PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Ar tiesībām būt starp nārām. Ūdenslīdēju dakteris

I. Vainovska
Ar tiesībām būt starp nārām. Ūdenslīdēju dakteris
Dr. Grigorijs Afanasjevs mazliet skumīgi secina, ka ikdienā viņam visvairāk pietrūkst profesionālas diskusijas – atbildot uz jautājumu, cik Latvijā ir tādu ārstu kā viņš, dakteris klusējot paceļ rādītājpirkstu. Viens kā pirksts. Ūdenslīdēju dakteris.

Medicīnu studē divreiz

"Biju lasījis Žilu Vernu, skatījies raidījumus par Kusto, bet nekad nedomāju, ka mana dzīve būs saistīta ar ūdenslīdējiem, turklāt kā ārstam," viņš atzīstas. Lieti noderējušas angļu valodas zināšanas, kurām labi pamati ielikti Rīgas 40. vidusskolā, sēdējis vienā solā ar Valēriju Karginu. Bijis labs mazdēls un klausījis omai, kas teikusi, ka viņam jāmācās par dakteri - tā nu iestājies 2. medicīnas skolā, lai kļūtu par feldšeri. Jauniešus ar vidusskolas izglītību ņēma uzreiz otrajā kursā. Kā jau daudzi, mācoties strādājis ātrajā palīdzībā par sanitāru. Pēc otrā kursa beigšanas iesaukts padomju armijā - dienējis īpašo uzdevumu vienībā. "Tā nebija speciālo uzdevumu vienība - specnaz, kas skrien dienu un nakti, desantnieki, tā bija osnaz - īpašo uzdevumu vienība," precizē G. Afanasjevs. Vēlāk, stāstot par studijām Rīgas Medicīnas institūtā, G. Afanasjevs ieminēsies: pēc osnaz nekas nešķita grūti vai šausmīgi.

Par labu pašsajūtu ūdenslīdēji nevar ziņot ar paceltu īkšķi, jo tas nozīmē, ka nepieciešams pacelties virspusē. Ūdenslīdējiem viss ir OK! Par labu pašsajūtu ūdenslīdēji nevar ziņot ar paceltu īkšķi, jo tas nozīmē, ka nepieciešams pacelties virspusē. Ūdenslīdējiem viss ir OK!
Par labu pašsajūtu ūdenslīdēji nevar ziņot ar paceltu īkšķi, jo tas nozīmē, ka nepieciešams pacelties virspusē. Ūdenslīdējiem viss ir OK!

Ārstniecības fakultātē medicīnu viņš studējis divreiz. Pirmo reizi izmetuši mīlestības dēļ. Nē, precīzāk būtu teikt ķīmijas un anatomijas dēļ, viņš pats sevi izlabo. Taču bez mīlestības nebūtu problēmu ar ķīmiju. Liktenīgā meitene, kas vēlāk kļuva par G. Afanasjeva sievu, bija viņa kursabiedrene. Katru rītu jaunizceptais students cēlies sešos, lai dotos viņai pretī uz Bolderāju, tad - kopā uz mācībām. Rezultātā ķīmijas eksāmenu nav nokārtojis, lai gan mēģinājis sešas reizes. Otrajā reizē, kad iestājies, veiksmīgi ticis līdz galam. Domājis, ka ies jūrā par kuģa ārstu, bet sadalē pateikuši: jums sieva Liepājā būs ginekoloģe, brauksit uz Liepāju. Tas nozīmē - jūrā netiksit. Tā sācis strādāt ātrajos.

Pārvilina ar atalgojumu

1990. gadu sākumā ārsts, strādājot neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, pelnījis 120 rubļu, pēc juku laikiem - piecus tūkstošus repšiku, kad nācis piedāvājums strādāt par ārstu Jūras spēkos par trīsreiz lielāku algu - 15 tūkstošiem. G. Afanasjevs piekritis. Viņa mundieri joprojām rotā goda zīme, kas apliecina - viņš dienējis Jūras spēkos no pirmajām dienām, no 1994. gada oktobra.

Manuskripts Ūdenslīdēju medicīna jau recenzēts un varētu būt mācību līdzeklis – pirmais latviešu valodā par šo tēmu Manuskripts Ūdenslīdēju medicīna jau recenzēts un varētu būt mācību līdzeklis – pirmais latviešu valodā par šo tēmu
Manuskripts Ūdenslīdēju medicīna jau recenzēts un varētu būt mācību līdzeklis – pirmais latviešu valodā par šo tēmu

"Nebija ne jausmas, kas tā ūdenslīdēju medicīna tāda ir. Iedeva man zilu grāmatiņu - kuģa ārsta grāmata, kur beigās nodaļa par ūdenslīdējiem. Absolūta nulle zināšanu un viens ūdenslīdējs - Janka, kurš bija beidzis Sevastopoles ūdenslīdēju skolu," smaida dakteris.

Kad Latvija vēl nebija NATO, militārā sadarbība notika ar programmas Partnership for Peace starpniecību un uz starptautiskajām mācībām Jaguar 95 aizsūtīja arī G. Afanasjevu, bet - kā tulku. Darbam nepieciešamās zināšanas sācis meklēt pats.

1998. gadā viņš nosūtīts uz Norvēģiju, lai mācītos par ūdenslīdēju. Turienes ārstam pastāstījis, ka ir viņa kolēģis, un vērojis praksē, kas notiek, kas jādara. Pēc iespējas aicināts skatīties, kā ārsts strādā. No Norvēģijas viņš pārvedis arī krūšu nozīmi, kas attēlo skafandra galvu. Pēc Norvēģijas Jūras spēku izstrādātām instrukcijām vadās visas NATO dalībvalstis, Latvija - arī tad, kad vēl bija tikai kandidātvalsts.

1999. gadā bija pirmās nopietnās mācības tieši specialitātē ASV Jūras niršanas un glābšanas mācību centrā, 2000. gadā G. Afanasjevs atgriezies Latvijā ar sertifikātu, kas apliecina ne tikai ūdenslīdēju medicīnas virsnieka statusu, bet arī viņa tiesības uzturēties dzelmē starp nārām un citiem pastāvīgajiem Neptūna valstības iemītniekiem.

Vēlāk pieredzes gūšanas braucie nu bi jis daudz - arī uz Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju. "Tik daudz kur būts - jau sajucis. Ne velti tās valstis sauc par Skandināviju."

Divi jūraszirdziņi grezno ASV Jūras spēku ūdenslīdēju un mācību centra izlaiduma žetonu, kas ziņo – tā valkātājs ir ūdenslīdēju ārsts. Savukārt Norvēģijā iegūta krūšu nozīme ar skafandra galvu apliecina – profesionāls ūdenslīdējs Divi jūraszirdziņi grezno ASV Jūras spēku ūdenslīdēju un mācību centra izlaiduma žetonu, kas ziņo – tā valkātājs ir ūdenslīdēju ārsts. Savukārt Norvēģijā iegūta krūšu nozīme ar skafandra galvu apliecina – profesionāls ūdenslīdējs
Divi jūraszirdziņi grezno ASV Jūras spēku ūdenslīdēju un mācību centra izlaiduma žetonu, kas ziņo – tā valkātājs ir ūdenslīdēju ārsts. Savukārt Norvēģijā iegūta krūšu nozīme ar skafandra galvu apliecina – profesionāls ūdenslīdējs

Niršana aizrauj

"Uzskatu, ka ikvienam, kurš grib strādāt ar ūdenslīdējiem, pašam jābūt nirējam. Jāzina un jāsaprot, kas notiek ar cilvēku, kad viņš ienirst. Ko tas īsti nozīmē un kā viņš jūtas," uzskata G. Afanasjevs. Piemēram, tāds "sīkums" - kāpēc nirējam uzpeldot jātur roka izstiepta virs galvas? Lai ar galvu neieskrietu laivā vai kuģa dibenā, jo tas var beigties ar nopietnu traumu.

Kad pajautāju, kas niršanā tāds īpašs, viņš pēc pauzes smaidīdams saka - ja jūs kaut reizi būtu pamēģinājusi, neprasītu. "Tā ir fantastika! Tu jūties pavisam citādi, tā ir cita pasaule. Man patīk nogulties jūras dibenā, izplest rokas kā jūraszvaigznei un ļaut, lai straume mazliet šūpo. Vienkārši kaifs!" Dakteris joko, ka varbūt šī kaisle ir tik spēcīga tāpēc, ka pēc horoskopa viņš ir Zivs.

Kā ūdenslīdējs G. Afanasjevs izlodājis visus Liepājas ostas molus, zina teikt, kur kas ir nogrimis un atrodas joprojām. Izrādās, Dienvidu mola pamatnē kā materiāls 1905. gadā ieguldīts arī 106 metrus garš kuģis Pjotr I. Bet citviet padomju osnazs trenējies šaut ar zemūdens mīnmetējiem.

Jūras spēku Mācību centra Ūdenslīdēju skola, kur tiek apmācīti kuģu ūdenslīdēji, to skaitā atmīnētāji, galvenokārt Baltijas valstīm, bet pēdējos gados tur mācījušies arī gruzīni, azerbaidžāņi Jūras spēku Mācību centra Ūdenslīdēju skola, kur tiek apmācīti kuģu ūdenslīdēji, to skaitā atmīnētāji, galvenokārt Baltijas valstīm, bet pēdējos gados tur mācījušies arī gruzīni, azerbaidžāņi
Jūras spēku Mācību centra Ūdenslīdēju skola, kur tiek apmācīti kuģu ūdenslīdēji, to skaitā atmīnētāji, galvenokārt Baltijas valstīm, bet pēdējos gados tur mācījušies arī gruzīni, azerbaidžāņi

Māca karavīrus

Taču Latvijā nav bijis vietas, kur nopietni mācīties niršanu, ja neskaita skolu Puškina ielā Rīgā, ar sešu metru dziļu baseinu. Bet tur bijis tik netīrs ūdens, ka nav gribējies iekšā līst, atceras dakteris. Ūdenslīdēju reglamentu, uztura normas, pat spirta normas ekipējuma dezinficēšanai, vadoties no starptautiskās pieredzes, izstrādājis G. Afanasjevs. Jo strādāt zem ūdens nozīmē milzīgu slodzi - neviens jau nenirst tāpat vien, ir noteikts darba uzdevums. Ja normālos apstākļos dienai pietiek ar 3500 kilokalorijām, ūdenslīdējam nepieciešams uzturs, kas nodrošinātu 10-12 tūkstošus.

Kad arhitekta Ulda Pīlēna birojs sāka projektēt Jūras spēku Mācību centra Ūdenslīdēju skolas ēku, savas skices piedāvāja arī G. Afanasjevs. Lielākoties tomēr izmantota norvēģu pieredze. "Mani neviens īpaši neklausīja, norvēģiem ir liela pieredze. Es piedāvāju ēku taisīt par trim metriem platāku. Kāpēc nogrieza to vienu kabinetu un uztaisīja konferenču zāli īsāku, nezinu," viņš ar pirkstu parāda zīmējumā, kura vieta izpaliek. Celtniecība sākās 2001. gada janvārī, 5. septembrī skola bija gatava. Tās mērķis - apmācīt kuģu ūdenslīdējus, to skaitā atmīnētājus, galvenokārt Baltijas valstīm, bet pēdējos gados tur mācījušies arī gruzīni, azerbaidžāņi.

"Ūdenslīdējam svarīgs ir raksturs, nedrīkst steigties, jābūt savaldīgam. Bija reiz azerbaidžānis - ļoti ass, straujš, gribēja visu uz ātro. Nirstot viņam pārplīsa bungādiņa. Mēnesi pēc tam ārstējām." G. Afanasjevs atgādina, ka tas jāzina katram, kurš grib nirt, un dziļumam nav nozīmes, - spiediens izlīdzinās pamazām. Ienirstot mazu gabaliņu, aizspiež degunu un pūš, lai bungādiņa noreaģē.

Ar šiem diplomiem, kas apliecina iegūtu specialitāti, G. Afanasjevs lepojas visvairāk. Varbūt tāpēc drukas kļūdu savā vārdā visu šo laiku nebija pamanījis Ar šiem diplomiem, kas apliecina iegūtu specialitāti, G. Afanasjevs lepojas visvairāk. Varbūt tāpēc drukas kļūdu savā vārdā visu šo laiku nebija pamanījis
Ar šiem diplomiem, kas apliecina iegūtu specialitāti, G. Afanasjevs lepojas visvairāk. Varbūt tāpēc drukas kļūdu savā vārdā visu šo laiku nebija pamanījis

Jūras spēku skolā mācības nav paredzētas civilistiem. Arī bildes ar mācībām izmantoto aprīkojumu, palīglīdzekļiem varu apskatīt klātienē, bet uz lūgumu, vai varam kaut ko no tā arī publicēt, G. Afanasjevs smaidot groza galvu. Nē.

Nirēji nevienam nerūp

Kurš ārstē nirējus, ja ar viņiem kaut kas notiek Ventspils ostā, Rīgā? Neviens, viņi meklē mani, apgalvo G. Afanasjevs. Liela daļa nirēju ir amatieri, apguvuši iesācēju kursus, daudzi tagad aizraujas ar niršanu, zemūdens peldēšanu Sarkanajā jūrā. Katrs kuļas, kā māk. G. Afanasjevs atceras gadījumu, kad viens paziņa lielījies, ka nopircis "krutu" ūdenslīdēju aprīkojumu par pusotru tūkstoti latu. Vēlāk viņš zvanījis un teicis paldies ārstam par brīdinājumu - aparatūra domāta siltajām jūrām, mūsu vēsajos ūdeņos elektronika atteikusi un būtu noslīcis, ja ne G. Afanasjeva padoms nodrošināties pirmajā ieniršanas reizē.

Rīgā viens no instruktoriem-nirējiem arī esot labs un pieredzējis ārsts pēc izglītības, G. Afanasjeva kursabiedrs Aleksandrs Savans. Pabeidzis vairākus civilās apmācības ūdenslīdēju kursus, taču viņu rīcībā nav barokameras, tātad iespējas ārstēt un palīdzēt ir ierobežotas.

G. Afanasjevs mēģinājis izveidot ūdenslīdēja ārsta somu, nav sanācis. Jāgatavojas tādām pašām traumām kā uz sauszemes, taču, ja ar ūdenslīdēju kaut kas notiek - jāprot izcelt, barokamerā un viss. Un elpot skābekli pareizajās devās un ritmā. Jānodrošina tāds spiediens, kāds bijis dziļumā, un pamazām "jāceļ laukā".

Protams, tas nelīdzēs vienmēr. Pirms pieciem gadiem 20. janvārī Liepājā aizgāja bojā 23 gadus vecais ūdenslīdēju komandas komandieris leitnants Aivis Doniks - noslīka mīnu meklētāja Namejs zemūdens apskates laikā. Iepinies malu zvejnieku tīklos, tie norāvuši masku. G. Afanasjevs spriež, ka aukstais ūdens veicinājis šoku, liktenīga bijusi viena ieelpa, 36 grami ūdens. Leitnanta bērēs krustu nesis Grigorijs.

Jāprot "izcelt"

"Franči nira 700 metru dziļumā - divas nedēļas nira, pusgadu nāca ārā, lai nesaslimtu," zina teikt ārsts. Dekompresijas gadījumā varot līdzēt tikai barokamera, no savas prakses G. Afanasjevs atceras trīs smagus gadījumus. Divas dienas "cēlis ārā" pa sešām stundām, spiedienu regulējot un izturot pa sekundēm. Dekompresijas slimības gadījumā nelīdzēs nekāda, pat "glaunākā" intensīvās terapijas nodaļa, viņš uzsver.

Reiz paziņa zvanījis, ka saķēris dekompresijas slimību Sarkanajā jūrā, prasa, ko darīt - tur palīdzība maksājot šausmīgi dārgi. Kustēties jau viņš var, tikai ar lielām sāpēm. Līdz Liepājai ticis jau pusparalizētā stāvoklī, turklāt pa ceļam nav ievērojis, kā jāelpo skābeklis. "Es teicu - 20 minūtes elpo skābekli, 20 minūtes parasti. Bet viņš, kā vēlāk izrādījās, to darījis divas stundas no vietas. Rezultātā - saindēšanās ar skābekli. Tas ir trakāk nekā pārdzēries, nevar salīdzināt - plosās pa barokameru, lauž vaļā. Tīrā veidā un augstā spiedienā skābeklis ir inde." Pat kaujas specnazs nirstot ar tīru skābekli tikai septiņu astoņu metru dziļumā. Ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, ja vajag apiet kādu zemūdens šķērsli - uz īsu brīdi var riskēt būt 18 metru dziļumā.

Grib celt pašapziņu

"Baromedicīna var ārstēt pēc saraksta 51 slimību. Ķīnā katrā slimnīcā ir barokamera. Mums ir viena vai divas. Biju Horvātijā - valsts Liepājas lielumā, bet viņiem ir ūdenslīdēju medicīnas institūts! Kas mums? Kāpēc mēs esam sliktāki?" G. Afanasjevs mazliet aizsvilstas. No Jūras spēkiem viņš ir atvaļinājies veselības stāvokļa dēļ 2008. gada vasarā līdz ar visām savām zināšanām un uzkrāto pieredzi, kuru tā īsti nevienam arī nevajagot.

Dr. Afanasjevs sarakstījis grāmatu Ūdenslīdēju medicīna, kurai meklē izdevēju. 2007. gadā manuskriptu jau recenzējusi profesore Dr. hab. med. Maija Eglīte, Darba un vides veselības institūta direktore, Krasta apsardzes dienesta Meklēšanas un glābšanas koordinēšanas centra priekšnieka vietnieks Valdis Vingra, pensionēts ūdenslīdējs Andis Vanadziņš. Grāmata būtu vērtīgs mācību līdzeklis - tā ir pirmā grāmata par ūdenslīdēju medicīnu latviešu valodā, apkopota pieredze no dažādām valstīm. Šķiet saprotami, ka Norvēģijā, Krievijā nacionālā ūdenslīdēju medicīna ir augstā līmenī, taču G. Afanasjevs norāda: tas nav atkarīgs tik daudz no valsts, cik no cilvēkiem un viņu attieksmes.

Foto: Ilze Vainovska un no personīgā arhīva