Darbs mīl pirmdienā dzimušos. Urologs Vilnis Lietuvietis

Starp personībām

Par uzvārda izcelsmi Vilnis Lietuvietis nav īpaši interesējies - esot latvietis, bet, kā zināms, nav dūmu bez uguns, gan jau kādreiz, tālajos uzvārdu došanos laikos, kādam sencim bijušas arī kaimiņzemes saknes. Toties par vienu profesors ir stingri pārliecināts: "Astrologi apgalvo, ka pirmdienās dzimušajiem esot daudz jāstrādā. Esmu dzimis 1962. gada 19. martā, pirmdienā, un visu mūžu jūtu, ka darbs mani mīl. To, kas daudziem pats no sevis iekrīt rokās, man izdodas panākt tikai ar smagu darbu. Tāds liktenis. Nav ko lieki žēloties." Augot ir bijusi laime būt interesantās vietās starp interesantiem cilvēkiem, no katra kaut ko mācīties.

Mazais Vilnis ir dzimis rīdzinieks, tomēr ik vasaru dzīvojies pa laukiem. Vecmāmiņas mājas bijušas Raunā, piecu minūšu skrējienā no Raunas mazā Staburaga. Gleznaina, enerģētiski bagāta vieta, kur pat divi pilskalni viens otram blakus - senlatviešu un vācu krustnešu. Turpat arī Velna ala un Raunas upīte, kurā Rīgas puika mauca uz āķa sienāžus un ķēra foreles. Kopš tiem laikiem āķis palicis lūpā - Vilnis Lietuvietis joprojām ir kaislīgs makšķernieks. Tiesa gan, tagad bez sienāžiem.

Rīgā bija cita dzīve. Varētu teikt, ka Vilnis izauga kultūras namā, jo viņa mamma Silvija bija Tramvaju un trolejbusu tresta (lai atceramies slaveno TTT basketbola komandu!) kultūras nama vadītāja. Tur visapkārt bija daudz labu un interesantu pasākumu - dziedāja kori, darbojās pulciņi, notika teātra izrādes. Piemēram, klaviermūzikas stundas pasniedza medicīnas profesora Jura Lejas mamma. Diemžēl mazais Vilnis klavierēm meta lielu līkumu, ko tagad ļoti nožēlo. Vairāk viņu interesēja pavirināt ēdienu gatavošanas pulciņa durvis, jo tur saimniecēm parasti atradās kāds kārums, ar ko puiku pacienāt. Ar mākslas studijas vadītāju mākslinieku Nikolaju Petraškeviču gan Vilnim iznāca tikties biežāk. "Atceros, ka viņš iepazīstoties man, septiņgadīgam knīpam, paspieda roku un teica: "Jaunais cilvēk, kāpēc tu tik uzmanīgi pēti manas kurpes? Sasveicinoties vienmēr jāskatās otram cilvēkam acīs." To es ielāgoju un atceros joprojām. Mēs bieži grēkojam ar uzmanības izrādīšanu otram. Tagad pēc sasveicināšanās reizēm iešaujas prātā: vai izdarīju pareizi, vai neesmu piemirsis vecā mākslinieka mācību?"

Bieži vien Vilnis palika mājās viens, jo vecāki bija šķīrušies, bet mammai tāds darbs - kad citiem brīvdienas un atpūta, viņai jāstrādā. Tagad viņš šo piespiedu vientulību pieskaita bērnības ieguvumiem, jo agri iemācījies patstāvību, apguvis mazos saimniecības darbiņus. "Tā es tagad mierinu sirdsapziņu, kad atkal - kārtējo reizi! - nav laika būt kopā ar saviem bērniem. Tā jau tas bieži notiek - ķirurgus viņu bērni redz reti. Jā, tagad viņi uz mani par to dusmojas, bet varbūt kādreiz teiks paldies, ka bija spiesti kļūt patstāvīgāki?"

Vilnim palīdzējuši arī tēva stiprie gēni: tēvs tik labi apguvis metāltehnologa profesijas noslēpumus, ka joprojām sniedz konsultācijas darbabiedriem pat savos astoņdesmit piecos gados.

Bēgšus - uz mediķiem

Kā jau tiem, kam mācības padodas bez grūtībām, par skolas laiku Vilnim ir pārsvarā labas atmiņas. Viņējā bijusi 2. pagarinātā dienas skola un Rīgas 64. vidusskola, tā sauktā teātra skola. Paralēlklasē mācījušies tagadējais teātra kritiķis Normunds Naumanis, karsto punktu žurnālists Atis Kļimovičs, "Radio Skonto" un TV personība Elita Marga un citi sabiedrībā zināmi ļaudis. Citiem vārdiem, jautra un gudra kompānija. Pats Vilnis gan ar teātra spēlēšanu nav aizrāvies, viņa iecerētais mērķis bijis arhitektūras studijas. Pieticis laika arī podu gāšanai. Sevišķi atmiņā palikusi tā laika skolēnu profesionālā orientācija. "Tā bija laba lieta, žēl, ka mūsu bērni to vairs neizbauda. Pamatskolas laikā skolas šefi bija saldumu fabrika "Laima", ādas galantērijas uzņēmums "Somdaris" un Rīgas Šampanieša rūpnīca, jo skola atradās Annas ielā blakus šiem uzņēmumiem. Turp arī devāmies "orientēties". Sākumā vairāk vilka uz "Laimu", kad izaugām lielāki, sākām interesēties arī par šampanieti. Tie klasesbiedri, kas nevēlējās studēt, skolas laikā bija atraduši sev labas profesijas, daudzi no mūsējiem joprojām turpat strādā. Nekad nevar zināt, kas no skolā apgūtā vēlāk noderēs. Kaut vai tā pati latviešu valoda! Literatūras skolotāja Mārīte Milzere piespieda mūs lasīt un skaitīt Raiņa dzeju, sacerējumos nežēlīgi laboja visas gramatiskās kļūdas. Tolaik spurojāmies pretī, bet tagad esmu pateicīgs: vismaz vairāk kaut ko zinu par latviešu valodu un Raini."

Vilnis skolā sēdējis vienā solā ar Aivaru Bērziņu, kurš jau agri bija izlēmis studēt medicīnu. Pats Vilnis ne uz to pusi nav skatījies, jo bijis galīgi atpalicis ķīmijā: vienpadsmitajā klasē šajā priekšmetā bijuši tikai divnieki un vieninieki. Tuvojoties beigu eksāmeniem, sapratis, ka dienēt sporta bataljonā tomēr netiks, bet no augstskolām togad puišus sūtīja karot Afganistānā. No visām, izņemot Medicīnas institūtu. Kāpēc gan nestudēt tur? Turklāt institūtā mācās daudz skaistu meiteņu... Tā arī izlēmis - bēgšus uz mediķiem! Divās nedēļās apguvis visu iekavēto ķīmijā un beigu eksāmenā pat dabūjis piecnieku.

"Iestājeksāmens ķīmijā man arī bija pirmdienā, bet iepriekšējā dienā Maskavā beidzās Olimpiāde. Līdz pēdējām bija saglabājusies intriga, kurai valstij būs vairāk zelta medaļu boksā - PSRS vai Kubai. Visu izšķīra beidzamais boksa mačs, kurā uzvarēja Teofilo Stīvensons, izcīnot trešo olimpisko zelta medaļu. Tātad medaļu pārsvars tika Kubai. Ķīmijā mūs eksaminēja tāda fanīga profesore Zenta Knēta - viņa vienmēr smēķēja cigaretes garā iemutē. Kad veiksmīgi biju atbildējis uz biļetes jautājumiem, viņa teica: "Atbilde bija laba. Bet vai boksa maču jūs vakar skatījāties? Nu, jaunais cilvēk, ja jūs ķīmiju zināt uz pieci un arī boksu skatījāties, tad man vairāk jautājumu nav." Tā es iestājos mediķos. Turpinājām sēdēt vienā solā ar Aivaru."

Pēc institūta beigšanas Aivars strādāja Ortopēdijas un traumatoloģijas centrā, dabūja stipendiju mācībām ASV, sāka nodarboties ar zinātni un 1990. gadā palika Čikāgā. Aivars daudziem Latvijas ārstiem bijis atbalsts Amerikas "apgūšanā". Tieši ar Aivara atbalstu arī Vilnis pievērsies zinātnei. "Pieredzējuša cilvēka padoms iesācējam zinātnē ļoti noder. Man bija vieglāk krāt literatūru doktora darbam, jo Ai-vars iemācīja pamatprincipus - kā sākt, kādā secībā strādāt un kas zinātnē ir pats galvenais. Un tas ir - godīgums. Ja zinātnieks vienreiz samelos, kolēģi sapratīs, ka dati ir apšaubāmi, un viņam vairs neticēs. Atgūt uzticību ir daudz grūtāk nekā būt godīgam jau kopš paša sākuma. Atbraucu mājās no Amerikas un ķēros pie disertācijas. Ierosmi veikt zinātnisku darbu deva ķirurģijas katedras vadītājs, tagadējais rektors prof. Jānis Gardovskis. Tā arī pateica: ja gribi strādāt katedrā - jāraksta disertācija. Paldies viņam!

Diemžēl paša Aivara vairs nav. Viņš paguva izcelties arī starp ASV ortopēdiem - žurnālā The American Journal of Orthopedics publicēja Aivara ievadrakstu, un tāds gods pasaulē nav daudziem. Aneirismas plīsums nepilnu četrdesmit gadu vecumā pārtrauca Aivara karjeru, un esmu uz visiem laikiem palicis bez sava solabiedra."

Burvīgā 7. grupa!

Skaistos studiju gadus Vilnis nespēj atcerēties bez smaida. Pat pirmo darbavietu: kopā ar draugu naktīs strādājuši slimnīcā par apkopējiem un līdztekus kaluši galvā anatomijas gudrības! Pēc tam sākusies karjera uz augšu - sanitārs, medbrālis, līdz beidzot rezidents (tolaik klīniskais ordinators) pirmajā īstajā darba vietā - Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas klīnikā. Burvīgās 7. grupas biedri ir tepat apkārt medicīnā: Ārija Brīze ir ķīmijterapeite, Maija Petrovica vada nodaļu Dzemdību namā, Ieva Kārkliņa strādā farmācijas biznesā, bet ortopēds Uldis Ķesteris ir asociētais profesors Lundas universitātes klīnikā.

"Tagad it kā nevajadzētu lepoties, ka esi bijis darbonis komjaunatnes organizācijā, taču tieši tie laiki bija lieliska dzīves skola, šeit bija daudz aktīvu, šodien sabiedrībā zināmu cilvēku. Ne jau man vien, bet visai tagadējo piecdesmitgadnieku paaudzei - plus/mīnus pieci gadi. Tie bija jautrie studentu celtnieku vienību gadi. Protams, arī mediķiem bija savas vienības. Lai atceramies kaut vai draiskos studentu vienību festivālus Kandavā vai Zvejniekciemā! Pirms tam mēs, "zaļie gurķi" studentiņi, pie celtniecības uzņēmumu direktoriem, slimnīcu vadītājiem devāmies runāt par samaksu, darba noteikumiem, slēdzām līgumus, meklējām autobusus, organizējām darbu, svētkus... Aizraujoši un dzīvē noderīgi! Iedomājieties deviņsimt studentus, kas divas dienas plosās noslēguma festivālā Kandavā, "Dinamo" sporta bāzē! Kādam šos svētkus vajadzēja sarīkot, un es biju viens no tiem. Liels gods un atbildība, vai ne? Bet, kad svētki beigušies un visi studentu simti - cits lielākā, cits mazākā "tvaikā" - autobusos aizvizināti uz Rīgu, mēs, rīkotāji, vēl vairākas stundas līkņājām pa stadionu un nometnes vietu, kopdami teritoriju, jo "Dinamo" sporta bāzes direktors viegli varēja piezvanīt augstskolas partijas komitejai, ka studenti aiz sevis nesavāc tukšās pudeles. Patiesībā tas ir elementārās kultūras jautājums - savākt aiz sevis. Es jau teicu - pirmdienā dzimušajam tāds liktenis! Tomēr man palikušas tās labākās atmiņas, jo studentu vienībās man bija iespēja iepazīt daudzus interesantus cilvēkus, iepazīt daudzus gan jaunāko, gan vecāko kursu studentus, ar kuriem šodien var uzturēt kontaktu. Ik pa brīdim jādara kādas jaunas lietas, lai dzīve kaut ko varētu iemācīties un tā būtu interesanta!"

Kā runāt ar pacientu

Stradiņos ķirurģisko katedru un arī klīniku tolaik vadīja profesors Vladimirs Utkins. Viņa vadībā darbojās četras ķirurģijas nodaļas - vispārējās ķirurģijas, plaušu, onkoloģiskā un uroloģijas. Lielisks veidojums, kur rezidentam, topošajam ķirurgam, apgūt medicīnu! Katrā nodaļā rezidentam vajadzēja nostrādāt pusgadu. Visapkārt izcili ārsti, ķirurgi, interesanti kolēģi, no katra var kaut ko mācīties! Vilnim Lietuvietim izdevies strādāt vienlaikus ar Mārtiņu Liepiņu, prof. Viesturu Boku, Juri Demčenko, Jāni Breikšu, Nikolaju Bezručko, Viesturu Krūmiņu, Natāliju Bāliņu, Jāzepu Baško, Eduardu Smiltenu, Adalbertu Mīlbergu, tagadējo Rīgas Stradiņa universitātes rektoru Jāni Gardovski un daudziem citiem. Bet tad pēkšņi atbrīvojās slodzes vieta uroloģijas nodaļā, jo A. Mīlbergs pēkšņi aizgāja mūžībā. Pieņēma divus jaunus ārstus: Vilni Lietuvieti un Egilu Vjateru. "Tā es nokļuvu pie Eduarda Smiltena, ilggadēja uroloģijas nodaļas vadītāja, arī Paula Stradiņa skolnieka. E. Smiltens man šķita dzīva vēsture! Reizēm viņa garie stāsti likās apnicīgi un lieki: nav ko daudz runāt, ķeramies pie darba, jāiet taču strādāt! Tikai vēlāk to spēju īsti novērtēt. E. Smiltens pacietīgi mūs mācīja runāt ar pacientiem, būt par ārstiem - un kas var būt svarīgāks par to! Atceros viņa vārdus: "Tu vari darīt ar pacientu, ko vien vēlies. Galvenais ir runāt ar viņu un pēc iespējas teikt patiesību." Viņš mācīja mūs būt par ārstiem. Ārstam jāskatās pacients no galvas līdz kājām. Šīs it kā zināmās patiesības ieguva reālu ikdienas izpildījumu. E. Smiltens bija cēls, sirms kungs. Virsvalka kabatiņā viņš vienmēr nēsāja daudz krāsainu pildspalvu, viņam patika slimības vēsturēs zīmēt patoloģiskā procesa izplatību, precīzi aprakstīt (uzzīmējot) patoloģisko procesu. Atceros kādu gadījumu, kad mūsu nodaļas ārsti pacientei bija izoperējuši nieres cistu kopā ar visu nieri, mūsdienās tā skaitītos nepareiza ārstēšana. Arī pirms 20 gadiem tā nebija pareiza taktika, taču tolaik mūsu iespējas vēl bija ļoti ierobežotas - slimnīcai nebija datortomogrāfa, rindas uz vienīgo ultraskaņas aparātu bija milzīgas. Ārsti domāja, ka pacientei ir ļaundabīgs audzējs. Vizītē pēc operācijas dr. Smiltens apsēdās pie pacientes gultas un teica: "Mīļā, šodien tu esi vinnējusi loterijā "Volgu"! Mēs domājām, ka tev ir vēzis, izgriezām nieri, bet izrādījās, ka vēža nav, tikai parasta cista!" Patiesībā viņš pacientei teica taisnību. Bet, ja būtu runājis citādi, ar atvainošanos un nožēlu, ārstus varētu pat iesūdzēt. Arī paciente būtu nelaimīga. Bet nu viņa bija pateicīga un atnāca pie doktora ar garkātainām rozēm."

Kad Vilnis pievērsās uroloģijai, "topā" bija nierakmeņu operācijas, priekšdziedzera vēža ārstēšanā bija tikai divas galvenās iespējas - kastrācija jeb abpusēja orhektomija un intravenozās estrogēnu injekcijas. Parasti šo uzticēja jaunajiem ārstiem. Šodien uroloģijas viena no galvenajām tēmām ir priekšdziedzera vēzis. Par PSA (prostatas specifisko antigēnu) urologiem vēl nebija ne jausmas, tas nāca vēlāk. Pa šiem divdesmit gadiem medicīnā un uroloģijā daudz kas ir mainījies. Vispirms jau pagarinājies Latvijas vīriešu vidējais dzīves ilgums: ja 1989. gadā tie bija 59-60, tad tagad jau 68 gadi. Prostatas vēzis ir novecojušos vīriešu slimība, kas parasti stipro dzimumu skar pēc 70 gadiem, tāpēc tagad tā uroloģijā kļuvusi ļoti aktuāla. Apgūti arī jauni ārstēšanas paņēmieni un medikamenti, zinātnieki turpina izstrādāt arvien jaunas prostatas vēža diagnostikas metodes. Pirmā Latvijā PSA plaši ieviesa Laboratoriskās medicīnas centra vadītāja Ludmila Eņģele Onkoloģijas centrā. Arī Vilnis Lietuvietis laikus uztvēra "jauno vilni", un viņa doktora disertācijas tēma bija "Priekšdziedzera vēzis, epidemioloģija, diagnostisko metožu lietderība riska grupas vīriešiem, kuru PSA serumā 4,0-20,0 ng/ml", ko izstrādāja sadarbībā ar kolēģiem no Latvijas Onkoloģijas centra. Kopš 2006. gada viņš ir medicīnas zinātņu doktors.

"Šodien jādomā ne tikai par vīriešu dzīves pagarināšanu, bet arī par kvalitāti. Dzīvesgudriem cilvēkiem novecojoties nav jācieš nekvalitatīvas dzīves dēļ. Varbūt tad arī Latvijas cilvēki nebrauks uz ārzemēm, ja būs pārliecināti, ka saulainas vecumdienas sagaidāmas arī savā valstī. Tāpat urologi cenšas rūpēties par sieviešu labklājību, dzīves kvalitāti. Zināms, ka Latvijas sievietēm vidējais dzīves ilgums par apmēram deviņiem gadiem ir garāks nekā vīriešiem. Dzīvei ir pavisam cits smeķis, ja uz teātri, koncertu, ciemos var iet nevis ar draudzeni, bet ar savu kungu: ir, kas pasaka kādu jociņu, ielej šampanieti un iekniebj sānā..."

Kad Medicīnas institūtā Uroloģijas katedrā atbrīvojās docētāja vieta, profesors Utkins pielika Vilni pie darba. Institūtā, Medicīnas akadēmijā, tagad Alma Mater... Rīgas Stradiņa universitāte. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus viņš ir arī pedagogs. "Studenti ir interesanta mana darba un dzīves sadaļa. Viņi ļauj just laika garu. Starp citu, beidzamajos gados viņi ir ļoti mainījušies, kļuvuši aktīvāki, zinātgriboši, iemācījušies apjaust izglītības vērtību. Prieks ar tādiem strādāt!"

Foto: Inese Austruma, no V. Lietuvieša personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada decembra numurā