Divus soļus uz priekšu. Baiba RAUHVARGERE, anestezioloģe–reanimatoloģe

Medicīnas kā izvēle

Šis gads vēl tikai ieskrējies — kā jums tas sācies?

Diezgan gaiši, man ir savas mazās apņemšanās, ko var paveikt katru dienu pa mazumiņam, bet tās saistītas ar privāto dzīvi. Atklāt apņemšanās negribu, jo tad tās var nepiepildīties.

Rīgas Medicīnas institūtu beidzāt 1986. gadā ar sarkano diplomu. Pēc anestezioloģijas un reanimatoloģijas internatūrā pavadītā gada sākāt strādāt Ventspils slimnīcā. Kāpēc tieši tāda izvēle — medicīna?

Man būs Latvijas mediķu saimei diezgan tipiska atbilde — mans tēvs Zigfrīds Eberšteins bija ķirurgs un mamma Asnīte bakterioloģe laborante. Kopš četru gadu vecuma braukāju ar trīsriteni pa slimnīcas sētu, bet man bija bail, dzirdot ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Šādos brīžos ritenis palika, kur pagadās, un es slēpos apstādījumos, lai neredzētu, ko atved uz slimnīcu. Vecāki gan nemudināja izvēlēties tieši medicīnu, bet arī neatturēja no tās. Tiesa, kad nolēmu kļūt par anestezioloģi, tēvs teica, ka sievietei tas nebūs viegli.

Esmu piedzīvojusi laikus, kad mēs ar tēti vienlaikus strādājām slimnīcā — viņš bija dežurējošais ķirurgs, es — dežurējošā anestezioloģe. Mums ir gadījies stāvēt pie viena operāciju galda, bet šādās reizēs tēvu uztvēru tikai kā ārstu, nevis ģimenes locekli. Tēvam bija stingrs raksturs, un, šķiet, es arī turos pie saviem principiem. Starp citu, par mediķiem kļuva arī divi mani klasesbiedri: Rauls Vēliņš un Māris Naļivaiko.

Kā nolēmāt specializēties anestezioloģijā?

Bērnībā ilgi čīkstēju, ka gribu redzēt operācijas. Reiz tēvs mani paņēma līdzi, un es kā šodien atceros, ka operēja vaļēju augšstilba lūzumu. To visu redzot, man kļuva slikti. Narkozi toreiz deva daktere Brigita Bole, viņai blakus bija mazs krēsliņš, uz kura es sabruku, saprotot — būšu anestezioloģe, nevis ķirurģe, kā domāju iepriekš. Mani lielākie bērni nav izvēlējušies mediķa profesiju, bet Aleksis, kurš mācās 8. klasē, ir ieminējies, ka gribētu būt radiologs.

Skolotāji un autoritātes

Kas bija jūsu pirmie skolotāji un autoritātes?

Pirmais mediķis, kas man uzticēja laringoskopu, bija tolaik Ventspils slimnīcā strādājošais ārsts Vilis Višņevskis. Internatūrā sastapu divas ļoti cienījamas un pieredzējušas ārstes: Viju Rozīti un Viju Ceru. Daudz devis Pēteris Ošs, par savu skolotāju uzskatu dakteri Pēteri Tomiņu. Kad mēs bijām interni, Pēteris Tomiņš bija klīniskais ordinators, kas labprāt ņēma mani līdzi savās anesteziologa darba gaitās, ļāva darboties viņa uzraudzībā un ierādīja daudz labu lietu, piesakot, ko vajag un ko nevajag darīt.

Atgriešanās Ventspilī

Kālab pēc studijām atgriezāties Ventspilī?

Tas šķita likumsakarīgi. Ventspils slimnīcu iepazinu jau bērnībā. Te notika manas studiju laika prakses — sāku kā sanitāre, pēc tam biju māsa, vēlāk vasaras prakses ķirurģijā, terapijā, dzemdniecībā. Mēs ar vīru Valtu apprecējāmies ceturtajā kursā, viņam pret Ventspili nebija nekādu iebildumu, tāpēc abi atnācām šurp. Rīga mani nevilināja, laikam biju patriotiski noskaņota, un šeit bija vajadzīgi speciālisti.

Jā, tad reizēm darbā paliku ilgāk, dažkārt mani izsauca no mājām, bet arī tagad dažreiz darbā jāierodas neplānoti. Pie tā jau pierasts. Interesanti, ka gandrīz visi mūsu nodaļas ārsti dzīvo piecu minūšu attālumā no slimnīcas, tāpēc vienmēr var operatīvi ierasties darbā. Pirms pusotra gada jutu, ka nodaļas vadītājas amatā savu esmu paveikusi, turklāt vienmēr esmu bijusi praktiķe, tāpēc ar prieku atgriezos nodaļā kā ārstējošā ārste.

Kā nodaļas vadītājai man bieži bija jārunā ar pacientu tuviniekiem, un šīs sarunas nebija vieglas. Vārdam “runāt” reanimatologa profesijā ir īpaša nozīme, jo radiniekiem jāpasaka, kā jūtas pacients, bet situācijas ne vienmēr ir tik cerīgas, kā viņi vēlētos. Reizēm jāatklāj arī tas, ka viss jau ir beidzies... Šādās reizēs man kājas bija kā svina zābakos, smagiem soļiem gāju pie pacientu tuviniekiem, zinot, ka ar saviem vārdiem nokaušu viņu pēdējo cerību. Ir saprotams, ka uztrauktais piederīgais bieži vien nespēj iesaistīties konstruktīvā sarunā un neatceras, ko ārsts viņam teicis. Bet — visas problēmas sākas no nerunāšanas! Ir jārunā ar pacientiem un viņu radiniekiem: jo vairāk ārsts paskaidros, jo labāks būs rezultāts. Dažkārt brīnos, ka pedagogi audzēkņiem saka asus vārdus. Nevaru iedomāties, ka es varētu atļauties pacienta klātbūtnē pacelt balsi. Un, runājot ar pacientu vai viņa ģimeni, tas jādara nevis garāmejot gaitenī, bet jāaicina apsēsties un prātīgi izrunāties.

Darba ikdiena

Ieskicējiet, kāda ir jūsu darba diena!

Diezgan strikti noteikta. Slimnīcā esam astoņi anesteziologi, mūsu darbdiena sākas astoņos no rīta. Parasti ierodas četri, retāk trīs kolēģi, no kuriem viens dodas diennakts dežūrā, lai rūpētos par reanimācijas pacientiem, pārējie strādā operāciju zālēs kā anesteziologi. Mājās parasti dodamies četros. Jebkurš no mums gatavs veikt gan anesteziologa, gan reanimatologa pienākumus. Visu laiku gribu teikt “mēs”, “mūsu”, jo medicīna ir komandas darbs. Īpaši reanimācijā viens neesi cīnītājs. Par laimi, apkārt ir kolēģi ārsti un māsu “zelta fonds”; viņas ikdienā veic simtiem sīku manipulāciju un skrien kā skudriņas. Bez māsām — nu nekā! Mēs, ārsti, varam iedot galveno virzību, bet rokas, kas izdara to, kas vajadzīgs, pieder tieši māsām.

Kā zivs ūdenī jūtos, veicot anestezioloģes pienākumus, bet mīļuprāt strādāju arī reanimācijā, kur ir citi izaicinājumi. Tur viss notiek ilgtermiņā; vērojot pacientu, var secināt, vai viņam kļūst labāk vai arī cilvēks diemžēl nepakļaujas terapijai. Grūti ventilējamo pacientu ārstēšana rit soli pa solim, tas nenotiek ne vienā, ne divās dienās, bet, saprotot, ka pacientam aparāti vairs nav vajadzīgi, piedzīvoju uzvaras mirkļus.

Divdesmit gadus Intensīvās terapijas nodaļā bijāt vienīgā dāma.

Jā, bet tagad man ir fantastiska kolēģe Laime Ge-baure, nesen mums pievienojās vēl viena dāma — Sindija Grīnberga. Kad nodaļā biju viena starp sešiem kungiem, reizēm varēju paniķoties, bet viņi izslējās staltāki.

Kolēģu plecs

Vai ir kolēģi, kurus varat traucēt jebkurā diennakts laikā?

Jebkuru un jebkad. Ja divos naktī kolēģis zvanīs un lūgs palīdzību, neviens neprasīs, kas tev tur notiek, bet steigsies uz slimnīcu vai konsultēs telefoniski. Reizēm, kad visu dienu esi nostrādājis reanimācijā un skrējis kā vāvere ritenī, vairs neaptver, kas notiek un kas jādara, bet — atnāk kolēģis ar svaigu skatu un viss nostājas savās vietās. Kolēģus gadās traucēt arī tad, ja slimnīcā ieved vairākus cietušos vai jāveic vairākas neatliekamas operācijas. Mūsu slimnīcā anesteziologu un reanimatologu vidū ir pārsteidzoši maza kadru mainība, daudzi te strādā divdesmit un vairāk gadu, kopā esam apēduši pudu sāls. Zinām cits cita stiprās puses un buktes. Tas, ko es ļoti novērtēju, ir kolēģu ieinteresētība darbā, precizitāte, lai kopā varam strādāt kā zobratiņi. Akūtās situācijās pat nav jārunā, saprotamies no pusvārda. Ja es pagurstu, veicot sirds masāžu, mani tūlīt nomaina, un tas dod drošību. Mūsu, reanimatologu, komandas darbs iet ciešā kopsolī ar citiem speciālistiem: radiologiem, ķirurgiem, internistiem, neirologiem. Viņu devums ir ļoti būtisks. Tikai tā varam šo darbu veikt.

Par intuīciju

To noteikti nevar novērtēt par zemu! Jā, anestezioloģijā standarti un protokols ir īpaši svarīgi, tomēr reizēm ir stingra pārliecība, ka jārīkojas nedaudz citādi, un šī intuīcija parasti nepieviļ. Tā gan izstrādājusies laikā gaitā, pirmajos darba gados lielākoties vadījos pēc teorētiskajām zināšanām, jo profesionālās intuīcijas vēl nebija.

Mediķes darbs mainījis jūsu personību? Varbūt esat kļuvusi kategoriskāka?

Drīzāk teiktu, ka piesardzīgāka. Anesteziologiem raksturīgi domāt vismaz divus soļus uz priekšu, laikā gaitā man šī īpašība sāka izpausties arī sadzīvē. Piemēram, bērni jau izauguši, bet zāļu kaste un etiķis mājās joprojām stāv augstākajā plauktā. Ļoti ilgi viņiem neļāvu lēkt uz galvas ūdenī un nelaidu vienus uz jūru. Kad bērni bija pusaudži, viņi pat teica, ka nav paveicies, jo abi vecāki reanimatologi, tāpēc viņiem tik daudz kas nav atļauts, un lūdza mani sēdēt kāpās, nevis sargāt viņus jūras malā. Nereti mums slimnīcā jāārstē bērniņi, kuru mammas viņus turējušas klēpī ar karstu kafijas krūzi rokās. Pēc tam kad mazulis apdedzinājies, mammas saka: “Tā gadījās!” Nē, tā nevar gadīties! Vai nu dzer kafiju, vai esi kopā ar bērnu, bet nedari abas lietas vienlaikus.

Darba garoza ir bieza, ne vienmēr viss beidzas labi, bet tik un tā man ir gandarījums, redzot, ka pacients atveseļojas. Prieks ir arī parastas darbadienas beigās — par to, ka viss izdevies, kā iecerēts, un tad nākamajā dienā atkal ar prieku gribas nākt uz darbu. Mūsu darbā nav svešs izdegšanas sindroms, tāpēc, lai kā man patīk medicīna, gaidu brīžus, kad varēšu atpūsties, izvēdināt galvu un vakaros izdosies mierīgi aizmigt, turklāt zinu, ka tā nav tikai mana īpatnība. Pēc tā ilgojas arī citi ārsti un māsas.

Stiprās puses

Kādas ir jūsu stiprās puses?

Citi to noteikti zina labāk, bet pacienti teikuši, ka man ir viegla roka. Ir māsas, kas, redzot, kā veicu reģionālās anestēzijas, nosaukušas mani par snaiperi, tomēr zinu, ka trāpīga roka ir arī citiem kolēģiem un es neesmu vienīgā.

Pacientu stāsti, ko neaizmirst

Nesen ar kolēģi runājām, ka jauno cilvēku mūsu pacientu lokā kļuvis mazāk. Pacients kļuvis vecāks, ir daudz senioru ar dažādām mūža laikā iegūtām vainām. Biežāk nekā iepriekš ārstējam cilvēkus, kam veiktas invazīvas kardioloģiskas procedūras un sirds operācijas. Viņi lieto zāles, kas ķirurgu un anesteziologu nedaudz ierobežo, tāpēc jāzina, kuru medikamentu lietošana uz laiku jāatceļ un kuri jādod vietā. Jaunākais reanimētais pacients bija nedēļu vecs, viņam bija sirdskaite. Atceros, bija kāds smags gadījums, kad vecāki reanimācijā lasīja bērnam grāmatu.

Šīs bērniņš izdzīvoja?

Nē...

Šādi gadījumi skolo un liek kaut ko vairāk saprast par lietu kārtību dzīvē?

Katrs gadījums ir unikāls. Ventspils nav liela, un tad, ja kaut iztālēm redzi cilvēku, kurš tev pamāj ar roku vai varbūt arī nepamana, ir prieks, jo tu kā mediķis zini, ka iznākums varēja būt pavisam citāds. Pavasarī devos uz tirgu pirkt rabarberus un ievēroju jaunu, skaistu pārdevēju. Viņa ļoti smaidīja manā virzienā un teica: “Jūs, dakter, mani laikam neatceraties!” Un tad es ieraudzīju traheostomijas sadzijušo rētu. Šī sieviete bija ļoti uzplaukusi, bet es atminējos, kāda viņa bija pirms gada. Tas bija ne tikai mans nopelns, mēs ļoti ilgi cīnījāmies par šīs pacientes dzīvību. Šādi gadījumi māca nepadoties un līdzīgos gadījumos izvērtēt, kā rīkoties, lai gan katra situācija ir ļoti atšķirīga. Var būt divi it kā vienādi pacienti, un viens izveseļosies, bet otrs vai nu aizies mūžībā, vai visu mūžu izteikti jutīs slimības sekas. Šādos brīžos neviļus jādomā par likteni un to, kā pacients dzīves laikā izturējies pret veselību.

Foto: Līga Gabrāne un no Baibas Rauhvargeres albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada marta numurā.