PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Divas zvaigznes vienā orbītā

M. Zvaigzne
Divas zvaigznes vienā orbītā
Sestdienas rītā Ventspils slimnīcas Ķirurģijas nodaļā valda neierasts klusums. Pirmais uz sarunu atnāk Krupnovs seniors. Juniors aizķēries, izmeklējot kādu pacientu. Doctus ierašanās ir iemesls, lai viņi pēc diennakts dežūras nesteigtos katrs uz savām mājām, bet satiktos un aprunātos, kā ir strādāt līdzās tēvam un dēlam. Viņi gan novirzās no temata un cenšas saprast, kāpēc mīl medicīnu. Tieši mīl, nevis jūt mirkļa aizrautību, jo tā jau sen būtu izgaisusi. Sarunas laikā traumatologs JURIS KRUPNOVS un ķirurgs JURIJS KRUPNOVS vairākkārt teiks, ka vairs nespēj iztikt bez adrenalīna un izaicinājuma, kas rodas, sastopoties ar īpaši sarežģītiem gadījumiem.

Seniors - no cietajiem večiem, juniors - mīksto orgānu pārvaldnieks

Uzdodot pirmo jautājumu, saprotu, ka senioram patīk joki. Pēc brīža atklāsies arī viņa filozofa ķēriens. "Es nezinu, esmu Juris vai Jurijs. Sen neesmu skatījies pasē. Dēls? Arī Juris vai Jurijs," teic Ventspils slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas vadītājs Juris Krupnovs. Aši noskaidrojam, ka viņu dzimtā ir četri mediķi: meita Inga ir anestezioloģe, sieva Natālija ir patoloģe, vedekla Tatjana - farmaceite.

Seniors par medicīnu sācis interesēties, vēloties izprast dzīvības norises. Jaunam puikam, toreiz vēl valmierietim, tas šķitis īsts brīnums, kas līdzinājies aprakstiem zinātniskās fantastikas grāmatās. "Ārsta profesija ir ļoti interesanta. Ir kaifs atrisināt sarežģītus jautājumus, operēt un palīdzēt cilvēkiem!" pacēlis uz augšu abus īkšķus, labsirdīgā basā norūc traumatologs. Nekas nespēj līdzināties gandarījumiem, kāds rodas, redzot, ka pacients pēc ceļgala locītavas vai gūžas endoprotezēšanas atkal spēj staigāt! "Ceļu endoprotezēšana ir ļoti interesants izaicinājums. Pagaidām šāda operācija aizņem trīs stundas, bet, kad iestrādāsimies, tā noteikti būs īsāka," paredz traumatologs.

 Jaunībā senioram visvairāk patika operēt bruku. Tagad pieredzējušais mediķis domā, ka visas operācijas ir interesantas. "Es esmu no slimnīcas pirmā stāva. Mēs, traumatologi, sevi uzskatām par cietajiem večiem, jo strādājam ar kauliem un locītavām, bet dēls ar kolēģiem otrajā stāvā pārvalda mīksto orgānu pasauli. Jurijam ir ļoti nopietns un atbildīgs darbs," vērtē Krupnovs seniors.

Traumatologs JURIS KRUPNOVS un ķirurgs JURIJS KRUPNOVS Traumatologs JURIS KRUPNOVS un ķirurgs JURIJS KRUPNOVS
Traumatologs JURIS KRUPNOVS un ķirurgs JURIJS KRUPNOVS

Sešpadsmit gadu vecumā pieteicies tēvam līdzi uz operāciju zāli

Palaikam tēvs konsultējas ar dēlu un dēls vaicā padomu tēvam, tomēr tas nenotiek katru dienu, jo mediķu darbības lauki atšķiras. "Tēvam, protams, ir neatsverama pieredze, un viņš spēj palīdzēt šaubu gadījumos. Medicīnai veltīti trīsdesmit gadi nav joks," uzskata Jurijs. Juniors ķirurģijā strādā 12 gadu, desmit no tiem pavadīti Ventspils slimnīcā.     

Pusaudža gados viņš sapņojis par jūrnieka profesiju, tomēr medicīna izrādījās stiprāka. "Kad biju mazs, man nebija īsti skaidrs, ar ko tēvs nodarbojas. Ārsts, kaut kādas operācijas, bet pašam to visu redzēt bija pavisam cita lieta!"

Jurijam bija sešpadsmit gadu, kad tēvu naktī izsauca uz slimnīcu, lai sniegtu palīdzību smagas traumas guvušam motociklistam. Dēls pieteicās doties līdzi. Zinātkāres dzītais puisis pavadīja operāciju zālē četras stundas, saprotot, ka viņa mūža mīlestība būs medicīna.

"Negribēju konkurēt ar senioru, tāpēc, studējot Medicīnas akadēmijā, izvēlējos ķirurģiju, nevis traumatoloģiju un ortopēdiju. Pēc tēva ieteikuma pievērsos vispārējai ķirurģijai. Šī specialitāte, kas ir medicīnas pamatu pamats, veido arī manu raksturu," uzskata juniors, kas pēc izskata līdzinās mammai, pēc temperamenta - tēvam.

"Varbūt skanēs traki un skarbi, bet esmu tikpat riebīgs kā tēvs. Diemžēl profesija ir iespaidojusi raksturu. Mums nav laika nodarboties ar psihoterapiju, tāpēc pacientiem vajadzētu uzreiz piefiksēt katru mūsu teikto vārdu un domu, jo pēc mirkļa jau skriesim pie cita pacienta, kas, visticamāk, būs vēl smagākā stāvoklī nekā cilvēks, ar ko tikko runājām. Tāpēc var rasties iespaids, ka esam neiejūtīgi un skarbi, bet tāda ir mūsu darba specifika," skaidro juniors. 

Runājot par mediķu misiju, kas aicina palīdzēt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no sociālā stāvokļa, Krupnovi iekaist un sāk runāt vienlaikus. "Medicīna ir sociālo norišu spogulis. Mēs saskaramies ar krimināliem elementiem, radinieku pamestiem vecīšiem un dzērājiem. Gan tēva, gan manā nodaļā mediķi ne tikai ārstē pacientus, bet arī raizējas par to, vai viņi varēs nopirkt pārsējus un medikamentus, vai būs nauda biļetei, lai aizbrauktu mājās. Nemitīgi lavierējam, lai atrastu optimālu variantu. No mums prasa, lai atdodam dvēseli, bet tas nav vajadzīgs un nav iespējams," uzskata juniors.

Radniecība - bez atlaidēm un pietātes

Satiekoties slimnīcā, Krupnovi viens otru uzlūko kā mediķus. Tēva un dēla loma paliek otrajā plānā. "Protams, Jurijs ir mans dēls, bet darbā esam profesionāļi. Radniecībai nav nozīmes. Te, šajā ēkā, nenotiek spēle. Te valda sāpes un izmisums, tāpēc lielai jūtelībai nav vietas. Ātri jāizštuko, ko un kā darīt, lai salāpītu pacientu," teic seniors. Medicīna, atgādina traumatologs, nav viena spēlētāja lauks. Te noteicošais ir komandas gars - diskusijas un konsilijs, jo katram pacientam jāizvēlas atbilstīgākie ārstēšanas paņēmieni. "Strādājot nevar domāt, ka šī ideja ir labāka tāpēc, ka to izteica mans dēls. Tā tās lietas nedara," paskaidro seniors.

Juris Krupnovs: “Radniecībai slimnīcā nav nozīmes. Te valda sāpes un izmisums, tāpēc lielai jūtelībai nav vietas!” Juris Krupnovs: “Radniecībai slimnīcā nav nozīmes. Te valda sāpes un izmisums, tāpēc lielai jūtelībai nav vietas!”
Juris Krupnovs: “Radniecībai slimnīcā nav nozīmes. Te valda sāpes un izmisums, tāpēc lielai jūtelībai nav vietas!”

Kad Jurijs atgriezās Ventspilī kā diplomēts mediķis, viņš nejuta  Krupnovu uzvārda slogu. Jaunajam ķirurgam bija izvirzītas tādas pašas prasības kā citiem kolēģiem. Nebija nedz atlaižu, nedz arī nevajadzīgas pietātes. "Mums ir līdzīgi, tomēr atšķirīgi darbības lauki, un mēs viens otra lēmumus neietekmējam. Runājot tēlaini, mēs ar tēvu esam divas zvaigznes, kas rotē vienā orbītā," saka juniors. Viņa balsī nav lepnības, vien secinājums, ka mediķiem uzticēta īpaša atbildība.

Stāstot par sevi, Krupnovi aizdomājas par kādu bīstamu tendenci. Proti, pēc juniora atnākšanas - un kopš tā laika pagājuši desmit gadi - Ventspils slimnīcā nav sācis strādāt neviens jauns ķirurgs! "Jā, jaunie tagad vairāk interesējas par lielām peļņas iespējam, bet jūs man pasakiet, kur to naudu var likt! Uzcelšu māju - un tālāk?" provokatīvi tincina seniors. Protams, viņš vēlas, lai dēls un arī meita saņem izglītībai atbilstīgu atalgojumu, bet atgādina, ka cilvēka fizioloģija visā pasaulē ir vienāda. "Mēs, Krupnovi, nekad neizvēlamies vieglākos ceļus! Mums patīk izaicinājumi. Visi mūsu radinieki gājuši fundamentālus ceļus. No vienas puses, tas ir slikti, jo visu laiku jācīnās, no otras puses, labi, jo visu laiku saglabājas cīņas spars," uzskata juniors.

Austrumu cīņas, zaļš espanders un kopīga cope

"Cilvēks uz šīs zemes jāsagatavo izdzīvošanai, nevis uzdzīvošanai. Prieks, ka dēls to ir sapratis un kļuvis par īstu vīru," ar lepnumu saka seniors. Kopš 13 gadu vecuma Jurijs nodarbojas ar dažādiem Austrumu cīņas sporta veidiem. Sportošana palīdz aizmirst darbu un sargā no izdegšanas. "Lai tiktu galā ar negatīvajām emocijām, var lietot arī alkoholu, bet tēvs iemācīja sportot. Paldies viņam par to! Mūsu darbs ir emocionāli sarežģīts. Es vēl tikai laužos medicīnā, tēvs ir daudz vairāk adaptējies," saka juniors, bet seniors tūdaļ iebilst: "Nē, viņš zina vairāk par mani!"

Juris jaunībā aizrāvās ar futbolu un hokeju, tāpēc tagad labprāt apmeklē ledus halli. Labu fizisko formu uztur arī skriešana un mājas velotrenažiera izmantošana. Pēkšņi kā pēc burvja mājiena seniora rokās parādās zaļš plaukstas espanders. Viņš vienmēr tur par rokai šo elastīgo ierīci, kas saskan ar ikdienā nēsātās cepurītes krāsu. "Jaunībā man bija tikpat forši mati kā dēlam. Tagad? (Paceļ uz augšu cepurīti.) Nu, jūs jau saprotat. Te arī rentgena staru terapija pie vainas. Bet ar espanderu ir tā - turu to pa tvērienam un vairākas reizes dienā kārtīgi izspaidu. Šāds treniņš palīdz pret galvas sāpēm un vingrina roku muskuļus. Man kā ortopēdam un traumatologam ir ļoti svarīgi, lai būtu stipras rokas," saka seniors.

Jurijs Krupnovs: “Varbūt skanēs traki un skarbi, bet esmu tikpat riebīgs kā tēvs. Diemžēl profesija ir iespaidojusi raksturu.” Jurijs Krupnovs: “Varbūt skanēs traki un skarbi, bet esmu tikpat riebīgs kā tēvs. Diemžēl profesija ir iespaidojusi raksturu.”
Jurijs Krupnovs: “Varbūt skanēs traki un skarbi, bet esmu tikpat riebīgs kā tēvs. Diemžēl profesija ir iespaidojusi raksturu.”

Krupnovi labprāt atpūšas pie dabas un, ja tas ir iespējams, katru gadu piedalās Ventspils slimnīcas traumatologu un ķirurgu kopīgajā makšķerēšanas pasākumā, kas vienmēr notiek Darba svētkos - 1. maijā. Seniora lepnākais guvums ir sešus kilogramus smaga līdaka, junioru iepriecinājusi četrarpus kilogramu smaga zaļsvārce. "Copi nu jau pirms astoņpadsmit gadiem sāka organizēt ķirurgs Ģirts Štekerhofs. Mums ar dēlu ir paveicies, jo darbā ir ļoti labi kolēģi. Gan mani traumatologi, gan dēla ķirurgi ir superīgi cilvēki! Biedriskais gars palīdz izturēt šajā tik dīvainajā situācijā, kad medicīnu grib komercializēt, bet tas ir ļoti nepareizi!" norāda seniors.     

Reti, bet dažkārt pacienti tomēr nesaprot, kāpēc Jurijs nav pierunājams saķīlēt salauztu kāju un kāpēc Juris apgalvo, ka neoperē vēnas. "Saku, lai iet pie Krupnova. Jā, es arī esmu Krupnovs, bet ne jau es viens te tāds. Vēnas ir juniora darbības lauciņš, vai ne, dēls?" labsirdīgi pasmaida seniors un ceļas, lai dotos mājās. Pie ģimenes, kur atkal varēs parunāt par medicīnu.  

Foto: Līga Gabrāne