AIVARS TIHONOVS, DĀVIS POLIŅŠ: Manējie četrdesmit divi, stāsti par pirmo noskrietu maratonu

Savam priekam

“Skriešanas bonuss — nopietnos intervāltreniņos var atslēgties no visām ikdienas rūpēm, bet, ja gribu padomāt, izskrienu caur mežu vai gar ezeru,” saka plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, rokas ķirurgs AIVARS TIHONOVS, kas ikdienā strādā Mikroķirurģijas centrā, bet 2014. gadā noskrēja savu pirmo maratonu.

 “Ar skriešanu sāku nodarboties 2001. gadā, kad mācību nolūkā biju nonācis Voterberijā pie profesora Kegi. Jutu, ka nepieciešama fiziskā slodze. Arī tad, kad aizbraucu pie Ulda Bites uz Meijo klīniku, skrējām kopā. Āķis bija lūpā! 2006. gadā sapratu, ka man patīk skriet vidēji divas trīs stundas aptuveni trīsreiz nedēļā, bet savu pirmo oficiālo pusmaratonu noskrēju 2008. gadā.

Labprāt skrienu rītos pa Mežaparku, jo turpat dzīvoju. Agrajos rītos, kad jau pusastoņos jābūt seminārā, skriešanai atvēlu pēcpusdienas. Cenšos skriet pa mežu, bet arī pilsēta netraucē. 2005. gadā, mācoties Singapūrā, skrēju pa pilsētu kopā ar mikroķirurģijas nodaļas vadītāju, bet brīvdienās skrējām 11 kilometrus pa džungļiem. Mans mērķis nav sasniegt īpašu rezultātu, skrienu savam priekam, interesanta šķiet vides dažādība. Mūziku neklausos, jo patīk vērot un dzirdēt apkārt notiekošo, no rītiem — kā pilsēta lēni mostas, bet saullēkts ezermalā uzlādē visai dienai. Laukos no rītiem patīk vērot nosarmojušos laukus.

Obligāti iegādājos labus apavus, taču apģērbs nav tik ļoti izšķirīgs. Galvenais — apģērbam jābūt tik ērtam, lai netraucētu skriet. Esmu pieredzējis, ka nopērku veikalā vislieliskāko apģērbu, bet trešajā kilometrā saprotu, ka tas berž līdz asinīm. Katram cilvēkam tomēr ir savas ķermeņa uzbūves īpatnības, tāpēc apģērbs jāpārbauda, īpaši pirms sacensībām nav vēlams riskēt ar pavisam jaunu apģērbu. Esmu noskrējis tikai vienu pilno maratonu, kurā mans mērķis bija noskriet maratonu un justies normāli. Man bija treneris (A. Tihonovs bija Nordea maratona programmas Mans pirmais maratons 2014 dalībnieks — aut.), kas iedeva skatījumu par maratonista principiem. Pirms maratona noteikti vajadzīgs padomdevējs, kas veiksmīgi noskrējis maratonu pats. Maratonu var noskriet arī nesagatavojies, bet tās ir citas izjūtas pēc maratona. Ja negrib nodarīt sev pāri, tad maratonam ir jāgatavojas.

Apzinos, ka maratons ir gara distance, un mana iecienītākā distance tomēr ir pusmaratons, tos esmu diezgan daudz noskrējis. Visforšāk skriet Singapūrā, kur ir saulains laiks un apkārtējā gaisotne rada lielu prieku. Pusmaratonus esmu skrējis gan Singapūrā, gan ASV, labprāt pusmaratonu šoruden noskrietu arī kaut kur Eiropā, kurp noteikti dotos ar labākajiem atbalstītājiem — ar savu ģimeni.

Mērķtiecīgi un ķerot emocijas

DĀVIS POLIŅŠ ir Rīgas Stradiņa universitātes 5. kursa medicīnas students, šā gada 15. martā noskrēja savu pirmo maratonu Barselonā, Spānijā. Līdz tam bija skrējis pusmaratonus. Viņu skriešanā sajūsmina emocijas, ko sniedz gan pats sporta veids, gan fantastiskais apkārtējo cilvēku atbalsts.

“Stress pirms maratona Barselonā bija, jo kājas saudzēšanas dēļ pēc mikrotraumas nebiju trīs nedēļas normāli trenējies, tikai braucis ar riteni. Starta līnijā, paskatoties pulsometrā, domāju: šis nevar būt mans pulss, pulsometrs uztver kāda cita pulsu! Pēc tam nomierinājos. Laikapstākļi bija perfekti skriešanai — viegla saulīte, svaigs Vidusjūras gaiss, lieliska gaisotne. Divdesmit tūkstoši skrējēju. Atskan starta šāviens, viss aizmirstas, galvā skan doma, ka šodien noskriešu savu pirmo maratonu! Jau no pirmajiem kilometriem agrā rīta stundā karstasinīgie katalonieši ir ielās un atbalsta skrējējus, sit bungas, dzied, uzmundrina, uz ielām pat mazi bērni deva pieci skrējējiem. Spilgti atceros 37. kilometru — bija jāskrien cauri Triumfa arkai. Tajā brīdī tas šķita tik simboliski, jo līdz finišam vairs nebija daudz. 200 metru pirms finiša zvanīju uz Latviju, lai pēdējos metrus noskrietu kopā ar mājās palikušajiem. Finišā izkliedzos no priekiem, nobira prieka un gandarījuma asara, lai gan zaudēts daudz šķidruma. Sākumā mans mērķis bija noskriet maratonu četrās stundās, bet bija arī plāns B, jo traumu dēļ nereti no kāda lielāka mērķa jāatkāpjas un jāturas pie cita mērķa, lai pēc maratona nav vilšanās. Un Barselonā ir atsaucīgākā publika un garšīgākie apelsīni, ar kuriem pamielojos pat maratona laikā! Arī trase bija tā vērta — ar krāšņiem arhitektūras objektiem.

Mans stāsts par skriešanu sācies studiju laikā, lai gan kopš bērnības esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem: basketbolu, vieglatlētiku, kļuvu par Latvijas junioru čempionu lodes grūšana. Esmu veiksmīgi izturējis arī jauno bobslejistu atlasi, bet bija skaidrs, ka apvienot bobsleju un medicīnu nebūs iespējams. Pirmos divus medicīnas studiju gadus pavadīju tik dziļi ieslīdzis grāmatās, ka gandrīz dienas gaismu neredzēju. Mūsu kurss pie pirmajiem pacientiem nokļuva ļoti agri, vēl pilnībā neapguvuši cilvēka fizioloģiju, un, ieraugot kardioloģijas pacientu vidū arī pavisam jaunus cilvēkus, man nāca apjausma, ka arī es varu izrādīties starp viņiem, ja turpināšu dzīvot kā līdz šim — ar mazkustīgu dzīvesveidu, kafiju, enerģijas dzērieniem. Sapratu — kaut kas jādara! Kāpēc gan lai tā nebūtu skriešana?! Skriet var jebkurā brīdī un jebkurā vietā, vajadzīgi tikai sporta apavi un ceļš.

Sākumā bija diezgan liela sevis laušana, jo organisms bija paradis darboties anaerobi, bet skriešanai vajadzīga cita pieeja. Tāpēc konsultējos pie Latvijas Olimpiskās vienības ārstiem, kā organismu pielāgot jaunajam sporta veidam un nepārslogot. Sākumā noskrēju trīs kilometrus un domāju — neiedomājami, kā gan vispār ir iespējams noskriet 40 kilometrus?! Latvijā skriešana nereti ir komercializēta, kampaņveidīga — cilvēki sacensībās piedalās prestiža dēļ, nesagatavojas un moka sevi. Reizēm pat 20 gadu nav nekas darīts un pēkšņi sacensības — tas ir kā braukt ar ierūsējušu divriteni. Skrienot pirmo Rīgas maratonu, bija dīvainas sajūtas, apkārt redzot daudz ģībstošu cilvēku, — pats palēnināju tempu, jo man kā mediķim bija grūti uz to noskatīties. Toties šogad Spānijā, kur arī bija silts laiks, neredzēju praktiski nevienu kritušo. Tas tikai nozīmē, ka gan pašiem cilvēkiem, gan maratona organizētājiem visa gada garumā būtu jāveicina atbilstīga sagatavošanās maratonam.

                                                                                               Foto: no Aivara Tihonova un Dāvja Poliņa albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada maija numurā