PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Bez čīkstēšanas baciļa. Atbild KATRĪNA PRIEDE, Rīgas Stradiņa universitātes 6. kursa studente

D. Ričika
Bez čīkstēšanas baciļa. Atbild KATRĪNA PRIEDE, Rīgas Stradiņa universitātes 6. kursa studente
Aprīlī spēkā stājās jauni darba nosacījumi jaunajiem ārstiem. Pie līdzvērtīgiem rezultātiem priekšroku dos rezidentūras pretendentiem, kam noslēgta vienošanās ar reģionālo ārstniecības iestādi. Bet, lai risinātu speciālistu deficītu, pēc rezidentūras beigšanas būs jānostrādā trīs gadi valsts vai pašvaldību ārstniecības iestādē vai ģimenes ārsta praksē.

Katrīna PRIEDE Katrīna PRIEDE
Katrīna PRIEDE
1. Kā šobrīd jūtas jaunais ārsts Latvijā?

Liels gandarījums, ka seši studiju gadi ir aiz muguras, bet arī liels apjukums. Visiem vietas rezidentūrā nepietiek, un visi to zina. Ik gadu apmēram simt ārsta grādu ieguvušo valsts apmaksātā rezidentūrā vietu nesaņem, tāpēc pamatots ir jautājums: vai jaunie ārsti mūsu valstij ir nepieciešami? Nestāties uzreiz rezidentūrā un pēc gada veidot pudeles korķa efektu? Maksas rezidentūra? Nestāties rezidentūrā vispār? Es šogad nestāšos rezidentūrā, prasās atelpu, sakārtot domas. Man ir pilnas slodzes darbs, gribu pastrādāt un paskatīties, varbūt mani interesē medicīnas administrācija. Neesmu pilnīgi aizvērusi durvis arī pieredzei ārpus Latvijas.

 

2. Cik daudz sestkursnieku plāno doties prom no Latvijas?

Kursa ietvaros veicām aptauju — divpadsmit procenti! Bet daži kolēģi skatīsies, kādi ir rezidentūras rezultāti, un tad pieņems lēmumu. Daļa šobrīd mācās valodu. Galamērķi lielākoties divi: Vācija un Zviedrija, jo tur visaktīvāk noris rekrutēšana.

 

3. Valsts cenšas veselības aprūpes sistēmu efektivizēt uz rezidentu rēķina. Kādas tam ir sekas?

Tukuma slimnīcas gadījums (dzemdībās mirusi māte, kurai dežūras laikā kritiskā stāvoklī reanimācijā centās palīdzēt ārste–rezidente — aut.) bija viens no retajiem, kas izskanēja skaļi. Rezidentūra ir kā mazu kucēnu iemešana ūdenī: spirinies! Gan jau ar pozitīvo un negatīvo pieredzi kļūsi par lietaskoku. Ilgstoši — gadiem rezidenti nosedz uzņemšanas nodaļas, dežūras, ātro palīdzību, bet saņem minimālu atalgojumu. Finansiāli izdevīgi valstij? Droši vien. Kvalitatīvi vai ilgtspējīgi? Diezin vai. Kad stājos augstskolā, man bija ticība, ka sešos gados situācija uzlabosies. Un joprojām ticu, ka burbulis plīsīs.

 

4. Vai jauni cilvēki var ietekmēt procesus valstī, veselības aprūpē?

Minimāli. Jābūt kritiskajai masai. Gribu uzslavēt Latvijas Studentu apvienību, kas labi sevi parādīja, strādājot pie grozījumiem Ministru kabineta noteikumos par to, ka jaunajiem ārstiem pēc valsts apmaksātas rezidentūras trīs gadi jānostrādā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādē. Tomēr veids, kā tie tika pieņemti, atgādināja veselības ministra PR projektu — jau sākotnēji bija nosacījumi, pie kuriem nonāca beigās, tikai pa vidu tika uzburta milzīga ažiotāža, kas imitēja Veselības ministrijas aktīvu darbību, kā arī no negatīvās puses parādīja sarunu partnerus, kas iestājās pret Veselības ministrijas sasteigtajiem plāniem. Pašreizējā politiskajā situācijā ir grūti kaut ko mainīt, karavānaiet savu ceļu, un skumji, ka bieži vien tālāk no demokrātijas.

 

5. Vai reģioni ir gatavi rezidentu pieplūdumam?

Tas ir jautājums! 2015. gadā reģionālos līgumus uzrādīja 50 studenti. Šogad varbūt vēl būs 50. Kurā brīdī reģionos būs par daudz noslēgto līgumu? Ko tad darīs? To jau neanalizē. Un vēl. Ne jau visos reģionos ārstniecības iestādes var nodrošināt pilnu slodzi — piedāvā 0,25 vai 0,5 slodzes. Bet ko darīt atlikušajā laikā? Ja paliks pašreizējais finansējums, algu fonds un netiks vērtas vaļā jaunas slodzes, tad, loģiski spriežot, kādam būs jāņem darbs nost. Jā, daļa vecāko kolēģu aizies pensijā, bet, paskatoties, cik daudz slimnīcas pieprasa jaunos speciālistus, nerodas pārliecība, ka būs tik daudz brīvu slodžu.

 

6. Ko jūs atbildētu daļai vecākās paaudzes ārstu, kas saka: pareizi vien ir, jaunajiem jāatstrādā nauda, ko viņos ieguldījusi valsts, arī mums kādreiz bija obligātā sadale.

Protams, es neesmu dzīvojusi padomju gados, un visu cieņu vecākās paaudzes ārstiem, taču pie mūsdienu standartiem par demokrātiju un cilvēktiesībām vajadzētu būt brīvai izvēlei. Apkārt ceļo arguments — “mācījušies par nodokļu maksātāju naudu”, bet arī lielākā daļa ekonomikas studentu, juristu un arhitektu ir mācījušies par nodokļu maksātāju naudu. Kāpēc ārstu gadījumā Satversmes tiesa ir pateikusi, ka sabiedrības intereses prevalē pār indivīda interesēm?! Tas ir fakts, ka valsts jauno ārstu izglītībā iegulda naudu, arī manu vecāku, vecvecāku un pašas nodokļos samaksāto naudu, kas ilgtermiņā nodrošinās mūsu valsts ilgtspēju un sabiedrības veselību. Tas tiks nodrošināts tikai tādā gadījumā, ja ārstniecības personām tiks dota izvēles brīvība un adekvāts atalgojums par darba slodzi.

 

7. Ja uz dienu vai nedēļu varētu apmainīties lomām ar veselības ministru, ko jūs gribētu, lai viņš piedzīvo?

Nerunājot par to, kā mēnesi izdzīvot ar rezidenta algu, noteikti veselības ministram gribētu parādīt, ka rezidenta darbs nav laiskošanās. Pulksten astoņos jābūt uz strīpas, ambulatoras pieņemšanas vai operācijas, dežūras, jāpagūst aiziet uz problēmlekcijām, vakarā dežūra ātrajā palīdzībā vai cits darbs, lai varētu izdzīvot. Brīžiem šķiet, ka ministrs un ierēdņi redz tikai tabulas, ciparus, bet ne reālus cilvēkus un viņu dzīvesstāstus.

 

8. Vai sabiedrība ir gatava maksāt ārstiem vairāk?

Nostāja atšķiras. Bieži ir reakcija: ko tad viņi prasa, viņiem jau nevajag vairāk! Pēdējos divdesmit gados ārsta vārds daudz pīts kopā ar korupciju, dāvanām, tad parādās jautājums no pacientiem: kāpēc mums viņiem vēl jāmaksā?! Es saprotu arī šodienas situāciju — veselības aprūpes sistēmā naudas nav. Ja ministrija gribētu celt algas rezidentiem, tad jāsāk ar māsu un ārstu algām, palielinot atalgojuma līmeni sistēmā kopumā.

 

9. Vai atrisinājuma atslēgas vārds ir nauda?

Nē, nedomāju, ka tikai nauda. Man patika, kā ķirurgs, Rīgas Stradiņa universitātes docents Haralds Plaudis žurnālā Doctus rakstīja: “Vai medicīnas sistēmā hroniski trūkst naudas? Protams! Tomēr aizbildināšanās, ka tikai un vienīgi naudas apjoma palielināšanās atrisinās visas problēmas, ir centieni ar koka ragavām uzvarēt olimpiādē XXI gadsimtā.” Nemainot struktūru, veidu, kā administrējam naudu, nekas daudz nemainīsies. Man nav konkrēta piedāvājuma, taču pozitīvi raugos uz veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu.

 

10. Ko jūs varat darīt, lai dzīvotu labāk?

Mēs esam tie, kas pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem veidosim veselības aprūpes politiku un veselības aprūpes sistēmu. Nenosodu nevienu kursabiedru, kas aizbrauc. Būs daļa, kas atgriezīsies, un būs tādi, kas to nedarīs, jo nodibinās ģimeni ārpus Latvijas. Bet es zinu — mums noteikti atpakaļ vajag vairāk jauno, kas aizbraukuši un smēlušies zināšanas un pieredzi citur, lai pozitīvos piemērus ieviestu Latvijā. Kursabiedriem saku: mēs varam cits citam pielipināt čīkstēšanas bacili un negatīvo domāšanu, taču varam arī vairāk domāt par to, kāda būs mūsu artava nākotnē veselības aprūpē. Kāds nākotnē varbūt būs veselības ministrs, kāds — labs ārsts, kāds — slimnīcas vadītājs vai profesors. Kurš cits veidos Latviju par labāku vietu, kur dzīvot, kur audzināt savus bērnus, ja ne mēs?!

Foto: Inese Austruma