PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ārstēt sāpes pareizi. GUNTIS IĻĶĒNS

B. Brila
Ārstēt sāpes pareizi. GUNTIS IĻĶĒNS
“Tas ir mans dzīves moto, tas, ko gribu iemācīt kolēģiem un pacientiem,” saka anesteziologs reanimatologs GUNTIS IĻĶĒNS. Latvijā viņš ir viens no apmēram 50 speciālistiem, kas profesionāli pazīst sāpes. Pamatdarbā strādā par anesteziologu reanimatologu Vidzemes slimnīcā, koordinē darbu operāciju nodaļā, aprūpē sāpju pacientus poliklīnikā, privātpraksē un nesen atvērtajā paliatīvās aprūpes nodaļā. No medicīnas brīvajā laikā fotografē. Dabu, cilvēkus, norises. Viņa fotogrāfijas rotā arī Vidzemes slimnīcas interjeru.

Anesteziologs reanimatologs  Guntis IĻĶĒNS Anesteziologs reanimatologs  Guntis IĻĶĒNS
Anesteziologs reanimatologs Guntis IĻĶĒNS
Dzīve tik loģiski ir sadalījusies posmos, lai vienmēr būtu kas jauns, ar ko nodarboties. Kaut kur dzirdēju, ka ik septiņus gadus vajag mainīt nodarbošanos. Tik krasi nerīkojos, bet ko jaunu vienmēr izdodas atrast, jo mierā nosēdēt nevaru.

Kāpēc citi var?

Tas laikam ir mans raksturs. Skaidri zinu, ka esmu projektu cilvēks. Varu strādāt diennaktīm, bet tad vajag brīvu brīdi un varu strādāt atkal. Dažkārt gribu atpūsties, bet puse dienas ir maksimums, ko varu dīkā pavadīt. Zinu, ka nespētu ilgstoši strādāt no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Man pilnīgi pietiek ar piecām stundām miega, jo pamanos arī dienā uz 10-15 minūtēm atslēgties.

Bērnībā. “Stikla kastē neaugu” Bērnībā. “Stikla kastē neaugu”
Bērnībā. “Stikla kastē neaugu”

Vai tāds esat kopš mazām dienām? Vai kļuvāt par tādu?

Neatceros, stikla kastē neaugu, kokos kāpu un pieri tiku pārsitis. Uzaugu Rīgā, Pārdaugavā. No pirmās klases bija basketbola treniņi trīs reizes nedēļā plus sacensības sestdienās un svētdienās. Tad arī sapratu - jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt.

Kāpēc basketbols?

Tāpēc, ka tas tika piedāvāts turpat blakus 5. vidusskolai un tuvāk mājai. Basketbols man iepatikās un vēl arvien patīk kā vispusīga kolektīva spēle. Sporta nometnēs spēlējām volejbolu, futbolu un pat regbiju. Arī vieglatlētikas sprints un tāllēkšana bija manas disciplīnas skolas gados.

Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātes 4. grupa,  1. kursa students Guntis (augšējā rindā otrais no kreisās), 1979. gads Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātes 4. grupa,  1. kursa students Guntis (augšējā rindā otrais no kreisās), 1979. gads
Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātes 4. grupa, 1. kursa students Guntis (augšējā rindā otrais no kreisās), 1979. gads

Kāpēc izvēlējāties medicīnu?

Vidusskolā patika dabaszinības, ķīmija, fizika, bet nepatika algebra. Sapratu, ka par skolotāju negribu kļūt, bet bioloģijas fakultāte neko īpaši citu nesolīja. Atlika vienīgā vieta, kur mācīja dabaszinības un nebija algebras, - Medicīnas institūts.

Varbūt gēnos kaut kas tomēr ir no medicīnas?

Nezinu. Laikam nav. Tēvs bija pasniedzējs Rīgas Politehniskajā institūtā, speciālists elektrības lietās. Mamma bija laboratorijas ārste Tuberkulozes slimnīcā Rīgā, vēlāk Sauriešu slimnīcā. Nekāda spiediena no vecāku puses karjeras izvēlē nebija. Augstos sapņus par medicīnu nesapņoju. Slimnīcas gaisotne, ko tiku paostījis, esot pie mātes slimnīcā, arī nebija tā, kas ļoti vilināja.

Izturēju diezgan lielu konkursu un iestājos Ārstniecības fakultātē. Sapņa par ķirurģiju nav bijis nevienā brīdī, kaut gan ir sajūta, ka man varētu būt "vieglas" rokas. Mani vairāk interesēja zināšanas, izpēte, cēloņsakarības. Studiju laikā pamanījos atrast pacientus ar retākām slimībām, sarežģītākos gadījumus. Nevienā brīdī neesmu nožēlojis savu izvēli, saprotu, ka medicīna ir tas, ko es gribu un kas man patīk.

“Studiju laikā un pēc tam pavasaros  un rudeņos mazā draugu kompānijā esam izbraukuši gandrīz visas Latvijas mazās upes, kur vismaz pavasara palos var iestumt laivu” “Studiju laikā un pēc tam pavasaros  un rudeņos mazā draugu kompānijā esam izbraukuši gandrīz visas Latvijas mazās upes, kur vismaz pavasara palos var iestumt laivu”
“Studiju laikā un pēc tam pavasaros un rudeņos mazā draugu kompānijā esam izbraukuši gandrīz visas Latvijas mazās upes, kur vismaz pavasara palos var iestumt laivu”

Un kā notika specialitātes izvēle?

Lūzuma punkts notika piektajā kursā, kad gripas epidēmijas laikā arī studentiem vajadzēja skriet mājas vizītēs. Sapratu, ka noteikti nebūšu ģimenes ārsts, jo tos papīru kalnus savām acīm vairs negribu redzēt! Kādā brīdī domāju par endokrinoloģiju, bet izvēlējos anestezioloģiju un reanimatoloģiju. Tā bija nozare, kur ir visvairāk reāla darba un vismazāk papīru, pietiekami sarežģīta un daudzveidīga. Un kā izrādījās vēlāk - ar man vispiemērotāko maiņu darbu. Tāds bija mans pragmatiskais domas virziens.

Bet kā nonācāt Valmierā?

Gribēju neatkarību un patstāvību, tāpēc sadalē piekritu nākt uz Valmieras slimnīcu. Nevienā praksē te nebiju bijis, nevienu šejienes ārstu nezināju. Atnācu kopā ar grupas biedru, arī anesteziologu Jāni Zālamanu. Te bija darbs anesteziologam, deva dzīvokli, labi, sākumā istabu, vēlāk dzīvokli. Ar to man pietika.

Arī kā dzīves vieta Valmiera mani apmierina. Pacientiem, kas sūrojas, ka tālu jābrauc uz pieņemšanu, smejoties saku, ka Valmiera nav Vašingtona. No Rīgas stunda, līdz Juglai stunda. Man patīk miers, daba, kas ir tepat aiz durvīm. Izeju no mājas un pēc trīs minūtēm esmu mežā, pie Gaujas.

“Pie dr. Hankemeiera, Bīlefeldes anestezioloģijas,  intensīvās terapijas un sāpju klīnikas vadītāja, stažējos 2005. gadā” “Pie dr. Hankemeiera, Bīlefeldes anestezioloģijas,  intensīvās terapijas un sāpju klīnikas vadītāja, stažējos 2005. gadā”
“Pie dr. Hankemeiera, Bīlefeldes anestezioloģijas, intensīvās terapijas un sāpju klīnikas vadītāja, stažējos 2005. gadā”

Vai ikdienas anestezioloģija reanimatoloģija bija tas, ko gribējāt?

Jā, nevienu brīdi neesmu nožēlojis šo izvēli. Protams, izpaliek ārsta-pacienta attiecības. Anesteziologu jau reti kad atceras, arī reanimatologu. Taču gandarījumu esmu guvis no tā, ka varu palīdzēt smagajam slimniekam.

Ko varat viņam palīdzēt - operē taču citi?!

Es rūpējos par to, lai pacients operāciju pārcieš. Nodrošinu, lai viņš izdzīvotu, rūpējos, lai viņam operācijas laikā būtu labi, lai viņam nesāpētu, lai viņš atmostos un pēc operācijas arī nesāpētu.

Tēma par sāpēm jums ir īpaša.

Iespējams, tas ir manas dzīves lielākais izaicinājums un galvenais sasniegums. Katru dienu praktiski nodarbojos ar sāpju remdēšanu. Bet līdz sāpju terapijai kā medicīnas nozarei ļoti pakāpeniski aizvedusi mana zinātkāre un vēlēšanās tikt skaidrībā, kas un kā notiek. Ķēdīte ir ļoti gara. Pabeidzu skolu ar padziļinātu vācu valodas apguvi. Vārdiņus zināju, valodu nepratu. Valodu iemācījos studiju laikā, pavadot vācu studentu grupas, kas ieradās apmaiņas programmās, un pēc tam dodoties pie viņiem. Kad neviļus sāc domāt vācu valodā, kad sāc jau sapņot vācu valodā, vari teikt, ka zini valodu. Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā radās iespēja paskatīties, kas aiz dzelzs priekškara notiek medicīnas jomā. Atnāca piedāvājums no Johanitera palīdzības dienesta, kas vada neatliekamo palīdzību, un mēs, četri ārsti no Latvijas, ar manu žigulīti devāmies uz Vāciju. Katrs stažējāmies citā pilsētā. Tā kā man bija savs auto un valodas zināšanas, paspēju sarunāt vēl trīs vietas, kur pamācīties, ko dara vācu anesteziologi, palidoju līdzi sanitārajai aviācijai. Tādu brīvību deva valoda.

Stažējoties Gīterslo klīnikās Stažējoties Gīterslo klīnikās
Stažējoties Gīterslo klīnikās

Un droši viena arī attiecīgās rakstura īpašības!

Arī nejaušība vai sakritība - Valmierai izveidojās sadarbība ar Gīterslo apriņķi Vācijā. Atkal vācu valoda, atkal iespēja stažēties, daudzi Valmieras ārsti izmantoja iespēju pamācīties Gīterslo klīnikās, ļoti daudz un bieži tiku izmantots arī kā tulks.

Būtisks solis manā un kolēģu izglītošanā bija sadraudzība un personiskie sakari ar vācu mediķiem. Tai laikā taču nebija interneta! Bet mēs Valmierā jau deviņdesmito gadu sākumā saņēmām vācu kolēģu sarūpētus jaunākos medicīnas žurnālus vācu valodā par visām iespējamajām tēmām. Tur arī uzdūros sadaļai par sāpju terapiju. Ieinteresēja. Sapratu, ka Latvijā nekā tāda nav, bet tas varētu būt lauciņš, kurā vērts rakt. Iestājos Vācu sāpju izpētes un ārstēšanas biedrībā, sazinājos ar biedrības tā laika vadītāju profesoru Lemanu un nedaudz vēlāk noorganizēju sev trīs nedēļu stažēšanos viņa vadītajā klīnikā Ķelnē, piedalījos Vācijas nacionālajos kongresos. No tiem Latvijā atgriezos ar milzīgu somu, kas bija piebāzta ar literatūru, kompaktdiskiem, bukletiem.

Pozitīvais, ka Vācijā sāpju terapija ir cieši sajūgta ar anestezioloģiju vienas klīnikas ietvaros. Profesora organizētajos kursos Austrijā apguvu psihosomatiskās medicīnas pamatus. Bez šīm zināšanām sāpju terapija nav iedomājama.

Nākamais robežpunkts bija 1998. gads. Biju intensīvi mācījies piecus gadus, vairākkārt stažējies Vācijā, šķita, ka beidzot kaut ko saprotu par sāpju terapiju.

Viešas kanjons, 2013. gads Viešas kanjons, 2013. gads
Viešas kanjons, 2013. gads

Un izlēmāt atvērt savu - sāpju terapeita privātpraksi!

Sāpju terapeits kā specialitāte Latvijā vēl nebija reģistrēta, tā darbojās kā anestezioloģijas apakšspecialitāte. Bija Latvijā sāpju izpētes un ārstēšanas biedrība, kas apvienoja interesentu grupu ar profesoru Bērziņu priekšgalā. Jā, atvēru privātpraksi, sāku rakstīt pirmās grāmatas, lasīt pirmās lekcijas, izveidoju lekciju ciklu, tajā iekļaujot teorētisko daļu, kāda ir algologu apmācībai Vācijā. Tas laikam bija labs stimuls. Interesantu bija gana, un kopā ar profesores Loginas neatlaidību un citu biedru atbalstu mums izdevās izveidot akreditētu sāpju terapijas mācību programmu, sagatavot un sertificēt pirmos algologus Latvijā.

Kad un kāpēc kļuvāt par autoru?

Laikam jutu, ka ir ko teikt citiem. Grāmatas tapa no darba brīvajā laikā. No pirmā burta virsrakstā līdz maketam, līdz rokā turamai nodrukātai grāmatai. Sponsoru meklēšana, salikums tipogrāfijā, nogāde līdz lasītājam... Aizraujošs radīšanas process. Kad kāds no šiem grāmatu projektiem bija beidzies, pusotra slodze slimnīcā šķita kā atvaļinājums, jutos kā bezdarbnieks.

Atceros, ka pirmo mazo bukletiņu pacientiem - 24 lappuses, tādu pavisam mazu ābecīti - ar vienu pirkstu klimpināju uz viena no pirmajiem datoriem, kas 1998. gadā bija parādījušies slimnīcā. Šogad kāda reklāmas kompānija piedāvāja piedalīties bezmaksas rokasgrāmatas tapšanā par sāpju terapiju ārstiem. Izmantoju iespēju savu pirms desmit gadiem tapušo farmakoterapijas grāmatiņu pārstrādāt šodienas līmenī.

Fotografēšana ir Gunta Iļķēna vaļasprieks, kas pāraudzis amatiera līmeni Fotografēšana ir Gunta Iļķēna vaļasprieks, kas pāraudzis amatiera līmeni
Fotografēšana ir Gunta Iļķēna vaļasprieks, kas pāraudzis amatiera līmeni

Tad jau bez pārspīlējuma frāzēm var teikt - esat devis būtisku ieguldījumu šīs nozares attīstībā Latvijā.

Esmu tur stāvējis cieši blakus, ar entuziasmu un idejām. Šogad mācības beidza pieci jauni algologi. Sertifikācijas dienā viņiem atgādināju - kad sāc ārstēt pacientam sāpes, pilnībā jāatiet no savas pamatspecialitātes. Diemžēl ne visiem tas izdodas. Daļa no viņiem savā būtībā paliek anesteziologi vai neirologi, kaut uzskata, ka ir algologi, jo veic invazīvas, atsāpinošas procedūras, ir izmācījušies teoriju un pieprot dažas metodes, lai ārstētu sāpju simptomus.

Kāpēc algologam jāatiet no pamatspecialitātes?

Tāpēc, ka tā ir pastāvīga medicīnas nozare: sāpes ir īpaša slimība, kas ļoti atšķiras no visa pārējā. Jāspēj globāli paskatīties uz pacientu, arī uz viņa psihes procesiem. Atklāti sakot, septiņdesmit procentu no ārstēšanas rezultāta dod psihoterapija. Protams, ir gadījumi, kad palīdzēt var vienīgi operācija. Bet daudzi pacienti izstaigājuši pie dažādiem ārstiem, izdzēruši visdažādākās zāles, taču rezultātu nav. Ļoti iespējams, ka varētu līdzēt tās pašas zāles, taču citādā kombinācijā plus psihoterapija. Psihoterapija skan it kā augstu debesīs, bet tā sākas ar pirmo vārdu, kad nonāc kontaktā ar cilvēku. Kad pacientam izskaidro, kāpēc viņam sāp, viņš pārstāj baidīties. Kad pārstāj baidīties no sāpēm, tās pāriet.

Bet pacients atnāk ar sāpēm, nevis bailēm!

Pacients, kam divreiz operēta mugura, atnācis ar jaunām sāpēm mugurā un bailēm, kas ar viņu notiks. Sasprindzinājums un bailes, ko "ražo" mūsu galva, sāpju veidošanās un uzturēšanas procesā ir neiedomājami liels. Ir dažādas konversijas sāpes, vienkāršoti izskaidrojot, mūsu zemapziņa, lai novērstu domas no kādas neatrisinātas problēmas, izdomā, ka mums sāp mugura. Un tik ļoti sāp, ka par problēmu vairs nedomājam.

Ir mūsu ikdienišķās sāpes, ko sakrājam ar negācijām un nepareizo dzīvesveidu. Tās ir ārstējamas, protams, ja cilvēks saprot, ko un kā dara.

Vēl viens Gunta Iļķēna darbs. Burka un ziepes Vēl viens Gunta Iļķēna darbs. Burka un ziepes
Vēl viens Gunta Iļķēna darbs. Burka un ziepes

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2013. gada augusta numurā.

Foto: G. Iļķēns, un no G. Iļķēna personīgā arhīva