PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Aizmidzinātājai vajag adrenalīnu. Anestezioloģe BIRUTA MAMAJA

V. Vāvere
Aizmidzinātājai vajag adrenalīnu. Anestezioloģe BIRUTA MAMAJA
Doctus
“Kas tad ir anesteziologs? Klusējošais aizmidzinātājs! Slimnieki lielākoties viņu nemaz nepamana,” smejas Biruta Mamaja, Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” anestezioloģe. Par pašu profesori Mamaju gan to nevar teikt, viņas skaļo balsi nevar nedzirdēt un spilgto personību nevar nepamanīt!

Muskuļu treniņš
Biruta Mamaja Biruta Mamaja
Biruta Mamaja

Par balsi tiešām nevaru žēloties, man neviens nepārprasa: “Ko jūs teicāt?”, drīzāk kušina, lai nerunāju tik skaļi. Klusie, kautrīgie latvieši reizēm pārprot, domā, ka es uz viņiem kliedzu, bet man vienkārši Dieviņš devis lielu rīkli. Kas es pati esmu? Tīra latviete no mātes un tēva puses! Kaut gan kurš no mums te vispār ir tīrs? Vieni vecvecāki bijuši lietuvieši, tēvamāte no Baltkrievijas, bet tēvs tepat no Indras. No viņa tad arī saņēmu mantojumā savu uzvārdu. Mamaja... Kur viņš tādu ņēmis? Kad precējos ar gruzīnu, pat uzvārdu nemainīju, jo Gruzijā visi tāpat domāja, ka esmu vietējā. Piedzimu Kurzemē kara beigās, Kuldīgā, 1945. gadā, bet tūdaļ pēc tam vecāki pārcēlās uz Rīgu. Mācījos Anrī Barbisa 11. vidusskolā, tagadējā Franču licejā, tur apguvu franču valodu, kas man tagad lieti noder, tomēr ar to medicīnā ir par maz, tālab pēc neatkarības atgūšanas sāku mācīties angļu valodu, lai varu atrasties starptautiskā apritē. Apgūt svešvalodu pēc piecdesmit gadu vecuma nav viegli, turklāt mani standarti ir augsti un viduvēji rezultāti mani neapmierina. Padoties netaisos, jo esmu cīnītāja. Tas man laikam jau no bērnības, jo dzīve nebija viegla. Vēlāk dzīvē rūdījums noderēja, kad vairākas reizes vajadzēja sākt visu no jauna, no paša sākuma... Katrs varbūt to nespētu, salūztu. Toties studiju laiks man bija skaists.

Nevaru gan lielīties, ka kopš bērnības būtu sapņojusi kļūt par ārsti. Pēckara gados mūs visus virzīja uz ķīmiķiem. Hruščovs un ķīmija – tās mums bija divas saules. (Vīpsnā.) Arī es iestājos ķīmiķos, taču kaut kas man tur neiepatikās, drīz pārgāju uz mediķiem. Ar zubrīšanos vien man nepietika, dejoju arī mediķu deju kolektīvā “Ačkups”, biju aktīva komjauniete. Tieši tur iemācījos komunicēt ar cilvēkiem, izteikt un aizstāvēt viedokli. Mums notika tik skaisti fakultātes vakari! Ar svecēm un dzejas skandēšanu... Visi jauni, neprecēti... Jā, tolaik vismaz medicīnas studentiem precēties nebija modē. Atceros, kā brīnījos par kursabiedru, topošo ķirurgu, komjaunatnes sekretāru Valdi Nagobadu, tagadējo Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretāru: precējies un audzina trīs bērnus – kā tas studentam ir iespējams?! Nesen notika Pediatrijas fakultātes 1972. gada izlaiduma mūsu kursa vakars. Divdesmit gadu nebijām tikušies. It kā tepat netālu cits no cita dzīvojam, bet par pārējiem neko nezinām. Daudzi jau pensijā, daudzi viņsaulē. Diemžēl daudzi neatnāca – ne tādas kurpes un ne tāda kleita... Ak, šie kautrīgie, pieticīgie latvieši! Bet atnākušie piecas stundas stāstījām savus dzīvesstāstus. Cik tomēr interesanta un sarežģīta ir pasaule! Darba dzīvē visiem ļoti mokoša bijusi pāreja no pediatriem par ģimenes ārstiem, kad ministrija uz to piespieda. Vairāk nekā divdesmit gadu tu strādā tikai ar bērniem, un tad viss mainās. Ar mediķiem nevajadzētu rīkot tādus eksperimentus.

Pirmie soļi anestezioloģijā Pirmie soļi anestezioloģijā
Pirmie soļi anestezioloģijā

Anesteziologiem kukuļus nedod

1972. gada Pediatrijas fakultātes izlaidums kādā studiju brīdī Bērnu slimnīcas vecajā auditorijā.  Biruta augšējā rindā pirmā no kreisās kopā ar savu grupu 1972. gada Pediatrijas fakultātes izlaidums kādā studiju brīdī Bērnu slimnīcas vecajā auditorijā.  Biruta augšējā rindā pirmā no kreisās kopā ar savu grupu
1972. gada Pediatrijas fakultātes izlaidums kādā studiju brīdī Bērnu slimnīcas vecajā auditorijā. Biruta augšējā rindā pirmā no kreisās kopā ar savu grupu

Kāpēc izvēlējos anestezioloģiju? Daudzi man to ir vaicājuši. Saka: muļķe, vai tad nezināji, ka viņiem kukuļus nedod? (Smejas.) Tiesa gan, nedod, bet man tas nešķiet svarīgi. Skumjāk, ka anesteziologa prestižs tautā ir zems. Nu, kas viņš tāds ir? Aizmidzinātājs, kas ar slimnieku pārmij tikai dažus vārdus! Padomājiet, kāda milzu atšķirība: sieviete, anestezioloģe, aizmidzinātāja, bet blakus – ķirurgs, parasti vīrietis, lielām rokām, gudrs, spēcīgs, ar skalpeli, tur tūdaļ plūdīs asinis... Ķirurgs pat ārēji atšķiras no pediatra: viens skarbs, otrs maigāks, iejūtīgāks. Tā tam arī jābūt. Bet kurš novērtēs anesteziologu? Tikai tie paši ķirurgi, kas viņam blakus. Un pēc kādiem kritērijiem vērtēt? Tomēr šo izvēli ne mirkli neesmu nožēlojusi. Pediatra darbā es drīz vien sāktu garlaikoties, man tas šķiet mazliet vienmuļš. Augsta temperatūra, gripa, masalas, cūciņas... Viens un tas pats. Man vajag adrenalīnu! Institūtu beidzu ar labām sekmēm, biju sabiedriski aktīva, tāpēc mani aicināja uz sirds ķirurģiju. Tobrīd tā bija nozare, kas tikko sāka tā īsti attīstīties. Visi medicīnas studenti gribēja būt ķirurgi, bet visi ķirurgi – sirds ķirurgi. Zināju, ka gribu strādāt slimnīcā, nevis poliklīnikā un noteikti rakstīšu disertāciju. Ārstiem tāds darbs – visu mūžu jāmācās. Manuprāt, pilnvērtīgāk ir apgūt gan praksi, gan teoriju, neatdalot vienu no otras. Praktiķi diemžēl mācās tikai no prakses, bet tie, kas saņemas un uzraksta disertāciju, iemācās apgūt arī teoriju un attīstīt analītiskās spējas.

 

Tāds ir mans viedoklis. Domāju, ka pareizs. Strādāju Paula Stradiņa slimnīcā, Sirds un asinsvadu ķirurģijas centrā, devu narkozes operācijās, naktīs dežurēju slimnīcā, līdztekus rakstīju disertāciju. Man bija tas gods strādāt kopā ar profesoru Jāni Volokolākovu, esmu pateicīga, ka viņš mani uzaicināja strādāt pie sevis, daudz ko iemācīja. Kolēģi pat sāka mēļot, ka mums esot dienesta romāniņš. Ne nu bija, nekā, manējā otra pusīte mani vēl tikai gaidīja tālumā... Tajā laikā jaundzimušajiem bērniem ar iedzimtām sirdskaitēm veica dziļo hipotermiju. No mūsdienu viedokļa – tā bija ļoti vardarbīga procedūra, ko PSRS veica tāpēc, ka mediķu rīcībā nebija drošas mākslīgās asinsrites aparatūras. Tas notika tā: zīdaini iemērca ar ledu pildītā vannā un turēja tik ilgi, kamēr viņam apstājās sirds. Pēc tam ķirurgi zīdainim ar nomāktu orgānu metabolismu koriģēja sirds patoloģiju, un to vajadzēja veikt ļoti ātri. Ja nerīkojās pietiekami ātri, vai nu sirds vairs neatsāka darboties, vai arī cieta smadzenes. Tādos apstākļos anesteziologam bez invazīvā monitoringa, mikrosūkņa, datora un tamlīdzīgas modernās aparatūras vajadzēja nodrošināt labu anestēziju, ūdens un elektrolītu līdzsvaru, kā arī aizvietot iespējamo asins zudumu. Bērnam, kas sver mazāk par desmit kilogramiem, šādos apstākļos neielieti vai pārlieti 10–20 mililitri šķidruma var kļūt par izšķirīgu “sīkumu”, vai bērnam dzīvot vai mirt.

Ar slavenu personību anestezioloģijā – sedācijas skalas izgudrotāju Michael Ramsay Ar slavenu personību anestezioloģijā – sedācijas skalas izgudrotāju Michael Ramsay
Ar slavenu personību anestezioloģijā – sedācijas skalas izgudrotāju Michael Ramsay

Tas bija vairāk nekā grūti. No mūsdienu viedokļa – gandrīz neiespējami, jo tagad pat elektriskajai zobu sukai ir vairāk funkciju nekā tā laika narkozes aparātam. Tas būtu tas pats, kas pirmās formulas sacensībās piedalīties ar žigulīti, kam nodilušas riepas. Tomēr mēs to darījām un bieži vien – uzvarējām! Man patīk strādāt ar bērniem, viņi ir tīri, skaidri, mīļi, vēl nesamaitāti. Protams, vislabprātāk ārsts strādātu ar jauniem un veseliem. (Smejas.) Ar veciem cilvēkiem man ir visgrūtāk. Agrāk cilvēki nedzīvoja tik ilgi, bet tagad, pateicoties medicīnai, dzīvildze pagarinājusies. Daudz dažādu kaišu, blakņu un lieko kilogramu mēs pa šiem gadiem sakrājam organismā, bet anesteziologam par to visu jātiek skaidrībā. Arī mani visu dzīvi vajājuši tie liekie kilogrami, nekādi netieku vaļā. Nesen universitātē sastapu profesoru Danilānu. Saku: “Nāc, Anatol, aizvedīšu tevi mājās!” Viņš pretī: “Labāk iesim abi kājām.” Nu nē, tam es par slinku, arī laiku negribu tērēt, tā man vienmēr par maz. Tad jau labāk liekie kilogrami...

Otrā mīlestība

Manas disertācijas tēma – anestēzija sirds ķirurģijā agrīna vecuma bērniem. Aizstāvēju to un 1978. gadā aizbraucu uz konferenci par hipoksiju un hipoksēmiju Elbrusā, Gruzijā.

Tur tas arī notika – iepazinos ar puisi saplēstos džinsos, kurš nosauca sevi par mūsu autobusa šoferi. Vēlāk atklājās, ka Sergejs ir zinātņu doktors, profesors un vada sirds ķirurģijas eksperimentālo laboratoriju Tbilisi ķirurģijas institūtā. Viņš tikai pa pusei ir gruzīns. Sergeja tēvs bijis pulkvedis, turklāt vēl lidotājs izmēģinātājs. Kā jau militāristu ģimene viņi klejojuši pa visu lielo PSRS, tāpēc Sergejs izaudzis internacionāls. Viņš pat gruzīnu tostus nezināja! Līdz kāzām tikām ātri, tad piecas dienas garš medusmēnesis Tallinā tikko uzceltajā viesnīcā “Viru” un... šķiršanās. Ko tālāk?

“Mani dēli. Sergejs un Jānis” “Mani dēli. Sergejs un Jānis”
“Mani dēli. Sergejs un Jānis”

Divus gadus lidinājāmies viens pie otra, līdz tomēr pieņēmu lēmumu pārcelties pie vīra. Bez mūsu mīlestības Gruzijai manās acīs bija vēl viens pievilkšanas spēks – uzreiz iemīlēju šo valsti, tās vienmēr saulaino klimatu, sauli, smaidus, dāsnumu, gruzīnu atklātās dvēseles un siltās sirdis. Nav pasaulē viesmīlīgākas zemes par Gruziju! Arī tagad nekas nav mainījies, es mīlu tās abas – gan savu Latviju, gan savu Gruziju. Tieši deviņus mēnešus pēc “Viru” medusmēneša bijā klāt mūsu vecākais dēls. Vīrs kopā ar manu māsasvīru piecas stundas dzēra “Kindzmarauli” un sprieda, kādu vārdu puikam likt. Beigās izlēma: labāka par Sergeju nav! Otro dēlu nosaucām par Jāni.

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2012. gada jūlija numurā.