Ar Latgales meitenes spītību. No farmācijas biznesa atpakaļ ārsta praksē

Lai arī Zenta Stradiņa kādu laiku pavadījusi farmācijas biznesā, paguvusi pa šiem gadiem Daugavpils Universitātē iegūt arī maģistra grādu sabiedrības pārvaldē un iestāžu vadītāja kvalifikāciju, dzīves uztverē viņa vienmēr palikusi vispirms ārste. Pabeigusi Medicīnas institūtu, viņa kļuva par ftiziatri un strādāja tuberkulozes sanatorijā "Saulstari", bija nodaļas vadītāja. Specialitātes izvēlē ietekmējusies no tēva brāļasievas un māsīcas - viņas abas bijušas ftiziatres. Kad vīrs pēc studijām sācis strādāt Madonas slimnīcā par ķirurgu traumatologu, Zentai vīra dzimtajā pusē brīva ftizatra vieta neatradās, tāpēc viņa pārkvalificējās par terapeiti, savulaik Madonā izveidoja astmas kabinetu. "Arī tagad man ir ļoti daudz astmas slimnieku un es ar viņiem labprāt strādāju. Pieredze šajā ziņā man ir diezgan liela, tā jau nekur nepazūd."

Kas toreiz - 2003. gadā - atzītai un cienītai ģimenes ārstei lika izšķirties par labu farmācijai?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatkāpjas vēl sprīdi atpakaļ, 1990. gadu beigās, kad sākās ģimenes ārstu kustība Latvijā un tai bija izvirzīti ļoti labi mērķi - attīstīt ģimenes medicīnu, kas Latvijā bija jauna lieta. Mani tas ieinteresēja, un es visos šajos procesos ļoti ātri iesaistījos, jo pirms tam biju terapeite Madonas slimnīcas terapijas nodaļā. Mācījos, lai iegūtu sertifikātu ģimenes ārsta specialitātē. Neesmu to nožēlojusi, jo īstenībā internā medicīna un ģimenes medicīna ir tik tuvas, var teikt, iet roku rokā. Bet sākums, kad izveidoju savu praksi, bija pietiekami grūts arī finansiāli, jo viss bija uz pašas pleciem - jāatrod līdzekļi, jāattīsta. Reizēm pat nezināju, kā savilkt galus. Nav ko slēpt, manu izšķiršanos par labu farmācijai daudzējādā ziņā ietekmēja tieši finansiālie apsvērumi. Taču tajā pašā laikā es domāju arī par izaugsmi.

Paspējāt pat pakāpties pa karjeras kāpnēm?

2003. gadā sāku strādāt farmācijas kompānijā Berlin Chemie/Menarini Baltic - tā man bija pilnīgi jauna pieredze farmācijas jomā. Nostrādāju šajā uzņēmumā trīs gadus un astoņus mēnešus kā reģionālā pārstāve Madonas, Jēkabpils, Rēzeknes, Ludzas un Balvu rajonā. Sāku ar to, ka sīki un smalki iepazinos ar visiem medikamentiem, ko ražo šī kompānija. Nevar teikt, ka tie man nebija pazīstami, jo kā ārste daudzus no tiem lietoju arī savu pacientu ārstēšanā. Mana ikdiena saistījās arī ar dažādu konferenču un semināru organizēšanu šo piecu rajonu mediķiem, tikos ar viņiem personīgi, braucu uz slimnīcām slēgt sadarbības līgumus.

Tad nāca jauns piedāvājums, un pēdējos trīs gadus strādāju Lietuvas farmācijas kompānijā Sanitas, biju šīs farmācijas kompānijas vienīgā pilnvarotā pārstāve Latvijā, biju atbildīga gan par visu šīs kompānijas medikamentu virzību Latvijas zāļu tirgū, gan arī par juridiskajiem starpvalstu sadarbības jautājumiem.

Šajā laikā es ļoti daudz iemācījos, ko, strādājot tikai ārsta praksē, nebūtu pat iedomājusies, ka tas man būtu noderīgs. Ie mā cī jos pa raudzīties no cita skatpunkta, jo ārsta ikdiena īstenībā ir ļoti šauri specifiska. Bija jāapgūst biznesa pamati, menedžments, jāattīsta prezentācijas prasmes, jāprot komunicēt ar cilvēkiem, nepārtraukti jāpilnveidojas.

Un tomēr kaut kas vilka atpakaļ, nebija piepildījuma?

Laikam jau tā, jo par ārstu parasti kļūst aicinājuma dēļ. To, ka būšu ārste, cieši biju izlēmusi jau pamatskolā. Īstenībā gan bija divi varianti - vai nu ārste, vai bioloģijas skolotāja. Bet, mācoties 10. klasē, mani pārņēma spīts, un es sev stingri apsolīju: darīšu visu, lai iestātos Medicīnas institūtā. Mācījos mazā lauku skolā Latgalē - Rundēnu vidusskolā -, un visi vienā balsī apgalvoja, ka Medicīnas institūtā ir tik liels konkurss (tajā brīdī, kad es stājos, septiņi uz vietu), ka tur tā vienkārši vienas lauku skoliņas absolvents nemaz nevar tikt. Bet savā Latgales meitenes spītībā biju pārliecināta: es tikšu un visiem pierādīšu, ka to varu! Man ļoti palīdzēja klases audzinātājs un fizikas skolotājs Viktors Rubīns, stingrs un prasīgs: zinot, ka institūtā viens no eksāmeniem būs fizikā, viņš mani izsauca teju vai katrā stundā un, ja es nezināju teicami, lika atbildēt pēc stundām. Pateicoties tieši viņam (es gan toreiz par to ļoti dusmojos), tā iemācījos fiziku, ka iestājeksāmenos, kad bija jāzīmē radioaparāta shēma, uzzīmēju pašu sarežģītāko variantu. Pat komisija neticēja, apgalvoja, ka esmu nošpikojusi. Tad nu es noskaitos un teicu: dodiet man lapu, es tepat jums uz zīmēšu! Sava nozīme droši vien bija arī tam, ka visu beidzamo skolas gadu braucu uz sagatavošanas kursiem Rīgā.

No kurienes lauku meitenei tik stingra pārliecība?

Varbūt spīts nāca arī no tā, ka mans tēvs ģimenē bija vecākais dēls, kas bija palicis laukos, lai palīdzētu trim jaunākajiem brāļiem un māsai iegūt augstāko izglītību. Viens no tēvabrāļiem (Vitolds Valeinis) bija profesors Universitātē, otrs (Jānis) - docents Tehniskajā universitātē, trešais (Jāzeps) bija arodskolas direktors. Laikam jau gribēju pierādīt: ja ne mans tēvs, tad viņa bērni var spodrināt dzimtas vārdu. Rados medicīna bija ļoti populāra, un man bija jāpierāda, ka arī es to varu. Iestājos Medicīnas institūtā, pabeidzu un nevienu brīdi neesmu šo soli nožēlojusi. Šis darbs man tiešām patīk. Pirms aizgāju strādāt farmācijas kompānijai, biju jau pietiekami ilgi nostrādājusi medicīnā, lai saprastu, ka tā man ir sirdij tuva. Tāpēc arī likumsakarīgi, ka esmu atgriezusies.

Kāda bija šī atgriešanās? Madonā, kur par ģimenes ārsti strādājāt iepriekš, brīvas ārsta prakses nebija? Varbūt bija iespēja izveidot praksi tuvāk Rīgai?

Lai gan strādāju farmācijas kompānijā Sanitas, kam birojs bija Rīgā un Viļņā, un daudz iznāca šajās abās vietās uzturēties, manas mājas tik un tā bija Madonā, precīzāk, dažus kilometrus no Madonas - Aronas pagastā, kur mūsu ģimene pirms kāda laika iegādājās lauku īpašumu. Arī pacienti mudināja mani atgriezties.

Bija iespēja izveidot praksi arī citviet. Rīgā, protams, ģimenes ārsti stāv pat rindā uz brīvu prakses vietu, taču citviet laukos ir brīvas vakances, bet es nevarēju iedomāties, ka varētu kaut kur citur strādāt. Madona man ir tuva ne tikai tāpēc, ka tepat dzīvoju, man ir prieks un lepnums arī par Madonas slimnīcu. Varu paļauties uz bijušajiem kolēģiem kā speciālistiem un, ja nepieciešams, gan uz konsultācijām, gan izmeklējumiem savus pacientus sūtu drošu sirdi.

Madonā tobrīd brīvas prakses nebija, toties Lubānā, kas ir vien teju pusstundas braucienā no Madonas, tā jau gadu bija nostāvējusi brīva. Iepriekšējā daktere bija aizgājusi, līdz ar to viņas pacienti palikuši kur nu kurais - kur bijusi brīva vieta, tur arī pierakstījušies. Un kas ir attālums līdz Lubānai, ja par piemēru ņem Rīgu, kur daudzi uz darbu ik dienu mēro pat 200 kilometru?

Sākāt atkal no nulles, tik vien kā brīva prakses vieta?

Protams, viss bija pašas ziņā. Sākot no telpu interjera līdz nepieciešamās aparatūras iegādei, palīga atrašanai... Bet tā atkal ir jauna pieredze. Daudzi Lubānas novada iedzīvotāji ir mani kādreizējie pacienti. Tā kā mani zināja, radās arī dažādas iespējas. Par telpām paldies novada pašvaldībai, domes priekšsēdētājam Tālim Saleniekam. Esmu saņēmusi arī valsts atbalstu - saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem man tika piešķirti līdzekļi jaunatveramas ģimenes ārsta prakses aprīkošanai.

Prakse ir iekārtota atbilstīgi visiem noteikumiem un varbūt pat vairāk, nekā tiek prasīts. Uz vietas ņemam visas nepieciešamās analīzes, un, tā kā ik dienu braucu uz Madonu, vedu tās uz Madonas slimnīcas laboratoriju. Mums ir elektrokardiogrāfs, līdz ar to iespēja pierakstīt elektrokardiogrammu un precizēt diagnozi. Praksē ar valsts atbalstu ir iegādāts labs, augsta līmeņa urīna analizators ar tādiem rādītājiem, kas ne visos aparātos ir. Iespējams noteikt arī cukura līmeni, elpošanas rādītājus. Protams, ir ieceres un plāni nākotnei, bet esmu mazlietiņ māņticīga un par to, pirms ir izdarīts, nemēdzu skaļi runāt.

Kāda bija pirmā sastapšanās ar pacientu pēc septiņiem gadiem?

Nebija jau tā, ka pa šiem septiņiem gadiem es nevienu pacientu neskatījos (smejas - aut.). Jā, man nebija savas prakses... Pašu pir mo pacientu neatceros. Pirmo dienu - gan. Tā bija bagāta ar pozitīvām emocijām.

Bet prakse ir komandas darbs, es neesmu viena. Ārsta palīga izvēle bija manā ziņā, jo neviens jau nepiedāvāja - te, lūk, jums ir attiecīgais speciālists... Un mana izvēle apstājās pie Dainas Kārkliņas, kas ir mana vienaudze, pazīstu viņu no tiem laikiem, kad strādāju Madonas slimnīcā. Viņai ir augstākā izglītība gan kā ārsta palīgam, gan kā internās medicīnas māsai. Dainai ir pieredze, strādājot ķirurģijas nodaļā. Un kopā, domāju, mēs esam laba komanda.

Vai starp pacientiem ir arī tādi, kas nāk vienkārši izlūkot, kāda tā jaunā ģimenes ārste ir?

Ir visādi, protams. Nāk arī, lai paskatītos, parunātu un pēc tam izlemtu. Bet es pat priecājos, ka tā, jo spēja pieņemt, uzticēties manā darbā ir ļoti svarīga. Ārsts tāpat kā mācītājs uzzina ļoti daudz personisku lietu par cilvēku. Ļoti svarīga ir konfidencialitāte, lai pacients, atnākot pie manis, saprastu, ka nekur tālāk par kabinetu informācija neaizies - tā ir mūsu saruna.

Kā panākt to, lai ārsta padomu uzklausītu ilgtermiņā, ne tikai tajā brīdī, kad pieveikusi slimība?

Nevarētu teikt, ka man ir nepaklausīgi pacienti! Varbūt tas ir tāpēc, ka pacientam cenšos izskaidrot situāciju. Uzskatu, ka var izrakstīt vislabākās zāles, bet, ja cilvēkam netiks izskaidrota viņa problēma un viņš pats tajā neiedziļināsies un to neizpratīs, tad zāles vienkārši nelīdzēs. Protams, vienmēr ir izņēmumi, taču, manuprāt, ja cilvēks saprot, tad viņš rīkojas.

Kur, jūsuprāt, ģimenes ārstam ir vieglāk strādāt - pilsētā vai laukos?

Es nekad neesmu tā vērtējusi, tāpat neskatos uz pacientiem: jauns vai vecs. Cilvēkam ir jāpalīdz! Es arī īpaši nemēdzu skatīties pulkstenī, ja redzu, ka cilvēkam ir ļoti slikti un ar viņu jāparunā ilgāk. Par laimi, nekad nav bijis tā, ka pārējie protestētu.

Bet viena lieta gan, ko esmu sapratusi jau ar pirmajām darba dienām, - finansiālā situācija laukos daudzos gadījumos ir smagāka. Te ir daudz cilvēku, kam nav darba, kam ir maznodrošinātā statuss. Šis dators, piemēram (rāda uz datoru turpat blakus uz galda - aut.), pamatā ikdienā tiek izmantots, lai es varētu salīdzināt medikamentu cenas. Bieži vien cilvēks atnāk un godīgi saka: es slikti jūtos, bet man ir tik un tik naudiņas. Taču man šis cilvēks jāārstē, un es nevaru pateikt - pērciet par 30 latiem zāles, un viss būs labi! Man nešķiet pareizi, ka jārēķina līdzi, bet man jāatrod vidusceļš starp to, lai būtu efektīvs medikaments, kas palīdz pret konkrēto slimību, un starp to, lai tas ir iespējami lētāks. Taču mani priecē, ja cilvēks godīgi pasaka, ka nevar atļauties. Būtu sliktāk, ja neko neteiktu: es izrakstītu, bet viņš, redzot, cik tas maksā, vispār nenopirktu un nelietotu.

Vai šajos mēnešos gadījusies ar kāda nestandarta situācija?

Pirmajā tikšanās reizē ar pacientu cenšos sīki izrunāties par visām problēmām, kas bijušas līdz šim. Smagākais gadījums bija, kad pacientei konstatēju reimatoīdo artrītu, kas nebija ārstēts vismaz 10 gadu, jo paciente nebija apmeklējusi ārstu. Līdz ar to locītavas ir tik ļoti deformējušās, ka pat staigāt grūti. Manuprāt, mūsdienās, kad pieejami tik daudzi labi līdzekļi, kas kavē šīs slimības smagās izpausmes, tas ir ļoti traģiski.

Manā ģimenes ārstes karjerā ir arī kāds jauns izaicinājums, joma, kurā līdz šim nebiju strādājusi. Tā bija sagadījies, ka iepriekšējā praksē mani pacienti bija tikai pieaugušie un bērni no trīs līdz piecu gadu vecumam, nebija neviena jaundzimušā. Tagad praksē jau pierakstīti pieci jaundzimušie un ir māmiņas, kas šobrīd gaida bērniņus. Lepojos, ka laukos dzimstošie bērni ir manā aprūpē. Visvairāk atmiņā palicis pirmais no šiem bērniņiem, kas manā aprūpē nonāca viena mēneša vecumā, kad viņš bija smagā stāvoklī slimnīcā. Mazulīša māmiņa pati mani uzmeklēja un izstāstīja situāciju, kā arī lūdza, vai es būtu ar mieru uzņemties viņa ārstēšanu. Tagad bērniņam jau ir seši mēneši, mēs laimīgi esam tikuši ar visām problēmām galā.

Ar kādām kaitēm pacienti biežāk dodas pie ārsta? Vai diagnozes mainās?

Šobrīd saslimšanas iespējams konstatēt ātrāk, jo medicīna ir nepārtrauktā attīstībā, ļoti augstā līmenī ir medicīniskā aparatūra, ir iespējas izmeklēt, ir iespējas laikus diagnosticēt. Pašas par sevi slimības neko īpaši nav mainījušās - daudz nosaka sezonalitāte, šogad, piemēram, bija izplatītas vīrusu infekcijas ar smagām komplikācijām. Daudz ietekmē šābrīža nestabilā situācija, kas līdzi nes stresu, līdz ar to nervu sistēma ir nestabilāka. Vēl ir krietni pieaudzis alerģisko saslimšanu skaits - manuprāt, tāpēc, ka Latvijā ienākusi pārtika, kas pilna ar dažādiem konservantiem, krāsvielām. Tajā brīdī, kad to lieto, nedomā. Problēmas sākas vēlāk, it īpaši maziem bērniem.

Ar 1. jūliju stājās spēkā ģimenes ārstu papildu pieejamības un kvalitātes programma. Vai esat plānojusi tajā iesaistīties?

Patlaban šajā programmā diemžēl vēl nevaru iesaistīties, jo neesmu reģistrējusi vajadzīgo pacientu skaitu, taču nākotnē, iespējams, programmā iesaistīšos.

Arī jūsu vīrs ir ārsts. Kā ir sadzīvot diviem tik atbildīgas profesijas pārstāvjiem?

Mans vīrs Imants Stradiņš ir traumatologs ortopēds, Madonas slimnīcas traumatoloģijas bloka vadītājs. Kopā esam kopš studiju laikiem. Uz savu vīru varu paļauties jebkurā dzīves situācijā, un tas, ka abi esam mediķi, ļauj mums labāk saprasties. Ārsta ikdiena ir saistīta ar atbildīgu lēmumu pieņemšanu, ar stresu un pārslodzi, ar garām darba stundām, un ir labi, ja mājas un ģimene ir tā vieta, kur var smelties enerģiju. Cienu Imantu viņa cilvēcisko īpašību dēļ un lepojos ar to, ko viņš ir sasniedzis savā darbā, par nemitīgu vēlmi pilnveidoties.

Esam uzaudzinājuši divus lieliskus dēlus. Vecākajam dēlam Artūram ir visas vajadzīgās rakstura īpašības, lai kļūtu par labu ķirurgu, taču respektēju viņa izvēli - viņš studē Tehniskās universitātes 3. kursā. Viņa aicinājums ir automobiļu transporta inženiera specialitāte. Jaunākais dēls Valters ir Tehniskās universitātes 1. kursa students. Viņu saista datorzinātnes. Arī viņš būtu varējis kļūt par labu ārstu...

Kā uzlādējat savas enerģijas "baterijas"?

Mana vājība ir sēņošana. Savas labākās sēņu vietas neatklāju pat ģimenes locekļiem! Patīk arī ceļot, iepazīt svešas un eksotiskas zemes, taču vislabāk jūtos mājās. Zinu - lai cik skaistas un interesantas vietas būšu apceļojusi, nekur nespēšu gūt to vienreizējo lauku miera izjūtu kā "Smilgās". 

Foto: Agris Veckalniņš, Stars