Bedrītes aiz bunkuriem, aiz ezera, aiz upītes. Golfa spēlētājs VOLDEMĀRS LEJIŅŠ

Pēc pusotra mēnešaintensīva darba sev saku: Lejiņ, taisies prom!

„Kad darbs ir tik atbildīgs un katru dienu jārisina sarežģītas situācijas, tad es jau pēc mēneša pusotra jūtu, ka man tā ir par daudz, kaut kas nepatīk un varu kļūt nesavaldīgs. Tad es saku: Lejiņ, taisies prom! Un braucu kādas trīs četras dienas spēlēt golfu ārpus Latvijas. Kad atgriežos, atkal esmu mierīgs, viss nostājas savās vietās. Piemēram, šodien man ir daudz operāciju, liela slodze, jūtu, ka galva sāp, bet zinu, ka drīzumā braukšu uz Austriju, būšu prom piecas dienas. Īsti golferi par spēli domā no rīta, vakarā un naktī. Kad sākas sezonas pirmās sacensības, visi ir klāt, un, kad sezona beidzas, uznāk sniegs un aukstums, tad drīz vien savācamies kompānijās un braucam uz siltajām zemēm," stāsta V. Lejiņš.

Šogad viņš bijis Dominikā un Spānijā, tagad golfu spēlēs Latvijā. „Spānijā golfa laukumi, var teikt, izveidoti ik pa 100 metriem, un visi ir spēlētāju pilni, nereti laiks pat jāpasūta iepriekš, jo cilvēki piesakās jau divus mēnešus agrāk, spēlē gan bērni, gan veci cilvēki. Pēdējā laikā arī uz Ozo klubu brauc daudz ļaužu no Skandināvijas, cilvēki ierodas veseliem autobusiem, spēlē, priecājas. Katru gadu tur notiek lielas sacensības. Golfs ir visur, es pat nezinu tādu zemi, kur nebūtu!" Jā, golfs ir gandrīz kā narkotika labā nozīmē, dakteris dedzīgi apstiprina. Vienīgā problēma, ka mazliet cieš ģimene, jo sestdienas un svētdienas pieder golfam. Lai mazinātu šīs ciešanas, V. Lejiņš spēlē iesaistījis arī sievu. „Viņai tas patīk, bet nav laika, lai varētu spēlēt tik bieži kā gribētos. Ģimene ir nākusi līdzi, bet piecas stundas tur pavadīt vienkārši tāpat - tas nekur neder, tad ir pašam jāspēlē."

Stāsts par Lejiņu un golfu sākas ar to, ka viņš vienmēr nodarbojies ar sportu. Jau kopš bērnības spēlējis hokeju, futbolu. Apmēram 20 gadus ļoti nopietni aizrāvies ar badmintonu, neizpalikuši arī panākumi. Kad kļuvis vecāks, sapratis, ka nevajag spītēties pretim gadiem, ka fiziskā sagatavotība vairs nav tik laba, lai varētu spēlēt badmintonu tādā līmenī, kā gribētos, tāpēc meklējis sporta veidu, kurā varētu cīnīties tikpat veiksmīgi kā senāk badmintonā. Varbūt šahs? Nē, tomēr vairāk gribējis darboties ārā, kustībā. Ahā, golfs! Tā ir spēle, kurā jau no paša sākuma vari cīnīties ar jebkuru spēlētāju un arī uzvarēt, pat ja viņš varbūt spēlē golfu jau desmit vai divdesmit gadus. To golfā nodrošina tā saucamā handikapu sistēma. V. Lejiņš skaidro: „Tas nozīmē, ka iesācējam tiek dotas priekšrocības. Ja laukums ir jāiziet ar 72 sitieniem, tad pašā sākumā, kad tikko sāc spēlēt golfu, dod handikapu - 36 sitienus. Tātad tev ir 108 sitieni, kamēr pieredzējušam spēlētājam, kuram handikapa vairs nav - tikai 72. Tā vari spēlēt ar jebkuru pretinieku un tev ir izredzes uzvarēt. Man šobrīd ir 11 sitienu handikaps - samērā normāls līmenis." Pastāv speciāla shēma, kā handikaps tiek samazināts. Viens to var dabūt gatavu gada, cits piecu vai desmit gadu laikā.

Uz jautājumu, vai golfa spēlē vajadzīgas kādas īpašas dotības, V. Lejiņš atbild: „Protams, vienam tas padodas ātrāk, otram lēnāk, citam labāk, citam sliktāk, bet ar darbu ikviens var panākt labus rezultātus."

Bumbiņa izgāja cauri siltumnīcas stiklam, atstājot precīzu, apaļu caurumu

Par spriedumu, ka vidusmēra latvieša priekšstats par golfu lielākoties veidojas no filmām, kur golfs parasti ir tikai fons intrigām ar spiegošanu un darījumu sarunām, V. Lejiņš nosmaida: tas viss ir apvienojams. Galvenokārt gan golfs ir fantastiska iespēja relaksēties, četras piecas stundas pavadīt svaigā gaisā un labā kompānijā. „Kad netrāpi pa bumbiņu, gan ir tāda cemme, ka gribas visus uzšaut gaisā, bet vispār tā ir ļoti piemērota atpūta cilvēkiem, kuri strādā teju 24 stundas diennaktī. Uz šīm četrām piecām stundām mobilo telefonu atstāju ģērbtuvē, pēc tam atgriežos totāli labi atpūties un varu atkal strādāt." Golfa laukumā par darbu nespriež, bet, tiesa, bieži vien dažādi darījumi un biznesa tikšanās tiek norunātas tieši tur. Kad puse dienas ir pavadīta kopā ar darījuma partneri, esi visu laiku ar viņu runājis, labāk iepazinis, tad arī biznesa darīšanas vieglāk nokārtot.

Nostāsti vēsta, ka golfs radies 15. gadsimtā Skotijā, kad aitu gani īsinājuši laiku, ar koka nūjām dzenājot akmeņus pa trušu alām. Par golfa nūjām toreiz kalpojušas parastas koka nūjas, bet par bumbiņām - oļi. Par šīs spēles uzvarētāju kļuvis tas, kurš ar mazāku sitienu skaitu pratis iedabūt oli truša alā. Jā, no malas skatoties, šķiet - kas tur ko netrāpīt pa bumbiņu, ka golfs tāds viegls vecu ļaužu laika pavadīšanas veids vien ir, drīzāk pastaiga nekā sports. Bet pamēģiniet uzspēlēt - ierosina V. Lejiņš. No izsitiena vietas līdz bedrītei, piemēram, ir puskilometrs, un bumbiņa ir jāiesit bedrītē ar pieciem sitieniem. Bieži vien pat neredzi, kur tā bedrīte atrodas, tur ir mežs, ezeriņš, pļava, tikai plānā redzams, kur tai jābūt. „Ne vienmēr sitiens ir tāds, kā gribētos, un tad mēs, visi četri spēlētāji, ejam meklēt to bumbiņu mežā, krūmos, zālē." Arī par fizisko slodzi dakteris nesūdzas, tā esot pietiekama, jo jāņem līdzi soma, kuru nes vai velk speciālos ratiņos, tajā ir 14 nūju, kas arī nemaz nav tik vieglas.

Turklāt uz golfa laukuma jābūt ļoti uzmanīgam, jo bumbiņa lido ar lielu spēku, kā lode. Dakteris atceras: „Kad sāku spēlēt, nejauši trāpīju siltumnīcas stiklam, kura biezums bija četri milimetri. Bumbiņa izgāja tam cauri, stikls palika vietā, tajā radās precīzs, apaļš caurums. Pēc tam trāpīju vēlreiz, desmit centimetrus zemāk, un stikls nesašķīda, tikai izveidojās vēl viens caurums." Ja cilvēkiem laukumā gadās aizsist bumbiņu nezināmā virzienā, skan speciāls sauciens, kuru dzirdot, visi aizsedz ar rokām galvu un pieliecas.

Ja trāpās ar nūju no visa spēka nejauši uzsist pa celmu vai sakni, var savainot rokas, tāpat gadās sastiepumi un citas ķibeles. Pirms starta spēlētāji iesildās - tas ir tāpat kā izstaipīties no rīta pēc pamošanās. Piedevām vēl spēles laikā iznāk noiet vidēji desmit kilometrus, ja ierēķina arī to attālumu, kas tiek nostaigāts, meklējot bumbiņas. „Ir dienas, kad vari pazaudēt desmit bumbiņas, un ir nedēļas, kad nepazaudē nevienu. Citreiz bumbiņa iekrīt bedrītē, citreiz pazūd mežā. Tāpēc jau golfs ir interesants, ka tās bedrītes ir aiz bunkuriem, aiz ezera, aiz upītes..."

Golfu mēdz salīdzināt ar šahu 60 hektāros meža un pļavu. Tam piekrīt arī V. Lejiņš - golfs lielākoties ir stratēģiska spēle. „Es domāju, ka 70 procentus darba paveic galva, jo ir nemitīgi jādomā. Piemēram, priekšā ir bunkurs vai ūdens, tad ir jāizvērtē, kādu nūju izvēlēties, vai sist bumbiņu pāri vai līdz ezeram un pēc tam tālāk ar nākamo sitienu. Ejot bumbiņai klāt, tev jau jādomā, kāds ir attālums, kuru nūju vajadzētu atkal ņemt. Ir dienas, kad vari nospēlēt labi, bet citreiz viens sitiens neizdodas - un viss cauri. Man ir bijis tā, ka no 18 bedrītēm deviņās nospēlēju ideāli, bet, kad sāku domāt, ka šodien es varētu vinnēt, tad pēkšņi nākamās bedrītes izeju tā, ka sliktāk vairs nevar. Tāpēc ir labi, ja var atbrīvoties un to neizdevušos sitienu aizmirst."

Pasaki, kā viņš spēlē golfu, es pateikšu, kāds viņš cilvēks

Vai golfs joprojām ir elitārs sporta veids? V. Lejiņš domā, ka tas ir piemērots absolūti visiem. Golfa laukumos ārzemēs lielākoties ieraudzīsiet cilvēkus gados, viņiem tā ir atpūta. „Vienlaikus golfs ir nopietns sporta veids, un visā pasaulē tas ir vislabāk apmaksāts. Taigers Vudss - viens no lielākajiem golferiem pasaulē, ir visbagātākais. Golfs nav lēts sporta veids. Un tomēr. Kad sāku spēlēt - tas bija pirms gadiem septiņiem -, golfa nūjas nopirku Amerikā par 250 dolāriem, ar tām nospēlēju gadus trīs četrus. Neteikšu, ka tas ir briesmīgi dārgi. Laukums ir dārgs, bet var nopirkt sezonas karti par 500-600 latiem, tas nozīmē, ka vari iet uz to laukumu kaut trīsreiz dienā, mēnesī sanāk ap 50 latiem. Par fitnesa vai citām nodarbībām cilvēks varbūt samaksā tikpat. Tagad jau trešo gadu esmu Ozo golfa kluba biedrs, un man nav jāmaksā."

Kā kluba biedram viņa galvenais pienākums ir spēlēt golfu. Kluba biedri arī lūkojot, lai laukums tiktu pienācīgi uzturēts, lai zālājs būtu kārtībā. Ja spēlētāji, pieņemsim, izsit bumbiņu un zāles piciņa ir aizgājusi līdzi, tā jāatliek atpakaļ vietā. „Kad es kaut kur aizbraucu un satiktie cilvēki, arī ārstu aprindās, uzzina, ka spēlēju golfu, viņi tūlīt vaicā - no kura kluba tu esi? Tas ceļ prestižu, ja esi kluba biedrs."

Stingrā etiķete nav tikai uz papīra, tā patiesi ir jāievēro. Pirmais, jābūt zaļajai kartei - tas nozīmē, ka cilvēks iet pie skolotāja, kādu laiku mācās, apgūst spēles iemaņas un etiķeti, līdz iegūst tiesības iet laukumā. Nedrīkst būt tā, ka golferis neprot elementāras lietas. Golfa laukumā nenotiek nekāda apdzīšana: ja priekšā esošā kompānija slikti spēlē un nevar trāpīt pa bumbiņu, tad visi gaida rindā. Spēlētāji nedrīkst ģērbties džinsos vai bezpiedurkņu krekliņos. Ir golfa krekli ar apkaklīti. Nedrīkst vilkt augstpapēžu kurpes, kas bojā zālāju, jāvalkā apavi ar speciālu zolīti, lai neslīdētu kājas, sevišķi mitrā laikā. Nedrīkst iet īsos šortos, kreisajā rokā jābūt cimdam, lai nūja neizslīdētu.

V. Lejiņš domā, ka golfs ļoti daudz ko pasaka par cilvēku un viņa raksturu. „Ir nesavaldīgi golferi, kuri, ja netrāpa bumbiņai, met nūju kaut kur projām, un ir tādi, kuri to ļoti mierīgi uztver. Daži iet ātri, citi lēnām, atrodot laiku arī papriecāties par dabu. Piemēram, mana sieva var apstāties un desmit minūtes vērties debesīs. Es tā nevaru. Ja esmu golfā, tad man galvenais ir bumbiņa, golfs un bedrīte, kurā bumbiņa ir jādabū iekšā, tā ir mana spēle. Esmu azartisks, tomēr zaudējumu dramatiski nepārdzīvoju. Man patīk pats process, patīk tikties ar cilvēkiem, kurus esmu iepazinis, parunāties ar viņiem."

Foto: Inese Austruma