“Pašreizējo savas dzīves posmu es raksturotu kā meža ceļu. Stāvi uz takas un domā: pa labi mežs — vari palikt Latvijā, pa kreisi — mežs, vari doties uz ārzemēm,” saka jaunais ārsts, dermatologs venerologs ARTŪRS KAĻVA. Un piebilst, ka nav no tiem, kuri domā, ka ārzemēs zāle ir zaļāka. Atslēgas vārds ir “balanss”. Ja izdosies atrast līdzsvaru starp to, kas patīk un kas svarīgi — starp klīnisko dermatoloģiju un veneroloģiju un Latvijas iespējām palīdzēt pacientam, viņš gribētu palikt Latvijā.
Prasīgi un atvērti pārmaiņām
“Jaunie ārsti ir prasīgi — pret sevi, pacientu, sistēmu. Atvērti pārmaiņām, jaunām metodēm, tehnoloģijām. Ņemot vērā finansējuma apmēru, Latvijā speciālistu dermatoloģijā lielākoties vienā vietā nevajag uz pilnu slodzi. Ikdiena ir kārtīga skriešana, bet cik ilgi ir vēlme un spēks strādāt tādā režīmā?!
Tas arī nav vienkārši — kaut vai paņemt atvaļinājumu, ja ir sešas darba vietas.
Turklāt profesionāli redzu iespējas, ko pasaulē mana nozare piedāvā pacientiem, es labprāt tā strādātu, bet tas nav iespējams, jo dzīvojam valstī ar tādu veselības aprūpes budžetu, kāds nu mums tas ir.”
Universālie kareivji
“Strādāju sešas dienas nedēļā. Vismaz vienu reizi nedēļā pieņemu pacientus ārpus Rīgas — regulāri braucu uz Jēkabpili un Jaunķemeriem, kas aptver ciematiņus Ziemeļkurzemē. Kā izvēlējos šīs vietas? Piedāvājums. Cilvēkiem ir ērtāk, ka speciālists atbrauc pie viņiem, savukārt man patīk, ka ir nodrošināti labi darba apstākļi — ir aparatūra, infrastruktūra, nevis pašam jāsāk organizēt kaut ko, kas nav ārsta pienākumos. Tas ļoti raksturīgi Rīgai.
Strādāju arī RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedrā, mācu studentiem par veselības aprūpes sistēmām (ar to saistīts mans disertācijas darbs). Esmu skatījies, cik konkrētās specialitātes ārstu vajag ārpus Rīgas, un sapratis: ja ārsti noteiktās specialitātēs 1—3 reizes mēnesī izbrauktu ārpus Rīgas, ar to arī pietiktu. Jo bieži vien mums nav ne tik daudz kvotu reģionos, ne arī pacientu.
Pieņemu pacientus vēl vairākās vietās Rīgā — 1. slimnīcā, Veselības centru apvienības poliklīnikā Elite. Plānoju vienu dienu nedēļā pastrādāt arī estētiskajā dermatoloģijā Dr. Valeines klīnikā, jo liekas, ka tajā ciklā, kurā diagnosticēju un ārstēju, būtu nepieciešamība pastrādāt ar lāzeru, kas ne vienmēr ir stāsts par estētiku, bet arī par ārstēšanu.
Latvijā dermatologi ir universālie kareivji. Aizbraucu uz Jēkabpili un esmu viss — venerologs, klīniskais dermatologs, estētiskais dermatologs.
Mana interese dermatoloģijā ir iekaisīgās ādas slimības un veneroloģija, diemžēl Latvijā klīniskajā dermatoloģijā nav tik daudz iespēju sevi realizēt. Mums valstī pietrūkst viena kārtīga dermatoloģijas stacionāra.”
Kā iegūt kopbildi?
“Esmu no Balviem. Devītajā klasē un vidusskolā man bija fantastiska bioloģijas skolotāja. Bet man patika arī vēsture, politika un jurisprudence. Tā nu es studēju medicīnu un paralēli ieguvu arī juridisko izglītību. Tagad ik pa laikam patīk palasīt Jurista Vārdu, taču studējot sapratu, ka aktīvāka un sirdij tuvāka ir medicīna.
Iegūstot ārsta grādu, izlēmu — neiešu praktiskajā medicīnā, gadu strādāju par docētāju RSU Patoloģijas katedrā, tomēr bija vilkme darboties praktiski, ar pacientiem. Dermatoloģija iepatikās, jo studiju laikā bija fantastiski ārsti, kas to mācīja, sapratu, cik tā plaša — iekaisīgās, autoimūnās slimības, veneroloģija, ķirurģija, onkoloģija, mati, nagi. Man patīk, ka dermatoloģijā jāpārzina internā medicīna, simptomi uz ādas nereti ir pirmie, kas cilvēku sāk traucēt, taču, kad sāc meklēt, izrādās, ka tā varbūt nemaz nav ādas problēma.
Mani mentori sākumposmā bija Dr. med. Ilze Upeniece un Dr. Vanda Bondare–Ansberga. Izcilas ārstes, no kurām daudz mācījos gan dermatoloģiju, gan komunikāciju ar pacientiem. Iekaisīgajās ādas slimībās — no profesores Ilonas Hartmanes, prof. Ingmāra Mikažāna, savukārt Covid laiks man deva iespēju intensīvos kursos mācīties dermatoskopiju un dermatoonkoloģiju no Dr. Raimonda Karla. Iespējams, citādi tas nenotiktu, jo viņš māca Latvijas Universitātē. Man paveicās strādāt kopā ar nozares grandiem, tā ieguvu kopbildi.”
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada aprīļa numurā
