat atradis laiku piedalīties teju ikvienā profesora piemiņas pasākumā pagastā un skolā. Kāpēc tas bijis tik svarīgi?
Tas joprojām ir svarīgi. Man. Manai ģimenei. Mūsu dzimtai. Latvijas medicīnai. Latvijas bērnu ķirurgiem. Vectēva vārdā nosauktais muzejs darbojas kopš 1987. gada. Tā materiālus veido mūsu ģimenes, kolēģu, skolēnu, pacientu nodotās piemiņas lietas — medicīnas instrumenti, grāmatas, manuskripti, fotoattēli, gleznas, apbalvojumi. Esmu gandarīts, ka sarkanieši glabā un tik sirsnīgi uztur vectēva piemiņu. Un tas masīvais rakstāmgalds tur iederas ļoti labi.
Kādā no tikšanās reizēm atkal sev uzdevu jautājumu: kāpēc joprojām par viņu runājam? Jo bijis taču tik daudz slavenu ārstu, kas daudz laba izdarījuši citu labā. Kāpēc runā par viņu? Profesors Bieziņš darīja visu — ārstēja, vadīja, organizēja, rakstīja mācību grāmatas, vadīja lekcijas. Viņa uzrakstītā bērnu ķirurģijas grāmata tika atzīta par labāko visā tālaika Padomju Savienībā. Šodien, palasot kaut vai par barības vada ķirurģiju, saproti, ar cik dziļu izpratni tas rakstīts, iedziļinoties un rokot līdz pamatiem. Protams, kopš tiem laikiem daudzas lietas ir mainījušās. Bet pamati, ja skatāmies ar mūsdienu zināšanām un tehnoloģijām, vai pamati ir bijuši pareizi? Jā, tie ir bijuši pareizi. Daudz no svara, ka vēl pirms kara vectēvs paguva stažēties dažādās ārzemju klīnikās un redzēja, kā strādā Eiropā. Protams, viņš bija labs ķirurgs praktiķis un labs teorētiķis, labs skolotājs un zinātnieks. Tāds apvienojums tik veiksmīgi izdodas retajam. Jo, kad iesaistās zinātnē un aizraujas ar to, diezgan viegli ir aiziet no operāciju galda.
Taču galvenais, manuprāt, kāpēc viņu atceras — viņš bija labs pret cilvēkiem. Viņš stimulēja savus skolniekus. Un viņi visi arī paši daudz sasniedza — profesors Jānis Volkolākovs, profesors Jānis Gaujēns, profesors Indulis Bākulis, profesors Haralds Voskis un daudzi citi. Vesela paaudze izauga, pateicoties vectēva supervīzijai. Viņam piemita tāds vadīšanas stils, kas motivēja skolniekus attīstībai, veicināja viņu profesionālo un cilvēcisko izaugsmi. Līdzībās to stāstu par puķes stādiņu, par jebkuru jaunu lietu. Ļoti daudz var panākt ar rūpēm par cilvēku: lai viņš jūt, ka vēlu viņam pašu labāko. Tāpat kā ar stādiņu: ja to neaplaistu, puķe neaug. Varbūt tai nemaz nevajag to smalko mēslojumu. Tikai ūdeni un drusku manas piedomāšanas. Drusku aprunāšanās. Un viss notiek!
Teicāt, ka jums izdodas ar bērniem sarunāt jebko.
Ar bērniem gandrīz vienmēr var sarunāt gandrīz visu. Atšķirībā no pieaugušajiem. Dabiskas bailes slimnīcā uznāk ikvienam. Kurš gan nebaidās svešā vidē, ar sliktu pašsajūtu, trakām iedomām? Bet ar bērniem ir patīkami strādāt.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2020. gada aprīļa numurā
