Būsim arvien pieprasītāki! Psihiatrijas un narkoloģijas pacientu aprūpe “Ģintermuižā”

Tajā ārstējas un uzturas 425 pacienti. Slimnīcas vadītājs ULDIS ČĀČUS prognozē, ka nākotnē viņu pakalpojums būs aizvien pieprasītāks, jo pieaugs veco cilvēku un garīgi izmainītu cilvēku īpatsvars, arī atkarības neiet mazumā. Turklāt valstī profilaktiskais darbs un  rehabilitācija ir tikai vārdos, ne darbos. 

Agrāk "Ģintermuižai" piederošā teritorija stiepās 150 hektāru plašumā ar dažādām saimniecības ēkām, lopu kūtīm, noliktavām, dārzeņu un ogulāju laukiem un milzīgiem malkas plačiem. Šodien tā apdzīvo vien 12 hektāru, un arī tad līdzekļu trūkuma dēļ ne visas celtnes tiek izmantotas. Pēdējos gados atjaunotas vien tās ēkas, kur tiek sniegta ārstnieciskā un sociālā palīdzība, dažas būves nojauktas, bet pārējās - gaudo vējš.Iestādi jau 11 gadus vada Uldis Čāčus, pēc specialitātes ķirurgs. Pēc Medicīnas institūta sadales savu darba mūžu viņš sācis Valkā, kur septiņus gadus nostrādājis gan kā ķirurgs, gan kā rajona slimnīcas galvenais ārsts. 1981. gadā pārnācis uz darbu Jelgavas slimnīcā, sākumā bijis galvenā ārsta vietnieks un praktizējis ķirurģijā, bet tad 18 gadu pavadījis galvenā ārsta krēslā. Vēlāk Rīgā Veselības pārvaldē viņš ieņēma priekšsēdētāja amatu. 2001. gadā Veselības ministrija izsludināja konkursu uz psihoneiroloģiskās slimnīcas "Ģintermuiža" galvenā ārsta vietu, kur par labāko kandidatūru tika izraudzīts Uldis Čāčus. "Protams, psihiatrija ir specifiska nozare, un ir atšķirība, vai vadīt daudzprofilu slimnīcu, kur ir bērnu, dzemdību, reanimācijas nodaļas, operatīvā neatliekamā medicīniskā palīdzība, vai psihiatrijas nozares stacionāru. Bija nedaudz jāpiemērojas, kolēģi pat smējās, vai tik tagad psihiatrijā neieviesīšu ķirurģijas metodes, bet tik traki jau nav," smaida U. Čāčus.

Katastrofāli trūkst jauno

Slimnīca darbu nodrošina vairāk nekā 500 darbiniekiem, viņu vidējais vecums ap 50 gadiem. Katastrofāli trūkst jauno kadru, slimnīcas vadītājs stāsta, ka pēdējais šurp atnākušais un vēl strādājušais ārsts piepulcējies pirms trim gadiem - un arī tad daktere brauc no Rīgas. Strādāt sākuši vairāki jauni speciālisti, bet jau pametuši slimnīcu. "Ārsti ir aizbraukuši strādāt uz Norvēģiju, Zviedriju, Franciju. Viņi ir ar pietiekami augstu kvalifikāciju. Arī mēs gaidām jaunos ārstus, bet labprāt viņi nenāk. Jaunie cenšas palikt vai nu Rīgā, vai braukt uz ārzemēm. Mums ir palikuši vecie labie kadri - ir dakterīte, kam jau pāri 80 gadiem, un māsiņas, kas vēl strādā 70 un vairāk gadu vecumā," stāsta U. Čāčus. "Kādā konferencē par medicīnas personāla sagatavošanu dzirdēju interesantu faktu, proti, no medicīnas skolās mācības sākušām 100 māsām profesiju iegūst 50, bet medicīnā strādāt sāk labi ja desmit. Tagad māsas prot svešvalodas, strādā ar datoru, un praktiski Latvijas medicīnas skolās tiek gatavoti speciālisti citai sfērai vai darbam ārzemēs," secina ārsts.

 

Viss vienuviet

Šopavasar slimnīcā noslēgusies pirms sešiem gadiem par valsts galvotā aizdevuma līdzekļiem sāktā ēku rekonstrukcija. 2005. gadā slimnīca uzrakstīja biznesa plānu par iestādes rekonstrukciju, pēc gada tika noslēgts četrpusējs līgums ar banku, Finanšu ministriju un Veselības ministriju. U. Čāčus ir kategorisks un atzīst, ka projektēšanu pasūtījuši tikai tad, kad bijusi "taustāma" nauda. Laikā, kad norisinājās viens celtniecības posms, tika pasūtīta nākamā projektēšana un tā tālāk - viss darīts ar apdomu un pakāpeniski. Šovasar grandiozajam projektam tiek pielikts punkts. Vairākas ēkas, kur izvietota ambulatorā un uzņemšanas nodaļa, sociālā aprūpe, kā arī stacionārā daļa, kapitāli atjaunotas, viena būve atdzīvojusies pilnībā - tā paredzēta Narkoloģiskās nodaļas motivācijas programmas vajadzībām, kas līdz šim darbojās atstatus no slimnīcas. Līdz ar to tagad visa slimnīcas infrastruktūra un aprūpe koncentrēta vienkopus. "Man dzīvē tā iznācis, ka iepriekš gan Valkā, gan Jelgavas pilsētas slimnīcā stacionāro attīstību plānoju par Vissavienības komunistiskās talkas līdzekļiem, un tur apjomi bija tādi, ka ministrijai nevarējām pierādīt - tik daudz naudas nav vajadzīgs, bet daļa ideju tā arī palika līdz galam nerealizētas. Šeit izdevies visu novest līdz galam," priecājas U. Čāčus.Valsts galvotais aizdevums "Ģintermuižas" rekonstrukcijai bija 10,5 miljoni latu, par ko jānorēķinās 30 gados. Apmēram miljonu no plānotā izdevies ietaupīt. Stacionāra atjaunošanā daļēji piesaistīts arī Eiropas finansējums.

Valsts nenorēķinās

Patlaban "Ģintermuižā" ir 425 gultas, no kurām 325 atvēlētas psihiatrijas pacientiem, 45 narkoloģijas un 60 sociālās gultas. Salīdzinājumam: 2001. gadā, kad U. Čāčus pārņēma vadību slimnīcā, psihiatrijas pacientiem te bija 800 gultu."Krīzes laiks arī mums nav bijis viegls. Darbiniekiem par ceturtdaļu tika samazināta alga - tāpēc daudzi aizgājuši no medicīnas, arī slimnieku skaits atstāts minimālais. Kad sāku strādāt "Ģintermuižā", mans pirmais uzdevums bija veidot komandu. Uzskatu, ka man tas izdevies ļoti veiksmīgi, jo strādāt joprojām palikuši paši labākie darbinieki un lieli sava darba entuziasti," - tā U. Čāčus. Tāpat slimnīcā slēgtas vairākas nodaļas, slimnieki izvietoti citur. Līdz ar to bija jāmaina arī slimnieku ārstēšanas principi. Psihiatrijā tiek uzskatīts, ka optimālais ārstēšanas ilgums, lai novērstu paasinājuma stāvokli un nostabilizētu pacienta veselību, ir 40-50 dienas. Taču Latvijai ir savi nosacījumi - psihiatrijā apmaksā vien 38 dienas, pēc tam slimnīca pacientus spiesta ārstēt uz sava rēķina, jo izrakstīt viņus no stacionāra liedz veselības stāvoklis. Bet valsts par pārstrādi pēdējos gadus tā arī nav norēķinājusies. "Slimnīcai bija apmēram 300 tūkstošu latu uzkrājums, bet pēdējos divos gados valsts mums neapmaksāja ilgstošo slimnieku ārstēšanu, bijām spiesti ķerties klāt uzkrājumam, līdz ar to šogad ejam stabili mīnusos, jo viss uzkrājums ir "apēsts"," atzīst U. Čāčus.

Aizmirsto veco cilvēku pārpilnība un sociālās gultas

"Ģintermuižā" ārstējas dažādu vecumu pacienti. Runājot par viņiem, galvenais ārsts nonācis pie skarbas atziņas: ļoti daudzi vecie cilvēki palikuši vieni - bērni izbraukuši vai nu uz pilsētām, vai ārzemēm un aizmirsuši par viņiem, vecie cilvēki "nojūk no ritma". "Ģintermuižā" pašreiz ir veco cilvēku pārpilnība. Brīvu vietu nav arī Bērnu nodaļā, kur ārstēšanai atvēlētas 30 gultas agrāko 120 vietā. No šīs pacientu kategorijas pamatā tiek stacionēti pusaudži desmit gadu vecumā un vecāki. "Problēmas sākas ar brīdi, kad jāsāk iet skolā, tad atklājas iedzimtas vai iegūtas nelaimes, nereti bērns pie mums nonāk sociālās atpalicības dēļ, jo ar viņu nav strādāts," secina ārsts.Uz 1990. gadu fona šobrīd pašnāvības mēģinājumu ir mazāk, taču slimnīca tam nav rādītājs, jo te nokļūst izdzīvojušie.Analizējot diagnožu grupas, pieaug pacientu skaits ar dažādiem organiskiem traucējumiem, pēctraumas slimnieki - pēc pārciesta insulta, narkotiku, alkohola lietošanas. Ievērojami pieaug arī alkohola lietotāju skaits, arvien vairāk gados jaunu cilvēku vidū, nekur nav pazuduši arī narkotiku lietotāji. "Ja smagās narkotikas nedaudz pierimušas, tad pēdējā laikā narkologus aizvien vairāk satrauc "legālās" narkotikas - dažādi nezināmas izcelsmes maisījumi, kūpināmās zālītes un vīraki. Vairs jau nav noslēpums, ka no atkarībām ārstējas arī jaunieši no sociāli labvēlīgām ģimenēm - visa kā gana, bet gribas vēl," apkopo galvenais ārsts. "Ģintermuižai" iedalītā valsts kvota narkomānu rehabilitācijai ir desmit cilvēki gadā. Ārsts nenoliedz, ka tas var šķist ļoti maz, bet arī šādu pacientu skaitu nokomplektēt esot problemātiski. Pirmkārt, cilvēkam pašam jāvēlas, otrkārt, dokumentu formēšana ir ļoti piņķerīga un laikietilpīga, līdz beigās cilvēki bieži pat neatbrauc uz rehabilitāciju.Stacionārā ir arī 60 sociālās gultas, ko apmaksā Labklājības ministrija. Tās aizņem garīgie invalīdi, kam būtu jāatrodas specializētajos aprūpes namos, bet ierobežoto vietu skaita dēļ ne visi tur nokļūst, tāpēc daļa tiek izmitināta "Ģintermuižā". "Pamatā tie ir cilvēki, kam nav piederīgo, bet patstāvīgi viņi dzīvot nevar - tā viņi te paliek. Faktiski vajadzības pēc sociālajām gultām būtu krietni vairāk," piebilst galvenais ārsts.

Psihiatrs un narkologs, kas sēž un gaida, kad pie viņa kāds atnāks

Mūsdienu medicīnā lielāko slogu vēlas novirzīt uz ambulatoro aprūpi un dienas stacionāriem, un tas ir pareizi, taču psihiatrijā ar to jābūt uzmanīgiem, atzīst U. Čāčus. Viņaprāt, dienas stacionārs ir laba lieta, ja vien tas ir tuvu klienta dzīvesvietai. Ja tā nav, no stacionāra ārā pacients netiek. "Kāds dienas stacionārs var būt lauku cilvēkiem, ja tāds pieejams tikai pilsētā?! Tas noteikti ir arī naudas jautājums - cik ilgi cilvēks spēs izbraukāt?" spriež U. Čāčus.Daudz nesakārtotību valda arī ambulatorajā aprūpē. "Tur galvenā problēma ir tā, ka psihiatrs un narkologs sēž savā kabinetā un gaida, kad pie viņa kāds atnāks. Aktīva pacientu apsekošana, zinot, ka viņam ir problēmas, valstī nenotiek, jo tam nav līdzekļu," ārsts ir sašutis.Kopš pagājušā gada pārstājusi darboties arī Mobilā psihiatriskās palīdzības brigāde, kas aizsākās ar Eiropas Savienības atbalstu un tika vērtēta kā atzīstama un perspektīva. "Darbinieki apsekoja slimniekus mājās, uzraudzīja medikamentu lietošanu. Sākumā brigādes darbs tika finansēts no slimnīcas līdzekļiem, pēc tam no norēķinu kases, bet tad valsts ieviesa mājas aprūpi, kas būtu kā alternatīva mobilajai palīdzībai. Mums izdevās panākt, ka mājas aprūpē tiek iekļauti arī garīgi slimie pacienti ar psihiatra nosūtījumu, bet bija gudrinieki, kas izdomāja: ko psihiatru traucēt, lai nosūta ģimenes ārsts! Rezultātā psihiskos slimniekus es šajā mājas aprūpes sistēmā īsti neredzu," stāsta U. Čāčus.

 

Foto: Sarmīte Krauja

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada augusta numurā