Bez liekas dižošanās. Gastroenteroloģe Anita Grietēna
Kas prot pacietīgi uzklausīt pacientu, diagnosticēt un daudz ko izdarīt bez aparatūras. Kam būtiskāka par pakāpšanos pa karjeras kāpnēm ir apziņa, ka esi spējis pacientam uzlabot dzīves kvalitāti, ļāvis justies labāk kaut mēnesi, gadu vai vairākus. Jo pacients, kad ir slimības varā, ārsta rokās ieliek savu likteni.
Kā jūtas pensionēts dakteris? Ar ko piepildītas ir jūsu dienas pašlaik?
Pēc intensīva darba pirmām kārtām rodas brīvības izjūta. Un tas ir patīkami. Bet intereses nemainās - medicīna ir mana mūža piepildījums.
Cilvēkam raksturīgi kaut ko atlikt uz vēlāku laiku, apņemties - kad būšu brīvāks, izlasīšu daudz grāmatu, biežāk aiziešu uz teātri un muzejiem, došos pastaigā gar jūru vai pa skaistu mežu. Man ir šādas apņemšanās - un tās arī pildu, taču diezgan daudz laika prasa ikdienas solis. 
Ko nozīmē aiziet no aktīvās medicīnas? Vai reizēm nepietrūkst saspringtā dzīves ritma, pacientu, slimnīcas gaisotnes?
Protams, tā visa pietrūkst. Iegriežoties pie kolēģiem, šķiet - esmu atgriezusies mājās. Daļēji tas tā ir, jo darbā taču pavadām lielāko dzīves daļu. Esmu nostrādājusi 45 gadus, bet pensijā aizgāju pērn.
Atmiņu par nostrādātajiem gadiem ir daudz, bet katru dienu tajās, protams, nekavējos. Un ciešāka saikne parasti izveidojas ar tiem pacientiem, kam slimība liek atgriezties slimnīcā vairākkārt - regulāri jāierodas uz pārbaudēm, jāārstējas. Ar ilgstošajiem, grūti ārstējamiem pacientiem ārstiem nereti rodas saikne, kas saglabājas ļoti ilgi. Viņus nav iespējams tik drīz aizmirst. 
Pieminējāt, ka šad tad iegriežaties slimnīcā...
Pērn decembra nogalē biju uz gada nozīmīgāko kolektīva kopā sanākšanu; ar kādreizējiem darbabiedriem devāmies ārpus Rīgas, lai pieminētu mums tuvu kolēģi, kas nu jau mūžībā.
Kopš Gastroenteroloģijas centra dibināšanas tiek ievērota tradīcija vismaz reizi gadā (parasti gada pēdējā darbdienā) visiem nodaļu darbiniekiem sapulcēties, lai atskatītos uz aizvadītajā gadā paveikto un pārrunātu nākamā gada ieceres. Šo tradīciju iedibināja Gastroenteroloģijas centra izveidotājs profesors Nikolajs Skuja.
Sapulcējāmies pusotru stundu pirms darba dienas sākuma, padzērām kafiju, apēdām kādu našķi, parunājāmies. Bet galvenais šīs pulcēšanās notikums, manuprāt, bija uzruna, ko teica vai nu profesors Skuja, vai ārsts Jānis Liepiņš, kurš strādāja Gastroenteroloģijas centra zinātniskajā laboratorijā, vai kāds cits kolēģis. Šīs uzrunas - reizē novērtējošas un virzošas - bija tik interesantas!
Sanācām kopā arī kolēģu goda dienās. Diemžēl mūsdienu dzīves ritms šīs tradīcijas pamazām noslāpē. Mediķi spiesti strādāt ļoti intensīvi un vairākās vietās, tāpēc nav ne laika, ne - pārslodzes dēļ - arī vēlēšanās iesaistīties kolektīvos pasākumos. Bet šādi pasākumi darbiniekus stingri satur kopā. Ja vadītājs vairs nevar vai negrib pulcēt padotos un jauns "kopā turētājs" nerodas, tad ir skumji. Jo ar ko tad Stradiņi tā pievilka, kad bijām jauni ārsti? Tieši ar tradīcijām! Tās bija stipri iesakņojušās, visi kā milzīgu notikumu gaidīja gan darbinieku pulcēšanos gada nogalē, gan ikrīta konferences, kad ar viedokļiem apmainījās godājami profesori. Ritēja ārkārtīgi intensīva dzīve, katrs gribēja tajā iesaistīties.
Kā nonācāt līdz lēmumam, ka jādod vieta jaunajiem kolēģiem?
Tas nenotika vienā dienā. Kaut spēka vēl bija pietiekami, lai turpinātu strādāt, tomēr gan ārēju, gan iekšēju motīvu dēļ sev teicu: pietiks, tagad lai jaunie apliecina sevi.
Šim mirklim psiholoģiski jāgatavojas, nedrīkst sakrāt rūgtumu, ka, lūk, mani neatrunā no pensijā iešanas. Sevi jānoskaņo uz nots, ka dzīvē bez darba vēl ir daudz kā cita interesanta. Tas jāsaprot pašam, citādi cilvēks jūtas nepiepildīts.
Ko uzskatāt par augstāko sasniegto virsotni profesionālajā dzīvē?
Tas nav viens konkrēts gadījums... Gandarījums par paveikto man bija vienmēr, kad, sadarbojoties ar nodaļas personālu, kaut mazliet izdevās uzlabot ļoti smagu pacientu dzīves kvalitāti. Jo praktizējošam ārstam svarīgāks par pakāpšanos pa karjeras kāpnēm ir ārstēšanas iznākums, pacienta atveseļošanās.
Mūsdienu mediķiem vajadzētu atcerēties, ka ikviens pacients grib dzīvot labāk, arī tas, kam ir astoņdesmit un vairāk gadu. Tāpēc ārstam nedrīkstētu būt pavirša attieksme pret garu mūžu nodzīvojušu pacientu - sak', tādā vecumā jau visādas kaites sakrājušās, jums nav uz ko cerēt, samierinieties! Ikviens grib dzīvot labāk - vai ir piecpadsmit, trīsdesmit vai astoņdesmit gadu.
Teicienu "cilvēks pats savas laimes kalējs" zināmā mērā var attiecināt arī uz jums. Ja, būdama jauna ārste, nebūtu pieteikusies gastroenteroloģijas kursos, iespējams, turpinātu strādāt poliklīnikā Ventspilī, kurp jūs nosūtīja pēc augstskolas beidzēju obligātās sadales.
Profesors Nikolajs Skuja, piedaloties pasaules ārstu kongresos un lasot starptautiskas nozīmes nozares literatūru, ievēroja, ka medicīna sāk specializēties. Tā kā viņa sirdslieta bija gastroenteroloģiskās slimības, profesors apņēmās izveidot Gastroenteroloģijas centru, kurā apvienotu pacientu izmeklēšanu, izmantojot jaunākās metodes, ārstēšanu un zinātniskos novērojumus. Viņš bija ļoti mērķtiecīgs - ja nosprauda mērķi, tad no tā neatkāpās, līdz īstenoja. Pamazām profesors Skuja ieguva gan domubiedrus, gan atbalstītājus.
Gastroenteroloģijas nodaļā Stradiņos nonācu nejauši. Divus gadus pēc sadales nostrādājusi Ventspilī par iecirkņa ārsti, pamanīju sludinājumu, ka var pieteikties gastroenteroloģijas kursos. Mani tas ieintriģēja, jo jaunībā jau daudz gribam pamēģināt, netrūkst ne spēka, ne drosmes. Darbavietā palūdzu atvaļinājumu un devos uz Rīgu, lai papildinātu zināšanas. Sameklēju profesoru Skuju un teicu, ka vēlos pie viņa stažēties. Biju ļoti centīga, tāpēc saņēmu uzaicinājumu strādāt Gastroenteroloģijas centrā, kas, protams, bija ļoti pagodinoši. Nākamos divpadsmit mēnešus mani savā varā turēja tikai šī doma. Kad trīs obligātie darba gadi Ventspilī pagāja, kravāju koferi, lai trauktos uz Rīgu un strādātu tur.
Darbs klīnikā, protams, ļoti atšķīrās no tā, ko darīju kā iecirkņa ārste. Turklāt varēju strādāt kopā ar tā laika korifejiem gastroenteroloģijā - dakteriem Punti, Skroderi, Skuju un Geldneru. Kad Gastroenteroloģijas centrā izveidoja endoskopijas nodaļu, mans kolēģis bija ārsts Gunārs Grīnbergs, ļoti talantīgs endoskopists, kam jaunu instrumentu un jaunu manipulāciju apgūšana nesagādāja nekādas grūtības. Mēs, centra darbinieki, bijām ļoti koleģiāli - cieši sastrādājāmies.
Ne tikai sastrādājāties, bet jūs bijāt arī Gastroenteroloģijas centra 10. nodaļas ilggadēja vadītāja. Daudzi atceras, ka jūsu nodaļā valdījusi nevainojama kārtība.
Kad šīs nodaļas vadītājs emigrēja uz Izraēlu, darbinieki nākamo vadītāju bija ieinteresēti atrast savējo vidū. Kolēģi izvirzīja mani, savu izvēli pamatojot ar to, ka esmu izglītojusies šajā jomā, ka esmu centīga un ar pienākuma apziņu. Kaut praktiskā darba pieredze man bija neliela (biju nostrādājusi vien sešus gadus), piekritu vadīt nodaļu. Patiesībā atruna "es negribu" nemaz nebūtu darbojusies, jo profesors Skuja mēdza teikt: "Es negribu vai nevaru - tas nav motīvs, lai atteiktos darīt kādu darbu. Ja kaut ko nepratīsit vai nebūs skaidrs, kolēģi jums palīdzēs."
Kādus principus ievērojāt, vadot nodaļas darbu?
Uzskatu, ka tik atbildīgā jomā kā medicīna vadītājam un padotajiem ir jāsadarbojas, nevis darbinieki jāizrīko, izsakot pavēles un rīkojumus. Šīs pavēles un rīkojumi tiks izpildīti, taču cilvēkos radīsies pretestība. Toties pavisam cita atdeve būs, ja vadītājs un padotais pie lēmuma nonāk koleģiālu pārrunu ceļā: "Šoreiz darām tā, jo tad iespējams labāks rezultāts."
Vadot kolektīvu, bez kontroles tomēr neiztikt. Vadītājam jāseko, lai uzticētos pienākumus darbinieks pildītu godprātīgi. Savu gribu neuzspiedu, bet raudzījos, lai darbi nodaļā ritētu raiti. Ja pacients sūdzējās, ka no darbiniekiem kāds savus pienākumus veicis pavirši vai vispār par tiem aizmirsis, neatstāju to pašplūsmā. Rīkojos tūlīt, nepatīkamo sarunu neatliekot uz vēlāku laiku. Šāda rīcība nodaļas funkcionēšanā ieviesa skaidrību, jo visi apzinājās, ka nevarēs strādāt pa roku galam, jo par nepadarīto būs jāatbild. Nebūs kur sprukt.
Trīsdesmit cilvēku lielo kolektīvu vadīju no 1972. gada līdz pat aiziešanai pensijā pērn, tātad teju četrdesmit gadu.
Par ko darba gaitās bija vilšanās?
Man bija grūti pieņemt administratīvos rīkojumus - visādu veidu aizliegumus un ierobežojumus, ko parasti izstrādā ierēdņi, kas gana labi nepārzina ārsta darbu. Ietekmējoties tikai no skaitļu valodas un ekonomiska rakstura prognozēm, viņiem izveidojies priekšstats, ka medicīnu ir ļoti vienkārši reformēt - viss notiks, kā teikts viņu instrukcijās. Bet reālajā dzīvē tas nav iespējams.
Medicīna ir ļoti tradicionāla zinātne. Daudzas slimības zināmas jau vairākus gadu desmitus vai pat simtus, ir izpētītas, tāpēc skaidrs, kuras zāles jālieto un cik ilgu laiku pacientam vajadzētu pavadīt stacionārā. Taču ierēdņiem šķiet, ka ātrāk var izārstēt ar lētākiem medikamentiem un mazāku skaitu manipulāciju. Šī sadursme starp ierēdņu administratīvajiem rīkojumiem un ārsta apzināšanos, kas patiesībā nepieciešams, lai pacientu izārstētu, man radīja diskomfortu. Tā ir ļoti smaga sadursme. Bieži biju spiesta uzklausīt pārmetumus, kāpēc nodaļā esam izmantojuši vienus vai otrus medikamentus, veikuši vienu vai otru manipulāciju, kāpēc neesam taupījuši naudu. Līdz ar to šķita, ka ārsts, kuram vajadzētu būt pacienta pusē, tiek stumts arvien tālāk no viņa. Bet, regulāri samazinot naudas daudzumu veselības aprūpei, izaugsme medicīnā nav iespējama.
Doma par obligāto veselības apdrošināšanu ir laba, tikai to vajadzēja ieviest jau pirms vairākiem gadiem. Tagad strādājošo skaits valstī ievērojami sarucis, daudzi ir bez darba vai pensijā. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju daļa, kas nepelna, bet kam nepieciešama veselības aprūpe, ik gadu pieaug. Kāds varētu būt risinājums? Tautsaimniecības uzplaukums un jaunu darbavietu radīšana. Tad visiem būs vieglāk un labāk. 
Raksturojot jūsu paaudzes ārstus, mēdz teikt: viņš ir īsts vecā kaluma ārsts, prot aprunāties ar pacientu, daudz ko izdarīt arī bez aparatūras, ir pietāte pret cilvēku.
Tagad jaunajiem kolēģiem vairs nav nepieciešamības dzirdēt dzīvo vārdu, kā tas bija manai paaudzei. Viņi visu atrod internetā. Piemēram, kad ārstu istabā pārrunājām kādu profesionālu jautājumu, jaunie kolēģi nevis paļāvās uz tām zināšanām, kas ir galvā, bet atvēra klēpjdatoru, iegāja internetā un par attiecīgo tēmu izlasīja. Tas nav nekas slikts, tomēr ir jāraizējas - cik daudz no internetā izlasītā jaunais speciālists paņem sev? Vai nav tā, ka izlasīto tūlīt pat aizmirst, jo nav jāpiepūlas, lai atcerētos, tāpēc ka "špikeris" datora formātā taču vienmēr ir pa rokai?
Arī diagnosticējot viņi pēc pacienta izklaušināšanas dzirdēto bieži vien ievada datorā un tad mēģina izskaitļot, kas gan varētu kaitēt pacientam. Protams, globālajā tīmeklī ir ļoti daudz informācijas, taču moderno tehnoloģiju intensīva izmantošana ārsta praksē nokauj vēlēšanos domāt. Turklāt tas kopsavilkums, ko dators it kā pasaka priekšā, ne vienmēr ir pareizs. Manuprāt, ārstam ar pacientu daudz jārunā - jāuzklausa vienreiz, otrreiz, dzirdētais jāpārdomā, ja nepieciešams, vēl kaut kas jāprecizē, jo tikai tā veidojas patiesā aina.
Ārstu vidējā paaudze izgāja vecā kaluma profesoru skolu, kas bija ļoti stingra, tāpēc pacientu rūpīga iztaujāšana viņiem izveidojās jau par paradumu, lai varētu precīzi noteikt diagnozi un sekot slimības gaitai. Tagadējā apmācības sistēma augstskolās un mūsdienu dzīves standarts ir būtiski ietekmējis jauno kolēģu darba stilu. Pamazām pazūd savstarpējo sarunu tradīcijas kolēģu vidē, sarūk laiks, ko velta pacientu iztaujāšanai.
Kas jūs pamudināja pievērsties medicīnai?
Nav viena konkrēta iemesla, drīzāk - apstākļu kopums... Intereses aizmetņi par medicīnu man ir kopš leļļu auklēšanas vecuma. Vienmēr gribēju gādāt par savu lellīti, pieskatīju, lai neslimotu. Kad mācījos piektajā klasē, man uzticēja klases sanitāres pienākumus (tolaik bija tāds "postenis"). Pirms tos sāku pildīt, bija jāiziet apmācība pie skolas māsiņas, lai zinātu, kā jāsniedz pirmā palīdzība - kā jāapsien marles saite, ja sagriezts pirksts, kā jāmēra temperatūra. Un man arī sanāca "dakterēt" klasesbiedrus, piemēram, palīdzēt, kad krītot kāds bija nobrāzis celi. Apziņa, ka varu to izdarīt, man sagādāja gandarījumu. Kad jau biju vidusskolas pēdējā klasē, zināju, ka gribu stāties Medicīnas institūtā. Taču tolaik bija nežēlīgs konkurss - divpadsmit uz vietu, turklāt priekšroka tika dota puišiem. Tā kā ārpus konkursa varēja startēt tie, kam bija vismaz divus gadus ilgs darba stāžs profesijā, nolēmu, ka iešu strādāt. Pēc vidusskolas beigšanas pieteicos darbā Rīgas 3. slimnīcā. Mani norīkoja uz operāciju bloku par sanitāri. Tur bija ļoti spēcīgs māsiņu kolektīvs, no kurām daudz guvu, varēju uzkrāt pieredzi. Turklāt mani iedrošināja, lai nepametu medicīnu un noteikti izglītojos.
Vai vecākiem arī bija kāda loma jūsu profesijas izvēlē - sak', būs ģimenē pašiem savs ārsts, turklāt bērnam nodrošināta dzīve?
Esmu karalaika bērns. Pieaugušajiem vajadzēja domāt, kā ģimenei izdzīvot, tāpēc nevarēja īpaši sekot bērna attīstībai, interesēm, kā tas ir mūsdienās. Kad frontes līnija tuvojās mūsu mājām, mums tās vajadzēja pamest un doties bēgļu gaitās. Māte un vecāmāte nelielu daļu iedzīves salika ratos, saģērba mani un brāli (bijām mazi bērni) un zirgu pajūgā no Jaungulbenes devāmies pretim nezināmajam.
Apmetāmies Rīgā pie mammas māsas, kamēr māte atrada darbu un mitekli, kur mums palikt. Dzīvojām ļoti pieticīgi, taču tolaik visiem bija ierobežota rocība. Skolā valkājām formastērpu, tāpēc jutāmies līdzvērtīgi. Turklāt tad nebija raksturīgi dižoties, ka man, lūk, ir labāka kleita vai uzvalks. Tāpat, izvēloties profesiju, nepētīja, kur maksā lielāku algu.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet 2012. gada "Doctus" decembra numurā