Zinātnieces Maijas Dambrovas CV – sīkiem burtiem, minot tikai pašu galveno, bet uz četrām lapām – spēj kompleksos iedzīt gados krietni vecākus kolēģus. Farmācijas doktore ar augstāko izglītību ķīmijā, maģistra grādu bioloģijā un uzņēmējdarbības vadībā. Kopš 2001. gada Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja, ar zinātniskā darba pieredzi un specializētajiem kursiem Zviedrijā, Somijā, Šveicē, Dānijā, ar vieslekcijām Polijā, ASV, Igaunijā, pieredzi zinātnisko grantu un līgumdarbu vadīšanā, līdzdalību starptautiskos projektos, zinātniskās un sabiedriskās organizācijās. 2006. gada L’Oreal Latvija stipendijas Sievietēm zinātnē laureāte.
Ķīmijas magnēts
Skolas gados Maija piedalījās daudzās rajona mācību priekšmetu olimpiādēs. Bieži - arī uzvarēja vai tika godalgota. Līdz citu skolu skolotāji sāka iebilst, un Maijai tika atļauta norma - divas rajona olimpiādes mācību gada laikā.
Maija Dambrova
Pirmajās klasēs domāju, ka būšu skolotāja. Viņas staigāja kostīmiņos, bija gudras, jaukas. Šķiet, ka visas teicamnieces savulaik ir sapņojušas kļūt skolotājas. Matemātika un fizika bija manas stiprās puses. Bijušais skolas direktors pēc vienas no olimpiādēm veda mani uz Latvijas Universitātes galveno ēku un teica, ka te es studēšot fizmatos . Daudzi bija pārliecināti, ka stāšos Medicīnas institūtā. Bet es nevaru cilvēkam iedurt vai iegriezt! Mani centās pārliecināt, ka ar laiku pierod, iemācās, ka ar to es palīdzu, atsāpinu, nomierinu. Tomēr nespēju iedomāties sevi strādājam medicīnā. Varbūt arī tādēļ, ka mamma bija farmaceite aptiekā, daudz zināju par zālēm, vasarās čakli vācu ārstniecības augus, un interesanta šķita doma par ķīmisku vielu efektiem dzīvā organismā. Izvēlējos ķīmiju, jo tā bija Latvijas stiprā puse, turklāt ķīmijas studijas paredzēja arī daudz matemātikas un citu dabaszinātņu priekšmetu. Vidusskolu biju beigusi ar zelta medaļu, tātad bija jānokārto tikai viens eksāmens, ko paveicu teicami.
Varonība - teorija un prakse
Kad iestājos augstskolā, laiks ritēja Gorbačova perestroikas un paātrinājuma garā. Kad pabeidzu 1991. gadā, bija brīva Latvija. Barikādes Vecrīgā. Kopmītnes mums atradās Basteja bulvārī. Redzēju janvāra apšaudi. Pirmā doma - tas ir salūts. Kaut kā līdzīgi izskatījās trasējošās lodes. Gāju pie kalendāra skatīties, kam par godu. Kad uz nestuvēm nesa asiņainos ķermeņus, komandante sāka kliegt, lai ejam prom no logiem. Mums, studentiem, skaidrāks par skaidru šķita, ka iesim un cīnīsimies, ka nevar atgriezties, kas bijis.
Gulbenes 1. klases skolniece Maija ar brāli
Pēc tam sekoja augusta pučs . Tai laikā atrados savos laukos - Gulbenes rajona Beļavā. Radio klusē, televizors nestrādā. Vecmamma atcerējās pirmskara gadus: kā govi aizvilka uz kolhoza kūti, kā kaimiņus izsūtīja. Turējos pretī - tas nevar būt, ka cilvēki neprotestēs un samierināsies! Nekad neaizmirsīšu vēlo vakara stundu, kad vecmamma jautāja - bet vai tu esi gatava tagad tā, viena pati, iet tur, ārā, krustcelēs? Garām brauks bruņumašīna, un tevi var vienkārši nošaut. Tu iekritīsi grāvī, un neviens to pat neredzēs. Man bija jāatzīst, ka Rīgā, kopā ar visiem, ir ļoti vienkārši justies varonīgam: pat ja iesi bojā, to redzēs, zinās, iedvesmosies. Bet kad katrs ir savā mājā: vai es arī viens esmu gatavs? Vēsturisko pārmaiņu laikos bijām spiesti atbildēt uz šo jautājumu - vismaz katrs sev pašam. Man patīk lasīt vēsturiskus romānus, kur zīmēti vērienīgi notikumu skati. Tas šķiet tik interesanti. Bet ir pavisam citādi, kad pašam jādzīvo pārmaiņās, kad redzi, kā vecāki paliek bez darba, jo darba tirgū vairs nav vajadzīgi, kad pensija ir kaut kas tik maziņš... Hronisti parasti raksta par viļņu galotnēm, nevis par tiem, kas putās tiek aprakti un samalti. Kad par pārmaiņu laikiem stāstu ārzemniekiem, viņi aizgrābti: cik pie jums interesanti, mums gan nekas tāds nav bijis. Jā, interesanti!... Pamēģiniet tik interesanti padzīvot!
„Izvēlējos ķīmijas studijas, jo tās paredzēja arī daudz dabaszinātņu priekšmetu”
Patriotisms kā ceļa zīme
Valstī sākušās pārmaiņas skāra arī augstskolu, vairs neeksistēja valsts sadale. Toties spēkā bija noteikumi par pierakstu Rīgā un imigrācijas komisijas. Tagad par to var stāstīt anekdotes, bet tolaik tas nemaz nešķita smieklīgi. Diplomdarbu par bioķīmijas tēmu izstrādāju ķīmijas fakultātē un skaidri zināju, ka negribu sintezēt. Tad atradās vieta Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmakoloģijas laboratorijā profesores Vijas Klušas vadībā. Pārmaiņu laikiem sākoties, vairs nepietika naudas ne reaktīviem, ne apkurei. Pateicoties studentu zinātniskās apmaiņas programmām un stipendijām, pabiju vairāku Eiropas valstu laboratorijās. Maigs šoks bija manas pirmās īstās ārzemes Šveicē, Bernes Universitātes Bioķīmijas un molekulārās bioloģijas institūta laboratorijā - ar vienreizējās lietošanas laboratorijas traukiem, neredzētu aparatūru. Ārpus darba - pirmais supermārkets. Cilvēku attiecības.
1998. gadā Daugavas vanagi rīkoja eseju konkursu par tēmu - ko nozīmē būt latvietim ārzemēs. Man, kurai tik labi veicies sacerējumos, kāpēc nepiedalīties? Neesmu pārlasījusi toreiz uzrakstīto, bet zinu, domas neesmu mainījusi, jo esmu no tiem, kuri atgriezās. Uz ārzemēm devos konkrētu iemeslu dēļ - tur bija iespējas mācīties, strādāt un adekvāti nopelnīt, šeit nepietika naudas nekam. Pateicoties Zviedru institūta stipendijai, varēju deviņus mēnešus pavadīt Upsalas Universitātē Farmācijas biozinātņu nodaļā. Tad iestājos doktorantūrā un vajadzēja strādāt ar studentiem. Tik internacionālā vidē varētu iztikt ar angļu valodu, bet man šķita, ka, ilgāku laiku dzīvot tur un neprast viņu valodu, nebūtu pareizi. Pēc stipendijas beigām profesors vēlējās sadarbību ar mani turpināt, un arī pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas bija iespējas palikt. Bet es atgriezos. No vienas puses - jau esmu tur, Upsalas Biomedicīnisko pētījumu centrā, Eiropas līmeņa zinātniskā iestādē, varu strādāt kā līdzvērtīga. Ja atgriežos Latvijā, vai tas nozīmē, ka neesmu viņu līmenī? Par švaku, lai turētu līdzi? Nobijusies? Latvijā neskaidrības ar finansējumu, oficiālajām regulācijām, pasūtītie reaktīvi jāgaida mēnešiem. Tagad ir firmas, kas apkalpo, toreiz nebija nekā tamlīdzīga. Neviens zviedru zinātnieks te nebūtu izdzīvojis! Tāpēc jautājums: vai biju gana stipra, lai atgrieztos, vai pārāk vāja, lai paliktu? Ar visu to, cik raibi un grūti ir klājies pēc tam, uzskatu, ka esmu bijusi pietiekami stipra, lai atgrieztos.
Uz Skrundas lokatora
Zinātnes lauka arkls sievietes rokās
Upsalas doktora diplomā rakstīts: „Dieva Tā Kunga vārdā un karaļa Gustava valdīšanā esi farmācijas zinātņu doktors". Ārzemēs par aizstāvētu disertāciju piešķir Ph. D. grādu, kas nozīmē - filozofijas zinātņu doktors. Atgriežoties Latvijā, kaimiņbērni Maijai laukos prasīja, ko tagad vēl protot? Pa jokam izspruka teikums, ko zinātniskā darba oponents novērtēja kā veiksmīgāko atbildi: "Es tagad zināšu, kā ir pasaule būvēta."
Nopietni runājot, Latvijā ir lielākais sieviešu zinātnieču skaits Eiropā. Ja skatās fiziku, ķīmiju, matemātiku, viņu ir mazāk, bet sociālajās zinātnēs vairāk. Līdz ar to nebūtu ne mazākā iemesla teikt, ka esam apspiestas. Skandināvijā strādājot, dzimumu vienlīdzības ideja brīžam šķita pārspīlēta. Doktorantēm bija atsevišķs kurss, kurā mums rādīja videofilmu, kā jāuzvedas akadēmiskajā vidē, lai nepaliktu kolēģu vīriešu ēnā. Protams, tajā atpazinu reālas situācijas arī Latvijā. Bet! Esmu laboratorijas vadītāja, esmu atzīta, apbalvota. Neviens nevar minēt mani par piemēru, kā tieku nobīdīta malā tāpēc, ka esmu sieviete. Nekādā gadījumā tāda neesmu un tā arī nejūtos savā institūtā, kas ir ķīmiķu pasaule. Es tiešām gribu ieņemt amatus un iegūt apbalvojumus par to, ko daru, nevis tāpēc, ka esmu piedzimusi par sievieti! Kad to sacīju savām zviedru kolēģēm, viņas iebilda, ka es esot muļķe, ka vīrietis tūlīt izmantotu situāciju. Ir taisnība, ka sākumā, studentu līmenī, vairāk ir meiteņu, pēc tam seko bakalauri, maģistri, doktori, kur arvien vairāk ir vīriešu. Tas atkarīgs no tā, cik daudz laika gribi ieguldīt, cik daudz atbildības vari un spēj uzņemties. Zinu gudras un jaukas sievietes, kuras netiecas pēc amatiem un kuru hobijs nav zinātne. Tāpat kā visiem nekad nebūs sirdij tuva klintīs kāpšana! Bet kāpēc par varītēm vajadzētu sievieti dzīt zinātnē vai stresa pilnā darba vidē... Man ir veiksmīgi sagadījies, ka acīmredzot esmu bijusi pareizajā vietā un pareizajā laikā ar savām vēlmēm, zināšanām un prasmēm.
Brauciens uz konferenci Porto ar vecu mikrobusiņu izvērties visai eksotisks, bet Maijai patīk izaicinājumi
Jauna+gudra+smuka= iespējamība?
Mans plus ir tas, ka man vienmēr ir bijis labs diploms, pareizie papīri , ko likt galdā. Zinātne ir specifiska vide. Zinātnes projekti būtiski atšķiras no biznesa projektiem. Kāpēc gribēju iegūt ekonomisko izglītību, par kuru maksāju pati, studēdama Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā? Man kā laboratorijas vadītājai nepieciešams zināt biznesa virtuvi , grāmatvedību un personāla vadību. Arī zinātnes projektu rakstīšana prasa mācēt pierādīt, kāpēc nauda būtu pasākumā jāiegulda, cik tas ir vērtīgi un kā nesīs Latvijai augļus. Arī zinātnē būtisks ir mārketings - kā sevi pasniedzam. Ierēdnim ministrijā vai firmas vadītājam, kurš izlems, vai projektu finansēt, ir jānotic manam CV. Viņam ir jāzina, ko esmu darījusi un sasniegusi pirms tam, jo garantēt pozitīvu iznākumu neviens nevar. Es varu solīt, ka veiksim eksperimentu un godīgi analizēsim datus, izdarīsim secinājumus.
Laivojot pa Gauju – kopā ar kolēģi Reini Vilšķērstu
Mūsu laboratorijā, tāpat kā nopietnos klīniskajos pētījumos, pētnieks veic dubultaklo eksperimentu. Atceros aterosklerozes medikamentu eksperimentu. Tā beigās, kad sarēķināti rezultāti, redzējām, ka vienā stabiņā ir izteikti mazāk aterosklerozes pazīmju. Ja nu tā būtu kontroles grupa? Tas nozīmētu, ka pētītā viela veicina aterosklerozes progresu. Sakiet, vai ar tādu neziņu normāls zinātnieks var sagaidīt pirmdienu, kad darbā būs kolēģe, kura vienīgā zina, no kuras pudeles dzērušas katras grupas peles? Zvanījām viņai vēlajā piektdienas vakarā, lai taču pasaka taisnību! Jā, tiešām, vislabākie rādītāji bija tai pelīšu grupai, kura dzērusi zāles, un visiem bija prieks un gandarījums.
Tablešu eksperte kā tablešu lietotāja
Esmu daudz atbildējusi uz jautājumiem par zāļu lietošanu vai nelietošanu. Ja sāp galva, es iedzeršu tableti un negaidīšu brīnumu. Ja gribēšu mazāk svara kilogramu, mazāk ēdīšu un vairāk paskriešu. Es nekādi neticu, ka, piemēram, karnitīnu ēdot, tauki, ja vispār, tad pazudīs tikai apsolītajās vietās! Nopietni runājot par tabletēm, ir piemērs par it kā neizārstējamo vēzi. Par diagnozi - hroniskā mieloīda leikēmija - vēl septiņdesmito gadu padomju enciklopēdijā starp rindām vari izlasīt, ka drīz mirsi un dzīvildze ir šausmīgi maza. Pateicoties molekulārās bioloģijas iespējām, tika atklāta problēma vainīgajā asins šūnā, kas izrādījās nepareizs enzīms. Tam vajadzētu būt aktīvam šad un tad, bet slimniekiem tas ir aktīvs visu laiku, un šūnas savairojas nenormālos daudzumos. Īpaši bērnu saslimšanas gadījumos tā bija slimība ar ļoti drūmu iznākumu. Ar jaunākajām sintēzes un skrīninga programmām tika atrasta viela, kas enzīmu bloķē, un tagad terapijai ir lietojamas divas ļoti dārgas tabletes dienā. Pusgadu pēc medikamenta reģistrācijas ASV tas bija pieejams arī Latvijā. Tā notiek zāļu attīstība 21. gadsimtā. Izrādījās, ka problēma ir viena proteīna līmenī, jo DNS ķēdē viens posms ir apgriezies otrādi. Kāpēc tā noticis? No antibiotikām? No kosmosa viens neitrons trāpījis tai šūnā? Es nezinu. Vai tas ir Dieva pirksts? Vai vainīga sagandētā apkārtējā vide? Tie var būt atsevišķi faktori, vai, ticamāk, visi kopā. Atkal man atbildes nav. Bet tas ir viens no gadījumiem, kad tablete tiešām palīdz. Tiklīdz medikaments nonāk organismā, tā nepareizajās šūnās tas nomierina aktīvo enzīmu. Viss. Nav ne blakus efektu, ne slimības uzliesmojuma. Bet neviens ārsts un zinātnieks nevar šobrīd pateikt, vai slimība atsāksies. Tā rodas klasiskais jautājums - ticēt tabletei vai nē?...
Laboratorijā ar doktorantiem Reini un Jāni
Tagad apgūstam genomu datus, ir iespējams, ka nākotnes aptiekā meklēsim ļoti personalizētas zāles. Tas paver plašu darba lauku zinātnē, lai saprastu, kura būs precīzi pareizā zāle konkrētam cilvēkam. Piemēram, mums ir desmit identiski dzīvnieki, uz kuriem pētām zāļu efektivitāti. Astoņiem dzīvniekiem būs perfekts efekts, vienam - īsti nevarēs saprast, vēl vienam - nebūs efekta vai būs pretējs. Kad cilvēks iet uz aptieku pirkt zāles, viņš ir pārliecināts, ka ir viens no pirmajiem astoņiem. Taču tikpat labi viņš var būt devītais vai desmitais! Par to nav jāuztraucas, bet tas jāņem vērā un par to jārunā ar savu ārstu. Jo mēs patiešām esam ļoti dažādi. Zāles tiek pārbaudītas stingri regulētos laboratorijas apstākļos. Bet cilvēki dzīvo reālā vidē, ēd dažādu pārtiku, un katram ir sava iedzimta bioķīmija un proteīnu komplekts.
Paziņas reizēm prasa - kāpēc neizgudrojat zāles pret slimībām, kas ir aktuālas tieši viņiem konkrētajā brīdī? Mēs izmantojam savas zināšanas un pieredzi tajos virzienos, kur vislielākās iespējas tikt pie sekmīgā rezultāta. Un, protams, manas ambīcijas un vēlēšanās ir, lai pasaulē parādītos zāles, kurām sākums ir mūsu laboratorijā. Mēģinām palīdzēt vietējiem ražotājiem, bet mēs nekad nebūsim eksperti visos virzienos. Vēsturiski mūsu institūtā pēta CNS zāles, pretvēža zāles, kardiovaskulāros preparātus. Un mēs turpinām šos pētījumus.
Zinātne - nebeidzams process
Man vienmēr ir šķitis, ka zinātne - tas ir tiešām aizraujoši. Kāpēc par to būtu jārunā sausi un garlaicīgi? Manā, tas ir, mūsu laboratorijā vienīgās pareizās atbildes nav. Notiek eksperiments, ir iegūts rezultāts, bet pētniekam jāizdomā, ko tas varētu nozīmēt un kā to pielietot? Secinājums var būt pat viens vienīgs teikums, kuru neviens cits līdz tam nezināja un nevarēja pateikt. Studentiem šķiet, ka pareizi ir salikt krustu šķērsu citātus, pierakstīt lapu lapas. Nē, vajadzīgs tas viens teikums, kas iegūts, apstrādājot informāciju, veicot eksperimentu, lasot literatūru. Tāds, kurš nevarēja tapt bez konkrētās izpētes un datu apstrādes. Ideālajā gadījumā pēc atbildes rodas arī jauns jautājums - kāds ir nākamais solis?
„Ilgāku laiku nevarējām publicēt savu rakstu prestižā starptautiskā zinātniskā žurnālā; kad tas beidzot notika, braucām uz Bolderāju skaļi izpaust savas emocijas!”
Atceros vienu no Upsalas stāstiem, kas saistīts ar kolēģi, tagad LU profesori Rutu Mucenieci. Agrāk iebraukšanai Zviedrijā vajadzēja vīzu, ko katru gadu nācās pagarināt. Bija jāaizpilda anketas ar neskaitāmiem jautājumiem. Viens no tiem - cik ilgi vēl tavs projekts turpināsies? Ruta ierakstīja: zinātne ir nebeidzams process. Tā arī ir! Iegūsti rezultātu, kurš reizēm perfekti atbilst iedomātajam, reizēm ir pilnīgi pretējs. Rodas virkne jautājumu. Redzam, ka konkrētai vielai ir tāds un tāds efekts. Parunājamies ar ķīmiķiem, saprotam, kā varētu vielas ķīmisko struktūru uzlabot. Bet tad - no vienas puses - varbūt uzlabosies vielas farmakoloģiskais efekts, bet tā neuzsūksies organismā. Seko nākamie jautājumi, eksperimenti, atbildes...
Lai taptu publikācija prestižā zinātniskajā žurnālā, problēmas risinājums jāizklāsta tā, lai pārējie saprot, pieņem un notic, ka ar šīm metodēm var iegūt rezultātu, kas ļauj izdarīt secinājumu. Tad kolēģis jebkurā pasaules malā to var izmantot kā ķieģelīti savā darbā, vairs nekavējoties pie atrisinātā jautājuma, bet meklējot atbildi nākamajiem. Es tieši tāpat skatos, kādu mūri citi ir uzcēluši, uz kā es varu pakāpties, netērējot savu laiku jau atklātajam. Tā ir akadēmiskās vides mijiedarbība un zinātne kā process.
Pieļauju, ka pēc gadiem pieciem, ar citām metodēm un skatoties no citas puses, kāds teiks: tā tomēr nav īsti pareizi! Daudzos zinātnes jautājumos iet paralēli virzieni: kurš uzvarēs? Gadiem var būt tā, ka neviens nepateiks, ir pareizi vai nav. Pat otrādi - draugi un zinātniskie līdzgaitnieki var uzskatīt, ka tu domā nepareizi. Ideāli, ja sākas diskusijas, kas ir viens no jaukumiem pats par sevi. Kā tu spēj argumentēt? Ar ko? Kur atradi faktus? Saldās meklēšanas mokas...
Itālijā, Etnas vulkāna virsotnē ar kolēģiem Dr. med. Līgu Zvejnieci un doktorantu Reini Vilšķērstu. „Patiesībā man ir paniski bail no augstuma un aukstuma. Bet, ja tik ļoti patīk staigāt pa kalniem, sevi var pārvarēt. Kalni ļauj pacelties pār ikdienu gan
Zvani uz laboratoriju!
Vai atceraties filmu Ceplis ? Kāpēc filmas beigās Cepļa kungs varēja smaidīt? Vai ne tāpēc, ka naudu nebija zaudējis un no situācijas izgāja kā uzvarētājs? Veiksmes atslēga slēpās Cepļa kunga izmanībā, jo īstajā brīdī viņš piezvanīja uz laboratoriju un uzdeva pareizo jautājumu! Un tur kāds zinātnieks viņam godīgi ieteica neņemt tos mālus, jo labi ķieģeļi no tādiem neiznākot. Par šo problēmu esmu runājusi gan zinātnes budžeta sakarībā, gan jautājumos par industrijas sadarbību ar zinātni. Vajag būt tam tālrunim laboratorijā! Jo vajag, lai tad, kad pienāk brīdis, ir kāds, kas kompetenti pasaka, jārīkojas tā vai savādāk - no zinātniskā viedokļa, bet abstrahējoties no patikšanām vai nepatikšanām, no reklāmas, no mirkļa iedomām par finansiālo izdevīgumu. Tas viss (varbūt) būs pēc tam. Latvijā tik ilgus gadus nav bijis bāzes finansējuma zinātnei, ka pastāv bažas, ka tad, kad zvanīsi uz to laboratoriju, klausuli var pacelt apkopēja, jo neviena vadošā pētnieka tur vairs nav. Nav neviena, kurš būtu lietas kursā par pasaulē aktuālo, kurš lasījis jaunāko pētījumu rezultātus. Tad seko loģiska rīcība no ražotāja puses, kuram reizēm šķiet, ka zinātnē tikai neveiksminieki vien palikuši.
Runājot par to, ka vajadzīgs bāzes finansējums zinātnei, teicu apmēram tā: katrs saprot, kāpēc vajag ātro palīdzību un ka jāmaksā nodokļi, lai to uzturētu. Jo var pienākt brīdis, kad ātrā palīdzība būs vajadzīga. Naudas piešķiršana zinātnei ir tā pati ātrā palīdzība. Ražotājs nekad nevar paredzēt, kad parādīsies problēma un vajadzēs kādu atbildi. Izveidot laboratoriju, dibināt institūtu vai zinātnisko virzienu nav ne mēneša, ne dienu jautājums. Jābūt sakārtotai izglītībai, kas nodrošina zinātniskās iestādes ar pietiekamas kvalitātes cilvēkiem, kuri aktīvi strādā zinātnē un ir lietas kursā par nozarē aktuālo, nevis dzīvo aizvakardienā. Ja palaidīsi tirgū produktu ar blakus efektiem, kuri rada problēmas, draud tiesāšanās un izdevumi. Zinu, ka tautā uzskata - firma samaksāja par pētījumu, tātad pozitīvs rezultāts garantēts. Tā nav. Firma samaksā par to, lai interesējošā viela tiktu pētīta, bet neaizmaksā par pozitīvu rezultātu. Ir reizes, kad tiek iegūti patiešām pozitīvi efekti. Ir reizes, kad to nav. Bet arī tā ir informācija. Un tas, pie kura atrodas informācija, ir uzvarētājs.
