PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

ANDRIS ARĀJS, psihiatrs — Visuma pētnieks

B. Brila
ANDRIS ARĀJS, psihiatrs
ANDRIS ARĀJS, psihiatrs Foto: Jānis Līgats
“Cilvēka psihe ir tāds Visums, kurā vienmēr gribējies iekļūt, saprast, kā tas darbojas. Bet tas ir vēl grūtāk aptverams nekā kosmoss, — nopūšas Dr. Andris Arājs, psihiatrs, bērnu psihiatrs, tiesu eksperts un tiesu psihiatrijas eksperts. Un to saka ārsts savos 80 mūža gados, no kuriem 55 nostrādāti vienā darba vietā — Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā!

Jā, tāds brīnums ir noticis, ka esmu sasniedzis astoņdesmit gadus un vēl turpinu strādāt, vienā adresē, bet viss ir ļoti mainījies, ļoti, — saka Dr. Arājs. Vaicāju dakterim: ja veidotu filmu par viņa mūžu, kurus no dzīves kadriem viņš vēlētos parādīt — atbildīgos amatus, iegūtās prasmes, varbūt darba dzīves sākšanu, apbalvojumus (dakteris saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni), pasaules apceļošanu?

Kadrs 1: uz Strenčiem!

“Interesanta ir visa dzīve. Varbūt garāku pastieptu laiku, kad sāka organizēties ambulatorā palīdzība, dinamisks un kustīgs laiks, un savu iejušanos Strenčos.

Ierados te 1966. gadā pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas. Demokrātiski gan pajautāja, uz kurieni gribam doties, bet bija jādodas uz turieni, uz kurieni norādīja valsts sadale.

Pats uzprasījos uz Strenčiem, jo zināju, ka te ir slimnīca, un vēlējos sākt patstāvīgi strādāt. Bet tēvs bija man nolūkojis darba vietu Jelgavā. Aizbraucu uz tikšanos ar slimnīcas vadītāju. Visu sarunas laiku viņa skatījās uz manām kājām, precīzāk, uz apaviem.

Biju izstāvējis garum garu rindu unītī, lai nopirktu kurpes no Brazīlijas. Un viņa mani pēta: ko īsti grib tas čalis krokodilādas kurpēs, tādiem gariem purngaliem?

Nu ja, biju sapucējies. Ne jau pēc modes, bet tā laika iepirkšanās iespējām... Tā nonācu Strenčos, kur dzīvošanai ierādīja telpu trešajā stāvā virs nodaļas.”

Kadrs 2: rūdīšanās padomju armijā

“Pēc trīs mēnešiem mani parāva padomju armijā. Dienests kara pilsētiņā pie Polijas robežas noritēja samērā viegli, biju viens no diviem pulka ārstiem. Kā jau armijā, gāja visādi. Bija nakts izsaukumi uz pilsētiņu.

Palīdzēju savaldīt sakaifojušos puišus no Vidusāzijas. Reiz dzemdētāju vajadzēja ar vaziku vest uz tuvējo Kaļiņingradu. Ceļš bija klāts ar betona plāksnēm, kas labi saglabājušās vēl no vācu laikiem. Ar vaziku gan nebija tik labi, mājās atgriezāmies visai vieglprātīgā noskaņojumā, nepadomājot, kāpēc. Tāpēc, ka saindējušies ar tvana gāzi... Dzemdētājas māte noģība, es kaut kā levitēju... Beidzās viss labi.

Ar kolēģiem, apmeklējot Eiropas psihiatrijas kongresu Lisabonā, 2009. gads Ar kolēģiem, apmeklējot Eiropas psihiatrijas kongresu Lisabonā, 2009. gads
Ar kolēģiem, apmeklējot Eiropas psihiatrijas kongresu Lisabonā, 2009. gads

Saprotams, sākumā mani kā salagu centās visādi iegāzt. Tad ar sanitāru sadzērām spirtu, sadraudzējāmies.

Kopumā dienests lieti noderēja, jo bija jauna pieredze, kas deva atziņu — kā sevi nostādīsi, tā pret tevi izturēsies; ja pratīsi ko jēdzīgu darīt, tevi iecienīs.”

Kadrs 3: Strenči. Dramatiski

“Atgriezos 1968. gadā, sākās darbs 3. nodaļā, kur uzņēma pirmreizējos pacientus vai akūti psihotiskus pacientus vīriešus, kā arī 10. nodaļā, tā sauktajā darba nodaļā, kur bija cilvēki ar vieglām garīgas atpalicības pazīmēm, bieži vien — bez radiniekiem, bez nekā, darba rūķīši.

Palīgsaimniecībā pašu vajadzībām kopa govis un cūkas, audzēja dārzeņus, ziemai sagatavoja skābos kāpostus, ievārījumus. Vedām viņus ogot, sēņot. Atceros, ka reiz viens sēņotājs mežā noklīda. Ar vecāko māsu ar velosipēdiem braucām viņu meklēt pa meža takām, līdz tumsai neatradām. Kādi uztraukumi un pārdzīvojumi... Otrā dienā pacients atradās: bija iegājis kādās mājās un pieteicies.

Toreiz slimnīca bija milzīgi liela: 800 gultasvietas un desmit nodaļas. Kādu laiku telpu trūkuma dēļ palātās bija pat divstāvu gultas. Tie bija citi un citādi laiki.

Tad vēl nebija medikamentu, ar ko ārstēt saslimušos. Nodaļā reizēm piedzīvoju ļoti bīstamas situācijas. Aizsargājāmies ar gultas matračiem, kamēr tikām savaldīt psihozu pacientu. Citreiz palātā kāds aizmugurē jau pacēlis rokās ķebli...

Dramatiski. Atceros viena juriskonsulta bēdu: viņu apšaudot ar speciālām lodītēm, lai izraisītu sāpes un viņš atzītos dažādos pārkāpumos, kurus viņš, protams, nav izdarījis.

Un kā jurists saprotot, ka tās ir negodīgi iegūtas ziņas, ko nevar izmantot tiesas procesā pret viņu.

Reiz “ātrā palīdzība“ atveda pacientu, kurš kā Jēzus Kristus bija piefiksēts pie gultas režģa. Bijis drausmīgi uzbudināts un citādi nekādi nav bijis nomierināms. Kā tie puiši ar visu gultas režģi viņu centās pa kāpnēm uzdabūt augšā uz nodaļu... Piefiksēja, nomierinājās. Neatceros viņa klīniku, visticamāk, alkohola delīrijs. Tagad šādi gadījumi principā vairs nav iedomājami. Ir moderni nomierinoši medikamenti, kas, savlaicīgi lietoti, palīdz.

Jautājāt par mītiskajiem krekliem ar garajām piedurknēm. Pats tos neesmu pieredzējis. Sieva Laimdota, kas te par māsu strādāja jau dažus gadus pirms manis, gan atceras. Arī tādu ārstniecības metodi — nemierīgu pacientu kārtīgi sasēja un iegremdēja vannā ar aukstu ūdeni, līdz viņš nomierinājās. Tad izņēma ārā, bet atsilšana nebija patīkama. Pats esmu piedalījies nemierīgo nomierināšanā ar sēra injekcijām, lai paceltos ķermeņa temperatūra.

Skati no filmas “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” sen beigušies. Arī tagad tiek lietota elektrokonvulsīvā terapija, bet īslaicīgā narkozītē un bez ārējām konvulsijām.

Tomēr atceros, kā elektrošokus senāk veica ārsts no Rīgas. Pie mums veda katatoniķus, nekustīgus, nerunājošus, ar zondi barojamus šizofrēnijas pacientus, kas sastinguši kā vaska lelles.

Kad viņus veda uz atkārtotu procedūru, ar visu savu slimību viņi laikam atcerējās nepatīkamās sajūtas un zināmā mērā centās pretoties. To bija smagi redzēt.

Vai tas līdzēja? Grūti pateikt. Literatūrā šī un citas šoka terapijas bija aprakstītas kā legālas ārstēšanas metodes. Ticiet, arī agrāk ārsti nebija sadisti. Tad nebija attiecīgu medikamentu, tomēr pacienta stāvokli vajadzēja kaut kā stabilizēt. Nemierīgs, psihozs, neaprēķināms viņš apdraudēja savu un apkārtējo dzīvību.”

Ar mammu un māsu Ar mammu un māsu
Ar mammu un māsu

Kadrs 4: medicīna kā izvēle

“Kāda izvēle?! Uzaugu ārstu ģimenē, tēvs bija neiroķirurgs, studējis medicīnu vēl Latvijas laikā, strādāja anatomikumā. Tad tēvs tika iesaukts leģionā. Pēc tam filtrācijas nometne un viss tam sekojošais. Viņam liedza strādāt par mācībspēku, toties atļāva strādāt par ārstu, kā pats smējās — atrotītām piedurknēm darbaļaužu asinīs līdz elkoņiem.

Bērnību pavadīju laukos, Kurzemes pusē Sabilē. Bet no 1949. gada dzīvojām Rīgas 1. slimnīcas teritorijā, visi mani skolas gadi pagāja slimnīcas gaisotnē. Mūsu dzīvoklis atradās ceturtajā stāvā, logiem pretim bija kapliča, tēva nodaļa atradās lejāk.

Slimnīcas pagrabā bijām pasākuši smēķēt, šķiet, “Prīmu”. Neatceros, kur un kā to dabūjām, bet vilkām visi — brāļi, draugi — uz nebēdu. Kā gadījās, kā ne, tur kaut kas aizdegās, mēs aizbēgām, jo nobijāmies. Par laimi, kāds bija izsaucis ugunsdzēsējus.

Labākais — no tā pārbīļa kopš tās dienas neviens no mūsu bariņa vairs nesmēķējam... Pie tēva nāca kolēģi, strīdējās par situācijām, operācijām, apsprieda gadījumus. Visu nesapratu, bet uztvēru dedzību, ar kādu viņi diskutēja, reizēm arī paceltās balsīs. Tātad medicīna ir kaut kas tik aizraujošs, ka pat mājās nav miera!

Iestājos Rīgas Medicīnas institūtā. Protams, gājām skatīties, kā notiek operācijas. Tie skati kaut kā nesagādāja gandarījumu. Iesaistījos psihiatrijas pulciņā, un tur uzzināmais gan mani aizrāva.

Labu praksi izgāju pēc trešā kursa Gulbenes slimnīcā — braukāju līdzi ārstiem uz darbaļaužu profilaktiskajām apskatēm, rakstīju kartiņas, iepazinos ar lauku cilvēkiem, iemācījos veikt intravenozās procedūras.

Brīvajos brīžos ar grupas biedru ar mazbānīti braucām uz Stāmerienu, uz Alūksni, pa brīžam izlecām ārā, paskrējām līdzi, ielecām iekšā. Ak, skaistā jaunība! Ja kājas tagad spētu tikt līdzi galvai...”

Kadrs 5: drusku plašāki Strenči

“Padomju laikos, kad nebija organizēta dispansera palīdzība, katram psihiatram bija “piestiprināti” savi rajoni, kur notika psihiatrisko pacientu pieņemšanas.

Manējais bija Balvu rajons, uz kurieni reizi vai divas mēnesī braucām kopā ar māsiņu, ambulatorajām kartēm un medikamentiem, ko dalījām pēc diagnozēm un grupām. Apgrūtinoši bija nokļūt Balvos rudeņos un pavasaros, kad zeme rūga. Zemes ceļi, ak vai...

Tad mani nosūtīja uz psihiatrijas kursiem Rīgā. Pārliecinājos, kā atšķiras motivācija: studēt, kad zini, kam jāpievērš uzmanība un ko gribi papildus apgūt, jo tas ikdienā vairāk nepieciešams, nevis ņemties kā iesācējam studentam, kas cenšas mācīties visu pēc kārtas. Kursos labāk apguvu ārstēšanu ar medikamentiem, kas jau bija parādījušies.

Esmu apguvis arī psihoterapiju, bet to nepraktizēju, jo nepietiek laika, toties man ir ieskats par šo specializāciju. Cits ieguvums — kā lauku psihiatrs 90. gadu sākumā, kad mūs izglītot brauca lektori no Zviedrijas, ieguvu bērnu psihiatra specializāciju. Tas nav gluži mans profils, bet esmu spiests ar to darboties, jo Vidzemē kolēģi ar tādiem pašiem sertifikātiem ir vēl tikai Cēsīs, Valkā, Alūksnē un Aizkrauklē.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2022. gada aprīļa numurā