Atpakaļ no Anglijas – lai būtu īstajā laikā un vietā
Mēs pirmoreiz tikāmies pusgadu pēc tam, kad bijāt atgriezusies. Toreiz teicāt: esmu ļoti, ļoti laimīga! Vai joprojām jūtaties tāpat? 
Joprojām jūtos labi - tur nekas nav mainījies. Un man joprojām ļoti patīk medicīna. Mums Uzņemšanas nodaļā ir ļoti labs kolektīvs.
Noteikti ne viens vien kolēģis un paziņa brīdināja: kad redzēsi te īsto dzīvi, nožēlosi, ka pārbrauci un gribēsi atpakaļ uz Angliju.
Protams, bet man patīk šī īstā dzīve. Man patīk, ka beidzot esmu uz zemes - esmu īstajā laikā un īstajā vietā un man ir ko darīt. Man patīk dzīvot Liepājā, patīk būt mājās, patīk brīvos brīžus pavadīt kopā ar trīsgadīgo meitiņu, zīmēt, dejot, patīk barot kaijas... vai vienkārši darīt neko. Un man patīk, ka varu iet uz vietējiem kultūras pasākumiem.
Kādi bija galvenie atgriešanās iemesli?
Laikam lielā nacionālā kultūras atšķirība abās valstīs. Man nebija pieņemamas globālas lietas savstarpējo attiecību kultūrā. Man šķiet, ka tur katrs cilvēks vairāk domā par sevi. Ja runājam par kultūras sarīkojumiem, jā, arī tur es tos varēju apmeklēt, un tur to noteikti bija daudz vairāk, bet man vajadzēja tieši to, kas ir pie mums. Man pietrūka Latvijas kā tādas: ar mūsu cilvēkiem, mūsu valodu un visu pārējo. Es tur vairs negribēju dzīvot, es gribēju mājās, lai gan atšķirībā no daudziem, kas pošas prom vai ir jau aizbraukuši, izmisuma dzīti, es nekur nebēgu - aizbraucu tāpēc, ka man radās lieliska iespēja strādāt profesijā.
Tur, Anglijā, man bija arī ģimene, bet mēs ar vīru izšķīrāmies, jo, lai gan viņš Latvijā bija viesojies un viņam te patika, viņš nebija ar mieru pārcelties uz dzīvi šeit. Vīrs mani nesaprata - kā es varu braukt prom no tik labas valsts kā Anglija.
Kā nokļuvāt Anglijā?
Pirmoreiz tas bija 1997. gadā, kad vēl mācījos rezidentūrā par infekcionisti un strādāju Latvijas Infektoloģijas centrā. Konkursa kārtībā saņēmu stipendiju viena gada studijām Oksfordas universitātē. Tur mācoties, vienlaikus iesaistījos nelielā pētījumā par HIV inficētiem hemofilijas slimniekiem. Tas bija ļoti jauks gads, bet pēc atgriešanās Latvijā ar darba atrašanu savā profesijā neveicās, tāpēc sāku strādāt ziņu aģentūrā BNS par ziņu tulku. Arī tas bija ļoti interesanti, iepazinu pavisam citu vidi, taču tad saņēmu uzaicinājumu atgriezties Anglijā, tajā pašā Oksfordas universitātē zinātnieku grupā, kas nodarbojās ar AIDS vakcīnas izstrādi un pētniecību. Mans pienākums bija organizēt klīniskos izmēģinājumus uz brīvprātīgajiem.
Bijāt liela komanda?
Nepavisam ne, sākumā bijām tikai trīs: profesors, kam pēc saviem pētījumiem radās ideja par šīs vakcīnas veidošanu, vakcīnas izstrādātājs, ko Anglijā sauc par dizaineri, un es, kam bija jāorganizē klīniskie pētījumi. Apmēram gadu mācījos visu, ko vien pati varēju atrast par klīniskajiem pētījumiem. Vēlāk pabeidzu kursu universitātē Liverpūlē un izgāju Džona Hopkinsa Universitātes (ASV) interneta apmācības programmu tieši par HIV vakcīnu klīniskajiem izmēģinājumiem. Un tad jau komanda bija lielāka - tajā bija arī māsiņa, psihologs un vēl viena daktere. Varējām ķerties pie praktiskā darba.
Mums veicās ļoti labi, jo angļi vispār ir vērsti uz labdarību, viņiem ir lielās nācijas apziņa, ka viņi ar saviem labajiem darbiem var darīt labu visai pasaulei. Pirmo vakcināciju mēs veicām 2000. gada augustā - tas bija parlamenta loceklis, kurš pats arī bija ārsts. Šim pasākumam bija ļoti laba publicitāte gan Lielbritānija, gan arī citās Eiropas valstīs - par to rakstīja avīzēs, filmēja BBC. Tā paša gada martā līdzīgu pētījumu sāka ASV, un mēs bijām otrie pasaulē, bet pirmie Eiropā. Līdz ar to cilvēki mums noticēja un piekrita vakcinēties.
Kā vispār ir radusies ideja par šo vakcīnu?
Tas ir ļoti interesants stāsts, kam ir saistība ar Kenijas prostitūtām. Angļu pētniecības grupa sadarbībā ar Kenijas zinātniekiem bija atklājusi, ka turienes prostitūtām ir dabiska imunitāte pret HIV vīrusu, lai gan tas Kenijā ir ļoti izplatīts. Zinātnieki šo sieviešu organismā atklāja aizsargšūnas, kas viņas pasargā no inficēšanās. Pēc šīs teorijas radās doma, ka varbūt šādu mehānismu var ieslēgt arī vakcīnā. Pagāja vairāki gadi, līdz tapa pirmais vakcīnas paraugs, ar kuru mēs varējām sākt izmēģinājumus. Bet arī tas vēl nenozīmē, ka vakcīna ir gatava. Pētījumi vēl būs ilgi. No pašiem tās pirmsākumiem ir pagājuši 12 gadi, bet tā vēl nav gatava. Mēs rēķinājām, ka paies 20-25 gadi, līdz izkristalizēsies galējais variants. Pierādot, ka vakcīna ir droša veselajiem cilvēkiem, mums tika dota atļauja izmēģināt to ar HIV inficētajiem brīvprātīgajiem cerībā, ka šī vakcīna apturēs slimības attīstību un tā neprogresēs.
Tajos sešos gados, ko strādājāt pētniecības grupā, jūs pati arī vairākkārt pabijāt Kenijā. Kādas atmiņas?
Uz turieni braucu dalīties pieredzē, kā organizēt praktiskos izmēģinājumus. Šī valsts vizuāli ir ļoti skaista. Biju izbraukusi arī uz nacionālajiem parkiem, un man šķita, ka Masai Mara - masaju cilšu apdzīvotā zeme, kuras daļa atrodas Kenijā un daļa Tanzānijā - ir visskaistākā vieta uz zemeslodes. Taču Kenija ir arī ārkārtīgu kontrastu valsts: tur ir ļoti liela atšķirība starp nabadzīgajiem un bagātajiem. Vietām mājas patiešām ir sanaglotas no dēļiem un reklāmu atliekām. Bet biju ciemos arī pie kolēģa, kas dzīvo villā ar baseinu un augstiem dzelzs vārtiem. Kenija ir ļoti korumpēta valsts - to atzīst arī paši tās iedzīvotāji. Taču par Keniju varu teikt tikai vislabākos vārdus - man tur joprojām ir palikuši draugi.
Kenija ir izslavēta kā augsta noziedzības līmeņa valsts.
Īpaši augsta noziedzība ir šīs valsts galvaspilsētā Nairobi, kur baltādainam cilvēkam jeb mzungu vienam bez vietējā pavadības uz ielas nav ieteicams būt. Mūs vienmēr pavadīja kolēģi un draugi, kas runāja svahili valodā, un arī viņi dažkārt bija spiesti iesaistīties sarunā ar vietējiem, lai mūs neaiztiek - neapzog vai nepiekauj. Bet vienalga mēs tur piedzīvojām ļoti traģisku atgadījumu - Nairobi kādā bruņotā uzbrukumā un apšaudē gāja bojā ļoti tuvs kolēģis un draugs - Nairobi universitātes profesors, kas kopā ar mums strādāja. Tas mums visiem bija liels trieciens.
Mediķus tur ļoti ciena, jo viņi palīdz cilvēkiem. Tomēr reiz mēs abas ar māsiņu un vietējo pavadoni staigājām pa parku fotografējot un redzējām, ka netālu sastājis ap divdesmit cilvēku liels vietējo pūlis. Pie mums pieskrēja kolēģis un teica: ejam ātri prom! Nesapratām: kāpēc?! Vietējo pūlis mums jau tuvojās, un kāds jautāja, vai negribot kopā ar viņiem nofotografēties, bet mūsu pavadonis tik bīdīja mūs uz mašīnas pusi un svahili valodā sarunājās ar vietējiem. Kad bijām tikuši mašīnā, viņš lika aizslēgt durvis, ātri brauca prom un vēlāk paskaidroja, ka mūs gribēja apzagt. Kad viņš teicis, ka nedrīkst, ka esam viņa draugi, tie vienalga bija prasījuši: ļauj, vai tev žēl baltās? Viņu vietējie atpazina, jo kolēģis bija strādājis par ārstu kādā no Nairobi nabadzīgajiem rajoniem. Šai brīdī gan tā pa īstam kļuva skaidra stindzinošā realitāte - tas, par ko mūs brīdināja, nav nekādas muļķības.
Kāpēc aizgājāt no pētniecības grupas, lai mācītos par ģimenes ārsti?
Tā bija gan mana vēlēšanās, gan arī kolēģi mudināja atgriezties praktiskajā medicīnā. Tā kā Latvija tolaik vēl nebija Eiropas Savienībā, man bija jānoliek eksāmeni.
Un kā veicās ar darba atrašanu?
Sākumā grūti. Sūtīju pieteikumus un braucu uz intervijām, līdz dabūju darbu kādā no reģionālajām slimnīcām Dienvidanglijā. Sāku strādāt insulta vienībā - nodaļā, kur slimnieki ārstējas pēc tam, kad pārvarēts akūtais insulta posms. Mani darba devēji uzskatīja, ka ielikuši mani vieglākajā vietā, bet tobrīd pašai tā nemaz nešķita. Kā nekā sešus gadus nebiju strādājusi akūtajā medicīnā, turklāt šī bija pavisam cita vide. Insulta vienībā ar pacientiem darbojās fizioterapeiti, darba terapijas speciālisti, valodas speciālisti un daudzi citi, lai cilvēkam maksimāli atjaunotu spējas pašam sevi apkopt, lai cilvēks iespējami labāk varētu atgriezties pie iepriekšējās dzīves kvalitātes un tādējādi labāk justos gan pats, gan arī viņa piederīgie. Man arī personiski šis bija ļoti emocionāls darbs, jo mana vecmāmiņa saslima ar insultu un tolaik mēs viņai neko daudz nevarējām palīdzēt.
Man ļoti patika tas, ka Anglijā cilvēkus pēc jebkuras slimības maksimāli cenšas atgriezt iepriekšējā dzīvē. Tas pats attiecas arī uz veco laužu aprūpi. Interesanti, ka tur cilvēkus pēc 70 gadu vecuma neievieto kopējās nodaļās, bet gan ir speciāla geriatrijas nodaļa, kur viņus aprūpē geriatrs - veco cilvēku ārstēšana ir ļoti specifiska un prasa papildu zināšanas. Un arī vecos cilvēkus tur maksimāli cenšas atgriezt pilnvērtīgā dzīvē. Ļoti daudz laba es tur redzēju arī veco ļaužu namos - gan tādos, kur cilvēki paši izvēlas pavadīt savas vecumdie nas, gan arī tā dos, kur uzturas pavisam slimi cilvēki: gan guloši, gan arī garīgi slimie. Un tad vēl ir tādi veco ļaužu nami, kur ievietot vecos cilvēkus, ja ģimene uz laiku dodas prom, bet veco cilvēku nav kur atstāt vai ja bērniem, kas kopj savus vecos vecākus, vienkārši ir vajadzīgas brīvdienas, lai mazliet atpūstos. Un pēcpusdienās es gāju uz Uzņemšanas nodaļu, kur mani pakāpeniski ievadīja akūtajā medicīnā.
Teicāt, ka negribējāt palikt slimnīcā, bet gan specializēties ģimenes medicīnā.
Jā, ģimenes medicīnas rezidentūrā bija trīs iestājeksāmeni, ar kuriem es lieliski tiku galā. Taču pēc tam atkal divi gadi bija jāstrādā slimnīcā akūtajā medicīnā un gads - ģimenes ārsta praksē. Visā rezidentūras laikā darbu rotācija notika vienā reģionā, un tas bija ļoti labi, jo slimnīcā konsultanti bija iepazīti, bija personiskie kontakti, kas tomēr ir svarīgi. Ja bija nepieciešamība, varēju piezvanīt un palūgt, lai apskata manu pacientu. Taču tas nenozīmē, ka varēja to izmantot ļaunprātīgi - ja bija rinda, tad arī manējiem pacientiem bija jāstājas rindas galā. Beidzot rezidentūru, bija jākārto gala eksāmens, pēc kura mēs, jauniņie, kļuvām par Ģimenes ārstu karaliskās kolēģijas locekļiem. Tas vienlaikus ir goda nosaukums un kvalifikācija. Bez šīs kvalifikācijas Anglijā par ģimenes ārstu strādāt nevar.
Kāda ir ģimenes ārstu ikdiena Anglijā?
Pirmkārt, ģimenes ārsts tur ļoti daudz strādā. Ļoti! Otrkārt, tā ir viena no trim prestižākajām profesijām: jurists, policists un ģimenes ārsts. Turklāt Anglijā cilvēki ļoti respektē savu ģimenes ārstu un pie viņa iet ne tikai tad, kad saslimst, bet ar visdažādākajām problēmām.
Piemēram?
Ja darbā vai mājās ir stress, ja bērni neklausa, vajadzīga kontracepcija, ja ir nepilngadīgo problēmas.
Cik daudz pierakstīto pacientu tur ir vienam ģimenes ārstam?
Ap divarpus tūkstošiem. Un prakse ir atvērta desmit stundas dienā. Bet ģimenes ārsts algo palīgus, katrs zina savu lomu, tāpēc ir viegli strādāt. Ārstam katra cilvēka apskatei un izmeklēšanai ir atvēlētas desmit minūtes - ne vairāk.
Nav par maz?
Nav. Ja strādā strukturēti, var paspēt gan cilvēku uzklausīt, gan arī izmeklēt. Ir tā, ka par savu slimību cilvēks runā divas trīs minūtes - pārējais ir blakus informācija. Tās divas trīs minūtes es saucu par zelta minūtēm, kad jāuztver pats galvenais. Es arī tagad mūsu slimnīcā nodaļā cilvēku skatu desmit, augstākais 15 minūtes, ne vairāk, un šajā laikā var paspēt praktiski visu - vairāk nevajag. Ārsts, protams, var ļaut pacientam runāt par blakus lietām, bet viņam ir jāvada vizīte, jo aiz durvīm gaida nākamais cilvēks.
Kāda tur ir māsiņu loma?
Ļoti liela! Sākumā māsiņas mūsu praksē taisīja elektrokardiogrammu, bet vēlāk šim pienākumam pieņēma māsu palīgu. Arī asinis analīzes kādreiz ņēma māsiņa, bet vēlāk vairs ne, jo māsas darbs ir pārāk dārgs, lai to izšķiestu šādām lietām - analīzes veica slimnīcā. Māsiņas pieņēma un apmācīja astmas slimniekus, vadīja Orfarīna klīnikas un pārraudzīja cukura diabēta pacientus. Māsas tur arī skalo ausis, mēra asinsspiedienu un dara daudz ko citu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2012. gada februāra numurā.
Foto: Egona Zīverts un no personīgā arhīva