Cilvēks orķestris. DINS SUMERAGS, otorinolaringologs
Mani uzrunāja slimnīcas valde ar piedāvājumu kļūt par LOR klīnikas vadītāju. Domāju — katrs speciālists savā karjerā tiecas pieņemt interesantus izaicinājumus, vairāk uzzināt un izdarīt kaut ko paliekošu, tāpēc šo piedāvājumu pieņēmu. Darbabiedri mani atbalstīja — un ar komandas atbalstu jau var kalnus gāzt. Komanda ir galvenais, jo viens nav cīnītājs, it īpaši medicīnā. Iepriekš LOR klīnikā jau biju nostrādājis desmit gadus, darbabiedri un vide bija pazīstama. Protams, lomu nospēlēja arī sava tiesa ambīciju. Vienmēr tiecos izdarīt maksimālo, ko spēju sasniegt nozarē. LOR klīnikas vadītājs ir augstākais postenis otorinolaringoloģijā. Tagad izrādītā uzticība jāattaisno. Darba ir daudz, lauvas tiesu veido organizatoriskie pienākumi.
Būtu priecīgs, ja jūs man neliktu raksturot pašam sevi, bet pajautātu kolēģiem, kāds vadītājs esmu.
Sevi vērtējot kritiski, šķiet, ka varētu būt stingrāks un prasīgāks vadītājs. Parasti labāk pašam kaut ko izdarīt, nevis darbus deleģēt citiem. Taču tas nenozīmē, ka viens raujos pa klīniku. Nē! Kā jau teicu, klīnikā esam ļoti saliedēta komanda.
Uzskatu, ja vadītājs distancējas no savas komandas, rūpējas tikai par sevi, par savu labumu, tad kolektīvā nav pozitīvas gaisotnes un arī darbs tik labi nesokas. Ja esi vadītājs, tev par citiem jādomā vairāk nekā par sevi. Esmu atbildīgs ne vien par savu veikumu, bet arī par citu padarīto un kļūmēm, no kurām, ja kaut ko dari, nav iespējams izvairīties.
Pirms Medicīnas akadēmijas pabeidzu vokālistus Mūzikas akadēmijā, kur apguvu arī aktiermeistarību, kas saistīta ar emocijām, to izpausmi, nevis slāpēšanu. Manuprāt, radošo profesiju pārstāvjiem nav īpaši raksturīga agresivitāte, nežēlīgums un nepārejošas dusmas. Vismaz manā ceļā tādi cilvēki nav trāpījušies. Drīzāk mēs, radošajām profesijām piederošie, esam sabiedriski, iejūtīgi, uz solidaritāti un konsolidēšanos tendēti.
Ir dažādu tipu vadītāji, es — no tiem emocionālajiem un demokrātiskajiem. Uzskatu, ka visas lietas var izrunāt un virzīt pozitīvā gultnē. Ja negācijas krājas un krājas, problēmu nekustina, reiz tik un tā viss izlauzīsies ārā, turklāt — ar dubultu spēku.
To, ka darbavietā valda demokrātiska gaisotne, jūt arī jaunie ārsti un rezidenti. Mēs klīnikā pret viņiem attiecamies kā pret līdzvērtīgiem. Palīdzam un aizstāvam viņus, ja tas nepieciešams. Lai viņi nebaidās no mums, pieredzes bagātākiem kolēģiem. Ja vadītājs ir pārspīlēti stingrs un skarbs, tad jaunajiem cilvēkiem caur bailēm veidojas negatīvi iekrāsots skatījums gan uz slimniekiem, gan kolēģiem, — jāizturas tāpat, kā pret viņiem izturas vadītājs. Turklāt, baidoties no skarba vadītāja, topošais ārsts rezidentūras laikā neuzdrošināsies uzdot jautājumus par to, kas nav skaidrs. Manā kabinetā var ienākt jebkurš jaunais ārsts un ar mani visu izrunāt.
Jaunā paaudze ir spēcīga. Par to kārtējo reizi pārliecinājos, kad rezidentūrā bija atlases konkurss.
Pēc ausu, deguna un kakla ārstiem ir milzīgs pieprasījums. Veidojas privātās medicīnas struktūras Rīgā, kur otorinolaringologi ir uz izķeršanu, arī reģionālajās slimnīcās viņu trūkst. Rezidentiem ir daudz piedāvājumu, un viņi jau tagad var strādāt ārstu uzraudzībā. Līdz ar to reģionālajām slimnīcām pastiprināti jādomā, ar ko varētu ieinteresēt jaunos speciālistus. Tā kā šeit pat, Latvijā, ir labi piedāvājumi, viņiem nemaz nav jālūkojas uz ārvalstīm.
Divi pirmie gadi amatā bija lietu sakārtošanas laiks. Tā kā Latvijā trūkst LOR speciālistu, šobrīd otorinolaringoloģijā ir pārejas periods, ko svarīgi izturēt visiem. Piemēram, man kā klīnikas vadītājam nevajadzētu mēnesī četras piecas diennaktis dežurēt Uzņemšanas nodaļā, taču to daru, jo ir darbinieku deficīts. Rīkojos kā komandieris kaujas laukā — eju un daru to pašu, ko ierindnieki, kam pārslodzes dēļ draud izdegšana. Ja es neietu, tad katram klīnikas otorinolaringologam mēnesī būtu sešas septiņas diennakts dežūras uzņemšanā. Plus vēl darbs klīnikā un pasniedzēja pienākumi katedrā. Trūkst resursu, tāpēc slodze speciālistiem ir milzīga, strādājam teju vai izdzīvošanas režīmā.Esmu pārliecināts — kurš katrs to nemaz nevarētu izturēt.
Esam tālu no ārsta noslodzes modeļa, kāds ir daudzviet Eiropā. Kad biju vienā no klīnikām Beļģijā, redzēju, cik ārsta darbdienas ritms tur ir relaksēts. Viņš katra pacienta apskatei veltīja pat 45 minūtes, bez stresa uzklausīja un izmeklēja, ja bija nepieciešams, operēja. Ap diviem beļģu ārsta darbdiena ir galā, viņš var doties prom no slimnīcas.
Dažkārt gadās nesaskaņas starp darbiniekiem, tad vajag pateikt kādu stingrāku vārdu. Tāpat sanāk pacelt balsi, kad jāaizstāv savējie.
Ārstiem ir milzīga slodze — jāstrādā ne tikai LOR klīnikā, bet arī Uzņemšanas nodaļā, paralēli jākonsultē slimnīcas pacienti no citām nodaļām, jāoperē, jāstrādā ar studentiem, jo esam pasniedzēji katedrā. Reizēm pacienti nav gatavi kādu mirkli pagaidīt, lai ārsts vispirms varētu sniegt palīdzību tiem, kam stāvoklis smagāks. Raksta sūdzību. Bet, lai to izskatītu, ārstam jātērē laiks. Ja medicīnai no valsts budžeta tiktu piešķirts vairāk līdzekļu, ārstiem nevajadzētu pārstrādāties un skriet kā vāverei ritenī, lai nopelnītu cilvēka cienīgu algu. Varētu līdzināties Antona Čehova laika dakteriem, kas ne vien ārstēja pacientu, bet kādu brīdi pasēdēja uz viņa gultas malas, paturēja roku un parunājās. Viss notika lēni un rimti. Šodien ārstam ir tik spraigs dienas ritms un tik milzīgs pienākumu apjoms, ka ilgstošām pārrunām ar pacientu neatliek ne laika, ne enerģijas. Poliklīnikā katra pacienta uzklausīšanai un izmeklēšanai atvēlētas 15 minūtes: tas ir tik vien, lai pagūtu izdarīt pašu nepieciešamāko.
Rindas uz valsts apmaksātām plānveida operācijām un arī poliklīnikā ir diezgan garas, pie ārsta var piekļūt pēc mēneša vai diviem, bet uz operāciju jāgaida pat gads. Otolaringologu ir ļoti maz, tāpēc visi esam pieprasīti un noslogoti, varam apskatīt un izmeklēt tik pacientu, cik varam. Tāpēc rinda ir diezgan gara. Taču pie ārsta var piekļūt ātrāk, ja pacients izvēlas maksas pakalpojumu. Pa dienu operējam tos, kam operāciju apmaksā valsts, pēc tam tos, kuri maksā paši vai par kuriem maksā apdrošinātājs pēc līguma noslēgšanas par polises iegādi. Bet, tā kā veselības apdrošināšanas sistēma attīstās, cilvēki arvien ātrāk tiek pie pakalpojuma.
LOR klīnikā strādājam septiņi ārsti, mums viena ir lielā operāciju zāle, otra — mazā, kur operējam lokālajā anestēzijā, dienā veicam no deviņām līdz četrpa-dsmit operācijām. Tas ir diezgan daudz. Visi darām visu, tomēr katrs vēl specializējies kādā otolaringoloģijas jomā. Viens otoneiroloģijā — konsultē un ārstē tos, kam ir LOR patoloģijas, saistītas ar neiroloģiskām slimībām, piemēram, galvas reiboņi un līdzsvara traucējumi. Kāds atkal biežāk operē ausis, cits — balsenes, ja gadās sarežģītāki pacienti. Es pats esmu specializējies balssaišu operēšanā, bet veicu arī daudzas citas operācijas. Manuprāt, šāda specializācija valsts centrālajā slimnīcā ir ļoti pieņemama.
Viņu ir daudz. Bērnu slimnīcā, kur strādāju kā rezidents, — profesors Jānis Sokolovs, Stradiņos, LOR klīnikā, — profesore Ligija Ķīse, dakteris Ivo Tērauds, dakteris Gints Tomiņš, daktere Jana Aivare un dakteris Vladislavs Miglāns, kurš bija ne vien ļoti zinošs, bet arī atsaucīgs, tāpēc kolēģi viņu sauca par tēvu. Viņi visi ir, ja tā var teikt, vecie buki, kas mācīja mūs, jaunos, un kam vēlāk mēs kļuvām par kolēģiem. Bija stingri. Atskatoties uz to laiku ar šodienas pieredzi, šķiet, ieguvums būtu bijis lielāks, ja mūsu skolotāji būtu bijuši demokrātiskāki, atvērtāki un draudzīgāki. Taču viņi mums uzticējās. Laboja mūsu kļūdas.
Mans vecaistēvs un viņa brālis savulaik bija Latvijā pazīstami mucinieki. Viņi man bieži atgādināja, lai nevienam nestāstu un nerādu, kā top muca, jo tad pats būšu izskolojis sev konkurentu. Vecaistēvs pat man negribēja nodot savas zināšanas un prasmi, jo līdz meistarības augstākajai klasei bija nonācis pats saviem spēkiem, septiņus gadus diendienā taisīdams mucas. Savukārt citi, kas ņēma mācekļus, tos bieži vien nežēlīgi ekspluatēja vai pazemoja. Tā rīkojās meistari un arī dažs ārsts, bet tie bija citi laiki.
Manuprāt, nav kā sunim jātup uz siena kaudzes. Savas zināšanas un pieredze jānodod nākamajām paaudzēm, lai tavi skolnieki var turpināt tevis iesākto. Piemēram, es ne no viena neslēpju to, kā operēju balsenes un balssaites. Kas vēlas, var nākt un skatīties. Ļauju jaunajiem operēt un palīdzu viņiem, jo man ir svarīgi klīnikā saglabāt draudzīgu auru. Pozitīva domāšana nes lielākus augļus nekā autoritārs vadības stils, kad padotie baidās.
Kad gāju skolā, trīs gadus pēc kārtas vinnēju televīzijas konkursā “Ko tu proti?”, kurā skolēni radoši izpaudās. Žūrija, kuras sastāvā bija Anita Garanča, Guntis Gailītis un citi, ne reizi vien teica — ja ir tāda balss kā jums, taisnā ceļā jāiet uz Mūzikas akadēmiju. Tā arī rīkojos. Kad mācījos pēdējos kursos, sāku dziedāt Muzikālajā teātrī, kur režisors bija Oļģerts Dunkers. Ne tikai nodevos dziedāšanai, bet mani arī interesēja, kur rodas skaņa, kur ir balsenes atvere un kur — barības vada. Pētījumi jau ietiecāsdziļi medicīnā, un tie mani intriģēja. Tāpēc, beidzot Mūzikas akadēmiju, man jau bija skaidrs, ka vēlos kļūt par foniatru — balss dakteri. Nacionālajā operā nodziedāju savu pirmo lomu Verdi operā “Traviata” un iestājos Medicīnas akadēmijā.
Foniatrijai pievērsos no sirds. Par naudu, ko nopelnīju, taisot mucas, braucu pat uz Beļģiju, Vāciju un citām valstīm. Tolaik rezidentiem bija mazākas iespējas nekā šodien izglītoties ārvalstīs, nebija arī dažādu fondu, kas sniedz finansiālu atbalstu. Bija jācīnās pašam. Bet, ja pats nebūtu interesējies par izglītošanās iespējām ārzemēs un pieredzi papildinājis Beļģijas un Vācijas klīnikās, man varbūt nebūtu tik lielu panākumu otorinolaringoloģijā. Tagad LOR klīnikā daudz operējam balsenes, iepriekš apjoms nebija tik liels. Uzskatu, ka vienmēr dzīvē jācenšas atrast sava niša un jāizkopj spējas izvēlētajā virzienā. Ja dara to pašu, ko prot visi, vairs nav tik interesanti. Tāpēc mans pamatdarbs ir medicīna, bet niša — balsenes ārstēšana. Joprojām pie manis uz klīniku nāk mūsu operdziedātāji pārbaudīt balssaites. Katra operācija — tā ir ļoti liela atbildība. Kļūdoties par milimetra tiesu, var mainīties cilvēka balss. Lai izvairītos no mazkustīga dzīvesveida, nodarbojos ar mucu taisīšanu. Mana fizkultūra ir amatniecība. Starp citu, nesen pabeidzu vienu mucu, ko dāvināju kuršu vikingiemkādā lielā pasākumā. Mucas, tā teikt, ir fiziskai slodzei, bet dvēselei — mūzika. Lai nekļūtu nikns un sevī ierāvies, man tā ir nepieciešama. Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar mūzikas un videomākslas sintezēšanu — producēju klipu uzņemšanu. Līdz Arēnai Rīga visi mūziķi netiek, taču YouTube savu videoklipu iespējams ievietot un savu mūziku popularizēt. Nupat bija prezentācija videodarbam, kur piedalās kuršu vikingi, grupa Auļi un sieviešu vokālais ansamblis ALTA.
Foto: Inese Austruma un no D. Sumeraga albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada oktobra numurā