Cilvēks, kuru sveicina bezpajumtnieki

Edgars Sīmanis ārsta palīga profesiju apguvis Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā. Tā sagadījies, ka pasaules hokeja čempionāta laikā viņš dežurējis kā brīvprātīgais un tur arī iepazinies ar Sarkanā Krusta vadību. Drīz sekojis darba piedāvājums. "Tā kā tas bija pirms krīzes, solīju - atnākšu, pastrādāšu. Tikai ar norunu: šos pienākumus varu savienot ar pamatdarbu un brīdī, kad to vēlēšos, mani no darba atbrīvos. Taču laikam jau ne bez iemesla joprojām nekur neesmu aizgājis. Atalgojums ir simbolisks, taču darbs patversmē palīdz labāk iepazīt pacientus, kādus sastopu, strādājot arī neatliekamajā palīdzībā. Liels ieguvums ir Sarkanā Krusta vadības pozitīvā attieksme un piedāvātās sociālās garantijas."

E. Sīmanis kā Sarkanā Krusta brīvprātīgais joprojām sniedz pirmo palīdzību dažādos masu pasākumos, bet ikdienā salīdzinoši mierīgajās dežūrās patversmē atpūšas no darba neatliekamajā palīdzībā. "Strādājot šeit, esmu iepazinis patversmes klientu hroniskās slimības, veidojam viņiem nelielas medicīniskās kartītes. Tie, kam vēl saglabājusies sociālā domāšana, patversmē glabāšanā atstāj savus dokumentus, piemēram, izrakstus no slimnīcām. Tiesa, diezgan bieži ir arī tādi klienti, kas izģērbjas, pat nepārbaudījuši kabatas."

Vecais hipijs, alkoholiķis, kuru uz patversmi atved dzīvesveids

E. Sīmanis noliedz, ka patversmes klienti būtu sociāli visneaizsargātākie. "Drīzāk pretēji. Uz patversmi šos cilvēkus atvedis dzīvesveids. Viņi labi zina savas tiesības, ar viņiem strādā sociālais darbinieks, mediķi, ātrā palīdzība, policija un slimnīcu uzņemšanas nodaļas. Ja šie cilvēki vēlētos, mierīgi varētu strādāt. Taču viņi to nemaz negrib, jo ir iemācījušies dzīvot uz citu rēķina - uz valsts, kolēģu, kaimiņu. Pieraduši tikai ņemt, neko par to nedodot pretī. Mūsu tipiskais klients ir vecais hipijs, alkoholiķis, kura dzīvesveids ir izlaidīgs. Liela daļa ir bijušie ieslodzītie, kas pēc cietumā pavadītā laika nespēj socializēties. Ir mainījusies iekārta, viņi sapratuši, ka tā dzīvot ērtāk: pa ziemu nakšņot patversmē, vasarā - dārziņos. Vairāki klienti patversmē nokļuvuši pēc ugunsgrēka, kas, visticamāk, bijis pašu izraisīts. Netrūkst arī tādu, kas no mājām izlikti par īres un komunālo rēķinu nemaksāšanu. Daži patversmē nakšņo tāpēc, ka ģimene nespēj sadzīvot ar viņu dzīvesveidu. Viņiem ir mājas, dzīvokļi, taču tuvinieki atteikušies viņus tur pieņemt."

"Gaiziņā" uzņem rīdziniekus, kas neapdraud sevi un apkārtējos. Patversmē izveidots arī "melnais saraksts", kurā reģistrēti tie, kas kādreiz apdraudējuši patversmes darbiniekus vai iemītniekus, radījuši nopietnus materiālus zaudējumus. Šos ļaudis atkārtoti nepieņem. Vajadzības gadījumā palīgā sauc policijas darbiniekus.

Tiem, kuru deklarētā dzīvesvieta ir ārpus Rīgas, uzturēšanos patversmē Rīgas dome atmaksā tikai par piecām naktīm, tāpēc šos nakšņotgribētājus piecas naktis izgulda, pēc tam viņiem vai nu jāmaina deklarētā dzīvesvieta, vai arī jāmeklē naktsmājas citur.

Vairākums pamatklientu ir vīrieši, taču uzņem arī policijas atvestās sievietes alkohola reibumā. "Pārējās sūtām uz sieviešu patversmi, jo, tiklīdz patversmē nakšņo abu dzimumu pārstāvji, šeit ir ļoti skaļi," stāsta E. Sīmanis.

Reizēm naktsmājas patversmē meklē ne tikai alkoholiķi, bet arī narkomāni. Tas gan ir retāk, jo narkomāniem šāda nakšņošanas vieta šķiet par prastu. Šeit parasti nonāk tie, kas nokrituši līdz zemākajam punktam un lieto gan narkotikas, gan alkoholu.

Gadās arī pa kādam ar azartspēļu atkarību. Dažiem, atskurbstot no pārliekās alkohola lietošanas, atklājas pilnas kabatas ar naudu. Bieži klientiem, kam nepieciešams līdzmaksājums (tad, ja viņi patversmē nakšņo ilgāk par Rīgas domes apmaksātajām 62 dienām), nav naudas. Tad pārējie "sametas" un atrašanos patver-smē "uzsauc". Protams, tiem, kas pavisam nespēj sevi pārvietot, naudu par naktsmājām neprasām. Ziemā patversme "Gaiziņš" ik dienu uzņem 85 nakšņotājus, bet vajadzības gadījumā arī 100 un 120. Vasarā patversmē nakšņo vidēji 40 klientu.

Uz ielas izskats var maldināt

Darbs patversmē E. Sīmanim daudz negaidītu pārsteigumu nav sagādājis, jo ar dažādu sociālo slāņu pacientiem viņš sastapies jau neatliekamajā palīdzībā. "Uz ielas bieži vien šķiet, ka mēs visi esam līdzīgi, taču vienam mājas tīras un kārtīgas, citam viss nekopts, grīdas lipīgas un pievemtas, pa māju staigā prusaki un lēkā blusas," - tik atšķirīgu vidi raksturo ārsta palīgs. Darbs ar šādiem pacientiem viņam iemācījis būt stingrākam, tajā pašā laikā paliekot draudzīgam. "Šeit lieliski var saprast, ka nedrīkst dot pat ne pirkstiņu, citādi paņems visu roku un vēl nedaudz."

Patversmē E. Sīmanis pārliecinājies, ka sabiedrībā par bezpajumtniekiem bieži valda maldīgi priekšstati. "Tas, ja uz ielas redzam pieklājīgi ģērbtu kungu, nebūt nenozīmē, ka viņš nav bezpajumtnieks. Dažbrīd patversmē satiekam tādus kungus... Firmu īpašniekus, ļaudis ar augstāko izglītību un maģistra grādu," patversmes klientus raksturo E. Sīmanis. "Taču viņiem vien zināmu iemeslu dēļ šo cilvēku dzīve sagriezusies tā, ka viņi nolaiduši rokas un devuši priekšroku šādam dzīvesveidam."

"Populārākās" slimības

Daudzi naktspatversmes iemītnieki ar saviem veselības traucējumiem tā saraduši, ka vairs pat nesūdzas. Palīdzību mediķim prasa tikai apmēram ceturtā daļa no patversmē nakšņojošajiem. Patversmes darbinieki brīnās, ka šiem cilvēkiem ļoti reti ir gremošanas sistēmas traucējumi. "Kādus tik draņķus viņi ēd, taču laikam pie tiem tik ļoti pieraduši, ka veselības problēmu vismaz šajā ziņā nav. Iespējams, arī tāpēc, ka apēstais tiek "dezinficēts" ar nelegālo alkoholu."

Visvairāk naktspatversmes iemītnieki par veselību sūdzas gripas laikā: sāpes un paaugstināta temperatūra. Slidenā laikā nāk cilvēki ar dažādām traumām. Ikdienā pacientiem visbiežāk traucē galvassāpes un paģiras, nepietiekams uzņemtā šķidruma daudzums, tāpēc nakšņošanas vietā visu laiku var dabūt auksto un karsto ūdeni. Naktspatversmē pajumti raduši cilvēki, kas gadiem ilgi nav redzēti skaidrā. Viņu organisms tā pieradis pie alkohola, ka, pāris mēnešu to nelietojot, viņi, visticamāk, aizietu bojā.

Daudzi nāk ar tik ielaistām slimībām, ka nepieciešama ārstēšana stacionārā. Ir arī tādi, kas doties uz slimnīcu atsakās. Visbiežāk jau tāpēc, ka nevar samaksāt par slimnīcu vai ar savu attieksmi izpelnījušies ne pārāk labvēlīgu medicīniskā personāla attieksmi.

"Taču mums ir bijis arī klients, kuram ir nauda, kurš pat kolekcionē monētas, taču ne par kādu naudu nav pierunājams doties uz slimnīcu. Viņš labāk iedzer mūsu pretsāpju tabletītes, otrā rītā uzdzer virsū šņabīti un jūtas kā parasti. Tā viņi dzīvo, līdz izsmeļ sevi," nopūšas E. Sīmanis.

Ļoti populāra problēma ir kāju sāpes. Daudzi sūdzas par nejutīgām kājām. Nāk cilvēki ar iekaisušām brūcēm, ko patversmē apstrādā ar antiseptiskiem krēmiem. "Ir bijis arī tā, ka redzu pārsistu pieri un eju pārsiet. Pacients pats, visticamāk, pat nepienāktu un neko neteiktu."

Tā kā patversmē speciālu apskates telpu nav, ārsta palīgs ar medicīnisko apskati visbiežāk nodarbojas tad, kad klienti nomierinājušies un paēduši. Vidēji desmit reizes mēnesī E. Sīmanim dežūru laikā talkā jāsauc ātrā palīdzība, jo naktspatversmē var sniegt tikai pirmo medicīnisko palīdzību, šeit nav iespēju veikt kardiogrammu un sīkāku diagnostiku.

Naktspatversmēs medikamentus neizraksta un neizsniedz, visus, kam nepieciešamas recepšu zāles, sūta pie ģimenes ārsta. Tāpat vajadzības gadījumā izmēra asinsspiedienu un paklausās, vai plaušās nav trokšņu.

"Ļoti bieži ārsts medikamentus gan izraksta, taču pacients tos nenopērk," stāsta ārsta palīgs. Izņēmums - pacienti, kam piešķirts valsts līdzmaksājums medikamentu iegādei. Ziemā Sarkanā Krusta darbinieki ar dažādu medicīnas preču ražotāju atbalstu dāvina klientiem vitamīnus.

"Gaiziņa" sociālie darbinieki sadarbojas arī ar Latvijas pansionātiem, taču parasti tie ir pārpildīti, klientiem jāgaida rindā. Gadījies arī tā, ka pārvešanas dienā patversmes darbinieki mīļā labā miera labad klientu uzcienā arī ar brokastīm, lai tikai viņš neaizbēgtu un kārtējo reizi nepalaistu garām rindu uz pansionātu.

Parasti "Gaiziņa" klienti ir cilvēki bez īpašām vajadzībām, taču reizēm gadās, ka ierodas kāds ratiņkrēslā. "Šādus klientus parasti cenšamies iespējami drīz ievietot pansionātā, jo mūsu telpas šādiem cilvēkiem piemērotas tikai daļēji. Ja patversmes ēka būtu projektēta speciāli šim nolūkam, tā noteikti būtu citāda," atzīst ārsta palīgs. "Tagad, kad nepieciešams, izliekam pārvietojamu uzbrauktuvi."

Daudz vairāk par medikamentiem "Gaiziņa" apmeklētāji gaida cilvēcisku attieksmi, naktsmītni un vakariņas. Kādam tā ir arī iespēja socializēties un izmantot datoru. Taču, kopš ar datoriem aprīkotas bibliotēkas un daudzas ēdināšanas iestādes, tā vairs nav patversmes "ekstra". Daudzi no patversmes apmeklētājiem šeit dabū jaunu un tīru apģērbu. "Mūsu pastāvīgie klienti šajā ziņā ir pat izlepuši. Nevar vien izvēlēties, kādas bikses vilks," stāsta E. Sīmanis. "Liels deficīts patversmē visos laikos bijuši apavi. Tos klienti mēdz viens otram arī zagt. Reizēm ļaudis jau atnāk uz patversmi tikpat kā pliki. Bieži esam spiesti pārģērbt tos, kas izvārtījušies pa peļķēm..."

Foto: Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2013.gada jūlija numurā