Dzelžu vīrs - traumatologs AIVARS BAUROVSKIS
Aivara Baurovska sieva Rita ir ārste gastroenteroloģe Vidzemes slimnīcā, vecākais dēls Uldis šogad beidz maģistrantūras studijas elektroniskajā komercijā Vācijā, bet jaunākais dēls Armands – 12. klasi Valmieras Valsts ģimnāzijā. Un ceļš pāri tiltam un līkumloči pa Gaujmalas mežu vairākus gadus ir daktera un ģimenes zeltainā retrīvera ikrīta krosiņa maršruts.
Amerikas traumatologu kongress, kas aptuveni 43 tūkstošu dalībnieku skaita un pārstāvēto valstu ziņā pamatoti uzskatāms par pasaules mēroga forumu. Eiropas traumatologu kongress ar apmēram septiņiem tūkstošiem dalībnieku. Latvijas traumatologu dažādo specialitāšu asociāciju konferences. Un Latvijas Gūžas un ceļa locītavas asociācijas izbraukuma sēdes Valmierā ar mājastēva lomu - kā tas piedienas Vidzemes slimnīcas traumatoloģijas nodaļas vadītājam. Visos nosauktajos un vēl daudzos citos pasākumos iesaistījies ārsts traumatologs ortopēds Aivars Baurovskis. 
Skatos tai vecajā bildē - klasisks teicamnieka foto. Vai ar labām sekmēm un nevainojamu uzvedību vien pietika, lai zēns no Latgales skoliņas būtu iederīgs Amerikā un Eiropā, Rīgā un Romā? Kad sākāt apzināties savas ambīcijas?
Neatceros. Pēc uzraksta uz attēla secinu, ka fotografēts esmu 2. klasē, kad mācījos Subates astoņgadīgajā skolā, laikam jau skolas goda plāksnei.
Kāpēc medicīna kā dzīvesveida izvēle?
Vecāki bija saistīti ar medicīnu. Mamma strādāja par feldšeri Subates slimnīcā, tēvs bija ātrās palīdzības šoferis. Pēc skolas bieži gāju ciemos pie tēva, man laikam emocionāli patika tā mediķu sabiedrība un medicīnas smarža visapkārt. Man šķiet, ka vēl nebiju sācis skolā iet, kad skaidri zināju - mācīšos par ārstu!
Varbūt arī specialitāti zinājāt?
Kāds uzskats tolaik varēja būt? Ja vīrietis iet strādāt par ārstu, tātad par ķirurgu!
Vai zinājāt, ko dara ķirurgs?
Ko Subates slimnīcā biju no ārsta redzējis? Baltu halātu, iestīvinātu milzīgu cepuri, stingrus vīrus. Zināju, ka viņi griež (!), jo zina, kāpēc un ko. 
Studiju laikā tikāt tuvāk ķirurga micei?
Bīdījāmies visādi, lai tikai tiktu klāt operācijām, bet jaunāko kursu studentus nemaz tā nelaida. Ceturtā kursa laikā strādāju Rīgas 1. slimnīcā operāciju zālē par feldšeri: 1. slimnīca bija visai slēgta sistēma, kur jebkurš gribētājs, ja nebija pazīstams ar kādu, kurš tur strādā un var rekomendēt, nemaz netika uzņemts. Tas skaitījās diezgan labs darbs, ar normālu samaksu, kas bija labs atspaids un ļāva izdzīvot, neprasot palīdzību vecākiem. Bet pats galvenais - biju ticis ļoti tuvu operācijām.
Atskatoties - kopš tiem laikiem kopumā nekas jau nav mainījies: ja pats neizrādīsi iniciatīvu, nepiedalīsies un sevi neparādīsi tā, lai pamana, - nepamanīs. Zināju, ko toreizējā valsts sadalē nozīmē punkti par aktivitātēm zinātniskajos pulciņos. Aktīvi un apzinīgi piedalījos patoloģiskās fizioloģijas zinātniskajā pulciņā, kur pētījām kuņģa skābes izmaiņas kuņģa rezekcijas gadījumos. Strādājām ar speciālajiem suņiem, piedalījāmies operācijās, ko veica vecāko kursu studenti, kas specializējās ķirurģijā. Mums, jaunākajiem, iedalīja lomas kā īstā operāciju brigādē: anesteziologam bija jāpilina ēteris, operāciju māsai savi uzdevumi, asistentam - savi. Nākamajā operācijā mainījāmies lomām, lai katrs izbaudītu visu procesu. 
Pagaidām redzams maršruts: Subate-Rīga. Kad iestājas Valmiera?
Valmieras slimnīcā es biju praksē pēc 4. kursa. Valmieras slimnīca skaitījās paraugslimnīca, viena no modernākajām valstī, visi gribēja te strādāt. Bet man nokļūt Valmierā palīdzēja grupas biedrs valmierietis Juris Piebalgs, tagad sporta ārsts. Jā, tas pats, kura brālis ir Eiropas Savienības komisārs Andris Piebalgs. Juris iejautājās, vai arī es gribu doties praksē uz Valmieras slimnīcu. Protams, gribēju! Prakses vadītāja bija daktere Ilga Astrīda Mežale. Praktikanti - dakteris Jakovins, dakteris Ozoliņš, pavisam bijām 15 praktikanti vienā laikā!
Atceroties telpu izvietojumu, esmu spiests atzīt, ka pārnakšņošanai toreiz man tika ierādīta kušete tieši šajā pašā kabinetā, kur esmu tagad - uz nodaļu renovācijas laiku! Tā kā pārsvarā uzturējos slimnīcā, visu laiku atrados tā saucamajā mājas dežūrā. Ķirurgi to zināja un sauca asistēt.
Varējāt aizslēgt durvis un nedzirdēt...
Nē, taču! Tieši gribēju, ka mani pasauc, ka modina nakts vidū. Tātad esmu vajadzīgs, noderīgs. Laikam pamanīja, ka esmu centīgs! Trāpījās asistēt operācijās pie daktera Alvila Freimaņa. Kā smagāka operācija, tā uzreiz īsts eksāmens. Freimanis operācijas laikā pēkšņi prasa: kas tas ir, kas apasiņo kuņģi? - Stomos. - Nākamo reizi lai praktikants zinātu! - Pašam tāds svelošs kauns, ka nezinu. Aizgāju uz bibliotēku, visu asinsriti izmācījos no galvas. Bet nākamajā reizē dakteris prasīja atkal ko citu... Iemācījos arī to... Un arī vēl to... Tā visu prakses laiku praktiski pavadīju ķirurģijā. 
Un pēc tam arī Valmierā?
Nē. Pēc 5. kursa mūs dalīja pirmoreiz. Ķirurgos tiku pēc punktiem, bet netiku pēc personālijām. Bet tas ir cits stāsts. Turpināju mācīties 6. kursā terapeitu grupā. Sākumā bija škrobe, pēc tam atzinu, ka noder jau arī terapeitiskās zināšanas. Un tad sākās īstā sadale. 6. kursā biju paguvis apprecēties. Arī Rita nāca no Latgales, no Rēzeknes, un studēja medicīnu. Aizbraucu pie Rēzeknes slimnīcas galvenā ārsta daktera Vidiņa, sarunāju, ka mani ņems darbā. Bet... Izrādījās, ka topavasar Valmierā dažādu apstākļu sakritības dēļ atbrīvojās traumatologa vieta. Juris Piebalgs atkal prasīja - vai gribu aprunāties par darba vietu Valmieras slimnīcā. Protams, gribēju! Mani atcerējās, mani bija novērtējuši, un mani pieņēma darbā!
Vai atkal dzīvojāt kabinetā?
Nē, bija vēl romantiskāk. Kad atnācām uz Valmieru, Rita bija jau astotajā grūtniecības mēnesī. Mums bija apsolīta istaba divistabu dzīvoklī "dakteru mājā". Kopā ar sievas vecākiem bijām atbraukuši no Rēzeknes uz Valmieru jau iepriekšējā dienā, lai iekārtotos. Bet komandante mūs iekšā nelaida, jo neesmu oficiāli pieņemts darbā. Ko darīt? Pabraucām uz Sietiņieža pusi, uzslējām telti. Nekas, diezgan silta nakts, neparastas izjūtas, mazs uztraukums par pirmo darba dienu. Nākamajā rītā mani pieņēma darbā, parakstīju papīrus un mūs ielaida solītajā istabā.
Tā viss sākās. Otra istaba bija ierādīta citai ģimenei ar bērnu. Kā jauno speciālistu mani gandrīz katru nakti sauca asistēt operācijās, pa dienu bija jāstrādā nodaļā, tad piedzima pirmais dēls Uldis, arī viņa dēļ sanāca negulētas nakts stundas. Reizēm dienā staigāju kā "nozombēts". 
Bet viss notika!
Atzīstos - sākumā negribēju strādāt par traumatologu. Kāpēc? Kāds man bija radies priekšstats par traumatoloģiju? Ko biju redzējis praksē Rīgas 2. slimnīcā - guļ nodaļā veci cilvēki ar lauztiem locekļiem, piekārtas bumbas. Tolaik operēja maz, pacienti pa astoņām nedēļām gulēja uz izvilkšanām. Nē, tas nebija man. Ķirurģijā vismaz viss šķita skaidrs: atgriez, izoperē, aizšuj. Rezultāts acīm redzams.
Un tad viss sāka mainīties. Ienāca jaunās tehnoloģijas, redzēju, kādas tām perspektīvas. Protams, nebija jau tā, ka nāca klāt un piedāvāja: vai gribi? - mēs tev iedosim! Vajadzēja izrādīt iniciatīvu, parādīt, ka būšu spējīgs izdarīt, ka slimnīcas vadība nekļūdās, man uzticoties. 
Kā jūs pieņēma Valmiera - divus jaunus ienācējus no cita reģiona?
Jau prakses laikā ievēroju - salīdzinājumā ar Rīgas slimnīcām - Valmieras slimnīcā ir ļoti izpalīdzīgi kolēģi un draudzīgs kolektīvs. Ar jebkuru problēmu varēju iet pie jebkura, prasīt padomu, palīdzību. No otras puses - arī no paša atkarīgs, kā tevi pieņems. Ja neslinkoji, daudz strādāji, nekurnēji... ko tev pārmest? Nācu kolēģiem naktīs palīdzēt ne jau tāpēc, ka par to papildus maksātu, bet tāpēc, ka tāds te bija darba stils un gribēju ko jaunu iemācīties.
Tad sākās artroskopiju ēra, kļuva vēl interesantāk, radās kontakti ar Rīgas kolēģiem Traumatoloģijas institūtā. Tur bija savākti spēcīgi kadri, tika "bīdīta" zinātne, katram rajonam piestiprināts savs kurators. Ja mums Valmierā radās problēmas - un tādas radās -, varējām lūgt padomu traumu dakterim Ūpim.
Vai izmantojāt viņa palīdzību?
Jā, protams! Sākumā mums taču nebija gandrīz nekāda aprīkojuma. Mums pieejamā krievu literatūra sen bija novecojusi. Kad ienāca Rietumu literatūra un zināšanas, vajadzēja diezgan daudz ko pārmācīties, jo ārstēšanas taktika bieži bija visai atšķirīga, pat pretēja. Ar dakteri Freimani, junioru, sākām "iekšējo revolūciju" nodaļā Valmierā, mēģinot ieviest jaunumus. Kad paši bijām tikuši kaut kur mācīties, kopējām grāmatas, lasījām, centāmies paši darīt un pierādīt Rīgai, ka arī "laukos" notiek nopietnas lietas - piemēram, lielo locītavu endoprotezēšana. Par mums sāka dzirdēt, un ar mums sāka rēķināties.
Kā mainījās jūsu pacienti?
Līdz ar jaunajām tehnoloģijām varējām palīdzēt gados jaunākiem pacientiem. 1990. gadu sākums bija straujš lēciens traumatoloģijā, parādījās jauni implanti. Kāds gandarījums un vēlme strādāt, kad redzi - kaulus vari saskrūvēt tā, ka pacients guļ nevis sešas nedēļas, bet staigāt var sākt jau nākamajā dienā! Pārliecinājos, ka traumatoloģija ir attīstības nozare, kas atsakās no konservatīvām un pāriet uz dinamiskām, inovatīvām metodēm. Nekādas gulēšanas nedēļām!
Valmierā pirmais sākāt veikt pirmās artroskopiskās operācijas. Kāpēc un kā tas notika?
Par šo operāciju atgādina kāds attēls, kas uzņemts 1989. gada rudenī. Toreiz man bija 27 gadi, ritēja trešais darba gads pēc Me di cī nas institūta beigšanas, un tā bija mana pirmā pastāvīgā ceļgala artroskopija Valmierā. Īpaša tā bija arī tāpēc, ka tajā piedalījās mans skolotājs dakteris Valdis Zatlers. Tieši viņš palīdzēja Latvijā nokļūt nepieciešamajai aparatūrai un Rīgas 2. slimnīcā kā bāzē apmācīja pirmos operētājus. Man šķiet, tad arī sākās īstais pārmaiņu laiks traumatoloģijā.
Tiešām atceraties pirmo operāciju?
Ļoti labi! Pacients bija basketbola tiesnesis, ar pasenu traumu. Sākumā man nebija ne telpiskās izjūtas, ne roku koordinācijas. Zatlers operācijā neiejaucās, nedaudz pakoriģēja roku kustības, bet ļāva pašam iziet no situācijas. Viņam nekas nevienam vairs nebija jāpierāda, toties šķita svarīgi, lai mēs iemācāmies un varam strādāt patstāvīgi.
Cik ilgi turpinājās operācija?
Ilgi - apmēram divarpus stundu, tagadējiem apstākļiem ļoti ilgi. Skatījos uz rokām, uz ekrānu, bija grūti saskaņot kustības. Ekrāns bija savu laiku nokalpojis, bet atjaunots un mums vēl labi kalpoja. Tagad to pašu operāciju izdarām aptuveni desmit minūtēs. Katra kustība atstrādāta līdz automātiskumam. Pat nedomāju, kur roka iet, jo roka pati zina, kas tai jādara. Praktiski 22 gados, kopš veicu artroskopijas, to norises laiks ir saīsināts 15 reižu.
Kā, nākotnē skatoties, pēc pirmajiem deviņiem darba gadiem jums uzticēja vadīt traumatoloģijas nodaļu?
Nodaļu pārņēmu 1995. gadā. Protams, manī valdīja tāds entuziasms! Blakus kolēģis - dakteris Freimanis, juniors, kas iesaistās jauno ideju īstenošanā, un vadība, kas atbalsta, ja izdodas pārliecināt. Meklējām literatūru, pielāgojām "dzelžus", taisījām kaut ko līdzīgu instrumentiem, kāpinājām operatīvo aktivitāti no 200 līdz 1400 operācijām gadā - nepilnos 16 gados! 2003. gadā ar Keggi fonda atbalstu nokļuvu mācībās pie profesora Keggi Amerikā. Asistēju profesoram operācijās, piedalījos viņa ambulatorajās pieņemšanās, piedalījos Jeilas universitātes rezidentu prezentācijās, vienvārdsakot, izmantoju iespēju, trīs nedēļas dzīvojot uz vietas, redzēt pasaules līmeņa medicīnu tuvplānā.
Ar iespēju strādāt Rīgā vai ārzemēs esat vilināts?
Esmu. Savulaik astoņus mēnešus stažējos Norvēģijā, Bergenas universitātē. Mācījos norvēģu valodu un pabeidzu vidējās pakāpes valodas kursus, sekoja piedāvājums palikt darbā Norvēģijā. Materiālais nodrošinājums nevainojams, pieklājīga stipendija, sirsnīgi cilvēki, sakārtota vide. Bet toreiz nebija ne mobilo tālruņu, ne interneta, jutos viens pats un atrauts no savējiem, no mājām, no procesiem, kas šeit notiek. Atgriezos. Rīga vairs nesaista, bet Vidzemes slimnīcā traumatoloģijas līmenis ir cienījami augsts. Šeit, ja protam pierādīt, kādu jaunu instrumentu vai iekārtu vajag, saņemam atbalstu no vadības. Kas es būtu Rīgā? Zinu - jo lielāks kolektīvs, jo vairāk "virskungu". Es būtu skrūvīte kopējā masā. Valmierā esmu vairāk noteicējs un procesu virzītājs.
Kā apstiprinājums laikam ir jaunais Ķirurģijas klīnikas vadītāja amats?
Pirms pieņēmu piedāvājumu kļūt par klīnikas vadītāju, protams, šaubījos. Šos gandrīz 25 gadus, kopš strādāju Vidzemes slimnīcā, esmu centies sevi profesionāli pilnveidot un attīstīt tā, lai iegūtu savu vietu Latvijas traumatoloģijas speciālistu vidē. Profesionālo asociāciju valdēs esmu vienīgais pārstāvis no laukiem. Bet pie manis, proti, Vidzemes slimnīcā Valmierā asociācija labprāt rīko izbraukuma sēdes, un katru reizi man ir kas jauns, ko parādīt kolēģiem.
Esmu mācījies, ieguldījis sevī un audzis profesionāli. Man ir savs vārds kolēģu vidū, ar manu viedokli rēķinās. Protams, apzinājos, ka klīnikas vadītāja darbs prasīs laiku, kas būs "jānogriež" operāciju zālē pavadāmajām stundām. No otras puses, esmu ieguvis otru augstāko izglītību - studēju Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā (RSEBAA), pilna laika profesionālās augstākās izglītības maģistra studiju programmā Biznesa vadība.
Kāpēc tāda izvēle?
Man vienmēr paticis izvirzīt augstākus mērķus par sasniegto. Tolaik desmit gadus jau biju traumatoloģijas nodaļas vadītājs. Bet kolektīva vadīšanu Medicīnas institūtā nemācīja. Nemācīja arī daudzas citas gudrības, ar kurām jāsaskaras ikdienā, - juridiskās un ekonomiskās zināšanas, saskarsmes psiholoģiju. Tobrīd augstskolā tika veidota ārstu grupa. Beigās ārsti gan bijām tikai daļa un tāpat kā pārējie apguvām biznesa vadības gudrības. Lielākais ieguvums - studijas sakārtoja domāšanu, salika "pa plauktiņiem" jau zināmo un apliecināja, ka daudz no tā, ko biju darījis intuitīvi, ir pareizi arī pēc teorijas.
Kļūt par klīnikas vadītāju nozīmē uzņemties jaunus pienākumus un jaunu atbildību. Reizē tas ir arī jauns izaicinājums un iespēja iesaistīties ķirurģiskā dienesta ilgtspējīgā attīstībā. Manā klīnikā apvienotas trīs nodaļas un dažādi speciālisti, kopā aptuveni 120 darbinieku. Labāk iepazīstot kolēģus, esmu pārliecināts, ka viņu profesionālais līmenis un potenciāls ļaus nostiprināt ķirurģijas dienestu par vadošo reģionā. Kopš esmu jaunajā amatā, apzināti tiku ierobežojis savu operētāja aktivitāti, jo laiku prasa organizatoriskais darbs. Protams, bažījos par iemaņām, kaut līdz šim biju pieradis ļoti intensīvi operēt. Kolēģu atvaļinājuma laikā, kad atkal varēju operēt krietni vairāk, ik reizi uzslavēju savas rokas - visu tās atceras un visu tās prot, katru kustību.