PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Arī par sociālo darbinieku un veterinārārstu

I. Baranovska
Arī par sociālo darbinieku un veterinārārstu
Ja jūs aicinātu doties uz Šķeltovas pagastu, iespējams dažas neveiklas sekundes kartē būtu jāmeklē, kurā Latvijas malā tas atrodas... Orientieris varētu būt Latvijā mistiskākais Čertoka ezers ar dzidro gaišzaļo ūdeni un minimālo ūdensaugu un zivju faunu. Šim uzdevumam varētu kalpot arī uzņēmīgā jaunā ģimenes ārste IVETA MALNAČE. Viņas prakse Šķeltovas pagastā, Krāslavas rajonā iekārtota pirms gada, taču joprojām nedaudz smaržo pēc krāsas un izskatās gluži kā tikko pēc remonta. Gaišajās un mājīgajās telpās valda skrupuloza kārtība un tīrība, par to ikdienā rūpējas palīdze feldšere Tatjana Levkova. Pieņemšanas laiks jau beidzies, tāpēc daktere var brīvāk ļauties sarunai, taču pa brīdim mūs iztraucē kādi novēlojušies pacienti, galvenokārt vietējās skolas audzēkņi, kuri pēc stundām ienāk izmērīt temperatūru.

Nav pat termometra...

Agrāk bērni nāca galvenokārt kopā ar mammām, tagad kļuvuši daudz patstāvīgāki. Skola ir līdzās, un gadās, ka bērns patiešām jūtas slikti un iegriežas pie manis atceļā uz mājām. Citreiz cenšas iegūt ārsta zīmi skolas kavējumu attaisnošanai. Diemžēl ne vienmēr bērni var paši pastāstīt, kas viņiem kaiš, vecākiem būtu labāk jāzina, taču gadās, ka viņu tuvumā nemaz nav - aizbraukuši peļņā uz ārzemēm vai arī nerūpējas par bērniem, bieži problēmas ir šķirtās vai nelabvēlīgās ģimenēs. Gadās, ka bērnam nepieciešama nopietnāka izmeklēšana vai ārstēšana, mēs pat sarunājam vietu slimnīcā, taču par bērnu atbild vecāki un vajadzīga viņu piekrišana. Ja vecāki paši neatnāk, braucam pie pacienta uz mājām, meklējam rokā. Ko lai saku par bērna aprūpi mājās, ja daudzās ģimenēs nav pat tādas elementāras lietas kā termometra?!

IVETA MALNAČE IVETA MALNAČE
IVETA MALNAČE

Laukos ir daudz vientuļu vecu cilvēku. Vecie ļaudis dod priekšroku dzīvot vieniem, bet pie bērniem uz pilsētu nebrauc, jo nespēj atstāt savas mājas. Dažreiz mums jāpalīdz šiem ļaudīm nevis uzlabot veselību, bet sameklēt aprūpētāju, tāpēc griežamies pēc palīdzības pagastā. Ģimenes ārsts laukos bieži kārto arī sociālos jautājumus.

Cilvēkiem šeit patīk satikt vienam otru

Apkalpoju divus pagastus - Izvaltu un Šķeltovu, pavisam aprūpēju aptuveni 1 400 pacientu, no kuriem 300 ir bērni. Bērnu dzimstība laukos ir ļoti zema, taču šogad Šķeltovā jau ir divi mazulīši. Galvenokārt tomēr pacienti ir gados veci cilvēki. Lauku cilvēku īpatnība ir tāda, ka viņi nenāk pie ār­sta, kamēr vien var pakustēties, ārstu sauc tikai tad, kad vairs neceļas no gultas. Ļaudis ir diezgan izturīgi, pat gripas epidēmijas laikā šeit neviens neslimo. Iespējams, epidēmijas vairāk plosās pilsētās, kur cilvēki strādā kolektīvos ciešā kontaktā viens ar otru. Kopš te strādāju, ne reizi nav bijusi gripas epidēmija.

Lielākoties pacienti nāk ar plaši izplatītajām sirds un asinsvadu slimībām, ir arī dažādas hroniskas kaites. Esmu ievērojusi, ka cilvēkiem patīk šeit satikt vienam otru un izrunāties. Šogad cenšamies radināt pacientus pie pieraksta sistēmas, lai nav visiem vienā laikā jāsēž un jāgaida, taču daži atsakās un pacietīgi gaida rindā, pārrunājot ar paziņām plašu tēmu loku. Lielākoties pie ārsta nāk reti, kad vajadzība piespiež - tad arī laiku izbrīvē gandrīz uz visu dienu. Diemžēl dažreiz noteicošās ir finanses. Pacienti atsakās doties uz izmeklēšanu pie speciālistiem, jo nevar apmaksāt ceļa izdevumus.  

Trīs koki vai akmens ceļa galā

Mājas vizītēs pacienti sauc tikai tad, ja ir krasa nepieciešamība, pārsvarā cenšas atnākt paši vai meklē transportu, piemēram, kad bērnam ir augsta temperatūra. Kad neesmu uz vietas, palīgā nāk feldšere. Tagad jau ārstam nav obligāti jāapmeklē visi pacienti. Turklāt cilvēkiem ir izdevīgi nākt pašiem, jo pieņemšana notiek dienas pirmajā pusē un viņiem atliek laiks arī citām darīšanām. Dažkārt pacienti cenšas tikt galā saviem spēkiem, paļaujas uz Dievu. Ja izrakstu zāles, vēlāk izrādās, ka tās nav lietotas, jo pacients nodomājis iztikt ar dabiskiem līdzekļiem.

Man bez sava auto vispār neiztikt, jo dzīvoju Daugavpilī un katru dienu braucu uz darbu Krāslavas rajonā, kurp sabiedriskais transports kursē ļoti reti. Kopš strādāju par ārsti, esmu mainījusi vairākas automašīnas; pēdējā cieta negadījumā un tagad esmu bez riteņiem. Apsveru iespēju tuvākajā laikā iegādāties braucamo, bet pagaidām izmantoju radu transportu, dažreiz vīrs izvizina. Diemžēl ceļi laukos vietumis ir neizbraucami vai to nav vispār, tāpēc nepieciešams pilnpiedziņas auto ar visiem četriem velkošajiem riteņiem, atšķirību jau esmu izjutusi. Ir gadījies iebraukt tādos dubļos, ka laukā vairs netikt. Tad abas ar feldšerīti ķeramies klāt un stumjam, bet, ja vēl es ar savu slikto braukšanas pieredzi no vieniem dubļiem nākamajos uzreiz tieku iekšā, tad pacienti nāk talkā, meklē tehniku, palīdz. Ir gadījies lūgt palīdzību arī pagastā, bet dažreiz drošības dēļ braucamais jāatstāj pusceļā un līdz pacienta mājām jāmēro ceļš kājām. Gadās arī nomaldīties, jo laukus tik labi nepārzinu. Turpretī vietējiem šķiet pašsaprotami minēt kā atpazīšanas zīmi trīs kokus vai akmeni ceļa galā. Ja man ir aizdomas, ka līdz mērķim netikšu, ņemu līdzi kādu pavadoni, pacienta radinieku vai arī braucam kopā ar feldšerīti.

Savā ziņā lauku ārsts ir ieguvējs - laukos ir salīdzinoši mazas īres un komunālo pakalpojumu izmaksas. Taču daudz naudas nepieciešams degvielai un transporta apmaksai, tas ātri iziet no ierindas un remontam nepieciešami līdzekļi.

Ivetas Malnačes labā roka feldšere Tatjana Levkova Ivetas Malnačes labā roka feldšere Tatjana Levkova
Ivetas Malnačes labā roka feldšere Tatjana Levkova

Te naudas pietrūka, te strādnieku

Ģimenē esmu vienīgais mediķis. Iespējams, tas ir vecmāmiņas nopelns. Atceros, ka vecmamma bieži slimoja un teica - kad es izaugšot, man jākļūstot par ārsti, lai dabūtu viņa uz kājām. Pēc Medicīnas akadēmijas beigšanas vēl trīs gadus studēju rezidentūrā, kopš 2001. gada sāku strādāt par ģimenes ārsti Izvaltā.  

Toreiz nebija īpašas izvēles. Kur bija brīva vieta, turp arī devos. Pacienti mani uzņēma ļoti sirsnīgi, turklāt šajā pusē cilvēkiem ir raksturīga atvērtība, siltums. Nebija nekādas īpašas attieksmes pret gados jaunu ārsti, gluži otrādi.

Nespēju sevi iedomāties strādājam Rīgā. Man gribējās atgriezties mājās! Diemžēl Daugavpilī nebija lemts strādāt, tāpēc nezinu, kāda ir ģimenes ārsta darba specifika pilsētā. Man patīk mans darbs - jau no pirmās dienas.

Pirmā darba vieta ir Izvaltā, kur 2002. gadā tika sertificēta mana pirmā prakse. Pērn bija iespēja piedalīties Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras konkursā un saņemt līdzekļus otrās prakses vietas sertifikācijai un uzturēšanai, es to izmantoju. Ar Šķeltovas pašvaldības un VOAVA finansiālu atbalstu izremontējām telpas vecā bērnudārza ēkā. Protams, nācās ieguldīt arī savus līdzekļus. Visādi mums gāja: te naudas pietrūka, te strādnieku. Par laimi remontu pērn vasarā pabeidzām un prakses vietu sertificējām. Praksi Šķeltovā esmu iekārtojusi atbilstoši visām prasībām. Turklāt Šķeltovas pašvaldība nolēma sertificēt to arī kā feldšeru un vecmāšu punktu.

Te man ar prakses vietu ir paveicies vairāk nekā Izvaltā, jo telpas ir vienā ēkā ar bērnudārzu, sporta zāli un ēdnīcu, māja ir apdzīvota, tajā saglabājusies centrālā apkure. Izvaltā doktorāts atrodas tādā pat ēkā, taču tajā, izņemot mediķus, neviena nav. Izvaltas pagasts gaida novadu veidošanu un papildu finansējumu, ko vēlas ieguldīt pagasta ēkas remontā un reizē tur iekārtot arī ār­sta praksi, tāpēc esošā prakses vieta netiek uzlabota.

Uz pieņemšanu atnākuši mazie pacienti Uz pieņemšanu atnākuši mazie pacienti
Uz pieņemšanu atnākuši mazie pacienti

Atpūšas puķu dobē

Vai izdodas pacientu stāstus nenest uz mājām? Neizdodas jau. Visas negācijas un emocijas ārsts uzņem sevī un dažreiz aizved arī mājup, turpina analizēt, kas un kāpēc notiek. Pati sev to pārmetu. Cik iespējams, cenšos darba jautājumus atstāt kabinetā - dažreiz izrunājos ar feldšerīti, paliek vieglāk, kopā rodam kādu risinājumu. Kad atgriežos mājās, mani ierauj virpulī rūpes par ģimeni. Jāpaņem no dārziņa dēliņš Kristers, tad, darbojoties pa māju, uz brīdi viss piemirstas. Cenšos savējiem nelaupīt kopā būšanas prieku, vakarus un brīvdienas veltu ģimenei. Tomēr ir jāatlicina laiks arī darba papīriem, grāmatvedībai un atskaitēm. Jā, dažreiz gadās savējos nedaudz atstāt novārtā, taču cenšos sekot arī mājinieku veselībai.

Brīva laika atliek diezgan maz. Vasarā man patīk darboties vasarnīcā vai lauku mājā. Mana aizraušanās ir puķes, jo īpaši patīk audzēt rozes, arī flokšus un mārtiņrozes. Puķes aug malu malās, kur vien atrodama kāda brīva vietiņa. Rušināšanās puķu dobē arī ir vislielākā atpūta. Atvaļinājumu ģimenes ārstam izbrīvēt ir ļoti problemātiski, jo vispirms jāatrod sev aizvietotājs. Vasarā ārsti noslogoti ar saviem pacientiem un strādāt vēl kāda cita vietā ir sarežģīti. Pirmos gadus strādāju bez atvaļinājuma, labākajā gadījumā iznāca brīva tikai kāda nedēļa. Pērn pirmo reizi ieplānoju garāku atvaļinājumu - trīs nedēļas. Vasarā ārsts paliek lūdzēja lomā. Strādājot lauku rajonā, ikreiz, kad nepieciešams, pašam jāmeklē aizvietotājs, valsts par to nav parūpējusies, nav arī atvaļinājuma naudas un nav paredzēts finansējums tam, kurš ārstu aizvieto. Atgriežoties no atvaļinājuma, vari vēl izrādīties parādniekos.

Ģimenes ārstam nav brīv pat slimot, uz darbu jānāk arī ar sliktu pašsajūtu. Protams, ja galīgi krītu no kājām, varu ņemt slimības lapu - tad konsultēju feldšerīti pa tālruni. Pilnībā no darba atslēgties nesanāk, jādežurē telefona otrā galā. Gribētos jau kādreiz aizbraukt arī kaut kur tālāk atpūsties, taču pagaidām nav bijusi izdevība. Ļoti gribētu doties uz Izraēlu - tā man iekritusi prātā, pārlapojot ceļojumu prospektus. Pagaidām nākas izvēlēties starp ceļojumu un jaunu mašīnu. Priekšroka būs jādod pēdējai...

Ārsta darbs ir atbildīgs, taču man tas ļoti patīk. Nenožēloju savu izvēli. Jautru brīžu ārsta darbā daudz nav, tomēr gadās... Mazā pašvaldībā ģimenes ārstu visi pazīst un nāk klāt pat uz ielas, prasa padomu, lai nevajadzētu iet uz pieņemšanu. Reiz kāds pacients pienāca un sāka stāstīt par savām problēmām, lūdza padomu, ko darīt: ir aizdusa, klepus. Prasa, kādas zāles var lietot. Pēc apraksta - klasiska plaušu slimība. Saku, lai tomēr atnāk uz pieņemšanu - pārbaudīties. Bet šis atbild, ka atnākt laikam gan nebūs iespējams, jo kaite nav vis pašam, bet viņa zirgam.

Foto: Inese Baranovska