Divu kungu kalps. Latviešu ārsts misijā Afganistānā
Vai Afganistānā jums bija līdzi arī dūdas?
Bija! Norvēģi bija sajūsmā, ja kādreiz medpunktā uzspēlēju – piemēram, dzimšanas dienās. Misijā bijām kopā ar manu grupas biedru no Auļiem – Gati Indrēvicu. Mums atvēlēja kapelas telpas, kur varējām mēģināt. Kā nekā Latvijā bija paredzēts ierakstīt jauno albumu. Tad nu apvienojām patīkamo ar lietderīgo. 8. martā – Sieviešu dienā – norvēģu medpunkta priekšnieks izdomāja oriģināli sveikt dāmas. Ap pulksten sešiem no rīta gājām kazarmās istabiņās viņas modināt. Es ar dūdām pa priekšu, viņš ar pārējiem medpunkta vīriešiem ar kafiju un šokolādi aiz manis. Turklāt bija ieslēgtas rācijas, lai citi translācijā var to visu dzirdēt. Tā kā es biju pirmais, ko viņas ieraudzīja, tad vēl šodien atceros, kā viņas kliedza: “Normund, I’ll kill you!” 
Jūs no Afganistānas atgriezāties jūnijā. Kas šī misija jums bija: pienākums, avantūra, trauma, varbūt kāds pagrieziena punkts dzīvē?
Man kā ārstam šī bija jau otrā misija – pirmā bija KFOR Kosovā, 2005. gadā. Tā bija mana trīspadsmit gadu ilgā dienesta Nacionālajos bruņotajos spēkos organiska sastāvdaļa. Kosovā bija citādi – tā tomēr Eiropa, turklāt tas bija post-sovjet-etnisks konflikts ar tiesiskām nesaskaņām. Afganistānā ir karš. Man vienmēr noderējis mammas teiktais: “Darbība ir jūtu slazdi.” Ja esi nodarbināts, mazāk laika paliek būt ieslēgtam sevī ar visādām domām. Un darba bija daudz. Ir mīts, ka turp karavīri brauc tikai piepelnīties vai meklēt piedzīvojumus. Tur nav daudz brīvprātības, jo karavīru nosūta ar attiecīgu lēmumu, pavēli. Nav tādu brīvprātīgo militāro tūristu. Dienestā mediķu nav daudz, tāpēc – kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Es uzticējos komandierim, kas izdara pareizo izvēli. 
Ko domājāt, kad sapratāt – būs jābrauc?
Pirmā bija doma par ģimeni. Pirms pieciem gadiem es jau palaidu garām iespēju palaist savu vecāko bērnu skolā. Sapratu, ka šoreiz būšu atpakaļ vasarā un septembrī varēšu piedzīvot pirmo skolas dienu vismaz ar otru bērnu. Vispār biju mierīgs. Bija pat tāds egoistisks apzinīgums, ka Latvija piedalās divās NATO misijās – Afganistānā un Kosovā –, un man bija gandarījums, ka būšu bijis abās.
Kas jūs vairāk esat: karavīrs vai mediķis?
Esmu divu kungu kalps!
Bet diviem kungiem kalpot nav iespējams!
Jā, nu ir man tāds “Betmena sindroms” – kā sikspārnis neesmu īsti ne putns, ne pele. Protams, ikdienas darbā Ādažos (esmu NBS 3. RNC Medicīnas aprūpes centra galvenais ārsts) dominē medicīna. Ikdienā medicīnā ārsts tiek formēts par egoistu – viņš ir galvenais, pieņem lēmumus, pacients ir sadarbības partneris. Armijā ir citādi – es izpildu darba devēja vēlmes. Man jādara viss, lai karavīri būtu maksimāli darboties spējīgi. Tas nozīmē milzīgu preventīvo darbību, arī veselīgu dzīvesveidu, vakcināciju u.c. Tāpēc kara zonā vairāk esmu karavīrs, jo tur esmu komandā, daļa no mehānisma. Ja civilajam saka – jābrauc, viņš var paņemt tikai vienu lietu – kredītkarti. Armijā mēs braucam kā uz tuksnesi ar domu – uzbūvēsim pilsētu un tur dzīvosim. Ir tikai tas, kas paņemts līdzi. 
Cik mediķu bijāt no Latvijas?
Es kā ārsts, tad ārsta palīgs – seržante Ilze Zemļaka un medmāsa – seržante Inita Zīle. Strādājām Meimanas bāzes norvēģu medicīnas rotas medpunktā. Pēc NATO pieņemtajiem standartiem tas bija ROLE 2 līmenis – tā ir ārstniecības iestāde, kam jānodrošina ikdienas medicīniskā pieņemšana un jāveic neatliekamā, dzīvību glābjošā ķirurģija, pamata laboratorie izmeklējumi, zobārsta palīdzība un rentgenoloģiskā diagnostika. Tas ir otrais no trim iespējamiem palīdzības līmeņiem misijas rajonā.
Kā medpunktā tika dalīti darbi?
Ķirurģija bija uzticēta maķedoniešiem. Viņiem ir līgums ar norvēģiem cerībā, ka Maķedonija kādreiz tiks uzņemta NATO, tāpēc savus militāros ķirurgus viņi sūta misijās.Manas misijas laikā tika izbūvēts otrs operāciju bloks un divi pēcoperācijas bloki, tur bija jau divas parastās palātas, ārpusē – divi izolatora konteineri, kas paredzēti astoņiem cilvēkiem infekcijas slimību gadījumā, zobārsta kabinets, veterinārārsts, vispārējās prakses norvēģu ārsts ar divām medmāsām (vīriešiem), administratīvie norvēģu virsnieki un latviešu ārsts ar palīgpersonālu. Bijām daudznacionāla komanda: norvēģi, maķedonieši, latvieši, vēlāk pievienojās arī amerikāņu ķirurgu komanda. Bijām viens no retajiem ROLE 2 līmeņa medpunktiem ar četru tautību pārstāvjiem. Mūs apciemoja ISAF galvenā ārste, lai paraudzītos, kā funkcionē medicīna pie šāda Bābeles torņa! 
Tik daudzu tautību pārstāvji parasti strādā ROLE 3 līmenī, kas ir lauka hospitālis – tuksnesī uzbūvēta slimnīca. Teltīs, konteineros izbūvēta, bet jau slimnīca! Tur strādā nemilitārie ārsti. Jo armija vairs nekur pasaulē (izņemot varbūt Krieviju un ASV) nespēj apmaksāt šauras jomas (neiroķirurgus, acu ārstus u.c.) speciālistus pastāvīgā dienestā. Tās ir slimnīcas jau salīdzinoši drošos rajonos, un tur strādā vācu, ungāru, zviedru, somu ārsti – civilisti.
Norvēģu militārais ārsts ārstēja visus norvēģus. Es – latviešus un visus pārējos, lai kas viņi būtu.
Bet katrs karavīrs jau tomēr laikam vēlētos, lai viņu ārstē nacionālais ārsts... 
Ir uzskats, ka vislabāko palīdzību savas nācijas pārstāvim var sniegt viņa paša tautības ārsts. Tam ir dažādi iemesli: tiesiskums, tehnoloģijas, tradīcijas, valodu barjera, uzticēšanās. Taču NATO princips ir rūpēties par katru karavīru! Reiz pieredzēju, kā vienu mūsu pacientu, amerikāņu karavīru, vajadzēja nosūtīt no Meimanas caur Mazārašerīfu uz Bagramu – atlidoja lielā transporta lidmašīna! Vienam pacientam! Tajā bija pilna mediķu komanda – anesteziologs, ķirurgs, māsa, un karavīru kā prezidentu uz nestuvēm ienesa iekšā.
Kas medpunktā bija jūsu stiprā puse, jūsu atbildība?
Man bija prieks par savu bekgraundu. Savulaik biju feldšeris – mūs tā arī tolaik mācīja, ka pie mums var atnākt dajebkas. Noderēja pieredze no iepriekšējās misijas dāņu sastāvā. Tur bija gan DCC (damage control surgery), gan ATLS (Advanced Trauma Life Support) kursi, arī neliels ieskats tropu infekcijās utt. Tomēr visam nekad nevar būt gatavs. Bija situācija, kad gan es, gan amerikāņu, norvēģu un maķedoniešu kolēģis skatījāmies internetā un šķirstījām enciklopēdijas, domājām un diskutējām.
Kas tas bija par gadījumu? 
Diemžēl ļoti skaidrs – mugurkaula ievainojums. Bet ko darīt situācijā, kad medicīniskais transports un neiroķirurgs, ortopēds būs tikai tad, kad būs? Kādas zāles, kādas manipulācijas, ko vislabāk darīt, kamēr gaidām speciālistu palīdzību?
Tātad strādājāt ciešas savstarpējas uzticēšanās apstākļos?
Gan Kosovā, gan Afganistānā pirms dienesta visi ārsti sasēdās un atklāti izrunāja – ko kurš māk un nemāk. Ambīcijas pie malas! Kas kurš ir pēc papīriem, ko katrs vēl apguvis pats klāt – jebkādas papildu zināšanas tiek apsveiktas. Bieži nezināšanu var labot turpat uz vietas – mēs trenējāmies, mācījāmies, dalījāmies pieredzē. Man ļoti paveicās, ka bija līdzi ārsta palīgs un māsa – abas no Ādažu medpunkta, un līdz ar to es uz viņām varēju pilnīgi paļauties. Sen skaidrs, ka māsa jau ir ārsta palīga līmenī (gan pēc domāšanas, gan zināšanām), bet ārsta palīgs var aizvietot ārstu. Vēl – man ir sertifikāts kā akupunktūras ārstam. Ar to bieži var palīdzēt, ja ir ierobežoti apstākļi.
Vai vienmēr sniedzāt palīdzību medpunktā vai gadījās darboties arī ārpus bāzes?
Ir gadījumi, kad mediķiem no bāzes jāizbrauc karavīriem līdzi. Citādi sešos mēnešos bāzes sienās var kā zoodārzā sajusties! Tomēr lielāko daļu laika pavadīju bāzē, ārā biju tikai divas reizes – vienreiz karavīru mācībās, otrā reize bija izbraukums uz amerikāņu bāzi, kur bija sācies masveida caurejas uzliesmojums. Medicīnas akadēmijas laikā biju beidzis Preventīvās medicīnas nodaļu, un man ir zināmas epidemiologa un higiēnista prasmes; esmu strādājis arī bijušajā Sabiedrības veselības aģentūrā. Ātri noskaidrojām, ka pie vainas ir daži vietējie afgāņi, kas bija ielīduši virtuvē.
Tad jau no pašas Afganistānas jūs neko lāga neredzējāt? 
Jā, neko daudz. Protams, ļoti gribēju uzprasīties puišiem līdzi, lai būtu viņējais, bet bijām norvēģu teritorijā, un viņu acīs riskēt ar kvalificētu personālu ir... izļišestvo, vipendrons. Izšķērdība! Varbūt skan ciniski, bet dabūt citu kareivi nebūs grūti, toties mediķi... Ja ir viens Latvijas ārsts, tad ir tikai viens! Protams, valkāt formu, bet nebūt kopā ar puišiem nav labi, jo jāatkārto un jāmāca pirmā palīdzība, un vislabāk izjust un saprast pašam, kā tas ir – pilnā ekipējumā skraidīt pa kalnu ar nestuvēm. Tas izpalika. Lai gan norvēģi, kas tur bija bijuši jau gadu, neparko neparakstījās doties ārā. Interesanti ir līdz pirmajai reizei...
Visā pasaulē NATO ir lielas problēmas dabūt uz karadarbības zonu specializētus un kvalificētus mediķus. Brauc mediķi, kas ir jau tuvu pensijas vecumam un kam prasās kādu “odziņu”, vai arī jauni rezidenti, kam vēl nav iestrādes dzimtenē. Bet tie, kam ikdiena paiet savā praksē ciešā saiknē ar pacientiem, medicīnas sabiedrību, rūpēs par kvalifikācijas celšanu dzimtenē, ir grūti izraujami no savas vides. Jo ārsts līmenī ir tik ilgi, kamēr viņš ir apritē. Došanās misijā noteikti nav atkritiens kvalifikācijā, bet apritē gan. Tas it kā vairāk attiecas uz ci vilajiem mediķiem, bet tagad armija vairs nespēj uzturēt kompleksu mediķu sistēmu. 
Bet jūs tur bijāt kā militārs mediķis!
Nu, mēs tādi pēdējie mohikāņi... Tie, kas dala naudu, neiedziļinās, kur ir atšķirība, specifika. Taču ir vajadzīgi mediķi, kas spēj izpildīt tās prasības, kādas ir NBS. Kaut vai objektīva darba nespējas noteikšana. Ja pie civilā ārsta ierodas karavīrs, kā tas ārsts vispār var izlemt: dot darba nespēju vai ne, ja viņš par karavīra ikdienu un dienesta specifiku neko nenojauš?! Militārais ārsts vispirms darbojas darba devēja – komandiera interesēs, bet nepārkāpjot pacienta tiesības. Ārstam jārūpējas, lai karavīrs ilgāk un labākā veselības kapacitātē ir dienestā. Kas armijā ir pats dārgākais? Tas, ka karavīra nav dienestā!
Kā uz vietas izpaužas atšķirības starp šādu civilo un militāro ārstu?
Dzīvoju kopā ar jaunu norvēģu rezidentu – viņš vāji orientējās militārajā apritē. Tiek ilgi domāts, vai dot viņam ieroci, jo viņš ar to rīkojas kā “mērkaķis ar granātu” – var sadarīt lielus cundurus. Uz karavīriem viņš skatās kā uz civiliem pacientiem. Vēl jautājums: cik psiholoģiski gatavs viņš ir strādāt šajā vidē? Pāris nedēļu pirms prombraukšanas viņš ļoti ilgojās pēc mājām un cerēja, ka nenotiks nekas tāds, ka viņam būtu jādodas ārpus bāzes teritorijas. Viņš bija komandā, kam jādodas ārā – jāveic evakuācija uz vietas. Un risks bija, jo galu galā mūsu misijas laikā gāja bojā norvēģu karavīrs, bija arī ievainotie. 
Jūs toreiz piedalījāties?
Kad ir ievainotie, medpunktā strādā visi. Lai tiktu līdz operējošiem ķirurgiem, vispirms darbojas Trauma Team (TT). Ievainotos ieved, sašķiro, un šīm TT komandām ir uzdevums stabilizēt ievainoto līdz brīdim, kad ķirurgs varēs veikt dzīvību glābjošo ķirurģiju. Līdz tam notikumu vietā labākajā gadījumā ir paramediķis – karavīrs, kas izgājis padziļinātus pirmās palīdzības kursus. Šo paramediķu vidū bija arī latvieši, kam Alūksnes Kājnieku skolā bijusi attiecīga apmācība. Viņi sniedz palīdzību uz vietas, izsauc helikopteru. Pa to laiku izziņo trauksmi mediķiem bāzē.
Mūsu kapacitāte bija četri ievainotie reizē. Kamēr bija viens operāciju bloks, viena ķirurgu komanda operēja, bet TT stabilizēja pārējo ievainoto stāvokli. Maķedoniešu ķirurgi brīžam “lēca pāri galvai”. Pēc “papīriem” viņi bija urologi, bet izgājuši DCC un ATLS apmācības un darīja savu darbu ļoti sekmīgi, ar pašatdevi un maksimāli atbildīgi. Maķedonijā 1990. gados bija karš, un viņi bija to visu pieredzējuši. Viņi bija šie dārgie specifiskie armijas ķirurgi, kas pārzina visu procesu. Viņiem bija arī pareizā attieksme. Jo attieksme var būt arī citāda. Piemēram, manai kolēģei, kas bija Irākā, civilais zobārsts pateica: viss, ir pieci vakarā, es eju prom! Jo tas ir civilais ārsts, kas atvests uz Irāku, un viņam maksā par darbu no 8:00 līdz 17:00. Mums Afganistānā norvēģu zobārste bija militārais mediķis. Viņa teica: ja sāp – nāciet.
Ar kādām traumām saskārāties?
Ikdienā dažādas saslimšanas, sporta traumas. TT gadījumā – apdegumi, šautas brūces, sprādzienu sekas, bieži viss kopā. Stabilizācijas procesā bija jārūpējas, lai pacients elpo, ir sirdsdarbība un stāvoklis nepasliktinās. Es atbildēju par elpošanu. Tajā brīdī nav gandrīz nekādu emociju. Atceros vienu nepatīkamu gadījumu. Mirklī, kad pienāca mana kārta darboties ar ievainoto, ienāca komandieris un ienesa veselu emociju gūzmu, saraudināja apkārtējos. Viņš apkampa karavīru un ko tik vēl ne... Pēc tam mums bija situācijas analīze, un bija skaidrs, ka tā nedrīkst.
Izdzināt viņu ārā? 
Nē, viņš ir komandieris. Bet viņš kratīja karavīru brīdī, kad viņu pat kustināt nedrīkstētu, jo tobrīd es nezināju, kādā stāvoklī ir viņa kakla skriemeļi.
Interesanti, ka amerikāņiem ir pilnīgi cits, mentalitātē balstīts darba stils – to pieredzēju jau studijās ASV. Viņi mēdz paklaigāt, uzbuhņīt cits citu, bet norvēģiem ir pilnīgi pretēji. Ja kāds paceļ balsi, viņu var izdzīt laukā. Baltieši, protams, dod priekšroku norvēģu darba stilam. Man nevajag, lai fonā kāds kliedz: go, go, go! Kaut gan arī tur ir sava loģika. Un tāpēc norvēģu medpunktā pirms tam mēs izrunājāmies, ko kurš māk un kā kurš strādā! Tāpēc mums bija vairāki viltus izsaukumi un treniņi, lai redzētu, kā strādā, kā reaģē, kāds ir apjukuma koeficients. Jāredz arī, kā reaģē civilie. Ja bāzē ir kāds ievainotais, tūlīt tiek pārtraukti sakari ar ārpasauli, lai nav tā, ka zvana kāds emocijās uz mājām un sastāsta muļķības.
Toreiz komandierim tika paskaidrots, ka mums jāturpina strādāt, un viņš izgāja ārā, ceru, pats saprata, ka rīkojies neprofesionāli.
Jūsu dienesta laikā bija latvieši ar nopietnām traumām?
Bija vidēji smagi gadījumi. Man patīk sistemātiskums un kompleksa pieeja. Ja kāds kaut ko var izdarīt labāk par mani – lūdzu. Ja mana klātbūtne var traucēt, tad labāk neesmu klāt. Atceros, atveda latvieti. Nebija tā, ka es tagad skriešu, glābšu, turēšu roku un runāšu latviski! Mans uzdevums bija pārliecināties, ka ķirurgs sniedz palīdzību, un vajadzības gadījumā būt sasniedzamam. Es tam ķirurgam uzticos, nestāvu blakus, savukārt pēcoperācijas periodā ir aprūpe pilnībā nacionālā sastāvā. Kad jāformē medicīniskā dokumentācija, pieslēdzas latviešu ārsts. Lūk, tad nacionālajam elementam ir nozīme. 
Izklausās, ka bijāt psiholoģiski labi sagatavots.
Pirms došanās visi kontingenta karavīri iziet psiholoģisko pārbaudi. Laikam nepiedzīvoju tādu mirkli, kad kļuva par grūtu. Kaut gan bija īpatnējas situācijas. Biju tur kopā ar divām kompetentām ārstniecības personām no sava medpunkta. Viņu medicīniskās zināšanas vērtēju ļoti augstu, diemžēl man kā ārstam bija jānoliek savas ārsta lietas maliņā un jāuzspiež viņām militārisms. Un tas manī radīja diskomfortu.
Piemēram?
Ja mums jāiet uz šaušanas mācībām, tad ir jāiet. Mani kā apakšvienības komandieri neinteresē, vai viņas grib vai negrib. Un pēc šaušanas ieroči ir jātīra. Un te nederēs: “Labi, iztīrīšu, bet vēlāk.” Nebija jau nekādas ļaunprātības, vienkārši ieradumi. Man kā viņu ilggadējam kolēģim Ādažu medpunktā bija grūti ieņemt komandiera pozu un kļūt neciešamam, pat parupjam un neiecietīgam.
Turklāt abas kolēģes bija sievietes!
Jā, tam bija būtiska nozīme. It kā jau Eiropā populāra emancipācija – sievietes var nēsāt sliedes un vīrieši izšūt zeķes! Vide tomēr ievieš korekcijas. Vēl joprojām mēs valodā lietojam vārdu “karavīrs”, nav ne “karasievas”, ne “karameitenes”.
Vai kolēģes apvainojās uz jums?
Jā. Tomēr kā krievi saka: “Družba družboi – služba služboi.” Bruņotajos spēkos bieži ir tā, ka esi spiests darīt kaut ko, kam nepiekrīti. 
Sakiet godīgi – jūs viņas novedāt līdz asarām?
Jā, daudzreiz. Tas man nepatīk, bet dienesta pārliecība ir par sistemātiskumu, kārtību. Pēc tā visa mana cieņa pret kolēģēm nav mazinājusies, gluži pretēji – ir respekts tā visa dēļ, ko viņas spēj izdarīt. Man prieks, ka bija iespēja dienēt kopā.
Kā veidojas cilvēciskās attiecības bāzē?
Dienesta attiecības ir dienesta attiecības, kur noteikti savstarpēji pienākumi, tiesības un atbildība. Atbildīgos brīžos pārlieku draudzīgas attiecības var traucēt. Citādi vairs nav komandieri, bet ir batjkas, atamani un drugani. Lielāka draudzība iespējama savas pakāpes līmenī.
Kosovā, piemēram, bija bārs, kur bija atļauti trīs drinki. Afganistānā arī bija socializēšanās vieta – bārs, bet alkohola tur nebija. To izlemj tā valsts, kas ir bāzes turētāja. Norvēģi bija pret jebkādu alkoholu.
Man bija draugi latviešu virsnieki, maķedoniešu un norvēģu ārsti. Tur veidojās interešu grupas. Tā kā nodarbojos ar u-šu cīņām, man bija interesanti ar vienu norvēģu ārstu, kas nodarbojās ar teikvando. Vēl kā karavīru mani interesē ieroči, un tur bija viens norvēģis, kas agrāk bija dienējis desanta spēkos un kam bija tāda pati interese. Tad bija grupas, ar ko kopā gājām spēlēt biljardu, galda tenisu, florbolu... Bija vesels pokera klubs – tur gan nepiedalījos –, kur dienesta pakāpei bija mazāka nozīme, viņi bija vienkārši sirsnīgi draugi. Ādažnieki arī turējās kopā. Bija tādi, kas kopā apmeklēja tirgu.
Kādi ir spilgtākie iespaidi par tirgu?
Tirgus ir tieši ārpus bāzes, turpat netālu – salīdzinoši drošā teritorijā, kur tirgojās ar atļaujām, cilvēki, kas ir pārbaudīti. Tirgošanās – tas ir brīnišķīgi! Viņi tur “slauca” norvēģus un amerikāņus. Nevis tāpēc, ka viņi nemāk kaulēties, bet tāpēc, ka viņiem ir nauda! Viņi tur pirka paklājus par pāris tūkstošiem un tad kaut kā gādāja mājās. Mums tādas naudas nebija. Ārzemju kolēģi saņem sešas septiņas reizes lielāku atalgojumu – gan mediķi, gan karavīri.
Bija sāpīgi iet uz tirgu kopā ar norvēģiem un amerikāņiem?
Vispār, jā. Bet latvieši mentāli ir tuvāk Austrumu tirgotājiem. Tirgošanās ir savstarpējas cieņas izrādīšana. Kad viņš prasa: cik dosi? –viņš gaida, ka novērtēsi preci un tirgotāju. Ja tirgotājs met pretī summu, viņš tevi pārbauda. Ja nosauc pirmo cenu, kas ir līdz desmit reižu augstāka un kāds ir gatavs to uzreiz maksāt, tas ir muļķis! Viņš to naudu paņems, bet tevi nicinās, jo tu no tās mantas neko nejēdz un necieni tirgotāju. Savulaik esmu pabijis Ķīnā, un tur mani pamācīja kaulēties. Afganistānā noderēja. Reiz tas beidzās ar to, ka ar tirgoni divas stundas sēdējām un dzērām tēju, līdz viņš man bonusā sāka dot visādas mantas par brīvu. Ir svarīgi kaulēšanās procesā nenosaukt summu, kas zemāka par to, ko tā prece patiesībā maksā. Tad tirgotājs skatās ar nicinājumu. Bet nezinātājam ir grūti orientēties cenās.
Jums tā gadījās?
Vienreiz. Nejauši. Es pateicu, ka par šo mantu maksāšu visu, kas man makā. Bet izrādījās, ka tur nekā daudz nav. Bieži var iziet no situācijas un teikt: atlaid man šai mantai no summas, bet es tev atvedīšu divus amerikāņus un trīs norvēģus. Un atvedu arī.
Tad jau nav tā, ka no Afganistānas neko neredzējāt?
Tomēr vairāk bija jādzīvo no puišu stāstiem, īsto un skaisto Afganistānas dabu un kolorītu es nedabūju sajust. Varēju tikai iedomāties skatu, kā karavīri iebrauc ciemā, kur pilns ar bērneļiem. Karavīri piepūš balonu un palaiž gaisā, bērni laimē skrien, skrien neskatoties, līdz sagāžas grāvī, jo aizrautībā nemana, ka lauks beidzas. Šo neviltoto prieku un emocijas es neredzēju. Zemi iepazinu caur pacientiem.
Tiem, kam bija kāda saikne ar bāzi?
Tie bija gan afgāņu militāristi, gan vietējie afgāņu palīgstrādnieki (mums bija saistības ar firmu, kas veica bāzes apsaimniekošanu). Latvijas televīzijai patika braukt un rādīt mazo puiku Ali, kurš iemācījies latviešu valodu un kura tēvs strādāja bāzē. Nāca arī no vietējām slimnīcām, kas prasīja palīdzību.
Kāpēc mazajam Ali beigās tika liegta iespēja nākt uz bāzi?
Tas ir sāpīgs temats. Ir drošības uzstādījumi, aizliegumi. Viena lieta draudzība, cita – bāzes noteikumi. Acīmredzot šādam lēmumam bija objektīvi iemesli.
Vispār, kaut arī viņiem jāsaka, ka viņi ir afgāņi, patiesībā viņi ir cilšu maisījums. Tur ir uzbeki, tadžiki, paštuni. Lai kā viņus gribētu salikt vienā maisā, katram ir sava mentalitāte un uztvere, reaģēšanas īpatnības. Tās ir ciltis, kam bija kanāli un bruģētas ielas, kad latvieši vēl bultas netaisīja, – senā Ārija, Baktrija.
Kā jūs raksturotu sastaptos cilvēkus? Kāda ir viņu attieksme pret savu veselību?
Padomju gados bija daudz anekdošu par čurkām no Vidusāzijas, liela daļa no tām bijušas visai precīzas. Reiz atnāk viens afgāņu karavīrs un stāsta savas sūdzības, viņam nāk līdzi otrs, kas saka: man sāp tieši viss tas pats. Es saku – nu jocīgi... Bet tad izrādās, ka tas otrais ir pirmā padotais, tik pakalpīgs pielīdējs, ka gatavs doties līdzi uz medpunktu un pat slimot ar visām tām pašām slimībām. Vēl kāda īpatnība – afgāņi bieži nāca un pārspīlēja, cik slikti, cik grūti, lai tikai kaut ko dabūtu.
Ko dabūtu?
Jebko! Saimniecībā noderēs. Vispār viņiem ir princips – tu izpalīdzi viņam, bet kaut kad vēlāk vajadzības reizē viņš izpalīdzēs tev. Taču tagad daļa no viņiem domā: atbraukuši labie onkuļi, kas dod un pretī neko neprasa. Dažiem NATO ir kā viena liela cilts, kas te “iepērusies”, un kaut kur ir cilts vadonis. Viņu pasaules uzskatā esam kļuvuši par tādu kā donoru. Un viņš tad grib ņemt – kaut vai zāļu bundžiņu. Bija gadījums – atnāk vietējais, labi pastāsta par saslimšanu un beigās piebilst, ka tas viss ir arī viņa sievai, sievasbrālim, vecaimātei. Un prasa, lai iedod visiem. Bet tādi joki jau neiet cauri.
Ārstēju vienu afgāņu militāristu, viņam pie sāniem Makarova pistole. Prasu: kāpēc nelieto amerikāņu pistoli? Ā, tā esot jātīra, bet krievu pistole – netīri un tik šauj. Piebalsoju: jā, labs ierocis. Šis uzreiz maksti vaļā, izvelk un saka – tu esi foršs ārsts, es tev dāvinu. Atbildu, ka nevaru ņemt. Viņš apvainojas un saka – esot zinājis, ka man ar makarovu nepietikšot, tāpēc rīt atnesīšot ložmetēju. Ilgi skaidroju, ka arī ložmetēju es neņemšu.
Tad viņi tādi ņēmēji no vienas puses un devēji – no otras?
Jā, tā ir. Bet vispār viņiem ļoti būtiskas ir attiecības un cieņa. Ja izturēsies augstprātīgi, tieši to pašu dabūsi pretī. Mūsu misija bija Provinces atjaunošanas misija, un gadījās, ka atsevišķos gadījumos notiek arī sociālā medicīna – kad jāpalīdz nabagiem, kam vietējā vara nevar palīdzēt. Piemēram, norvēģu ārsts izbrauc karavīriem līdzi uz kādu ciemu, vietējie vaicā: varat atnākt un apskatīt vietējos, kam ir problēmas? Ja komandieris saka – jā, tad tas iespēju robežās notiek.
Tas pats bāzē. Piemēram, notika sieviešu policistu apmācība, viena saslima. Jautājums – vai NATO bāzes ārsts drīkst viņu apskatīt? Mums atļāva. Varbūt tāpēc, ka mēs viņu acīs nemaz neesam normāli vīrieši, bet kaut kas klasi zemāks? Es nezinu, ko viņi domā. Tur bija arī tulce, un man bija nemitīgi jāpārprasa, ko drīkstu un ko ne. No medicīniskās puses viss bija kārtībā, visu varēju izdarīt, jo tie bija izglītoti cilvēki, kas jau iepriekš bijuši pie ārsta. Lielākas problēmas sagādāja norvēģu policiste, kas bija blakus un, šķiet, bija rūdīta feministe. Viņa nemitīgi “skaloja smadzenes” afgāņu policistēm, kā viņām ar stekiem jārīkojas! Tur gadsimtiem ir bijušas noteiktas sieviešu–vīriešu attiecības, bet nu viņām ar stekiem jāsāk dzenāt vīrieši!
Kā pārdzīvojāt atšķirtību no ģimenes? Un kā viņi tika galā bez jums?
Mana sieva Agita ir ģimenes ārste, mums ir divi bērni – divpadsmit gadu vecs dēls un septiņus gadus veca meita. Protams, priecīga sieva nebija – nopūtās, bet izturīgi to pieņēma. Par laimi, mums ir vecvecāki, kas ļoti palīdz. Bet vispār ģimenei tas bija smags laiks. Komunicējām pa tālruni un internetā, kaut reizēm šķita, ka tas visu padara tikai sliktāku, rada nevajadzīgas emocijas. Uzskatu: ja ko dara, tad dara simtprocentīgi. Ja esmu prom, tātad prom. Un komunicēšana – kā iet, ko dari, pāris bilžu nosūtīšana – tādas “atraugas” vien ir, tāpēc ar komunikāciju neaizrāvos. Ja sieva atraksta, ka mazā ir slima, man visu dienu jādomā, kas ir ar bērnu, kurš viņu pieskata, kā sieva tiek galā. Tas traucē dienestam.
Vispār man tas joprojām ir neatrisināts jautājums – kā būtu labāk komunicēt ar mājās palikušo ģimeni. Zināms, ka misija attiecības vai nu stiprina, vai sagrauj pilnībā. Es varbūt vieglāk izturu to pārbaudījumu, bet sievai ir krietni grūtāk, jo viņa paliek ar diviem bērniem, un nevienu neinteresē, ka bērnu tēvs ir misijā. Bērniem varbūt ir mazliet vieglāk, jo mēs dzīvojam Kadagā dienesta mājā, kur apkārt daudz tādu, kam tēvs vai māte ir misijā, tad viņiem ir par ko parunāt.
Vai nekad nav šķitis – karot taču ir bezjēdzīgi?
Tā ir objektīvā realitāte un nepieciešamība. Karš ir diplomātijas un starpvalstu attiecību turpinājums. Politiķiem ir jādara viss, lai līdz karam nenonāktu. Ja līdz tam nonāk, jādara viss, lai tas būtu pēc iespējas nesāpīgi un ar mazākiem upuriem. Ja cilvēki uz ielas nesitīs cits citam pa seju, tad arī karu nebūs. Ja skolās, klasē bērni kādu automātiski nepazemos, tad karu nebūs. Cilvēki pieļauj kļūdas, bet kļūdas iespējams labot.
Foto: no personīgā un Gata Indrēvica arhīva