DACE MELKA: Dzīvi atdevusi ginekoloģijai
Mazai atkāpei — ar Dr. Daci Melku iepazināmies pirms 15 gadiem, kad gatavoju rakstu par viņas tēvu Dr. Ēriku Melku, vienu no visu laiku izcilākajiem Latvijas ginekologiem, daudzu ginekologu skolotāju, savā laikā Rīgas pilsētas galveno ginekologu. Jau toreiz, runājoties ar Dr. Ērika Melka laikabiedriem, kolēģiem, Daces Melkas mammu, aizdomājos, ka bērniem iet ļoti spožu vecāku profesionālajās pēdās ir sarežģīta izvēle, jo urdīs dzinulis — pierādīt, aizsniegties, būt ne tikai labam, bet izcilam. Tam ir sava maksa.
Dacei Melkai raksturīgs šarmants melnais humors, pašironija, izteikumos viņa nelaipo, ir tieša. Kādam tas var šķist kā skarbums, bet, ja izdodas tikt aiz tiešuma maskas, tur paslēpies labestīgs siltums.
Cik darbīga pašlaik ir jūsu ikdiena? Vēl operējat?
Nē, no Jūras medicīnas centra (kur Dr. Melka ilgus gadus bija Ginekoloģijas nodaļas vadītāja — red.) aizgāju pirms pusotra gada. Sapratu: Melka, pietiek, tu nebūsi topā, ja vilksies! Biju nolēmusi, ka rakstu atlūgumu, ja nevaru strādāt ar pilnu jaudu. Vai nu esi topā, vai neesi! Tas nav manā raksturā, tas nav mans stils.
Negribu operēt sliktāk, kā to darīju agrāk. Tas bija mans iekšējais uzstādījums.
Pašlaik strādāju ar dakteri Daci Matuli mūsu privātklīnikā, divas dienas nedēļā. Jau daudzus gadus strādāju Arsā, turpinu arī tur. Un vēl mazliet operēju iVF Riga klīnikā, veicu dzemdes dobuma operācijas — ņemu polipus, veicu histerorezektoskopijas. Kad tur ieeju zālē, jūtos atkal kā senāk.
Cik gadus nostrādājāt Latvijas Jūras medicīnas centrā?
Kādus divdesmit. Tā nebija mana pirmā darba vieta. Pirmā bija studiju gados Rīgas 1. slimnīcā. Divus gadus strādāju par sanitāri neiroķirurģijas operāciju zālē, iemācījos grīdas mazgāt, operāciju zālē pareizi un sterili uzvesties, klizmas taisīt. Pēc tam šajā pašā slimnīcā reanimācijā strādāju par māsiņu — liku katetrus, kopu traheostomas. Rīgas Medicīnas institūtu pabeidzu 1976. gadā, vienu gadu bija internatūra, tad sāku strādāt Dzemdību namā, kur dzemdību blokā nostrādāju piecus gadus. Ļoti mīlēju dakteri Anitu Cauni un dakteri Sarmīti Hartmani, viņas bija manas skolotājas. Tas bija traks posms. Trīs dzemdību bloki — iznestās, neiznestās grūtniecības un iekaisīgās problēmas, divdesmit četras dzemdības dienā.
Ļoti daudz dežurēju. Pirmdien, trešdien, piektdien, svētdien. Otrdien, ceturtdien, sestdien. Tas radīja izsīkumu. Iemācījos tempu, gāju līdzi, mācījos, asistēju un tad operēju pati.
Atceros, kā reiz pēc dežūras Dzemdību namā braucu mājās ar tramvaju. Vasara, stāvu, izstiepusi roku, lai pieturētos. Domāju — kāpēc uz mani tā skatās? Palūkojos uz rokām — notecējušas ar asinīm.
Man likās, jo vairāk strādāšu, jo vairāk iemācīšos. Bet tas atspēlējās.
Kāpēc nepalikāt dzemdniecībā?
Saslimu un mainīju nodarbošanos uz ginekoloģiju. Pēc Dzemdību nama aizgāju strādāt uz Rīgas 4. slimnīcu Asara ielā. Kad to slēdza, kolēģi piedāvāja vietu Jūrmalas slimnīcā. Taču tā nebija mana vieta, gribēju atpakaļ uz Rīgu. Tad man piezvanīja Latvijas Jūras medicīnas centra direktors Jānis Birks, piedāvāja vadīt Ginekoloģijas nodaļu. Atceros, ka zvanīju Dacei Matulei un prasīju — kas tas tāds par Jūras medicīnas centru? Tā pēc gada Jūrmalā sataisījos uz Rīgu. Man ļoti patika strādāt Jāņa Birka vadībā, viņš ir lielisks vadītājs.
Kādā dzīves posmā vecākie kolēģi ir tie, kas stāv jaunajiem blakus vai aiz muguras.
Savā laikā izaudzināju ļoti labus kolēģus. Viņi arī palika. Taču man būtu ļoti grūti iet uz operāciju zāli un neoperēt, jo visa mana dzīve bija operāciju zālē. Ja nevaru vairs būt pirmā fiziski, tad otrā — nē. Tas nav manā raksturā. Protams, ir tik cilvēciski un visiem gribas, lai pasaka: dakter, jūs jau vēl varat... Bet tas aiziešanu padara vēl grūtāku. Un negribēju sagaidīt, kad kolēģi pavaicās, vai nav par grūtu. Atcerējos arī tēvu, kurš aptuveni tādā pašā vecumā beidza operēt, sāka daudz slimot. Bet es vēl gribu padzīvot.
Kuras bija jūsējās operācijas?
Maksts operācijas, vagināla histerektomija — tā man likās. Bet principā jau nē. Savs variants ir operēt caur maksti vienu patoloģiju, bet citas atkal tā nevar. Reiz vienā intervijā teicu, ka piedzimu vai nu par agru, vai par vēlu. Ja piedzimtu agrāk, nepiedzīvotu to kaifu, ko sniedz laparoskopiskās operācijas. Varbūt es nepaguvu šo kaifu tā līdz galam izdzīvot, tomēr esmu piedzīvojusi pietiekami. Esmu daudz operējusi, bijuši fantastiski semināri, par kuriem fanoju. Tas viss bija, tagad ir citādi.
Kur slēpjas operāciju zāles īpašā pievilcība?
Lielajā, operatīvajā medicīnā ir kaut kas maģisks. Cilvēks tev ir atdevis visu, uzticas pilnībā.
Tu aiztaisi durvis, esi koncentrējies, tevi netraucē nekas no ārpasaules. Iepriekšējā vakarā esi daudz domājis, varbūt pat negulējis pusi nakts, zini, kādi būs gājieni operācijas laikā.
Ir ārkārtīgi labi jāzina anatomija — pareizi, pa slāņiem, jādomā telpiski, medicīniski. Ļoti daudz no tēva mācījos attieksmi pret operācijām.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada aprīļa numurā