Daktere, kas glezno mūziku
Par ārsti Marina strādā jau divdesmit piecus gadus un Krāslavā savulaik nokļuvusi visai tradicionāli - pēc jauno mediķu sadales. Viņas aprūpē ir 1800 pacientu. Tas ir daudz. Daudz, ja savu darbu gribi darīt kvalitatīvi, domā ģimenes ārste. Un izstāsta, ka reiz, kad bijis mazāk apmeklētāju, kopā ar māsiņu Valentīnu nolēmusi veikt revīziju un noskaidrot, kas notiek ar tiem ļaudīm, kuri regulāri neapmeklē ģimenes ārstu. Šādus pacientus diezgan viegli atšķirt no pārējiem - viņu kartīte ir salīdzinoši plāna. Visus sarindojusi alfabēta secībā un pirmos desmit aicinājusi ierasties uz profilaktisko pārbaudi. No desmit uzaicinātajiem ieradies viens. Tikai viens! Un šim pacientam konstatēta sirds asinsvadu saslimšana, kas pastāvīgi jāārstē un jāuzrauga, lai slimība neprogresē pārāk strauji. Taču darbs ir arī milzīgs gandarījums. Kad vari pilnīgi izārstēt akūtas saslimšanas, stabilizēt to pacientu stāvokli, kam ir hroniskas slimības. Un prieks redzēt, ka pacientu dzīves kvalitāte uzlabojas.
Lai atpūstos, Marina glezno. Arī tāpēc, ka tā liek sirds. Vakaros. Sestdienās, svētdienās. Nupat viņa sākusi gleznot lilijas. Baltas. Viņas sapnis ir uzzīmēt jūru, jo fascinē jūras krāsa, kontrasts ar mākoņiem un smiltīm.
Cik sevi atceros, man patika kaut ko veidot, arī zīmēt. Mamma apgalvo, ka bērnībā varēju stundām ilgi no plastilīna veidot dažādas figūriņas. Patika spēlēties nevis ar veikalā pirktām rotaļlietām, bet izveidot pašai.
Uz Andreja Gorgoca (mākslinieks, kurš nesen pārcēlies dzīvot uz Krāslavu un kura studijā ikviens interesents var mācīties gleznošanu - aut.) studiju jūs uzaicināja.
Aizgāju un sapratu, ka man ļoti patīk turienes gaisotne. Ļoti draudzīga, lai gan Andrejs ir labi pazīstams mākslinieks, viņš izturas vienkārši (A. Gorgocam bijušas izstādes gan Rīgā, gan Krievijā, viņa darbi ir privātkolekcijās Krievijā, Vācijā, Izraēlā, Vācijā, ASV, Spānijā - aut.). Dod padomus, parāda, kā būtu labāk. Cenšos apmeklēt visas nodarbības. Svētdiena ir brīvdiena, tāpēc varu brīvi izvēlēties, ko darīt. Ceturtdienās arī notiek nodarbības, bet reizēm uz tām nevaru paspēt darba dēļ.
Kā savām gleznām izvēlaties sižetus?
Tie ir ļoti dažādi. Gleznoju kluso dabu, īpaši bieži - puķes. Sižetus gan meklēju, gan tie atnāk paši: Krāslavas parks un ielas, arī bērnības atmiņas. Esmu iemūžinājusi sižetu, kur kaķis sēž uz palodzes, blakus stāv groziņš ar zemenēm, aiz loga vasarīgs laiks, spīd saule.
Kā panācāt, ka kaķis sēž pietiekami ilgi, lai viņu uzgleznotu?
Tas nu gan bija uzdevums! (Smejas.) Palūdzu meitai, lai nofotografē savu kaķi un atsūta man fotogrāfiju. Gleznoju, skatoties uz fotogrāfiju, pavēroju arī savu mīluli. Zīmēt kaķi bija pats grūtākais.
Vai esat ievērojusi, kura krāsa beidzas visātrāk?
(Aizdomājas.) Dzeltenā. Pērku lielas krāsu tūbiņas, lai pietiek ilgākam laikam, un dzeltenās krāsas tūbiņu man vajadzēja pirkt jau otro reizi.
Kas nepieciešams gleznošanas procesam: materiāli, labs laiks?
Kad gleznojam parkā, protams, labs laiks ir vēlams. Vismaz lai nelīst. Saulainā laikā var noskatīt interesantas un savdabīgas krāsas.
Spilgtā saulē ir vieglāk vai grūtāk gleznot?
Vieglāk, ja sēdi ēnā. (Smejas.)
Kur rodat iedvesmu?
Būtībā visā, bet galvenokārt sevī. Manuprāt, viss nāk no paša cilvēka - gan ļaunais, gan labais. Viss ir iekšā, tikai jāspēj izvilināt ārā.
Kura glezna pašai patīk visvairāk?
Pēdējā (sarkanas magones uz auduma fona - aut.). Patīk tāpēc, ka tā ir koša - un tajā jūtams mans tā brīža noskaņojums.
Pastāstiet par savu pirmo gleznu! Kā tā tapa?
Pirmajos darbos gleznoju to, kas bija uzstādīts Andreja Gorgoca studijā. Kompozīcijas parasti izveidoja mākslinieks vai viņa sieva Ņina (Janīna - aut.). Viņi abi ir ļoti labvēlīgi pret saviem mācekļiem un labprāt palīdz darba procesā. Kad radās pieredze, sāku arī pati domāt, ko gleznot.
Pirmais, ko atceros no gleznošanas sākumposma, - bailes no balta audekla. Sapratu, ka uz šā audekla jābūt kaut kādām krāsām, bet nevarēju tās uztaustīt. Pēc tam viss aizgāja.
Vai, gleznojot ārā uz molberta, nejūtaties neveikli par to, ka garāmgājēji pievērš uzmanību un noskatās?
O! Tas vispār ir ļoti interesanti. Kad pagājušā gada vasarā sāku darboties gleznošanas studijā, mēs gleznojām parkā pie grāfu Plāteru pils. Strādāju pie maza formāta gleznas, jo man vēl bija bail sākt lielas. Gleznoju arku. Uz parku bieži brauc tūristi, un sagadījās, ka tajā dienā pilī bija ieradušies tūristi no Polijas. Viņi ieinteresēti sāka lūkoties, ko mēs gleznojam un kā sanāk. Teica, ka patīk un esot labi, esot līdzīgi. Tad gan man bija jāsmejas. Taču, tā kā parasti esmu ļoti aizrāvusies ar gleznošanu, garāmgājējiem nemaz nepievēršu uzmanību.
Kā izdodas ilgstoši nosēdēt gleznojot?
Sēdēt pat nedrīkst, it īpaši ilgstoši. Nodarbības parasti ilgst divas stundas. Ilgstoši sēžot, pēc kāda laika vairs neredzi neko, pat to, ko glezno. Tāpēc ir jāpastaigā, jāpaskatās uz savu darbu no attāluma, lai redzētu, vai proporcijas ir pareizas. Jāpaskatās arī uz kaut ko citu, citādi vienā punktā nofokusētas acis drīz vien pierod pie tā, uz ko raugās, un galva vairs nespēj saprast, ko īsti redz acs.
Lasīju, ka grasāties gleznot mūziku.
Jau ir uzgleznota, bet par to, vai patīk, jājautā citiem. Manām meitām patīk.
(Glezna ir impresionisma stilā. Ar krāsām skatītājam tā liek sajust mūziku, to, ko mūzika nozīmē māksliniekam. - Aut.) Glezna tapa, klausoties klasisko mūziku, kas man ļoti patīk: Čaikovski, Vivaldi, Mocartu. Tai iedvesmoja arī jaunākā meita, kas vijoļspēli apgūst Daugavpils mūzikas vidusskolā. Vecākā meita studē Rīgā un strādā laikrakstā Diena par žurnālisti.
Kas ir jūsu favorīti glezniecībā?
Man patīk impresionistu darbi: Alfreds Sislē, Klods Monē. Arī Vinsents van Gogs. Pirms kāda laika atklāju viduslaiku māksliniekus. Vajag tikai meklēt, tad ļoti daudz ko jaunu un interesantu var uzzināt!
Kas notiek ar darbiem vēlāk? Dāvināt, pārdodat vai noglabājat lielā lādē?
Lādē pagaidām nav nevienas gleznas, un tas mani ļoti priecē. Draudzene atnāca un teica: „Man patīk tavas uzgleznotās saulespuķes." Ko gan vēl lai piebilst?! Divas gleznas ir izstādē (nesen bija Andreja Gorgoca audzēkņu darbu izstāde Krāslavas vēstures un mākslas muzejā), divas gleznas ir pie draudzenes frizētavā, divas - manā kabinetā, bet trīs gleznas ir jau uzdāvinātas.
Ko par šo jūsu nodarbošanos saka ģimene?
Viņiem patīk. Sākumā man pašai bija lielas šaubas par to, vai mani darbi vispār kādam var patikt. Man patīk pats process, jo varu atslēgties no darba, no rutīnas. Taču vēl joprojām nebeidz izbrīnīt tas, ka citiem patīk manis radītais.
Vai gleznošana attīsta arī kādas īpašības, kas palīdz ģimenes ārsta darbā?
Asina uztveri - kad kādu laiku jau esmu strādājusi ar otām un krāsām, varu teikt, ka izšķiru daudz vairāk krāsu nianšu. Gleznošana attīsta arī emocionālo uztveri.
Pasaulē vairs viss nav tikai melns un balts.
Tieši tā. Un gleznošana arī nomierina. Kā jebkura terapija, arī gleznošana palīdz mazināt stresu. Viens no netradicionālās medicīnas atzariem ir mākslas terapija. Tā palīdz atbrīvoties un uzkrāt enerģiju nākamajai dienai. Līdzīgi ir arī ar Austrumu dejām, kas jau apmēram gadu ir mans otrs vaļasprieks. Šujam kostīmus, braucam ar koncertiem uz citām pilsētām. Man šīs dejas šķiet ļoti sievišķīgas. Turklāt fiziskā aktivitāte ir atpūta prātam. Gan dejā, gan gleznošanas procesā es atklāju arī kaut ko jaunu par sevi. Ja nebūtu pamēģinājusi, tad nekad neuzzinātu, ka spēju saskatīt tik daudz krāsu un ka varu labi kustēties.
Par ārsti Marina strādā jau divdesmit piecus gadus un Krāslavā savulaik nokļuvusi visai tradicionāli - pēc jauno mediķu sadales. Viņas aprūpē ir 1800 pacientu. Tas ir daudz. Daudz, ja savu darbu gribi darīt kvalitatīvi, domā ģimenes ārste. Un izstāsta, ka reiz, kad bijis mazāk apmeklētāju, kopā ar māsiņu Valentīnu nolēmusi veikt revīziju un noskaidrot, kas notiek ar tiem ļaudīm, kuri regulāri neapmeklē ģimenes ārstu. Šādus pacientus diezgan viegli atšķirt no pārējiem - viņu kartīte ir salīdzinoši plāna. Visus sarindojusi alfabēta secībā un pirmos desmit aicinājusi ierasties uz profilaktisko pārbaudi. No desmit uzaicinātajiem ieradies viens. Tikai viens! Un šim pacientam konstatēta sirds asinsvadu saslimšana, kas pastāvīgi jāārstē un jāuzrauga, lai slimība neprogresē pārāk strauji. Taču darbs ir arī milzīgs gandarījums. Kad vari pilnīgi izārstēt akūtas saslimšanas, stabilizēt to pacientu stāvokli, kam ir hroniskas slimības. Un prieks redzēt, ka pacientu dzīves kvalitāte uzlabojas.
Lai atpūstos, Marina glezno. Arī tāpēc, ka tā liek sirds. Vakaros. Sestdienās, svētdienās. Nupat viņa sākusi gleznot lilijas. Baltas. Viņas sapnis ir uzzīmēt jūru, jo fascinē jūras krāsa, kontrasts ar mākoņiem un smiltīm.
Cik sevi atceros, man patika kaut ko veidot, arī zīmēt. Mamma apgalvo, ka bērnībā varēju stundām ilgi no plastilīna veidot dažādas figūriņas. Patika spēlēties nevis ar veikalā pirktām rotaļlietām, bet izveidot pašai.
Uz Andreja Gorgoca (mākslinieks, kurš nesen pārcēlies dzīvot uz Krāslavu un kura studijā ikviens interesents var mācīties gleznošanu - aut.) studiju jūs uzaicināja.
Aizgāju un sapratu, ka man ļoti patīk turienes gaisotne. Ļoti draudzīga, lai gan Andrejs ir labi pazīstams mākslinieks, viņš izturas vienkārši (A. Gorgocam bijušas izstādes gan Rīgā, gan Krievijā, viņa darbi ir privātkolekcijās Krievijā, Vācijā, Izraēlā, Vācijā, ASV, Spānijā - aut.). Dod padomus, parāda, kā būtu labāk. Cenšos apmeklēt visas nodarbības. Svētdiena ir brīvdiena, tāpēc varu brīvi izvēlēties, ko darīt. Ceturtdienās arī notiek nodarbības, bet reizēm uz tām nevaru paspēt darba dēļ.
Kā savām gleznām izvēlaties sižetus?
Tie ir ļoti dažādi. Gleznoju kluso dabu, īpaši bieži - puķes. Sižetus gan meklēju, gan tie atnāk paši: Krāslavas parks un ielas, arī bērnības atmiņas. Esmu iemūžinājusi sižetu, kur kaķis sēž uz palodzes, blakus stāv groziņš ar zemenēm, aiz loga vasarīgs laiks, spīd saule.
Kā panācāt, ka kaķis sēž pietiekami ilgi, lai viņu uzgleznotu?
Tas nu gan bija uzdevums! (Smejas.) Palūdzu meitai, lai nofotografē savu kaķi un atsūta man fotogrāfiju. Gleznoju, skatoties uz fotogrāfiju, pavēroju arī savu mīluli. Zīmēt kaķi bija pats grūtākais.
Vai esat ievērojusi, kura krāsa beidzas visātrāk?
(Aizdomājas.) Dzeltenā. Pērku lielas krāsu tūbiņas, lai pietiek ilgākam laikam, un dzeltenās krāsas tūbiņu man vajadzēja pirkt jau otro reizi.
Kas nepieciešams gleznošanas procesam: materiāli, labs laiks?
Kad gleznojam parkā, protams, labs laiks ir vēlams. Vismaz lai nelīst. Saulainā laikā var noskatīt interesantas un savdabīgas krāsas.
Spilgtā saulē ir vieglāk vai grūtāk gleznot?
Vieglāk, ja sēdi ēnā. (Smejas.)
Kur rodat iedvesmu?
Būtībā visā, bet galvenokārt sevī. Manuprāt, viss nāk no paša cilvēka - gan ļaunais, gan labais. Viss ir iekšā, tikai jāspēj izvilināt ārā.
Kura glezna pašai patīk visvairāk?
Pēdējā (sarkanas magones uz auduma fona - aut.). Patīk tāpēc, ka tā ir koša - un tajā jūtams mans tā brīža noskaņojums.
Pastāstiet par savu pirmo gleznu! Kā tā tapa?
Pirmajos darbos gleznoju to, kas bija uzstādīts Andreja Gorgoca studijā. Kompozīcijas parasti izveidoja mākslinieks vai viņa sieva Ņina (Janīna - aut.). Viņi abi ir ļoti labvēlīgi pret saviem mācekļiem un labprāt palīdz darba procesā. Kad radās pieredze, sāku arī pati domāt, ko gleznot.
Pirmais, ko atceros no gleznošanas sākumposma, - bailes no balta audekla. Sapratu, ka uz šā audekla jābūt kaut kādām krāsām, bet nevarēju tās uztaustīt. Pēc tam viss aizgāja. 
Vai, gleznojot ārā uz molberta, nejūtaties neveikli par to, ka garāmgājēji pievērš uzmanību un noskatās?
O! Tas vispār ir ļoti interesanti. Kad pagājušā gada vasarā sāku darboties gleznošanas studijā, mēs gleznojām parkā pie grāfu Plāteru pils. Strādāju pie maza formāta gleznas, jo man vēl bija bail sākt lielas. Gleznoju arku. Uz parku bieži brauc tūristi, un sagadījās, ka tajā dienā pilī bija ieradušies tūristi no Polijas. Viņi ieinteresēti sāka lūkoties, ko mēs gleznojam un kā sanāk. Teica, ka patīk un esot labi, esot līdzīgi. Tad gan man bija jāsmejas. Taču, tā kā parasti esmu ļoti aizrāvusies ar gleznošanu, garāmgājējiem nemaz nepievēršu uzmanību.
Kā izdodas ilgstoši nosēdēt gleznojot?
Sēdēt pat nedrīkst, it īpaši ilgstoši. Nodarbības parasti ilgst divas stundas. Ilgstoši sēžot, pēc kāda laika vairs neredzi neko, pat to, ko glezno. Tāpēc ir jāpastaigā, jāpaskatās uz savu darbu no attāluma, lai redzētu, vai proporcijas ir pareizas. Jāpaskatās arī uz kaut ko citu, citādi vienā punktā nofokusētas acis drīz vien pierod pie tā, uz ko raugās, un galva vairs nespēj saprast, ko īsti redz acs.
Lasīju, ka grasāties gleznot mūziku.
Jau ir uzgleznota, bet par to, vai patīk, jājautā citiem. Manām meitām patīk.
(Glezna ir impresionisma stilā. Ar krāsām skatītājam tā liek sajust mūziku, to, ko mūzika nozīmē māksliniekam. - Aut.) Glezna tapa, klausoties klasisko mūziku, kas man ļoti patīk: Čaikovski, Vivaldi, Mocartu. Tai iedvesmoja arī jaunākā meita, kas vijoļspēli apgūst Daugavpils mūzikas vidusskolā. Vecākā meita studē Rīgā un strādā laikrakstā Diena par žurnālisti.
Kas ir jūsu favorīti glezniecībā?
Man patīk impresionistu darbi: Alfreds Sislē, Klods Monē. Arī Vinsents van Gogs. Pirms kāda laika atklāju viduslaiku māksliniekus. Vajag tikai meklēt, tad ļoti daudz ko jaunu un interesantu var uzzināt!
Kas notiek ar darbiem vēlāk? Dāvināt, pārdodat vai noglabājat lielā lādē?
Lādē pagaidām nav nevienas gleznas, un tas mani ļoti priecē. Draudzene atnāca un teica: „Man patīk tavas uzgleznotās saulespuķes." Ko gan vēl lai piebilst?! Divas gleznas ir izstādē (nesen bija Andreja Gorgoca audzēkņu darbu izstāde Krāslavas vēstures un mākslas muzejā), divas gleznas ir pie draudzenes frizētavā, divas - manā kabinetā, bet trīs gleznas ir jau uzdāvinātas.
Ko par šo jūsu nodarbošanos saka ģimene?
Viņiem patīk. Sākumā man pašai bija lielas šaubas par to, vai mani darbi vispār kādam var patikt. Man patīk pats process, jo varu atslēgties no darba, no rutīnas. Taču vēl joprojām nebeidz izbrīnīt tas, ka citiem patīk manis radītais.
Vai gleznošana attīsta arī kādas īpašības, kas palīdz ģimenes ārsta darbā?
Asina uztveri - kad kādu laiku jau esmu strādājusi ar otām un krāsām, varu teikt, ka izšķiru daudz vairāk krāsu nianšu. Gleznošana attīsta arī emocionālo uztveri.
Pasaulē vairs viss nav tikai melns un balts.
Tieši tā. Un gleznošana arī nomierina. Kā jebkura terapija, arī gleznošana palīdz mazināt stresu. Viens no netradicionālās medicīnas atzariem ir mākslas terapija. Tā palīdz atbrīvoties un uzkrāt enerģiju nākamajai dienai. Līdzīgi ir arī ar Austrumu dejām, kas jau apmēram gadu ir mans otrs vaļasprieks. Šujam kostīmus, braucam ar koncertiem uz citām pilsētām. Man šīs dejas šķiet ļoti sievišķīgas. Turklāt fiziskā aktivitāte ir atpūta prātam. Gan dejā, gan gleznošanas procesā es atklāju arī kaut ko jaunu par sevi. Ja nebūtu pamēģinājusi, tad nekad neuzzinātu, ka spēju saskatīt tik daudz krāsu un ka varu labi kustēties. 
Foto: Ilona Stepiņa