Ceļš līdz privātpraksei Augsburgā. Ginekoloģe KARĪNA BREMMERE

Visas iedzīves sapakošana, pārvešana, izpakošana... Pirmais aprīlis — mana pirmā darbdiena jaunajā praksē. Ceru, ka ar aprīļa joku tam nav nekāda sakara,” smaidot saka Karīna. Man pretim sēž simpātiska tumšmate, atbild uz jautājumiem, brīžiem domājot, kā tas pareizi skanētu latviski, un mazliet atgādina varoni no vācu seriāliem. Ar sievišķīgi atturīgu eleganci, patīk māksla, opera, teātris, palutina sevi ar spa viesnīcu apmeklējumu, nesen sākusi spēlēt golfu. Akurāt varētu būt labs raksturojums vācu stāsta varonei! Taču dzīve nav tik vienkārša kā seriāls. Izšķiršanās par pārcelšanos notika gada garumā, Vācijā cītīgi meklējusi savu vietu un pēc Latvijas apciemojuma allaž ved līdzi mūsu rupjmaizīti un speķi.

Aizbraukšu paskatīties...

“Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Nebiju domājusi, ka braukšu prom. Rīga man vienmēr bijusi visskaistākā vieta pasaulē. Un arvien ir. Sākumā domāju, ka braucu uz gadiem diviem, bet tad iestrādājos un šobrīd izskatās, ka tik drīz neatgriezīšos. Palikt savam bērnam uz kakla vecumdienās negribu,” racionāli stāstu sāk Karīna Bremmere. Stāstā, protams, nav tikai racionāli apsvērumi. Uz Vāciju lielākoties viņu aizveda privātās dzīves līkloči. Viņa bija iepazinusies ar savu otro pusīti, kam beidzās darba līgums vēstniecībā un bija jādodas prom. Aicināja līdzi Karīnu, bet viņa nebija tam gatava — dēlam jāpabeidz 12. klase, pati mainījusi darbavietu un sākusi strādāt prestižā Rīgas poliklīnikā. “Tā mēs divus gadus braucām viens pie otra. Ļoti nogurdinoši. Jaunajā gadā pirms četrarpus gadiem piekritu — jā, aizbraukšu, paskatīšos...”

Karīna atzīstas, ka iziet cauri vācu birokrātiskās vides labirintiem, lai atzītu ārsta diplomu, viņai daudz palīdzējis dzīvesbiedrs. “Arī papīru privātprakses atvēršanai, kas jāaizpilda un jāaizsūta visām atbildīgajām instancēm, ir tik daudz! Ja mana otrā puse (viņš ir jurists) nepalīdzētu, būtu daudz grūtāk. Latvijā, nodzīvojot mazliet vairāk nekā 40 gadus, man bija neliela kaudzīte ar obligāti saglabājamiem papīriem, tagad Vācijā ir jau trīs lielas mapes (lai gan viss ir arī datorizēts!), bet šķiet — tās dubultosies,” smejas daktere Bremmere.

Labs raksturojums un trīs gadi Desavā

Darbu meklējusi, šķirstot Vācijas Ārstu biedrības piegādāto ārstu žurnālu, kur regulāri tiek publicēti darba sludinājumi. Kad notiek mūsu saruna, daktere ir atvadās no Desavas, kur nodzīvojusi trīs gadus. Desava ir pilsēta Austrumvācijā ar 80 tūkstošiem iedzīvotāju, atrodas 100 km no Berlīnes, pazīstama ar Bauhaus arhitektūras un dizaina skolu. “Jau cara laikos šī bija zaldātu pilsēta; arī padomju laikā te bija kazarmas. Tagad tās pārbūvētas par dzīvojamajām mājām. Pilsētu es neraksturotu kā skaistu, bet apkārtne ir lieliska. Desavas—Verlicas dārzi, angļu stila parks ar tālaika apbūvi. Dārzi ar dabiski un mākslīgi veidotām muižiņām un ūdenskrātuvēm iekļauti UNESCO aizsardzībā. Romantiskas vietas, kur izstaigāties un priecēt acis.” Desavā daktere Bremmere kopā ar vēl pieciem ginekologiem strādāja Städtisches Klinikum Dessau ambulatorajā daļā. “To varētu salīdzināt ar mūsu Gaiļezeru — slimnīca, kurai blakus ir konsultatīvā poliklīnika. Slimnīcā strādā vairāk nekā 1400 darbinieku, ik gadu stacionē 30 tūkstošus pacientu. Man nebija mērķa strādāt slimnīcā, arī Latvijā strādāju tikai ambulatori.”

Daktere Bremmere Desavas pilsētas klīnikas ambulatorajā daļā bijusi ginekoloģijas nodaļas vadītāja. “Man vienkārši citu vietu nepiedāvāja,” uz manu izbrīnu atbild daktere. Un tad atzīstas, ka saņēmusi labu raksturojumu no iepriekšējām darbavietām. “Sākumposmā strādāju rehabilitācijas klīnikā netālu no Hanoveras. Ātri sapratu, ka tas nav darbs, ko vēlos darīt. Tā bija rehabilitācijas klīnika onkoloģijas pacientiem. Viņi meklēja ginekologu, kaut patiesībā šajā darbā bija maza saistība ar ginekoloģiju, bija jāārstē staru un ķīmijterpijas komplikācijas, un tas robežojās ar internista darba profilu un kompetenci. Bija daudz papīra darbu. Meklēju citu darbu, īsu laiku nostrādāju vienā praksē, tad biju uz pārrunām Desavā. Iesākumā man piedāvāja darbu desmit kilometrus no Desavas, taču gribēju darbu pilsētā. Solīja, ka pēc laika kāda vieta varētu atbrīvoties. Sagaidīju. Aizbraucu uz interviju, līdzi bija rekomendācija no iepriekšējā darba devēja (rekomendācija jeb raksturojums ir viena no galvenajām lietām, ko prasa Vācijas darba devēji un ņem vērā, pieņemot darbā!). Un dabūju šo vietu.”

Pusgadu nostrādājusi, daktere Bremmere izlēma — būtu jauki redzēt vaigā visus kolēģus; klīnikai ir vairākas filiāles arī ārpus pilsētas. “Ieminējos kolēģiem, ka Ziemassvētkos varētu visi kopā satikties restorānā un pavakariņot. Bija nogaidošs klusums — vācieši ļoti strikti novelk robežu starp darbu un mājām. Tomēr saņēmu piekrišanu. Uzaicinājām arī kolēģus no slimnīcas un citām filiālēm, jo pacientus taču sūtām cits pie cita. Vakars izvērtās brīnišķīgs — ar sarunām, loteriju. Nākamajā gadā māsiņas jau pašas laikus meklēja vietu svinībām.”

Frau Doktor un atvaļinājums 30 darba dienu garumā

“Nevaru teikt, ka Vācijā man būtu jāstrādā vairāk nekā Latvijā. Städtisches Klinikum Dessau manbija iespēja regulēt, cik laika atvēlu vizītei: desmit, piecpadsmit vai divdesmit minūtes. Ārstam ir 40 stundu darba nedēļa. Salīdzinot ar Šveici (vienubrīd lūkojos pēc darba tur), kur ir 50 stundu darba nedēļa, jāstrādā arī sestdienā. Domāju — ja tik garas stundas strādāšu, kad tad atpūtīšos, kad dzīvošu?!” Desavas klīnikas ambulatorajā centrā attiecības starp kolēģiem bijušas draudzīgas, profesionālas, bet ne sirsnīgas. “Darbs ir darbs, bet mājas — svēta lieta, kur ielaid tikai savu tuvāko draugu loku, bet ne darba kolēģus. Darbā cits citu uzrunā uz jūs (gan māsas, gan ārsti), vienalga, cik ilgi kopā strādā. Frau Doktor vai Herr Doktor — iesākumā nesapratu, kas es par kundzi?!” daktere Bremmere smejas. “Bet, kad pierod, tas atvieglo koleģiālās attiecības, ietur distanci, saglabā cieņu.”

Slimnīca rūpējas, lai darbinieki maksimāli ērti varētu strādāt. Darba apģērbu nodrošina darbavieta, to var mainīt tik bieži, cik nepieciešams; tas tiek mazgāts un gludināts. Ar darbinieka atlaidi ēdnīcā var ieturēt maltīti par nieka trijiem eiro; atvaļinājums — 30 darba dienas, plus piecas apmaksātas dienas, ko ārsts var veltīt kursiem, kongresiem, tālākizglītībai. Reizi gadā darba devējs apmaksāja arī kursus. Tālākizglītības sistēma Vācijā ir līdzīga kā Latvijā, un daktere Bremmere spriež: piecos gados savākt 250 punktus nav nekādu problēmu, to viņa paveikusi īsākā laikā. Latviešu ārstiem ierastā prakse strādāt vairākās darbvietās vāciešiem ir neizprotama. “Viņi vaicā: ja gribat vairāk nopelnīt, kāpēc vienā vietā nestrādājat vairāk?! Ja strādā vairākās vietās, jāmaksā vēl lielāki nodokļi, kas jau tāpat Vācijā nav nekādi mazie. Atvaļinājums arī būs jāsaskaņo abās darbvietās. Vācieši vienmēr ir pedantiski un šo jautājumu risina racionāli. Jā, arī Vācijā trūkst ārstu. Salīdzinot, kā bija pirms desmit vai piecpadsmit gadiem, tagad Vācijā ārsti pelna mazāk, tāpēc dodas labākas dzīves meklējumos — uz Angliju, Austrāliju, Ameriku.”

Uzdrīkstēšanās un pārcelšanās uz Augsburgu

Daktere Bremmere atzīstas, ka minstinājusies ar piekrišanu sarunai, jo šis laiks ir starts pilnīgi jaunam profesionālam posmam viņas dzīvē. Lēciens nezināmajā. Uzdrīkstēšanās. “Vairs īsti neatceros, kā sameklēju konkrēto praksi Augsburgā — internetā vai ar ārstu avīzes starpniecību,” viņa brīdi domā. “Mana dzīve vienmēr ritējusi pilsētā, negribēju praksi dziļi laukos. Augsburga ir pilsēta Bavārijas dienvidrietumos, netālu no Alpiem, ar auto viegli sasniedzama Šveice, Itālija, Austrija.”

Vācijā nevar tā vienkārši atvērt praksi — atrast telpas un aizvest līdzi savus pacientus, te ir noteikts skaits ārstu uz iedzīvotāju kopumu. Vienīgā iespēja tikt pie privātprakses — nopirkt, ja kolēģis dodas pensijā vai kādu citu iemeslu dēļ pārdod. Pacienti pieraduši nākt uz konkrētu praksi, tāpēc ārstniecības iestāde nelabprāt maina telpas. Ja praksē mainās ārsts, protams, neliela pacientu maiņa notiek, taču lielākoties dakteris manto praksi ar visiem pacientiem. Taču katrā ārstu biedrībā pastāv rinda, lai varētu praktizēt konkrētajā reģionā. Pārņemot praksi, īpaša vērība jāpievērš prakses finanšu atskaitēm: kāda ir prakses peļņa, izdevumi, pacientu struktūra. Labi ejoša prakse ir 1100—1200 pacientu kvartālā.

Dakteres Bremmeres prakse iekārtota divstāvu ēkas otrajā stāvā, 120 kvadrātmetros ir reģistratūra, telpa ārstam — sarunai un pacienta apskatei, laboratorijas telpa, kur māsiņa var paņemt analīzes, telpa, kur auglim izklausīt un pierakstīt sirdstoņus, kā arī atpūtas telpa personālam. “Desavā man palīgos bija viena māsiņa. Bet te divas māsiņas strādās pilnu slodzi un viena — pusslodzi. Lai paciente varētu brīvāk runāt par problēmām, māsiņas nesēž blakus dakterim un ir pietiekami noslogotas. Māsiņas praksē sagatavo visu, lai ārsts maksimāli īsākā laikā var pieņemt vairāk pacientu (datorā jau atver nākamā pacienta datus, kamēr ārsts ar citu pacienti ir blakus kabinetā, sonogrāfā ievada pacientes vārdu utt.), veic pacientu pierakstu, sagatavo nosūtījumus, slimības lapas, receptes un ārstam atliek tikai pārbaudīt un parakstīt. Māsiņa veic arī administratīvos un saimnieciskos pienākumus — redz, kā praksē trūkst, ko un pie kādiem piegādātājiem pasūtīt.”

Lai varētu iegādāties praksi, daktere Bremmere izturēja konkursu un sagaidīja Ārstu biedrības rindu. Taču pirms prakses iegādes daktere pāris dienu tur voluntējusi. “Svarīgi jau ne tikai tas, ka es gribu praksi pirkt, bet arī tas, lai īpašniece gribētu man to pārdot un lai veidotos labs kontakts. Starp prakses pircēju pretendentiem bija arī vīrieši, taču pacientes kā savu ginekologu vēlējās redzēt sievieti. Mums ar dakteri ir līdzīga mentalitāte, labi sapratāmies.” Lai atvieglotu prakses pārņemšanu, pirmos trīs mēnešus daktere Bremmere strādās kā otra daktere šajā praksē. “No pacientu datu aizsardzības likuma viedokļa es nevaru vienkārši pārmantot pacientu ambulatorās kartes, jo tajās ir konfidenciāla informācija. Ja būtu gribējusi uzreiz praksi pārņemt jau pirmajā aprīlī, man būtu katram pacientam jālūdz rakstiska atļauja, lai tieku klāt viņa ambulatorajai kartei. Ja nostrādāju praksē vismaz trīs mēnešus, tas notiek automātiski.”

 

Foto: no Karīnas Bremmeres albuma

Pilnu raksta versiju lasiet 2015. gada jūlija numurā