Ārste ar Pēterburgas šarmu

Vienīgi ārste un vienīgi pediatre

„Kad vaicā par profesijas izvēli, man ir dīvaina sajūta, jo nekad neesmu varējusi iedomāties sevi kādā citā ampluā - vienīgi ārste. Taču Krievijā ir daudzas izglītības iestādes, kur iegūstams ārsta diploms - ar pirmo izvēli nepietiek. Arī nākamajam posmam nekādu jautājumu nebija - vēlējos būt bērnu ārste. Tālāko zināmā mērā noteica vectēva ietekme, viņš bija medicīnas profesors infekcionists," tā par savu izvēli stāsta profesore. Pēc internatūras trīs gadi nostrādāti slimnīcā, tad klīniskā ordinatūra, divi gadi, kam seko kandidāta disertācija par neiroinfekcijām. Aspirantūrā - tēma par bakteriālo strutojošo meningītu. Aspirantūras laikā iegūta otra specialitāte - neirologs. Tātad - pediatrs ar infekcionista un neirologa specializāciju. No 1993. līdz 1997. gadam Krievijā bija difterijas epidēmija. Tajā laikā aizstāvēta doktora disertācija par perifērās nervu sistēmas slimībām. Kopš 1997. gada nu jau desmit gadus - Natālija Skripčenko ir zinātniski pētnieciskā institūta direktora vietniece.

Par savu institūtu

Institūtam ir klīnika ar sešdesmit gultas vietām, kas veido zinātniskās nodaļas bāzi. Notikusi paaudžu maiņa, viņa esot otra vecākā pēc direktores, kurai nu jau pāri septiņdesmit. „Man ir bijusi tā laime strādāt kopā ar institūta pamatlicējiem. Mēs vairāki aptuveni vienas paaudzes cilvēki savulaik no viņiem burtiski uzsūcām visu iespējamo informāciju, pieredzi. Joprojām jūtu tās pamatlietas, tradīcijas, ievēroju un nododu tālāk saviem skolniekiem. Līdz ar to strādājam pēc vienotiem principiem, ir vienādi augstas profesionālās kvalitātes latiņas," profesore ļoti novērtē paaudžu pēctecību. Ko tas nozīmē praksē - var paļauties uz saviem darbiniekiem.

Uz institūta bāzes eksistē arī ārstu kvalifikācijas celšanas institūts. „Brauc no visas Krievijas uz garākiem un īsākiem kursiem. Arī no citām zemēm, jo īpaši Ukrainas, Baltkrievijas, Uzbekistānas. Izmanto iespēju izstrādāt zinātniskos darbus. Esam kā mezgla punkts konsultācijām par bērnu infektoloģijas jautājumiem visiem Pēterburgas ambulatorajiem un stacionārajiem centriem, kā arī citiem reģioniem, mums var zvanīt, piemēram, no Krasnodaras, ja tur kolēģiem ir sarežģīts gadījums. Konsultējam telefoniski, ja tas ir nepietiekami, lidojam turp."

Mazliet par medicīnu plašajā Krievijā

Ārstu darba apmaksa veselības iestādēs Krievijā esot atšķirīga; reģionos, kur gubernators gatavs vairāk piemaksāt veselības aprūpei, tur arī ārstu algas lielākas. Protams, privātajā sektorā strādājošajiem ir augstāka samaksa. Profesore ir strikta attiecībā pret strādāšanu vairākās vietās, tāda skraidīšana neesot savienojama ar normālu darbu, arī kolektīva mikroklimatam kaitējot...

Pēdējo četru gadu laikā finansiālā situācija medicīnā Krievijā jūtami uzlabojoties. Tiekot atjaunotas datu bāzes medicīnā. Esot daudz uz veselības aprūpes uzlabošanu vērstu sociālo programmu, kuru ietvaros papildinoties materiāli tehniskā bāze. Firmām piedāvāti atvieglojoši nodokļu noteikumi, kā rezultātā iegūstot veselības aprūpe kopumā. Pieejami esot gan lētie, gan arī dārgie Rietumos ražotie preparāti. Protams, nauda no valsts iedalīta lētākajiem. Labākas kvalitātes - pacientiem jāpērk par savu naudu. „Arī mūsu klīnikā informējam vecākus par dārgākiem vajadzīgajiem medikamentiem," skaidro N. Skripčenko.

Iegādāties varot visus iespējamos preparātus. Aptiekas gan arī grēkojot - varot gadīties arī nekvalitatīva prece. „Jāatzīst - Krievija ir tik milzīga un uzraugošajām sistēmām grūti aptverama valsts, ka visam nav iespējams izsekot. Sevišķi, ja uzraudzības struktūra nav īsti sakārtota. Skumjš aspekts - ierēdņi mēdz būt pērkami... tas Krievijā nav retums. Taču tendences ir pozitīvas, jo bija posms, kad nebija ar ko pacientu ārstēt, visā Krievijā trūka zāļu. Tagad ir viss. Arī valsts nodrošinātais minimums dārgiem preparātiem smagos slimību gadījumos."

Profesore apzinās, ka strādā īpašā nozarē. „Saslimis bērns - uzreiz atved pie mums. Tas, protams, ir par velti, taču dažkārt vajadzīgi izmeklējumi, kuru mums uz vietas nav. Tad nosūtām uz citām medicīnas iestādēm, bet vecākiem ir jāmaksā. Ir medicīniskā apdrošināšana - obligātā un izvēles. Ir arī pēc Eiropas standartiem iekārtotas maksas palātas. Taču, ja bērnam ir smaga infekcijas slimība, viņš nonāks pie mums. Ir diagnozes, kuru gadījumā neviena privātā klīnika neuzņemsies un arī nevar uzņemties atbildību un rūpes par pacientu."

Profesore atzīst, ka, aizrautīgi darbodamās savā institūtā un klīnikā, visas valstī samilzušās problēmas nezina. Arī Krievijā ārstu trūkstot. „Tomēr pie mums jaunie nāk, jo ir labas iespējas karjerai. Var izstrādāt zinātniskos darbus. Izvēlamies labākos. Tad viņi sāk apsildīties, vārīties zinātniskajā katlā, un lielākoties viņiem tas patīk. Tas ir labs izaicinājums, kas līdzsvaro samaksas nepilnību," secina profesore.

Pediatrijas patriote

„Ģimenes ārstu institūcija Krievijā plaši attītās. Būtībā pirms pāris gadiem ir aizsākusies tāda kā akcija pret pediatriem, varbūt mazliet pārspīlēju..." satraukti atzīst N. Skripčenko. Ticis proponēts - pediatri nav vajadzīgi! Galvenais - sagatavot ģimenes ārstus darbam gan laukos, gan pilsētā. „Tā ir biedējoša tendence. Garo padomju gadu laikā apliecinājās, ka bērni mirst no neprofesionāli sniegtas medicīniskās palīdzības. Negribu apgalvot, ka ģimenes ārsts nevarētu veikt kādu no akūtas nepieciešamības manipulācijām, taču viņš nepārzina visas bērnu vecuma veselības problēmas. Bērniņam pirmajā un otrajā dzīvības gadā ir savas anatomiski fizioloģiskās īpatnības. Piemēram, ģimenes ārsts var nezināt, ka smadzeņu tūska var būt no ļoti daudziem faktoriem - pat, piemēram, no ķermeņa temperatūru mazinošiem medikamentiem. Tādas nianses lieliski pārzina pediatri. Ģimenes ārsts nevar zināt pilnīgi visu un tā vienkārši aizstāt pediatru." Ar aktīvu attieksmi Krievijā pediatri savas pozīcijas esot nosargājuši. Protams, arī ģimenes ārsti pildot savu pelnīto lomu.

Ētikas izpratnes labirintos

N. Skripčenko ir institūta Ētikas komisijas priekšsēdētāja. Galvenās problēmas esot saistītas ar firmu vēlmi kādu preparātu pārbaudīt ar klīniskiem pētījumiem. Bieži nākoties saskarties ar jautājumiem par dažādiem uztura bagātinātājiem. „Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāji pamazām sākuši no tiem atteikties. Tātad jāmeklē citi noieta tirgi! Ir dzimusi doma - Krievija taču ir liela - tur arī visu apēdīs! Nepatīkami. Neviens taču nezina, kā un vai vispār tie iedarbojas. Mums ir likums - uztura bagātinātāju lietošanu neatbalstām. Nevar noliegt tos lietot vispār, taču klīnikas robežās to darīt ir vienkārši aizliegts."

Medicīniskās iestādes politiku ļoti tieši nosaka tās vadītājs. „Mēs pārstāvam vecās skolas uzskatu, ka medicīnai pamatā ir jābūt bezmaksas. Ja slimnīcā nonāk bērns smagā stāvokli, prasīt naudu par operāciju man šķiet vienkārši pretdabiski. Ja naudas nav, tad bērnam jāmirst? Tas ir viegli saprotams - medicīnai jābūt bezmaksas. Lai sniegtu akūto palīdzību. Arī pieaugušajiem," ir pārliecināta profesore. Smagi slims pacients, bet māsa viņam nepieiet, jo neviens nav kabatā kādu rubli ieslidinājis... Arī par tādiem gadījumiem nākoties domāt. „Iedos, tad arī ies un rūpīgi nomainīs spilvendrāniņu... Tas ir absurds! Arī uz ārstu tas attiecināms. Mēs tādus cilvēkus vienkārši atlaižam. Ārstam ir pienākums aprūpēt pacientu. Ja pēc tam vecāki grib pateikties, visam jau izsekot nevar."

Zināšanas - jānodod tālāk

Strādāt nākoties daudz, profesore to raksturo vienkārši: „Darbā esmu astoņos, mājās arī pārnāku ap astoņiem vakarā. Ir daudz komandējumu, tāpēc nogurstu pamatīgi. Uzstāšanās konferencēs, darbs ar šobrīd pieciem aspirantiem - viss prasa laiku. Vēl zinātniskā darba daļa - tur neko sasteigt nav iespējams. Taču esmu gandarīta, jo varu dalīties ar zināšanām."

N. Skripčenko meita arī izvēlējusies studēt Pediatrijas akadēmijā. „Domājām, ka viņa ies citu ceļu. Taču jaunie Krievijā šobrīd labprāt izvēlas medicīnu - daudziem domājošiem jauniešiem patīk vide un īpašā gaisotne, kas varbūt ir atšķirīga no pārējās sadzīves. Meitas domāšana bija vairāk humanitāri ievirzīta, bet tagad ar pilnu krūti metusies medicīnā un acīmredzami gūst no tā prieku. Aizrāvusies ar ģenētiku. Interesējas par infekcijas slimībām. Tas nozīmē, ka mūsu ģimenē varētu būt vēl viens infektologs."

* II Starptautiskā neirologu, ģimenes ārstu un citu specialitāšu ārstu konference Rīgā 2007. gada 12. oktobrī; Olainfarm 35

Foto: Guntars Strangats