Ar sargeņģeli uz pleca. Oftalmoloģe Māra Briede

"Esmu žagatiņa, man patīk spožums," Māra atzīstas, pēc operācijas likdama atpakaļ rokassprādzes, gredzenus un citas rotas. Vēl viņu trauciņā uz galda vienmēr gaida godži ogas. "Traki veselīgas, to visi raksta. Turklāt nesen uzzināju, ka tās esot labs līdzeklis arī svara samazināšanai. Tad nu es no tām vairs nešķiros!" Māra smejas. Našķējos ar laipni piedāvātajām brīnumogām un ar interesi klausos dakteres Māras Briedes stāstu - tik atklātu un aizraujošu bieži dzirdēt negadās.

Sapnis piepildīts!

"Jau bērnībā zināju, ka būšu ārste. Vairs pat neatminos, kur tāda pārliecība radās, jo ne ģimenē, ne starp vecāku tuvākajiem paziņām daudz mediķu nebija. Tikai viena mammītes paziņa strādāja par ausu, kakla un deguna ārsti Rīgas 1. slimnīcā. Pēc maniem vairākkārtējiem lūgumiem vasaras brīvlaikā pēc septītās klases mani pieņēma viņas nodaļā par sanitāri. Tā teikt, lai pārliecinos, vai izraudzītais arods tiešām būs īstais. Skaidrs, ka īstais! Dabūju turēt rokās bērniņus, kam operēja mandeles vai adenoīdus, redzēju šo to no mediķa ikdienas. Tāpēc jo vairāk pārdzīvoju, kad pēc vidusskolas, kārtojot eksāmenus Medicīnas institūtā, pirmajā gadā neizturēju konkursu. Kad Rīgas 36. vidusskolu pārveidoja par deviņgadīgo mācību iestādi, vairākums pārgāja mācīties 45. vidusskolā. Tur esot prasīgāki un labāki skolotāji. Bet es aizgāju uz 20. - apvienoto latviešu un krievu vidusskolu. Manu izvēli ietekmēja volejbols: biju sportiska meitene, jau aizspēlējusies līdz Latvijas skolēnu izlasei. 20. vidusskolai bija sava volejbola komanda, bet 45. - nebija. Vēl gadījās, ka tieši pirms iestājpārbaudījumiem notika skolēnu sporta spartakiāde Minskā un man nebija laika gatavoties eksāmeniem.

Nākamajā gadā, protams, iestājos. Pirmie divi mācību gadi medicīnas studentiem parasti ir grūti, bet man jo īpaši: turpināju spēlēt volejbolu institūta komandā, biju komandas kapteine, turklāt pēc otrā kursa apprecējos. Mēs ar Raiti iepazināmies trolejbusā, kad man bija sešpadsmit, viņam - septiņpadsmit. Mīlestība kopš pirmā brīža! Tas, ka spēlēju institūta izlasē, gan nekādas atlaides nedeva - varbūt citās augstskolās tā notiek, bet ne jau mediķos! Trešajā kursā pēkšņi mācīties kļuva viegli un interesanti - ķirurģija, vispārējā terapija... Aizraujoši! Piekto kursu jau beidzu kā teicamniece. Sapratu, ka lielā ķirurģija man būs par smagu, tāpēc sāku apmeklēt profesores Gunas Dambītes un docentes Idejas Vaļkovas vadīto oftalmoloģijas pulciņu.

Subordinatūra mums un loriem togad notika kopā ar ķirurgiem. Mums bija lielisks grupas vadītājs - docents Anatolijs Ņikitins. Jutu, ka rokas man netrīc, dūša liela, lai tad arī būtu - acu ķirurģija! Internatūra man bija Stradiņos acu nodaļā ārstes Bertas Lindgrēnas un Tamāras Makšānes vadībā. Togad nodaļā bijām tikai divas internes - Maija Viesture un es. Tā bija liela laime, ka nodaļas ārstes mums uzticējās un atļāva ne vien asistēt, bet arī operēt. Atceros, ka reiz visi ārsti bija aizņemti un mani iesūtīja operāciju zālē šūt perforējušu radzeni - pacients atvests ar acs traumu, bet citi ārsti tobrīd aizņemti. Nekad vēl pati nebiju to darījusi, tikai skatījusies. Baiļojos, tomēr šuvu. Pie blakus galda operēja Milda Mētra - šerpa, bet zinīga ķirurģe. Pienāca, paskatījās, kā strādāju, un teica: "Turpini!" Vēlāk uzzināju, ka ārstu istabā viņa teikusi: "Beidzot pie mums ir atnācis viens jauns ķirurgs!" Man tas bija liels gods un gandarījums. Noticēju, ka patiešām varu."

Zeķubikses uz radiatora

"Internatūru beidzu 1973. gadā reizē ar lielu notikumu dzīvē - man piedzima pirmais dēls. Par sadali uztraukties nevajadzēja, jo vīrs bija Latvijas izlasē riteņbraukšanā - sportistiem arī tolaik bija dažas priekšrocības. Jau laikā, kad dzīvoju mājās ar bērnu, saņēmu piedāvājumu divreiz nedēļā pieņemt acu slimniekus Rīgas 12. poliklīnikā. Darbs man patika. Ja diagnoze šķita neskaidra vai nejutos īsti pārliecināta, vedu pacientus uz Stradiņiem atrādīt pieredzējušiem ārstiem. Pēkšņi nāca uzaicinājums atvaļinājuma laikā aizvietot kādu ārsti Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas oftalmoloģijas nodaļā. Laikam biju iepatikusies nodaļas vadītājai Ērikai Cēsniecei un internatūras vadītājai Bertai Lindgrēnai, jo no darba tiešām nekad nevairījos. Aizvietošanas laiks vēl nebija galā, kad mūsu nodaļu piemeklēja nelaime - ar insultu saslima un drīz vien aizgāja mūžībā otra internatūras vadītāja Tamāra Makšāne. Mani pieņēma viņas vietā par ordinatori pirmajā acu slimību nodaļā.

Ai, kā man patika mans darbs! Un kolēģi! Liesma Bebre par mani rūpējās gluži kā otrā māte, arī daktere Lauma Grase. Viņas mani nevis apčubināja un drošināja, bet gan atļāva daudz operēt. "Acs trauma - vai šūsi? Svešķermenis acī - vai izņemsi?" Protams! Biju jauna ārste, bet jau ar lielu ķirurga pieredzi. Ja vajadzēja, ar helikopteru lidoju uz lauku rajonu slimnīcām operēt acu traumas guvušus pacientus. Pēc lidojuma rokas man nekad netrīcēja, uzreiz varēju iet pie operāciju galda. Protams, paldies mammītei un vīramātei, jo viņas man atļāva strādāt, mājās rūpēdamās par puikām. Jā, pēc diviem gadiem viņi mums bija jau divi - Ingars un Renārs. Stradiņa klīnika tolaik bija flagmanis starp pārējām Latvijas slimnīcām. Attieksme bija strikta: ne dzīvokļus, ne bērnudārzus darbiniekiem nepiedāvāja. Ja nepatīk, ej prom! Uz tavu vietu jau gaida kādi divdesmit speciālisti! Tāpēc biju īpaši laimīga, kad nodaļas vadītāja Lindgrēna palīdzēja sagādāt maniem bērniem vietas dārziņā. Strādāju kā zvērs, lai viņai nevajadzētu vilties. Atceros, reiz nodaļā ieradās lielā vadības kontrole, bet man ārstu istabā uz radiatora žūst bērnu zeķbikses... Domāju: viss - dabūšu vismaz rājienu! Taču saņēmu tikai aizrādījumu un lūgumu tā vairs nedarīt.

Vīrs, augsta ranga sportists, mājās dzīvoja reti, taču mums bija saskanīga ģimenes dzīve, mīlestība kā tajā pirmajā dienā, kad tikāmies trolejbusā. Tikai... līdz brīdim, kad viss bija galā. Septītais laulību gads arī mums izrādījās liktenīgais. Divos mēnešos laulība bija izirusi, viņš aizgāja pie manas paziņas. Tas bija grūts laiks - ar darbu aizrāvusies ārste, kam mājās divi mazi bērni... No otras puses, tieši pēc šīs ģimenes drāmas kļuvu stiprāka un varošāka. Cik vien spēju, pievērsos darbam. Arī nauda bija vajadzīga.

Īpaši daudz deva kursi Maskavā pie profesora Nikolaja Pivovarova. Devāmies turp divatā ar kolēģi Nelliju Rotkali, lai mācītos operēt tīklenes atslāņošanos. Pivovarovs mums mācīja jaunu metodi: ar silikona sūkli plombēt tīkleni no ārpuses. Starp citu, nekas būtiski jauns pagaidām nav atklāts, acu ārsti joprojām strādā ar šo pašu metodi. Atgriezusies Rīgā, ar prieku mācīju šo metodi kolēģiem."

Bonjour, Alžīrija!

"Un tomēr vēl pēc gada šķita, ka es stagnēju. Biju lasījusi par mākslīgo lēcu implantēšanu, ļoti gribēju izmēģināt, jo daudziem pacientiem tas nozīmētu acu gaismas atgūšanu. Zināju, ka daži ķirurgi Maskavā jau veic šo operāciju. Diemžēl Padomju Savienībā izgatavotās lēcas bija sliktas kvalitātes, bieži vien pēc operācijas sākās iekaisums. Taču pacienti, kam nav citas izejas, ir ar mieru riskēt. Diemžēl es viņiem nevarēju piedāvāt pat to...

Reiz ārstu kabinetā ienesa paziņojumu, ka trešajās pasaules valstīs esot vajadzīgi ārsti. Viens gads projām no mājām, toties alga ļoti laba, arī izaugsmes iespējas. Nodaļas vadītāja, zinādama manu situāciju, skubināja: "Brauc!" Aprunājos ar mammu. Viņa teica: "Ja tu brauksi tikai naudas dēļ, tad es saku nē. Ja varēsi tur iegūt jaunas zināšanas, tad es tevi laižu." Ingars tobrīd mācījās septītajā, Renārs - piektajā klasē. Un es nolēmu riskēt.

1985. gada martā mani izsauca uz pārrunām Maskavā, Veselības ministrijas starptautiskajā nodaļā. Piedāvājumi bija vairāki, taču biju izlēmusi: braukšu tikai uz Alžīriju! Skolā mācījos vācu valodu, bet nu vajadzēja apgūt franču. Citi misijas darbinieki mācījās kursos, bet es apguvu pašmācības ceļā un ar privātskolotāju. Sākumā šķita, ka māku pateikt tikai bonjour un merci, bet pēc diviem mēnešiem maisam gals spruka vaļā un es jau runāju. Vietējie ārsti un pacienti sauca mani par dakteri Māru ar uzsvaru uz beidzamo zilbi, jo uzvārdu Briede viņi nespēja izrunāt. Man joprojām patīk, ja mani tā sauc.

Ai, tie bija divi neparasti gadi! Dzīvoju Tioretā, Atlasa kalnos, kur ir kontinentāls klimats un līdz Sahāras tuksnesim diezgan tālu. Klimatu pacietu viegli, ne reizi pat iesnas nesaķēru, tikai decembrī, kad atvaļinājumā atbraucu uz Rīgu, uzreiz apslimu. Tas bija laiks, kad Alžīrija no Francijas kolonijas nesen bija kļuvusi par neatkarīgu valsti un PSRS bija viņu lielākie draugi - cēla lielu hidroelektrostaciju, sūtīja palīgā mediķus un tamlīdzīgi. Strādāju lielā, gaišā, apaļā franču būvētā hospitālī. Pat mana operāciju zāle bija apaļa. Dzīvojām īpašā PSRS ārstu mājā, uz hospitāli mūs veda ar ātrās palīdzības auto. Atpakaļ - tāpat. Nekādu brīvsoļu vai pastaigu pa pilsētu! Divreiz nedēļā notika obligātās politinformācijas stundas. Šķita, ka esmu atsūtīta nevis strādāt, bet mācīties kompartijas skolā. Tā kā biju viena un brīva, bez ģimenes, pieteicos dežurēt hospitālī nepārtraukti un ierasties darbā uz jebkuru izsaukumu. Tas ļāva izvairīties no politinformācijām un doties uz hospitāli kājām. Lai būtu nodarbības brīvajam laikam, noorganizēju misijas ārstu volejbola komandu. Nu jau bija pavisam labi!"

Ilgas pēc apelsīniem

"Mans šefs hospitālī bija arābs Alī. Medicīnu studējis Francijā, tomēr lūgšanu stundās viņš devās uz savu kabinetu, notupās uz paklājiņa un pielūdza savu Allāhu. Visbiežāk man vajadzēja operēt kataraktu. Tuksneša karstajā saulē tā liga cilvēkus piemeklē ātrāk nekā Baltijā. Kad ierados, Alžīrijā acu ārsti mikroskopus vēl nelietoja. Pirmajā operāciju dienā pirmais operēja Alī. Viņš kataraktu operēja ar krio metodi un operācijas brūci šuva ar 7-0 resniem diegiem. Tad bija jāoperē man. Satraukums liels. Operēju kā parasti Latvijā un brūces sašuvu ar 10-0 šuvēm. Operācijas beigās nejauši pagriezos un pamanīju, ka Alī pacēlis uz augšu īkšķi. Ar to uzreiz biju ieguvusi viņa cieņu. Vēlāk iemācīju viņam operēt arī glaukomu un palīdzēju apgūt operācijas ar mikroskopu, kad to beidzot ieguvām. Mēs sadraudzējāmies. Vairākumam padomju ārstu kontakts ar vietējiem neizveidojās. Daži uz Alžīrijas ārstiem (un vēl jo vairāk uz pacientiem) skatījās no augšas: "Es esmu baltais, krievs, bet tu - nabaga arābs!" Skaidrs, ka tādus tur nemīlēja, jo attieksmi cilvēki jūt, pat vārdus nesaprazdami. Reizēm man šķita, ka vairākums misijas ārstu ir kašķīgi un nenovīdīgi - tādi, no kuriem viņu slimnīcas ar prieku atbrīvojušās. Ātri vien apguvu prasmi klusēt, jo modras ausis uztvēra katru mūsu vārdu. Vienubrīd nokļuvu starp aizdomās turamajiem, jo manī ieskatījās kāds vietējais advokāts un gribēja ņemt par savu otro sievu. Kādudien kabinets bija pilns ar ziediem, īsts puķu veikals! Precēties gan negrasījos, bet tas jau netraucēja padomju misijas ārstiem mani nosodīt.

Toties darbs bija interesants. Galvenais - dabūju pēc sirds patikas operēt. Tiesa gan, sagatavoju augsni arī ķirurga profesionālajām kaitēm - tagad mana vājā vieta ir mugura un kakls. Ilgojos pēc mājām, jo tālruņa sarunas bija ļoti retas. Reizi mēnesī mūsu vēstules savāca un veda uz Maskavu izsūtīt adresātiem. Droši vien arī rūpīgi pārskatīja, vai nerakstām ko lieku. Biju piekritusi strādāt misijā gadu, bet mani pierunāja palikt arī uz otru gadu. Beigās vairs nespēju sagaidīt, kad varēšu atgriezties mājās. Dažus mēnešus pirms termiņa beigām saņēmu vēstuli no kolēģēm. Klāt bija Nellijas Rorkales bilde sēru rāmī. Viņa bija devusies misijā uz Mauritāniju un noslīkusi okeānā. Jutos līdzvainīga, jo biju pierunājusi Nelliju doties misijā - arī viņai bija divi bērni, šķirta laulība un ļoti trūka naudas. Man sākās depresija. Šķita, ka arī es droši vien vairs nekad neredzēšu savus puikas...

Atgriezos 1987. gada decembrī, kad Latvijā jau bija sākusies Atmoda. Manas prombūtnes laikā nodaļas kolektīvs mani bija ievēlējis par vadītāju. Mana autoritāte Berta Lindgrēna drīz aizgāja pensijā. Bija daudz jaunu pienākumu, liela atbildība. Atgriešanās mājās nebija viegla. Mani zēni pa šo laiku bija izauguši, atsvešinājušies. Par Ingaru neuztraucos, taču jutu, ka Renāram manis ļoti trūcis. Viņš pat tagad vēl reizēm nopūšas, atceroties tos divus gadus bez mammas. Dzīvojot Rīgā, ļoti ilgojos pēc Alžīrijas. Jocīgi, bet visvairāk sapņoju par turienes sulīgajiem, saldajiem apelsīniem - tik garšīgus vairs nekad neesmu ēdusi! Arī darbs šeit atšķīrās no ierastā. Dodu, piemēram, māsiņai norādījumus vienreiz, otrreiz, taču nekas nenotiek... Alžīrijā operāciju māsa Hdidža momentā izpildīja manas prasības. Beigās man pat nevajadzēja atraut acis no mikroskopa, tikai pastiepu roku un saņēmu vajadzīgo instrumentu. Atšķīrās arī šejieniešu acu varavīksnenes. Alžīriešu pacientiem tās bija biezas, tumšas, stingras, bet kas tās par pelēkām, plānām lupatiņām te drebinās un gandrīz šķīst ārā zem maniem instrumentiem?! Biju tā pieradusi pie piespiedu klusēšanas misijas ārstu kolektīvā, ka manai mammītei draugi prasīja, kā meitai ārzemēs gājis, bet viņa raustīja plecus: "Nezinu, viņa jau vairs nerunā..." Taču ar laiku viss atgriezās ierastajā ritmā. Alžīrijas rūdījums manī ir palicis, grūtos brīžos tas palīdz savākties un izturēt. Pateicoties Alžīrijas kontaktiem, vēlāk mani uzaicināja stažēties Francijas prestižākajā acu klīnikā, kas, starp citu, iekārtota karalienes bijušajos zirgu staļļos. Francijā esmu stažējusies vairākkārt, reiz arī Losandželosā. 

Uz vairākiem krēsliem

"Centos atgūt nokavēto - sportoju, gāju uz aerobiku, braucu ar velosipēdu. Biju noilgojusies pēc tikšanās un brīvām sarunām ar draugiem, kolēģiem. Taču pēkšņi jutu, ka sieviešu kārtas paziņas no manis vairās. Beidzot draudzene pateica skaidri un gaiši: "Tu esi neprecēta, izskatīga, labi ģērbies. Vīriešiem tā vien acis zib uz tevi. Neviena negrib lieki riskēt."

Tomēr liktenis bija pretimnākošs. Ar savu tagadējo vīru Andri Sarkani, starp citu, arī slavenu riteņbraucēju, satikāmies slimnīcā, kur viņš bija ieradies apciemot draugu. Nu mēs esam kopā jau 21 gadu. Katrā piektdienas novakarē braucam uz savām mājām Smiltenē, kurinām pirtiņu, gaidām ciemos bērnus. Ingaram un Renāram pievienojies arī mūsu pastarītis Toms un pirms septiņiem gadiem arī mūsu pirmā mazmeitiņa Marlēna. Bet pirmdienas rītā agri atkal esmu Rīgā un darbā.

2000. gada sākumā mani no Stradiņiem uzaicināja pāriet darbā uz 1. slimnīcu. Esmu te jau gandrīz četrpadsmit gadus. Diemžēl 2009. gadā Rīgas 1. slimnīcu kā neatliekamās palīdzības slimnīcu likvidēja, līdz ar to arī mūsu acu nodaļu. Tagad mums ir tikai dienas stacionārs, lai gan ļoti ceru, ka reiz te būs arī neliela acu slimību nodaļa. Rīgas centrā tāda būtu ļoti nepieciešama. Operēju galvenokārt kataraktas, glaukomas. Veiksmīgi varu strādāt, tikai pateicoties mūsu nodaļas labajiem darbiniekiem un slimnīcas vadības atbalstam.

Īsta svētība Latvijas acu slimniekiem bija Kalifornijas profesora acu ārsta Džona Džozefa Makdermota ierašanās. Vispirms viņš jaunās metodes mācīja Gaiļezera acu ārstiem, pēc tam kopā ar savu franču valodā runājošo kolēģi dakteri Hačkinsonu aplaimoja arī Stradiņu klīnikas acu ārstus. Mēs ar Inesi Kovaļčuku apguvām kataraktas operācijas ar lēcu implantāciju. Katrai viņa vadībā vajadzēja operēt 25 pacientus, tad metode bija apgūta, varējām nodot zināšanas tālāk pārējiem ārstiem. Jau agrāk biju pārliecinājusies, ka neesmu dzimusi ar pedagoga talantu šūpulī. Man visu patīk darīt pašai un ātri, bet varbūt tomēr spēju kaut ko parādīt un iemācīt kolēģiem. Ceru, ka tā! Man ir daži labi mācekļi, ar kuriem tiešām lepojos. Piemēram, Aigars Brencēns Ventspils slimnīcā. Arī zinātnieka dziļo, mērķtiecīgo iedziļināšanās spēju man trūkst. Kas atliek? Darīt to, ko labi protu un kas man patīk, - operēt.

Drīz vien profesors Makdermots nodibināja Baltijā pirmo privāto acu klīniku, Latvijas-Amerikas acu centru, un uzaicināja tur strādāt četras savas audzēknes - mūs ar dakteri Inesi Kovaļčuku un Rutu Stabinģi ar Ilgu Lūkinu no Gaiļezera. Centrs ir paplašinājies, mēs tur esam jau divpadsmit ārsti. Kopš tā laika, varētu teikt, sēžu uz vairākiem krēsliem. Pāris gadu biju Latvijas galvenā oftalmoloģe - tobrīd mūsu Veselības ministrijā katru medicīnas nozari pārstāvēja viens speciālists. Milzīga atbildība un vienlaikus bezgala ierobežotas iespējas, jo naudas vienmēr trūka! Tagad esmu Latvijas Acu ārstu asociācijas valdes locekle, un pašlaik mana lielā sāpe ir acu ārstu trūkums valsts lauku rajonos. Daudzi oftalmologi tur tuvojas pensijas gadiem, bet vairākums tiem jau pāri, toties acu slimību un traumu laukos ir pat vairāk nekā galvaspilsētā. Lauciniekiem kaites parasti ir jau ielaistas, smagas, dažkārt pat vairs nav ārstējamas. Uz kataraktas operācijām par valsts līdzekļiem cilvēki pierakstījušies rindā uz 2017. gadu. Līdz tam laikam viņi jau būs pavisam neredzīgi. Nesen valdes sēdē runājām, ka jaunajiem rezidentiem vismaz kādu laiku vajadzētu pastrādāt rajonos, varbūt tas mazliet uzlabos situāciju."

Nepateicība - pasaules alga?

"Kad sāku strādāt, astoņdesmit gadus veci pacienti bija retums. Ja kāds tajā vecumā vairs neredzēja, to pieņēma par normu un nemocīja večukus ar operācijām, lēcu implantātiem un tamlīdzīgām lietām. Tagad kataraktas operācija arī deviņdesmitgadniekiem šķiet normāla, jo dzīves ilgums pagarinājies. Vien acu ķirurgi zina, cik šīs operācijas ir smagas: kapsulas plānas, kodoli cieti, lēcas kustīgas... Vai otra galējība: operāciju pieprasa jauns cilvēks ar gandrīz veselām acīm. Lasot viņam pa lappusēm skraidot tumšs punktiņš, acs centrā neliela duļķīte - lūdzu, dakter, novērsiet to! Diemžēl neviens ķirurgs nevar dot pilnīgu garantiju, jo acs nav nekāds televizors! Parasti pacientiem saku, ka varu garantēt vienīgi to, ka savu darbu paveikšu pēc labākās sirdsapziņas, bet ko būs izlēmis radītājs tur, augšā...

Mani satrauc cilvēku neizglītotība. Veselību uzskata gandrīz vai par preci. Reizēm man zvana un saka: "Te jūsu klients..." Tādus tūdaļ pārtraucu: "Atvainojiet, bet man nav klientu. Man ir tikai pacienti." Saprotu, ka ģimenes ārstiem poliklīnikā nav laika runāt ar katru pacientu, izskaidrot visu par gaidāmo acs operāciju, iespējamām sekām un tamlīdzīgi. Taču man tam ir jāatrod laiks. Toties uz sūdzībām pacienti ir naski. Taču arī nepamatota sūdzība ārstam rada stresu. Jāraksta paskaidrojumi, jāierodas uz sūdzības izskatīšanu Veselības inspekcijā, jācenšas pierādīt, ka... es neesmu kamielis!

Plašsaziņas līdzekļi darījuši visu, lai sabojātu pacientu un ārstu attiecības. Tiesības tagad ir tikai pacientam, ārstam - vienīgi pienākumi. Nerunāsim par kaut kādām aploksnēm vai dāvanām, bet par parastu pieklājību. Operējot pacientu, ķirurgs vienmēr jūt spriedzi, jo pasaulē nav divu vienādu acu. Operējot izmantoju savus spēkus, zināšanas, ieguldu operācijā enerģiju, domas... Bet daudzi pēc operācijas mierīgi pārsēžas ratiņos, pat vienkāršu paldies nepateikuši, vai aiziet mājās, ārstu nesagaidījuši.

 

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada augusta numurā

 

                                                                                                Foto: Inese Austruma un no Māras Brides arhīva