Dr. SANDA REINIKA, ginekoloģe. Dzīves slīpējums
Man vienmēr šķitis, ka ārsti, kas ir pūces, nevilšus kļūst par cīruļiem. Esat rīta vai vakara cilvēks?
Darba dienās nav variantu — esmu cīrulis. Bet brīvdienās sevi raksturošu kā vakara cilvēku. Jāatlaiž visas emocijas, jānoņem visas smaguma nastas — fiziskais nogurums, pienākumi, atbildība, ko pa nedēļu esmu uzlikusi un sakrājusi. Tās visas ir jānes, jo sirdsapziņa saka: darbs jāizpilda godprātīgi — dari un izturies pret pacientēm tā, kā gribētu, lai izturas pret tevi.
Darbdienās rīti pieder operatīvajam darbam, pēcpusdienas — ambulatorajām pieņemšanām, bet ne katru dienu. Ja nav ambulatoro pieņemšanu, eju palīgā operāciju zālē. Nodaļā ir divas operāciju zāles — viena lielākām, ilgākām, otra — mazākām, īslaicīgākām operācijām. Lielās operācijas, kas pārsvarā ir laparoskopiskās, var būt četras piecas dienā, mazās, piemēram, histerorezektoskopijas — līdz desmit.
Savas pacientes saucat par dāmām, tik jauki tas skan!
Jā, viņas visas ir dāmas. Es viņām saku, ka ir karaliene sev, nevis kādam citam. Bet tas nav domāts burtiski, ka uzliek kroni galvā un kāpj visiem pāri. Nē! Karaliene zina savas vērtības, prot sevi novērtēt, ir iejūtīga, saprotoša visupirms pati pret sevi — spēj iedziļināties savā problēmā, slimībā, ir līdzestīga, sadarbojas. Reizēm grūti aizklauvēties līdz pacientei, lai viņa saprot, ka ar ārstu ir vienā laukuma pusē, ka neesam pretinieces. Man gribas, lai sievietēm, dāmām, nav bail iet pie ginekologa. Iet pie SAVA ārsta.
Aiz katras sievietes ir stāsts, un ārstam ir dota brīnišķīga iespēja pieskarties daudzu cilvēku dzīvei.
To uztveru kā misiju. Nevari būt ginekoloģe, ja neredzi sievietes psiholoģisko, emocionālo pusi. Ienākot kabinetā, cenšos nolasīt pacientes ķermeņa valodu, redzēt, sajust, ar kādiem pavedieniem uzticas. Ne visas atvērsies uzreiz. Dažām būs vajadzīgs laiks, dažas tā arī nenojauks sienu. Un būs pacientes, kas staigās no viena ārsta pie otra. Varbūt pie vainas mūsu steiga, kas neļauj pietiekami iedziļināties?
Ko redzat ikdienā — vai mūsu sievietes ir stipras?
Jā, mums ir daudz sieviešu, kurām ir tā saucamā padomju audzināšana “visu varu pati”. Mēs strādājam, vārām, cepam, tīrām māju, pieskatām un audzinām bērnus un tad bezspēkā iekrītam gultā un raudam. Bet jāsāk ar sevi — jāiemīl sevi. Tad arī mainīsies apkārtējā pasaule. Tas ir grūtākais.
To redzu arī savā darbā. Ir operācijas, kad sievietei jāzaudē orgāns, kas ir daļa no viņas sievišķības būtības. Tad skaidroju, kāpēc tā vajag, kas notiks pēc operācijas, — patiesībā nekas nemainīsies, sievietei ar sirdi un dvēseli jānotic pašai sev, jājūt, ka viņa ir tā pati, varbūt vēl labāka, jo dzīvos kvalitatīvāk, viņas dzīvi vairs neietekmēs slimība. Ja sieviete sadzird mani, pieņem to, tad saslēdzas visi klikšķīši, tad ir gandarījums, ka esmu varējusi būt klāt viņas ceļā pašai pie sevis — ceļā, kurā viņa sevi iemīl.
Protat distancēties no pacientēm? Izdodas? Un vai ārstam tas jādara?
Zinu, ka psiholoģiski pareizi ir novilkt emocionālās robežas, lai neizdegtu. Es to nemāku, nekad neesmu mācējusi. Ļoti pārdzīvoju par savām pacientēm. Reizēm arī raudu. Šķiet, tik ilgi jau esmu strādājusi, ka nekas nespēj satricināt, bet tā nav. Ir situācijas, kas izsit no līdzsvara. Mans teiciens tādos brīžos: tas nav godīgi!
Tas nav godīgi, bet dzīve tik un tā ir skaista.
Tā ir. Mums katram ir savs stāsts, savs dzīves gājums. Ikviens ceļā sastaptais šķērslis mūs padara stiprākus, un katram tiek dots tieši tik, cik spējam panest. Tas nav jautājums par “dzīves taisnību”, bet gan to, ko no katras situācijas spējam mācīties, paņemt. Ikdienas darbā, kaut uz mirkli ienākot pacienta dzīves stāstā, daru to ar tīru sirdsapziņu, lai pēc grūtas darba dienas, izejot uz ielas, parastu soli varētu pārvērst gandarījuma pilnā deju solī!
Jums ir īpašas attiecības ar deju?
Deja ir viens no enerģijas avotiem, kas mani uzlādē. Skolas laikā dejoju sporta dejas, tad vienā brīdī bija jāpārtrauc nodarbības, jo vecāki nevarēja to atļauties. Biju par to sabozusies un jau pieaugusi savu nepiepildīto sapni realizēju caur bērniem. Klasika — tieši tā, kā stāsta psihologi. Mana vecākā meita dejo sporta dejas. Audzinot otru meitu, biju gudrāka: kad viņa pateica nē, es pieņēmu viņas izvēli. Viņa tagad nodarbojas ar mākslas vingrošanu. Dejā un tāpat medicīnā — lai cik no malas skaisti, aizskatuvē ir milzum daudz darba.
Saka: cilvēks jebkuru lietu var iemācīties darīt izcili, ja vienu un to pašu atkārto desmit tūkstošus reižu.
Mana skolotāja kādreiz teica: tas mums, ārstiem, tāds kurpnieka darbs. Es nepiekritīšu — ārstiem ir mākslinieka darbs. It īpaši, ja domāju par estētisko ginekoloģiju. Sievietes ļoti skatās uz sevi spogulī, un, ja kāda ķermeņa daļa sevī nav pieņemama, nāk uz korekciju. Mums, ārstiem, šajā ziņā jābūt meistariem, kas strādā Leonardo da Vinči stilā.
Taču, lai kļūtu par šādu meistaru, lai varētu improvizēt, jā, piekritīšu, jāizdara ļoti daudz priekšdarbu, jāveic ļoti daudz operāciju, un te mums palīdz tieši pieredze.
Par jums pacientes teikušas, ka esat empātiska un silta daktere. Šo īpašību iemācījuši vecāki vai dzīve ?
Dzīve... Es to varētu salīdzināt ar briljanta slīpēšanu. Kad briljantam nocērtas kāds stūrītis, tas spīd citādi. Līdzīgi ar cilvēkiem — tas ir dzīves slīpējums, kas mūs padara par tādiem, kādi esam šodien. Dzīves triecieni, ko saņemam, var mūs padarīt robustus, asus, nespodrus, bet varam iegūt mirdzumu. Ja skolojamies, ja pieņemam situācijas.
Man ģimenē smejoties teica, ka es nodarbojos ar burvestību. Tā nav, bet mūsu tautasdziesmās saklausu spēku un gudrību. “Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās.” Ar šiem vārdiem paši izsakām vēlējumu sev. Kad sakām “ar dievpalīgu”, mēs domās sevi noskaņojam, sargājam. Es neeju bieži uz baznīcu, bet man ir mans Dievs, kas man palīdz, un es Viņam arī pasaku: paldies, ka man palīdzi.
Ticat cēloņu—seku principam?
Nav tā, ka pasaku asāku vārdu un tad gaidu, kad mani par to sodīs. Brīžos, kad sadusmojos, domāju, kāpēc tā notika, kas to izraisīja. Operāciju zālē tā arī kolēģiem uzreiz pasaku: šodien dusmīgā diena. Kolēģi ir brīdināti, zina — liekus jautājumus labāk neuzdot. (Smejas.) Un tad ir mīlīgās dienas. Mēs katrs telpā ienākam ar savu auru, starojumu. Un, kad ej sabiedrībā, tad citi to sajūt. Cik silta vai auksta, cik viegla vai smagnēja veidojas komunikācija.
Kas jūs saista operējošajā ginekoloģijā?
Lai arī mācību grāmatās māca un raksta par operāciju soļiem, katram pacientam tik un tā tie nedaudz atšķiras. Mēs atkal nonākam pie mākslas. Tu kā mākslinieks redzi, ka šeit vajag citādi, piemēram, ja ir izteikti saaugumi vēderā, tad jāsaprot, no kuras puses sākt dalīt, lai dabūtu brīvu telpu un varētu strādāt. Ķirurģija ir radoši māksliniecisks darbs — tos, kurus neuzņem mākslas skolā, tos uzņem ķirurģijas rezidentūrā (smejas).
Ķirurgam jāredz situācijas kopaina, jāprot analizēt. Ja spersi soli A, tad zini, kāds būs solis B, varbūt vēl nezini C, bet pie B jau saproti, ka būs C. Vajadzīga neatlaidība, koncentrēšanās un, protams, zināšanas. Jāmācās visu mūžu, un tas arī prasa kādu brīvdienu, nedēļas nogali.
Vēl ķirurgam jābūt drosmīgam. Operācijās nereti ir situācijas, kuras iepriekš prognozēt nav iespējams, tas padara šo procesu kompleksu, sarežģītu. Tomēr, lai kāda arī būtu šī situācija, komandas darbs ir viens no veiksmīgas ārstēšanas stūrakmeņiem, īpaši ķirurģijā. Tas dos sekmīgāku rezultātu, taču jāatceras, ka izšķirošos brīžos gala vārds jāsaka pašam!
Kaut dzīvē ir līdzīgi — savos atbildīgajos lēmumos esam vientuļi. Kad manas dāmas, pacientes, vaicā: kā jūs, dakter, darītu, ko jūs izvēlētos... Tad man ir teiciens: vakarā, kad iesiet gulēt, sēdēsiet jau naktskreklā uz gultas malas, jūs būsiet viena pati ar sevi, es nebūšu blakus, un lēmumam, ko pieņēmat, jābūt tādam, lai mierīgi dodaties gulēt un spējat aizmigt. Lēmumam, ko akceptējāt, jāsakrīt ar jūsu sirdsbalsi. Mēs nevaram atbildēt par citiem.
Un kāda nozīme ārsta darbā intuīcijai?
Tā izstrādājas ar laiku. Kad esi rezidents vai pirmo gadu sāc strādāt specialitātē, tad ir teorētiskās zināšanas, bet ar katru gadu nāk pieredze. Tas ir kā aust audeklu: liec klāt dzīparus un tava sega vai lakats kļūst krāsaināks, raksti — sarežģītāki, interesantāki. Un redzēt, kāds tas galā izskatās, var tikai ar laika perspektīvu.
Kas ir jūsu trumpji?
(Domā.) Hmm, labs jautājums. Domājat, ka ķirurgs var pats sevi novērtēt? Par ķirurgu var spriest pēc viņa darba rezultātiem. Nevaru pateikt, re, kādi mani uzpleči. Labam ārstam jāprot izvērtēt, kurā situācijā tiks galā paša spēkiem un kurā ne — būs vajadzīgs atbalsts vai padoms, lai nonāktu pie labākā risinājuma. Un tas nebūt neliecina, ka esi sliktāks, ja kādam pajautā viedokli. Tas liecina, ka esi profesionālis, jo centies atrast maksimāli labāko risinājumu pacientam.
Kuras no operācijām jums patīk veikt un kāpēc?
Man nav tāda viena, kas ir vismīļākā. Esmu uztaisījusi ļoti daudz histerorezektoskopijas, tās varētu veikt acīm ciet, jūtos kā zivs ūdenī. Patīk laparoskopiskās operācijas. Arī estētiskā ginekoloģija, kur jāprot smalki izvērtēt — ja nogriezīsi par daudz, atpakaļceļa nebūs. Nav kā datorā, kad spiežam control+back, control+back. Šajās operācijās jūtu īpašu atbildību, gribas izdarīt tā, lai sieviete saka: ak, cik skaisti! Ja viņa pirms tam nespēja kādu ķermeņa daļu sevī pieņemt, ļoti vēlos, lai pēc operācijas ir gandarīta. Daudzas sievietes pie ginekologa atnāk ar stāstu, sāpīgu pieredzi, izjutušas pazemojumu un aizvainojumu. Nesen bija gadījums — pacientei astoņpadsmit gadu, puisis pazemoja, izsmēja par viņas kaunuma lūpām. Viņa pie manis atnāca ar asarām acīs. Kāds, kuram nebija tiesību izteikt šādus komentārus un pazemot sievieti, ir iedragājis viņas pašapziņu. Šādās situācijās ļoti gribas izdarīt visu maksimāli labi, jāstrādā ne tikai kā ginekoloģei, bet arī kā psihologam.
FOTO: INESE AUSTRUMA UN NO DR. SANDAS REINIKAS ALBUMA
Pilnu rksta versiju lasiet Doctus marta numurā