ANITA LAPIŅA, gastroenteroloģe, endoskopiste: Ar endoskopu kā ar vijoles lociņu
Daktere Lapiņa ikdienā veic visu veidu digestīvās endoskopijas, viņai ir liela pieredze gan žultsceļu un aizkuņģa dziedzera endoskopiskajos izmeklējumos, starp kuriem ir endoskopiskā retrogrādā holangiopankreatogrāfija ar papillosfinkterotomiju, žultsakmeņu evakuācija un stentu ievietošana, gan neatliekamajā un operatīvajā endoskopijā, barības vada, žultsvadu, barības vada un resnās zarnas stentu implantācijā.
Dakterei Lapiņai piemīt kaut kas no ķirurga tvēriena. Patiesībā ķirurģija ir viņas pirmā mīlestība — operatīvā endoskopija iesākumā bija dzīves piespēlēts kompromiss.
Tas, ko vēlējāties un ko dzīve piedāvāja, nebija gluži viens un tas pats?
Jā, no otrā kursa sāku strādāt ķirurģijas nodaļā, visas prakses, studiju gadus pavadīju ķirurģijā. Beidzot sesto kursu, man tika piedāvāta vieta Gastroenteroloģijas centrā Endoskopiju nodaļā, par ko tajā brīdī nebiju priecīga.
Likās, ķirurģija ir mana īstā vieta, tagad saprotu, ka ķirurģija sievietei nav labākā izvēle. Taču dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ķirurģijas prakse man nākusi par labu endoskopijā.
Jūs agri sākāt strādāt.
Mans stāžs medicīnā ir piecdesmit gadi. Sāku kā sanitāre, ne tādēļ, lai iztiktu (bija stipendija, vecāki atbalstīja), bet lai iegūtu zināšanas. Ikdienā sekoju dakteriem, skatījos, kā viņi strādā. Protams, bija slodze to savienot ar lekcijām, nāca miegs — atceros, aizgāju uz teātri, kā nodzisa gaisma, tā aizmigu. (Smejas.) Asistēt operācijās sāku trešajā kursā, endoskopijas veikt sestajā kursā. Stradiņos bija ļoti laba abdominālās ķirurģijas nodaļa. Dakteris Strods, dakteris Mednis un dakteris Brūns ir mani pirmie skolotāji. Stradiņu ķirurģijas klīniku atceros ar siltiem vārdiem.
Jaunai meitenei ķirurģijas nodaļa nav ļoti tipiska izvēle.
Brālis tur bija sācis strādāt. Mums ir četru gadu starpība, viņš bija vienu kursu vecāks, pirms tam mācījies Politehniskajā institūtā, tad sadomāja, ka jāiet uz medicīnu. Aizgāju paskatīties, un mani pierunāja nākt strādāt.
Studiju gados turējos pie ķirurģijas. Un man ļoti patika. Izstrādāju studentu zinātniskos darbus sadarbībā ar profesora Volkolakova ķirurģijas klīniku, ar profesoru Juri Leju, patofizioloģijas katedras vadītāju. Šajā katedrā pastrādāju arī par laboranti, pasniedzējas amatā. Kad pēc piektā kursa sadalīja pa specialitātēm (toreiz to sauca par subordinatūru), tiku ķirurģijas grupā. Lielo konkursu izturēju bez problēmām — man bija liels veikto operāciju skaits un zinātniskie darbi.
Bet pirmais pusgads bija jāpavada 1. slimnīcā — kaut kā neuzrunāja atmosfēra, tā bija pilnīgi citāda nekā Stradiņos. Un tad es sāku pa kluso mukt pie Dr. Armīna Krauzes uz endposkopijām. Viņam bija mazītiņš kabinets, tur bija mana miera ostiņa. Sākumā skatījos, tad sāku darboties praktiski. Piektajā un sestajā kursā izstrādāju zinātnisko darbu par kuņģa vēzi un endoskopiju, tas Vissavienības konkursā tika atzinīgi novērtēts. Dakteris Krauze ņēma mani līdzi uz laparoskopijām Onkoloģijas centrā. Man patika un padevās.
Kādas prasmes endoskopistam ir svarīgākās?
Jābūt labām rokām. Tagad pēc jaunākajām vadlīnijām gastrointestinālās endoskopijas speciālisti nāk no gastroenteroloģijas. Es un vēl daži esam no ķirurģijas, domāju, ka man tas ir palīdzējis specialitātē. Labam endoskopistam tehniski labi jāpārvalda aparatūra. Jāprot ne tikai tehniski veikt izmeklējumu, jābūt arī intuīcijai, jutībai saprast un interpretēt. Un vēl ļoti svarīga ir pacietība. Sarežģītās izmeklēšanas nav minūšu darbs. Jā, pacietība man piemīt.
To visu var iemācīties?
Daudz var uztrenēt, taču ir arī tā, ka izmeklējumu izdara tīri labi, apraksta labi, bet roka ir smaga. Droši vien ir lietas, kas katram piemīt no dabas. Pacienti to ļoti labi jūt.
Pēc augstskolas nonācāt Stradiņu Gastroenteroloģijas nodaļā.
Mani aizsūtīja uz pārrunām ar profesoru Skuju, kurš mani nozīmēja darbā endoskopiju nodaļā. Jāatzīst, sākumā nebiju priecīga. Kad bija brīvs brīdis un iespēja, muku pāri ceļam uz ķirurģijas klīniku asistēt operācijās.
Izklausās pēc īstas mīlestības, kas nepāriet.
Man ļoti patika, padevās, kolēģi ļāva asistēt operācijās. Veicu endoskopijas ķirurģijas nodaļas pacientiem. Toreiz nebija protonu sūkņu inhibitoru un bija daudz operāciju sakarā ar asiņojošām čūlām un stenozēm. Kad biju operāciju zālē, skatījos, kā čūla izskatās izoperēta kuņģī, un salīdzināju to ar atradi endoskopijas laikā.
Man šķiet, Latvijā nevienam citam nav bijusi tāda iespēja kā man — salīdzināt, ko redzu kā endokopiste savā “lodziņā” ar preparēto materiālu. Tā bija laba skola, varēju atrast, analizēt savas kļūdas.
Man teica, ka būšu operatīvais endoskopists, varēšu veikt sarežģītās manipulācijas. Tā es samierinājos. Un tad mani aizsūtīja trimdā uz diviem gadiem.
Kur bija jūsu darba trimda?
Tā bija klīniskā ordinatūra Maskavas Pirmajā medicīnas institūtā pie profesora Lukomska. Maskava asarām netic — tā es šo laiku varētu raksturot. Endoskopijas nodaļa bija ķirurģijas klīnikas paspārnē, pusgadu mācījos bronhoskopijas un torakoskopijas. Sanācijas bronhoskopijas, endoskopijas bija katru otro dienu, un pacienti sāka prasīties, ka grib pie manis, iebraucējas no Baltijas, nevis vietējā kolēģa. Par to “nopelnīju” rudenī mēnesi kolhozā, biju ārsts Maskavas Universitātes žurnālistu vienībai. Simts kilometrus no Maskavas tūkstoš deviņsimt septiņdesmit devītajā gadā studenti kartupeļus novāca ar dakšām. Patiesībā tas bija skaists laiks — Borodinas kaujas lauki ar skaistām bērzu birzīm un vecajiem pieminekļiem, es jauna un žurnālistikas studenti, kuri man rakstīja dzeju.
Kolhozu man “izkārtoja” viena cita kolēģe, profesors Lukomskis to nezināja. Viņš bija ļoti inteliģents — kad aizbraucu uz pārrunām, teica: pēc nedēļas man atnesiet Lielās medicīnas bibliotēkas lasītāja karti un abonementu uz Maskavas Filharmoniju. Domāju — es braucu medicīnu mācīties vai mūziku klausīties? Taču esmu profesoram ļoti pateicīga, mūs kā personības veido ne jau tikai medicīna. Ieguvu mīlestību pret klasisko mūziku visam mūžam.
Pēc diviem gadiem atgriezāties un...?
Atgriezos Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas centrā. Ritms un apgriezieni bija citi. Maskavā viss bija straujāks, dinamiskāks. Biju Maskavā iesākusi disertācijas darbu, visi eksāmeni bija nolikti un divas trešdaļas darba izdarītas. Man piedāvāja neklātienes aspirantūru Maskavā, lai pabeigtu darbu, jo tēma bija aktuāla un interesanta (profesors Lukomskis mācēja paņemt novitātes un iedot savējiem), vieta sarunāta. Ministrija bija ar mieru, bet palūdza man kā mērķa ordinatoram dabūt parakstu no cilvēka, kurš mani uz turieni nosūtījis. Diemžēl man tika atteikts. Izsviedu disertāciju ārā, bet mieles palika, jo ik pa laikam kāds pavaicāja, kāpēc nav disertācijas. Tāda bija tā laika nomenklatūra, ierindas ārsts neko daudz nevarēja iebilst.
Nostrādāju Stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas centrā pusotru gadu, un tad mani paaicināja veidot Endoskopiju nodaļu Gaiļezera slimnīcā.
Kurš izteica ideju Gaiļezera slimnīcā attīstīt endoskopijas?
Profesors Purmalis. Kādu mēnesi liku plusus un mīnusus. Stradiņi man bija tuvi, jo biju tur sākusi strādāt kā studente, taču vienlaikus sapratu, ka manas izaugsmes iespējas te ir ierobežotas. Mani mēģināja atrunāt gan ar labu, gan sliktu. Vienā reizē galvenais ārsts pasauca un teica: ko tu, tāda olbaltumvielu piciņa, te iedomājies?! Ja paliksi, komunālajā dzīvoklī izkārtošu istabiņu...
Sākumā Gaiļezera slimnīcā komandas nebija, bija divi kolēģi, kas piestrādāja, māsiņa, kura vēl šodien strādā. Kad cēla Gaiļezera slimnīcu, tiem laikiem tā bija moderna, bet endoskopiju nodaļa nebija plānota. Pamazām veidojās kolektīvs. Atnāca divi kolēģi no mana kursa, Dr. Aldis Rutkis (vēl joprojām strādā nodaļā) un Dr. Viktors Saule, kas apguva endoskopijas. Vēlāk pievienojās Dr. Herberts Kūrs. Pa šo laiku nodaļā endoskopijas apguva un strādāja vairāki šobrīd Latvijā praktizējoši endoskopisti, piemēram, Ivars Tolmanis, Ilze Kikuste, Oļesja Basina, Ilona Vilkoite, Regīna Kazeļnika.
Ar aparatūru sākumā bija grūti, visu sadalīja no ministrijas. Aparatūra vienmēr bijis liels kreņķis, jo lūst, jāmaina. Pēdējos gados gan ir ļoti labs tehniskais aprīkojums.
Jums piemīt organizatores ķēriens?
Nedomāju, laikam to sev nepierakstītu. Es sevi sauktu par ļoti labu profesionāli. Man patīk novest darbus līdz galam — ja esi pieķēries, tad nav atkāpšanās ceļa.
Savulaik mani ļoti atbalstīja profesors Purmalis. Kad sākām žultsceļu endoskopijas ne tikai kā diagnostikas procedūras, bet arī terapeitiskas — ar papillotomijām, konkrementu izņemšanu —, profesors Purmalis vienmēr teica: dari, mēs esam aiz muguras, palīdzēsim. Tas deva drošību un spēku. Nebija nonievāšanas, un tas ir ļoti svarīgi jaunam kolēģim. Šad tad aizgāju arī pie ķirurgiem uz operācijām — man jau miera nebija.
Jūsu stiprā puse ir sarežģītās manipulācijas. Dodat sev mazliet atelpas?
Ne tik ļoti, cik vajadzētu. Es neprotu sēdēt malā. Cenšos uzticēties jaunajiem, zinu, ko katrs var, zinu, ka pasauks, ja būs problēma. Jaunie ir zinoši, viņiem veiksies, tas dod enerģiju.
Mans lauciņš ir retrogrādās holangiopankreatogrāfijas, tagad tās vairs neizmanto diagnostikā, tikai terapeitiskos nolūkos — ar papillosfinkterotomiju, žultsakmeņu evakuāciju un stentu ievietošanu. Tās ir sarežģītas, prasa lielu pacietību. Pirmo papillosfinkterotomiju tūkstoš deviņsimt astoņdesmit otrajā gadā Latvijā izdarījām Gaiļezera slimnīcā. Arī pirmo plastikāta stentu žultsvados esam ielikuši šeit, Gaiļezerā.
Liekam barības vada stentus — pagarinām dzīvildzi un dzīves kvalitāti pacientiem ar ļaundabīgiem veidojumiem. Onkoloģijas centrā ir spēcīga ķirurgu komanda, kas operē sarežģītus pacientus, un, ja ir fistulas anastomozes zonā, palīdzam viņiem ar savu metodi, barības vadā endoskopiski ievietojot stentus.
Esam neatliekamās medicīnas klīnika — dzīvojot katru otro nakti slimnīcā, uzkrāta liela pieredze. Labi rezultāti jau var būt tikai tad, ja manipulāciju veic regulāri un bieži.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada oktobra numurā