Antīkās medicīnas korifejs Galēns

No gladiatoru skolas līdz valdnieku galmam

Galēns piedzima 129. gada augustā vai septembrī Mazāzijas pilsētā Pergamā (tagadējā Bergamā) un nodzīvoja bagātu mūžu - varbūtēji 70 gadus. Viņa tēvs Nikons bija arhitekts, kam piederēja lauku īpašums un vairāki vergi. Galēna intereses jaunībā bija plašas, tomēr viņš koncentrējās uz medicīnu un kļuva par ārstniecības dieva Asklēpija terapeitu (kulta kalpotāju) vietējā templī. Pēc tēva nāves mācījās pazīstamos medicīnas centros Smirnā, Aleksandrijā un Korintā. Pēc astoņiem gadiem atgriezies Pergamā, viņš kļuva par ārstu gladiatoru skolā, kur iepazinās ar traumu un ievainojumu dziedināšanu.

Kopš 162. gada Galēns dzīvoja Romā. Galvaspilsētā medicīniskās zināšanas vērtēja augstu un ārsti labi pelnīja. Mediķi savukārt bija vispusīgi izglītoti. Bez pamatprofesijas Galēns nodarbojās ar loģiku, jurisprudenci, gramatiku un retoriku. Viņš daudz rakstīja, uzstājās ar lekcijām un veica eksperimentus. Viņa praksei bija daudz klientu. Liktenīga viņam kļuva sastapšanās ar konsulu Flāviju Boētiju, kura sievai bija uztūcis vēders un izdalījumi no dzimumorgāniem. Reiz, noplūstot ūdeņainam šķidrumam, sieviete juta stipras sāpes un paģība. Galēns berzēja viņai vēderu ar nardu ziedi, un samaņa atgriezās. Varbūtējā diagnoze bija olvadu iekaisumam sekojošs iegurņa augonis, kas uztrūka. Nākamajai nedēļai Galēns parakstīja novārījumu no kumeļpēdām (Asarum europeum), kas kaitīgo šķidrumu izdzina urīna veidā, kopā ar urināciju stimulējošo seleriju. Izdalījumi beidzās, mēneša laikā paciente izveseļojās. Boētijs aizsūtīja Galēnam 400 zelta gabalus un, kas bija vēl vērtīgāk, ieveda viņu valdnieka galmā. Tā Asklēpija terapeits kļuva par personīgu ārstu citam pēc cita cēzariem: Lūcijam Vēram, Markam Aurēlijam, Kommodam un Septimijam Sevēram.

Vērīgais anatoms

Zināšanas anatomijā un fizioloģijā Galēns galvenokārt ieguva, pētīdams mirušus dzīvniekus. Viņš izmantoja arī vivisekciju, tomēr pērtiķus tai nepakļāva. (Šāda attieksme, eksperimentiem izvēloties dzīvniekus ar zemāko neirofizioloģisko jutīguma pakāpi, guvusi attīstību mūsdienu juridiskos aktos. [3]) Galēna mērķis bija izpētīt cilvēka organismu, taču cilvēku līķu sekciju, ko agrāk izmantoja Aleksandrijas ārsti, romieši neatļāva, tādēļ viņam nācās savas atziņas balstīt analoģijā starp cilvēka un citu zīdītāju ķermeni. Tieši ar cilvēka organisma uzbūvi Galēns iepazinās tikai epizodiski, novērodams ievainotus gladiatorus, kritušus karavīrus un uz ielām izmestus jaundzimušo līķus.

Anatomiju Galēns aprakstījis diezgan sīki. Pamatīgāk viņš izpētījis osteoloģiju. Par raksturīgāko cilvēka orgānu viņš uzskatīja plaukstu. Skeletā Galēns izšķīra garos kaulus, kuros ir kanāls ar kaula smadzenēm, un plakanos kaulus bez dobuma. Viņš aprakstīja kaulu izciļņus, kā arī stobrkaula galus, kas no kaula vidus daļas atdalīti ar skrimšļiem, un tos nosauca attiecīgi par apofīzēm un epifīzēm. Līdz mūsu laikam saglabājies Galēna termins trochanter grozītājam pie augšstilba kaula.

Galēns ir daudz strādājis mioloģijā. Aprakstījis ap 300 muskuļu, to vidū kakla, muguras, rīkles un kaulstarpu tārpveida muskuļus. Ieviesis terminu masseter košļāšanas muskulim un nosaukumu cremaster sēklinieka cēlējmuskulim. Galēns pirmoreiz ir minējis kakla zemādas muskuli - platismu. Viņš aprakstīja paceles muskuļus un Ahilleja cīpslu.

Viņš plaši iztirzāja angioloģiju. Pareizi aprakstīja sirds vārstus, vainagvadus un arteriozo jeb Botallo vadu. Artērijas fragmentu abos galos nosprostojot un to pārgriežot, Galēns parādīja, ka no tā izplūst asinis, nevis gaiss, kā domāja 400 gadus līdz viņam. Viņš pazina strukturālas atšķirības starp artērijām un vēnām. Daba vienmēr svarīgākos orgānus novieto dziļāk, mazāk svarīgos virspusē. Elpošana ir pakļauta cilvēka gribai, turpretī sirdsdarbība tieši nav ietekmējama. Pamanītā pulsa frekvences atkarība no elpošanas liecina par Galēnu kā smalku novērotāju. Viņš ir sīki aprakstījis pulsu ar pārsitieniem. Galēns apgalvoja, ka artēriju un vēnu sistēmas ir saistītas, atklāja galvas smadzeņu lielo un iekšējo vēnu, ko mūsdienu anatomijā sauc viņa vārdā.

Pievērsdamies splanhnoloģijai, Galēns samērā detalizēti aprakstīja elpošanas sistēmu. Norādīja, ka rīkli mitrina eļļainas viskozas gļotas, kas pasargā no izžūšanas un plaisāšanas balss aparātu. Kuņga un zarnu muskulatūras secīgām viļņveidīgām kontrakcijām, kas izraisa sagremotā maisījuma pārvietošanos, Galēns deva to tagadējo nosaukumu - peristaltika. Viņš domāja, ka aknās veidojas ne tikai žults, bet arī asinis, un atzīmēja taukplēves protektīvo lomu. Kādam gladiatoram bija izoperēta no brūces izkritusī taukplēve; šis pacients vēlāk vienmēr sala un tīstīja vēderu vilnas drēbē.

Lai noskaidrotu nieru funkciju, Galēns nosprostoja urīnvadus un novēroja nieru uzbriešanu. Viņš eksperimentāli pierādīja, ka ne dzīvam, ne mirušam dzīvniekam urīns no pūšļa nevar atgriezties atpakaļ urīnvados, jo ceļu tam noslēdz ar gļotādu klāta vārsta kroka.

Pētīdams dzimumorgānu salīdzinošo morfoloģiju, Galēns attīstīja vīriešu un sieviešu ģenitāliju homoloģisko teoriju: sēkliniekiem atbilst olnīcas, sēklinieku maisiņam - dzemde, priekšādai - kaunuma lūpas.

Sevišķi lieli ir Galēna nopelni nervu sistēmas izpētē. Nervus viņš iedalīja sensoros un motoriskos. Pārgriezdams muguras smadzenes šķērsām dažādā augstumā, viņš konstatēja kustību traucējumus orgānos lejup no griezuma līnijas. Pārgriežot muguras smadzenes gareniski, netika novērots ne sajūtu, ne kustības spēju zudums. Atlanta atdalīšana no pakauša radīja tūlītēju dzīvnieka nāvi. Balsenē Galēns atklāja anastomozi starp klejotājnervu un balsenes iekšējo nervu; šis savienotājzars nosaukts viņa vārdā. Pēc nervu pārdalīšanas kaklā notika pleca muskuļu paralīze; pārgriežot atgriezenisko balsenes nervu, balss zuda. Sajūtas un kustības spēju zudumu neizraisīja smadzeņu vielas un pat to pusložu rezekcija; paralīze iestājās, atverot smadzeņu ventrikulus, īpaši ceturto. Smirnā Galēns piedzīvoja šādu pārsteidzošu epizodi: nenomira jauneklis, kam bija savainots viens no priekšējiem smadzeņu ventrikuliem. Nebija šaubu par letālu iznākumu, ja savainotas būtu abas smadzeņu puses. Ar šo piemēru Galēns ilustrēja sapāroto orgānu lielo nozīmi.

Galvaskausā Galēns atklāja septiņus nervu pārus. Viņš uzskatīja, ka smadzenes ir vissvarīgākais cilvēka orgāns, ar tām saistīta saprātīgā dvēsele - mēs domājam ar šā orgāna palīdzību. Tomēr Galēns nevilka paralēles starp smadzeņu uzbūvi un prāta spējām: ēzeļa smadzenes ir sarežģītas, bet sajēga - niecīga.

Redzi Galēns izskaidroja ar ģeometrisku priekšstatu palīdzību. Lai objekts mums nedubultotos, staru konusu asīm jāatrodas vienā plaknē. [4]

Protams, vērīgais anatoms pieļāva arī kļūdas, turklāt nevar aizmirst par laikmeta ierobežojumiem. Viņš ir pieļāvis neprecizitātes ekstremitāšu, locītavu un saišu aprakstā. Pēc viņa domām, krūšu kauls sastāv no septiņiem kauliem (kā, piemēram, sunim), kaut īstenībā cilvēkam tajā ir trīs kauli. Nav pareizi viņa uzskati ne par sirds raksturu (ka tā nav muskulis), ne vietu (ka tā atrodas krūšu kurvja centrā), ne uzbūvi: daudzus gadsimtus viņa ietekmē pieņēma sirds starpsienas caurlaidību, ko nācās atmest, kad Viljams Hārvijs izsmeļoši izpētīja asinsriti. Galēns nepamatoti uzskatīja, ka cilvēkam galvas smadzeņu pamatā atrodas rete mirabile - asinsvadu pinums, kāds raksturīgs pārnadžiem un nepārnadžiem. Viņš pieņēma, ka labā niere atrodas augstāk par kreiso cilvēkam tāpat kā dzīvniekiem. Acī viņš nebija pamanījis ābola augšējā slīpā muskuļa velteni. Viņam šķita, ka ožas orgāns atrodas galvaskausā smadzeņu priekšējos ventrikulos un kalpo arī smadzeņu atbrīvošanai no pārmērīga mitruma; tas bija aizspriedums, kuram mediķi pieturējās līdz Renesanses laikmetam.

Kā rodas slimība

Galēns sekoja antīkajā pasaulē pieņemtajam uzskatam, ka veselība un slimība atkarīgas no attiecībām starp četriem organisma šķidrumiem: asinīm, dzelteno žulti, melno žulti, flegmu. Šķidrumu nenormāls pieplūdums rada slimības: asiņu - iekaisumu, dzeltenās žults - vējrozi, melnās žults - vēzi, flegmas - tūsku. Pēc šo šķidrumu lomas psiholoģijā viņš izšķīra sangvinisko, holērisko, melanholisko un flegmatisko temperamentu.

Galēns centās izdibināt slimību cēloņus. Causam autem et medicum sanitatis existimant, quam aegris fecerit - arī ārstu atzīst par cēloni veselībai, ko viņš slimniekiem sagādājis. Tāpat viņš noraidīja stoiķu priekšstatu, ka slimību rada konkrēta viela. Vienmēr darbojas komplementāru cēloņu kopums. Šajā gadījumā Galēns seko Aristoteļa mācībai par darbīgo cēloni un matēriju. Slimības tuvāko cēloni (piemēram, apdegumu, apsaldējumu, sasitumu) rada citi, ārēji cēloņi, ko Galēns sauc par prokatarktiskiem (nosaukums norāda uz pirmo sākumu). Prokatarktisko cēloņu piemēri ir karstums, auk­stums, trieciens. Arī tiem savukārt ir cēloņi, taču pēdējiem vairs nav tieša sakara ar slimību. Prokatarktisko cēloņu izbeigšanās nenozīmē izraisītās slimības izzušanu. Nav tiešas korelācijas starp prokatarktisko cēloni, piemēram, sala stiprumu, un nozoloģiskajām sekām, t. i., sekojošā drudža intensitāti; ne katrs salā bijis cilvēks saslimst ar drudzi, bet tas, kam ir drudža dīgļi. Viņš paškritiski atzīst, ka nevar pateikt, kas ir drudža dīgļi (mikrobioloģiju un virusoloģiju Galēns nezināja), taču norāda uz to saistību ar neveselību. Viņš nebija vienisprātis ar Erasistratu, ka drudzis vienmēr ir iekaisuma sekas; drudzis dažreiz pēkšņi pāriet, bet iekaisuma izārstēšanai vajadzīgs ilgāks laiks. [6] Galēna laikā bija izplatīts uzskats, ka vajadzīgs cēlonis, lai lietas turpinātu pastāvēt. Viņš uzstājās pret šo viedokli.

Terapija un prognoze

Galēns ne tikai teorētiski aprakstīja organismu un tā funkcijas, bet centās arī palīdzēt praktizējošiem ārstiem diagnosticēt slimības, paredzēt to gaitu un ieteikt ārstēšanu. Viņš aizstāvēja dabaszinātnisko pieeju medicīnā: ārsta uzdevums ir noskaidrot, kādā tieši stāvoklī slimnieks atrodas un kāda gaita slimībai paredzama. To viņš uzsver sakarā ar terminoloģisko diskusiju, kurā bija ieslīguši viņa kolēģi. Tie strīdējās par nosaukumu slimībai (Malaria tertiana), kam raksturīga periodiska saasināšanās: tā būtu trīsdienu drudzis vai divarpusdienu drudzis. Galēns saka: daudz svarīgāks par nosaukumiem ir tas, vai drudzim būs atslābums, kad slimnieka pašsajūta uzlabosies un viņš varēs pieņemt barību. [5].

Slimību viņš uzkskatīja par kaitīgām pārmaiņām organismā, tās tika klasificētas akūtās un nedaudz, diezgan vai stipri ieilgušās.

Terapijai jāatbilst ārstējamai slimībai, tās cēlonim, pacienta dabai un spēkam, ārējiem apstākļiem, attiecīgā orgāna funkcijām un uzbūves (stiprības un jutīguma) īpatnībām. Hipokrats mācīja, ka akūtas slimības pacienti nedrīkst ēst, jo barība pastiprina drudzi. Galēns diferencēja diētas ieteikumus. Ja periods pirms krīzes ir īss (trīs līdz piecas dienas) un pacients ir stiprs, vēlams pilnīgi atteikties no barības. Ja šis periods ir ilgs (piemēram, divas nedēļas) vai pacients ir vājš, slimības sākumā jāiesaka ēst. Ir liela kļūda badoties sākumā un ēst krīzes laikā. Slimniekam piemērotas barības rinda smaguma samazināšanās virzienā ir šāda: putraimi, miežu tume, medus ūdens. Tumei ir izcilas īpašības: tā ir viskoza, viendabīga, mīksta un gluma; nav kairinoša un neuzbriest kuņģī; tā viegli izdalās. [7]. Galēns piekopa iedarbīgas iztīrīšanas procedūras un banku likšanu, bet dažreiz ieteica šķietamu ārstēšanu, paļaudamies uz labvēlīgo psiholoģisko efektu.

Kaut antīkajā senatnē nebija pieejami ne laboratoriski, bioķīmiski un instrumentāli izmeklējumi, ne arī medicīniski kalkulatori, kuros varētu ievadīt to rezultātus patoloģiska riska noteikšanai, Galēns uzskatīja, ka vidusmēra ārsts spēj paredzēt slimības gaitu un prognostiku var iemācīt un apgūt: nākotnes notikumus ļauj paredzēt loģiska pieeja un precīzas zināšanas par nosliecēm. Galēns pats varēja paredzēt draudošu sastingumu, caureju, vemšanu, diurēzi vai urīna aizturi, svīšanu. Dažkārt viņš darbojās ne tikai kā ārsts, bet arī kā detektīvs. Reiz pēc pulsa un mēles izskata viņš konstatēja, ka kāds bagāts pacients bija slepus lietojis zāles. Galēna panākumi radīja izbrīnu laikabiedros, un tie viņu bieži dēvēja par pareģi un brīnumdari. [8].

Ķirurģija: nodalošās un tuvinošās operācijas

Galēns nesvārstīdamies ķērās pie augoņu un inficētu kaulu izgriešanas. "Visas ķirurģiskās operācijas ir divu veidu - nodalošas un tuvinošas. Tuvināšana aptver repozīcijas un apsējumus lūzumu gadījumos, izmežģītu locītavu ievilkšanu, prolabētu zarnu vai izkritušas dzemdes redukciju, vēdera sašūšanu un audu bojājumu novēršanu degunā, lūpās un ausīs. Nošķiršanu praktizē vienkārši griežot, apgraizot, paceļot ādu, skalpējot, izgriežot vēnas, amputējot, piededzinot, nokasot, nogludinot un zāģējot."

Traumu sadziedēšanas izredzes Galēns uzskatīja par atkarīgām no ārsta medicīniskās sagatavotības. Viņš deva saprātīgus norādījumus, kā lietot ķirurģiskos instrumentus, kuru romiešiem bija daudz: dažāda izmēra naži, šķēres, knaibles, šinas, retraktori operatīvo brūču turēšanai atvērtā stāvoklī. Viņa padomi par griešanas vietu izvēli un brūču aizvēršanu, apiešanos ar vaļēju vēdera dobumu un augoņu drenēšanu raksturojas ar augstu profesionalitāti. Operācijās viņš izmantoja arī anestēzijas līdzekļus: vītola mizu un opija tinktūru - laudanum. Galēns domāja, ka no organisma ir jāizvada ne tikai strutas (materia peccans), bet daudzos gadījumos ir derīga arī asins nolaišana, taču ieteica tajā mērenību un neatzina žņaugus asiņošanas apturēšanai. [9]

Zāļu spēks

Ar Galēna vārdu saistās plašs zāļu pielietojums. Viņš pats vāca ārstniecības augus un sastādīja savas receptes un ir minējis 475 zāļu pamatvielas (simplicia). Universālajam slimību antidotam teriakam, kas sastāvēja no daudziem dažādiem komponentiem, viņš sastāvdaļu skaitu palielināja virs 70 un personīgi to gatavoja imperatoriem, kuru veselību aprūpēja.

Pēc Galēna domām, zāļu iedarbības spēku nosaka to īpašības, no kurām primārās ir siltums, aukstums, sausums, mitrums. Dažas gatavību sasniegušas pamatvielas, piemēram, sīpoli, sinepes, pipari, vīns, ir dzelteni, oranži vai sarkani, ko uzskatīja par to siltuma pazīmi. Negatavam stāvoklim raksturīga balta krāsa, kas norāda uz aukstumu. Tā kā smaržas rada tvaiki, smaržīgām vielām jābūt karstām. Sekundārās vielu īpašības ir mīkstināšana, noārdīšana, izgrūšana, saistīšana, tīrīšana; trešā veida īpašības izpaužas brūču aizvilkšanā, rētošanā un apaudzēšanā. Kas organismam derīgs, izliekas salds un patīkams, nederīgais šķiet sāļš. Salds ir arī mēreni silts, turpretī kodīgais ir vai nu ugunīgs, vai auksts/ūdeņains. Terapijai nav svarīgi, vai zāles ir karstas/aukstas pašas par sevi, bet gan vai tās organismu vēlami silda vai dzesē.

Galēna darbos pirmoreiz parādās zāļu iedalījums pēc stipruma (kata sphodrotēta diaphora). Pēc iedarbības pakāpes zāles sakārtojas rindā: vājas - nestipras - mērenas - samērā efektīvas - efektīvas - ļoti efektīvas - spēcīgas - nāvējošas. Galēns pats stiprumu norādīja 161 zāļu pamatvielai. Atbilstoši tā laika priekšstatiem, kas akcentēja pacienta individualitāti, vispārderīgas zāļu devas netika norādītas. [10]

Profilakse un geriatrija

Par patstāvīgām medicīnas daļām Galēns uzskatīja profilaksi un geriatriju [7]. Tāpat kā citi antīkie ārsti viņš visnotaļ popularizēja veselīgu dzīves veidu. Pats par sevi Galēns rak­stīja, ka bērnībā un jaunībā ir bieži un arī smagi slimojis. 28 gadu vecumā guvis pārliecību, ka veselību var kopt, viņš vēlāk visu mūžu sekojis higiēnas priekšrakstiem, un viņam nekad vairs nav bijušas nekādas slimības, izņemot vienas dienas drudzi.

Profilakses procedūras var būt speciālas: sports, masāža, peldes, ieziešanās, bet vingrinājumus var sagādāt arī darbs. Ja cilvēks kaut ko labprāt dara, tas norāda uz nodarbības piemērotību dabai. Neviena dzīva būtne negūst prieku pārmērībās. Galēns bar grūtnieces par fizisku kustību ignorēšanu, pārēšanos, vīna lietošanu, liekām emocijām un nesavlaicīgu mīlas baudu. Pilnīga bezdarbība neder nevienam. Arī veciem ļaudīm nav vēlams pilnīgs miers. Sirmgalvjiem jāturpina pierastās nodarbības ar samazinātu slodzi. Rītos pēc miega viņiem ieteicama masāža ar eļļu. Vīns, kas bērniem ir ļoti kaitīgs, veciem cilvēkiem ir derīgs. Kad cilvēks vairs pats sevi nespēj aprūpēt, pēc Galēna domām, ir labāk izvēlēties nāvi nekā paciest pilnīgu atkarību, ja vien cilvēks nav galīgs mīkstčaulis. [11]

Visiem cilvēkiem ir patīkams un derīgs tīrs gaiss. Pagrabi, muklāji, kanalizācija, atkritumi izplata sliktu, sasmakušu gaisu. Netīrs kļūst arī gaiss, kas bezvējā uzkrājas ieplakā starp kalniem. [12]

Galēna darbiem bija ļoti liela ietekme un autoritāte pusotru gadu tūkstoti. To veicināja zināšanu enciklopēdiskais apkopojums viņa darbos, paša lielie nopelni, kā arī atstāto tekstu dogmatiskais, didaktiskais izklāsta stils. Ievērojamie turpmāko gadsimtu ārsti - Oribazijs, Akcijs, Tralesas Aleksandrs, Egīnas Pauls - atsaucās uz Galēnu kā visu medicīnisko zināšanu avotu. Pastāvīgā paļaušanās uz skolotāja rakstiem pat nonāca pretunā ar Galēna principu vispirms mācīties no dabas, nevis grāmatām. Mūsu dienās viņa vārds turpina dzīvot anatomiskajos terminos un no dabas vielām iegūto zāļu līdzekļu nosaukumos.