Ar sirdi par bērnu sirsniņām. INGŪNA LUBAUA, bērnu kardioloģe
Darbdiena sākas agri — pirms astoņiem. Vispirms dodos apgaitā, lai nodaļā apskatītu pacientus (kā pavadījuši nakti, vai nav kādas pārmaiņas veselības stāvoklī). Tas jāpagūst līdz astoņiem, jo tad ierodas studentu grupas, ar kurām strādāju trīs stundas. Pēc tam ir darbs nodaļā un ambulatorā pieņemšana, kas notiek četras reizes nedēļā: pacienti nāk atrādīties pēc operācijām, kā arī pirmreizēji pacienti sirds patoloģijas izslēgšanai. Tad seko nākamais darba cēliens, kas ir ārpus Bērnu slimnīcas citās klīnikās, kur daru to pašu bērnu kardiologa darbu. Lielākoties veicu augļa ehokardiogrāfijas, lai jau pirms piedzimšanas pamanītu, vai bērnam sirsniņa nav citādi veidota. Darba apjoms liels, bet tikpat liels arī gandarījums. Man vairākkārt jautājuši, kā varu paspēt to, to un vēl strādāt ārpus slimnīcas. Manuprāt, tas nav nekas neiespējams, ir tikai precīzi jāsaplāno diena un šis plānojums jāievēro. Jābūt disciplinētai. Tāpēc man vienmēr līdzi ir blociņš, kurā atzīmēts, cikos un kur man jābūt. Tas ļoti mobilizē. Ja zinu, ka pulksten piecos jābūt klīnikā, lai pieņemtu pacientus, mobilizējos un strādāju intensīvāk.
Negribētu sevi saukt par darbaholiķi, vienkārši ļoti patīk mans darbs. Runājot par noslodzi, mūs, bērnu kardiologu, valstī ir maz, taču pieaug nepieciešamība pēc augļa ehokardiogrāfijas, bērna ehokardiogrāfijas. Protams, nevar noliegt, ka, daudz strādājot, varu palielināt savus ienākumus, finansiāli atbalstīt mammu, kas ir cienījamā vecumā, un arī pelnīt sev pensiju.
Cik mazo sirsniņu gadā apskatāt?
Daudz! Bērnu slimnīcā mazajiem pacientiem veicu astoņsimt—deviņsimt ehokardiogrāfiju gadā, ap sešsimt ehokardiogrāfiju bērniņiem, kas vēl ir mammas puncī. Ja vēl pieskaita ehokardiogrāfijas ārpus slimnīcas, tad šis skaits divkāršojas un sasniedz ap trīstūkstoš izmeklējumu gadā.
Maza bērna sirsniņa ļoti atšķiras no pieauguša cilvēka sirds?
Ja sirds ir vesela, anatomisku atšķirību nav, bet aptuveni viens no simts bērniem piedzimst ar izmainītu sirds uzbūvi, ko var konstatēt jaundzimušajam. Speciālisti, kas skatās pieaugušo sirdis, lielākoties redz pareizi veidotu sirdi, kas saslimusi no mazkustīga dzīvesveida, smēķēšanas, citu slimību sekām, tāpēc jāpārliecinās, vai sirds apasiņošanas problēmu dēļ kāda sirds sieniņa nestrādā vājāk, vai pēc dažādām slimībām nav attīstījušies vārstuļu bojājumi. Izmeklējot bērnu, it īpaši jaundzimušo, ļoti satraucošs ir mirklis, kad uz bērna krūtīm uzliek ehokardiogrāfijas zondi un, skatoties ekrāna, jāsecina, vai ar bērna sirsniņu viss kārtībā vai arī izmeklējumu gaitā ieraudzītā dēļ jākļūst vēl vērīgākai, lai atklātu patoloģiju. Kad tas izdodas, ir adrenalīna pieplūdums un arī gandarījums, ka esmu domājusi pareizi, jo jaundzimušajiem sirds slimību simptomi ne vienmēr ir viegli pamanāmi.
Gluži pie bērnu kardioloģijas šūpuļa Latvijā neesmu stāvējusi. Kad profesors Aris Lācis izveidoja Kardioloģijas centru bērnu slimnīcā Gaiļezers, es šajā slimnīcā strādāju par neonatoloģi. Viņš mani aicināja pie sevis uz jauno centru ar norunu, ka man jābūt gatavai mācīties ārvalstīs, lai apgūtu jaunās tehnoloģijas un metodes bērnu kardioloģijā. Piekritu. Profesors Aris Lācis ir unikāla personība — viņš prot iedvesmot, sakot, ka visu vari. Tāpēc viņam izdevās mani pārvilināt.
Profesors mani aizsūtīja stažēties uz Melburnas Karalisko bērnu slimnīcu, kur kardioloģija ir ļoti augstā līmenī. Divas reizes nedēļā devos vēl uz citu klīniku, lai apgūtu mazo pacientu veselības stāvokļa novērtēšanu pēc izrakstīšanas no stacionāra.
Ierodoties Melburnā, jutos tā, it kā būtu iemesta mutuļojošā upē bez peldvestes. Angļu valodu pratu diezgan vāji, arī bērnu kardioloģija man bija sveša joma, turklāt vēl atrados svešā kultūrvidē. Taču neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību — klīnikā man bija jādara tas pats, kas pārējiem kolēģiem no citām valstīm, kuri bija atbraukuši uz Austrāliju mācīties un kuriem kardioloģijā bija lielākas zināšanas nekā man.
Lidojot uz Austrāliju, man blakus sēdēja kundze no Lietuvas, kas savulaik bija emigrējusi uz šo tālo valsti. Viņa mani izprašņāja, kurp dodos un kādā sakarā. Atklāti izstāstīju, ka braucu uz Melburnu apgūt bērnu kardioloģiju, ka esmu nobijusies, jo viss ir nezināms, ka man nav labu zināšanu angļu valodā. Uzklausījusi mani, ceļabiedre deva vērtīgu padomu. “Nesatraucies!” viņa teica. “Galvenais — skaties, klausies un vērīgi seko tam, ko dara pieredzējušie ārsti! Mēs šeit, Austrālijā, esam sabraukuši no visām pasaules malām, tāpēc dažādu tautību cilvēkiem attieksme citam pret citu ir ļoti pretimnākoša.” Un tā arī bija. Psiholoģiski grūti bija pieņemt arī to, ka nevarēju piedalīties ārstu diskusijās, jo zināšanas kardioloģijā bija niecīgas. Tāpat nebija absolūti nekādu datorzināšanu, bet Melburnas klīnikās visi izmeklējumi bija jāievada datorā. Arī ar e–pastu nepratu rīkoties. Paralēli visām citām zināšanām un iemaņām man tur bija arī ātrais kurss datorzinātnēs. Pēc darba dienas klīnikā to vien darīju kā mācījos.
Tolaik Latvijā ārsti pret mazo pacientu vecākiem attiecās stipri vien padomju tradīciju garā. Ja gribēja, tad stāstīja, kā tiek ārstēts bērns, ja nevēlējās, piederīgos neinformēja vai arī izmeta skopas frāzes. Austrālijā pieredzēju pavisam ko citu. Tur tika domāts, kā veikt izmeklējumus, lai mazajam pacientam nesāpētu, centās uzlabot viņa garastāvokli, rādot multiplikācijas filmas un ļaujot spēlēties ar rotaļlietām. Ārsti daudz laika veltīja sarunām ar vecākiem. Novēroju arī to, ka mazo pacientu vecāki ir ļoti atbildīgi. Ja ārsts pateica, ka šie medikamenti jālieto, piederīgie vispirms pajautāja, kāpēc tie jālieto, kādas var būt blaknes, un tad apzinīgi pildīja ārsta norādījumus. Deviņdesmitajos mūsu sabiedrībai tas nebija raksturīgi, tagad gan notikušas acīm redzamas pārmaiņas. Pēc septiņiem Melburnā pavadītiem mēnešiem atgriezos ar pamatīgāku zināšanu bagāžu, pašapzinīgāka un ar izpratni, kā jāstrādā bērnu kardioloģijā. No Austrālijas atvedu arī veselu kravu profesionālās literatūras — biju nokopējusi desmitiem grāmatu un rakstu. Tajā laikā Latvijā piekļuve jaunākajiem pētījumiem medicīnā bija ļoti ierobežota, tāpēc šādiem materiāliem bija dubulta vērtība.
Pēc atgriešanās turpināju strādāt gan kā jaundzimušo ārste neonataloģe, gan pievērsos bērnu kardioloģijai. Kopš 2001. gada esmu tikai bērnu kardioloģe.
Kad redzēju, kāds līmenis šai medicīnas jomai ir Austrālijā 1998. gadā, nodomāju: vai kādreiz tā būs arī pie mums? Tagad varu apgalvot: esam sasnieguši šo līmeni. Jo tas paātrinājums, ar kādu attīstās diagnosticēšanas un ārstēšanas iespējas, ir fantastisks! Pirms padsmit gadiem man pat prātā neienāca, ka pēc laika ar mazu katetru varēs nokļūt sirdī, paplašināt vārstuļus vai noslēgt defektu.
Jūsu pirmie pacienti tagad jau izauguši...
Jā, daudzi ir pilngadīgi. Nesen uz augļa ehokardiogrāfiju bija atnākusi jauna sieviete, kuru ārstēju, kad viņa bija bērns. Kāds pusaudzis, kam 2001. gadā veicām sirds operāciju, pirms dažām dienām bija atbraucis no Anglijas uz pārbaudēm. Kaut viņš ir angļu mediķu aprūpē, apciemojot tuviniekus Latvijā, puisis vienmēr atnāk pie mums. Ar mazajiem pacientiem bieži sanāk būt ciešā sasaistē, tāpēc ir prieks, ka viņi var pilnvērtīgi dzīvot. Protams, atmiņā paliek arī tās ģimenes, kuru bērniņam nav izdevies palīdzēt, jo bijusi smaga sirds patoloģija.
Kāds ir jūsu vidējais pacients?
Lielākoties tie ir jaundzimušie un zīdaiņi ar iedzimtām sirdskaitēm; lielu grupu veido pusaudži, kas sirds problēmas ieguvuši mazkustīga dzīvesveida, neveselīga uztura, stresa, emocionālas pārslodzes un vēl citu iemeslu dēļ. Dažiem sākas veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, kas izpaužas kā pastiprināta sirdsdarbība, augsts asinsspiediens un sāpes sirds apvidū. Šo gadījumu skaits ar katru gadu pieaug, taču strādāt ar pusaudžiem ir daudz grūtāk nekā ar jaundzimušajiem, jo nav viegli iegūt viņu uzticēšanos. Nereti slimību provocējušas kādas sadzīviskas problēmas — nesaskaņas ģimenē, vecāku atbalsta trūkums. Ja ārstam ar ģimeni neveidojas sadarbība, vecāki neatbalsta bērnu, kuram ir virssvars, kuram jāmaina ēšanas paradumi un jāpievēršas fiziskām aktivitātēm, tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Daudzi vecāki nesaprot, ka ne visi bērni var izturēt milzu slodzi, kāda ir, ja paralēli mācībām skolā jāpagūst vēl uz diviem trim pulciņiem.
Jūs arī cīnāties par to, lai Ministru kabineta noteikumos tiktu ierakstīts, ka trīs gadu vecumā bērnam obligāti jāizmēra asinsspiediens un ka ģimenes ārsts vismaz reizi gadā savam mazajam pacientam pamēra asinsspiedienu.
Man tas šķiet svarīgi tāpēc, ka šajā vecumā var uzķert nieru slimības un sirds problēmas, kamēr vēl nav klīnisko simptomu. Jo ātrāk likvidē slimību aizmetņus, jo bērna asinsspiediens ātrāk normalizējas, tāpēc nebūs riska, ka augstais asinsspiediens izraisīs izmaiņas sirds muskulī un galvas asinsvados.
Foto: Inese Austruma un no I. Lubauas albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada jūnija numurā