ANDA ĶIMENE — neonatoloģe jaundzimušo sardzē
Daktere Anda Ķimene atzīst, ka tie ir skaisti un gandarījuma pilni mirkļi, kad pēc vairākiem gadiem satiec savu kādreizējo mazo pacientu, kas ir izaudzis, beidzis augstskolu, izveidojis ģimeni, dzīvo pilnvērtīgi.
Dakter, kāda jums bija šī vasara? Ar kādām domām un darbiem aizņemta?
Domas pārsvarā bija par pandēmiju, par tās norisi. Pieredzēju arī trīs tuvu cilvēku zaudējumu, turklāt mātes krustmeita bija Covid–19 upuris. Tā ka kovids ietekmējis arī mūsu ģimeni. Protams, ne jau tikai mūsu ģimeni tik tieši skāris Covid–19. Slimnīcas Neonatoloģijas nodaļā ir jaundzimušie, kuru mātes inficējušās ar koronavīrusu, dažas — smagā formā, bet viena māmiņa ir mirusi — tagad vecmāmiņa kopj jaundzimušo, kas palicis bez mātes. Tas ir ļoti smagi, psiholoģiski ietekmē visu personālu. Nodaļas darbiniekus, paldies Dievam, šī infekcija skārusi maz, pandēmijas sākumā pāris darbinieku inficējās, bet bez īpašiem klīniskiem simptomiem.
Tomēr spriedze saglabājas visu laiku, jo, piemēram, kad pieņemu ambulatoros pacientus, ir zināmas bažas, vai neinficēšos, kaut mēs, slimnīcas personāls, stingri ievērojam visus piesardzības pasākumus. Tiesa, visu dienu valkāt sejas masku nav viegli. Kad vakarā, izejot no darba, var noņemt masku, tas šķiet teju vai svētlaimes brīdis.
Salīdzinot ar iepriekšējo vasaru, kad bija pandēmijas sākums, esam iemācījušies vairāk mobilizēties, strādāt atbilstoši apstākļiem, esam sagatavotāki. Pacientu skaits mūsu nodaļā īpaši nav mainījies, taču vasara kā vienmēr mums ir smaga darba laiks. Kaut gan par darba trūkumu varam nesūdzēties visu gadu.
Cik ilgi jūsu sirds pieder neonatoloģijai?
Kad 1979. gadā sāku darba gaitas Līvānu slimnīcas Bērnu nodaļā, šīs slimnīcas Dzemdību nodaļā nebija neviena, kas skatās jaundzimušos. Šo pienākumu uzticēja man, pavisam zaļai pediatrei bez pieredzes, — tā man bija papildu darba slodze, par ko nemaksāja. Vēlāk mani nosūtīja pamācīties Rīgas Dzemdību namā, kur jau darbojās Neonatoloģijas nodaļa daktera Mārča Cīruļa vadībā. Tur man ielika pamatus neonatoloģijā, varēju drošāk strādāt. Esmu apmeklējusi arī padziļinātus kursus, ko vadīja daktere Gaujēna.
Man iepatikās neonatoloģija, jo var redzēt, kāds progress notiek bērnu attīstībā pēc tam, kad esam viņus ārstējuši. Tas sniedz lielu gandarījumu.
Tāpēc piekritu dakteres Ilgas Laizānes uzaicinājumam strādāt Bērnu klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” Jaundzimušo patoloģijas nodaļā. Tā kopš 1982. gada esmu saistīta ar neonatoloģiju.
Šī ir grūta medicīnas joma: gan jāizprot bērna fizioloģija, kas no dzimšanas brīža mainās ik pa stundai, gan jāmāk saprast, kas ir norma un kas nav. Tiesa, tagad daudzas augļa patoloģijas varam atklāt jau sievietes grūtniecības laikā, veicot ģenētisko skrīningu. Dažas patoloģijas, piemēram, sirdskaites, bērniņam varam ārstēt, kamēr viņš atrodas mātes miesās, tāpat novērst rēzus konfliktus, pārlejot bērniņam asinis.
Ja neonatoloģijai pievērsāties zināmā mērā nejauši, tad kas noteica jūsu izvēli par labu medicīnai?
Mani vecāki bija mediķi — gan māte, gan tēvs beiguši Ārstniecības fakultāti. Tēvs Agris Ķimenis pievērsās zinātnei, farmakoloģijai, strādāja Organiskās sintēzes institūtā, bet māte Skaidrīte Ķimene bija pediatre un neiroloģe, visu mūžu nostrādāja Rīgas 4. Bērnu poliklīnikā.
Uz medicīnu mani vairāk virzīja māte, viņai gribējās pēctecību. Kad bija skaidrs, ka mana māsa neizvēlēsies ārsta profesiju, māte visas cerības lika uz mani. Kopš skolas gadiem man jau bija iepotēts, ka būšu mediķe. Vidusskolas klasēs prātoju, ka varētu stāties biologos, tomēr izšķirīgajā brīdī virsroku guva medicīna. Tā nu 1979. gadā beidzu Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti.
Kas ir bijuši skolotāji, no kuriem esat mācījusies dzīves gudrības?
Tās noteikti ir Dr. Gaujēna un Dr. Laizāne, kuras mani ievadīja neonatoloģijas zināšanās. Ilgus gadus “Gaiļezerā” strādāju kopā ar Dr. Livdāni. Viņa bija Pediatrijas klīnikas vadītāja, dažādos grūtos dzīves brīžos ļoti palīdzēja ar profesionālu padomu.
Mums bija ļoti labs kontakts ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neonatologiem Dr. Sviridovu, Dr. Vilciņu, Dr. Kviļūnu. Viņas neliedza padomu, ja tāds bija nepieciešams, nereti jaundzimušie no “Gaiļezera” tikai pārvesti uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē.
Ja paraugās uz profesiju kā uz ceļu — kas bijušas virsotnes, kas līkumi, grūtie pagriezieni, bedres?
Mūsu darba augstākais punkts jeb virsotne ir tad, kad visu esam izdarījuši perfekti un ieguvuši veselu cilvēku, kas var normāli dzīvot un būt sabiedrībai noderīgs. Līkumi un grūtie pagriezieni mums gadās tāpat kā jebkuras profesijas pārstāvjiem. Brīžiem strādāt ir vieglāk, brīžiem grūtāk. Darbojamies komandā, kur katram zobratam ir liela nozīme. Ja kāds ieķīlējas, to uzreiz jūt visi.
Vissmagāk ir apzināties, ka dažiem bērniem palīdzēt nevaram, viņi nomirst. Tās ir lielākās bedres mūsu darbā.
Kā pārvarat šādus smagus brīžus?
Mēs ar kolēģiem parasti pārrunājam notikušo. Tas palīdz daudz ko saprast, sakārtot domas un nomierināties. Pārspriežam — varbūt vajadzēja izvēlēties citādu antibakteriālo terapiju vai agrāk sākt plaušu mākslīgo ventilēšanu. Ja zaudējam bērniņu, vienmēr šķiet, ka esam kaut kur kļūdījušies. Taču tā nav. Bērniņa labā darām visu, bet, ja viņam bijusi nopietna ģenētiska patoloģija, tad nav ārstu spēkos novērst neglābjamo. Pagaidām mainīt gēnus nespēj nekur pasaulē. Turklāt daudz kas atkarīgs no grūtnieces veselības stāvokļa, dzīvesveida, grūtniecības norises, dzemdībām. Daudzas patoloģijas bērniņš iegūst mātes grūtniecības laikā, viņam tiek novājināta imunitāte.
Neonatoloģijas klīnikā ir tāda darba specifika, ka intensīvās terapijas nodaļā daudzi speciālisti dežurē diennakti. Kad bērniņam vairs nav nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija, ir kaut cik stabilizējies, viņš kopā ar mammu pārceļas uz mūsu — 16¹. nodaļu. Nu jau kādu gadu Neonatoloģijas klīnikā ir ģimenes palātas, kur kopā ar jaundzimušo var būt arī tēvs. Tā ir 16². nodaļa, ko pēc Somijas pieredzes izveidoja mūsu klīnikas vadītāja Dr. Sniedze un Dr. Zariņa, jaunas un enerģiskas kolēģes.
Vecāku klātbūtnei un līdzdalībai jaundzimušā aprūpē ir ļoti liela nozīme. Kad 1999. gadā stažējos klīnikā Amjēnā, Francijā, redzēju, ka tur ir jaunākās paaudzes aparatūra, taču vecāki nebija klāt pie bērna, kas ir liels mīnuss (varbūt tagad tas ir mainījies, nezinu, jo vairs neesmu bijusi šajā klīnikā). Tad nodomāju — mums nav tādu tehnoloģiju kā Francijā, taču māmiņa slimnīcā var būt kopā ar savu bērniņu. Diemžēl mums ir arī palāta, kur jaundzimušie atrodas vieni — māmiņa ir vai nu slima, vai atteikusies no bērna.
Pieredzes bagāti neonatologi teikuši, ka neonatoloģijas attīstība ir teju kā “aizlidot uz Mēnesi”. Toreiz un tagad: kas ir spilgtākais jūsu pieredzē?
Kad sāku strādāt, protams, bija mazāk aparatūras un medikamentu, nebija tādu prasmju kā šodien. Izmantojot mūsdienīgu tehnoloģiju, bērniņu var precīzāk izmeklēt, noteikt pareizu diagnozi. Ja ir pareiza diagnoze, tad arī ārstēšana ir pareiza.
Tagad tiem bērniņiem, kas dzimst smagā asfiksijā, veic mākslīgo hipotermiju, kas ļoti aizsargā mazuļa smadzenes, tāpēc bērnu invalīdu ir mazāk. Tas ir ļoti liels panākums!
Tikpat liels panākums ir kardioloģijas progress, varam palīdzēt bērniņiem ar dažādām iedzimtām sirdskaitēm, ko iepriekš nespējām.
Vai uzticaties intuīcijai?
Protams! Intuīcija pasaka priekšā daudz ko: kā bērniņš reaģēs, cik sekmīga būs ārstēšana. Līdz šim intuīcija mani nav pievīlusi.
Ieskicējiet savu darbdienu!
Mana darbdiena sākas agri, no mājām izbraucu laikus, lai izvairītos no sastrēgumiem. Pati vadu automašīnu, tāpēc izvēlos laiku, kad ceļš nav pārblīvēts.
Ap septiņiem esmu darbā. Izeju vizīti, apskatu bērnus, nozīmēju medikamentus, veicu nepieciešamos ierakstus slimnīcas informācijas sistēmā — programmā Andromeda, dodu norādījumus māsiņām, rakstu izrakstus jaundzimušajiem. Divreiz nedēļā man ir ambulatorā pieņemšana, kad veicu neirosonoskopiju — izmeklēju bērnu galviņas. To daru arī nodaļā, bet ne jau es vienīgā, vēl divi mani kolēģi veic šo manipulāciju.
Kādas ir galvenās diagnozes, ar kurām bērni nonāk pie jums?
Pie mums pārsvarā nonāk priekšlaikus dzimušie bērniņi, pavisam maziņi — sver mazāk par kilogramu, ir elpošanas problēmas. Vēl ir infekciju skartie jaundzimušie, tādi, kam ir iedzimtas sirdskaites, iedzimtas patoloģijas, piemēram, barības vada atrēzija vai kuņģa necaurejamība. Patoloģijas ir dažādas.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada augusta numurā