AIGA ZARIŅA: Savi sapņi ir jāpiepilda. Aptiekas Skrundā, Alsungā, Ezerē
Sarunā Aiga Zariņa atzīst, ka ceļš līdz savām aptiekām līdzinās citu jauno kolēģu stāstam, jo Latvijas situācijā, kad jaunas aptiekas atvērt praktiski nav iespējams, izņemot mazāk apdzīvotas vietas, ir liela veiksme satikt īstos cilvēkus. Ne tikai satikt, bet noķert īsto brīdi, uzdrošināties un noteikti arī degt par savām idejām. Viņa to dara jau desmito gadu — šogad viņas vadītajam uzņēmuma aprit apaļa jubileja.
Mēs sarunājamies arī par Latvijas aptieku biznesa vidi — ļoti nevienkāršo vidi, kas ir pārmaiņu priekšā. Pašlaik vēl nav skaidrs, kā izvērtīsies ieceres par zāļu cenu samazinājumu, taču publiskajā telpā redzams, cik lielu šūpošanos priekšlikumi izraisa visos tirgus dalībniekos.
Lasīju, ka viens no jūsu iedvesmas cilvēkiem, kāpēc nokļuvāt farmācijā, bija Saldus Zaļā aptieka vadītāja Anita Ozoliņa. Vidusskolā komerczinību programmas ietvaros nokļuvāt viņas vadītajā aptiekā. Ar ko jums iepatikās šī profesija?
Jā, Anitai Ozoliņai ir liela loma manā profesijas izvēlē un vispār manā ceļā. Viņa ir farmaceite ar lielo burtu. Vidusskolas praksītē man bija iespēja ieraudzīt aptieku no otras puses, un man paveicās, ka nokļuvu pie Anitas. Kolektīva gaisotne (lai darbinieki būtu apmierināti, izglītoti), attieksme pret klientiem (lai būtu apčubināti, saņemtu to, pēc kā atnākuši), sakārtotā vide mani ļoti uzrunāja. Farmaceita profesija likās prestiža, tāpēc nolēmu, ka patiktu strādāt šādā vidē.
Mācījos laikā, kad vidusskolā bija jāizvēlas divi no trim priekšmetiem — fizika, bioloģija vai ķīmija. Vienpadsmitās klases beigās sapratu, ka man nav atzīmes fizikā, bet, lai iestātos Farmācijas fakultātē, vajadzēja vērtējumu fizikā. Atteikties no mērķa vai tikt pie atzīmes? Izlēmu mācīties individuāli — paldies skolotājai, kas nāca pretī. Tagad jauniešiem vienmēr saku: ja ir mērķis, nepadodieties! Savi sapņi ir jāpiepilda!
Un pēc farmācijas studijām daudz nedomājāt un atgriezāties Saldū?
Studiju laikā prakses ietvaros pastrādāju arī Rīgas aptiekās, bet sapratu, ka Anitas Ozoliņas aptiekā ir patiesi lieliska vide. Kad viņa pēc studijām aicināja atgriezties, nemaz nešaubījos.
Kā nobriedāt, ka gribat būt pati sev saimniece?
Strādāju pie Anitas Ozoliņas, ieguvu ļoti labu pieredzi, pamatus, kā konsultēt klientus, kā sniegt farmaceitisko aprūpi augstā līmenī. Anita piedāvāja vadītājas amatu Saldus Liepu aptiekā — tur ieguvu aptiekas vadīšanas pieredzi. Tad kādā brīdī tomēr sāka šķist, ka ir robeža, pret kuru atduros: man ir enerģija, entuziasms, idejas, bet rīkoties, kā vēlētos, protams, nevaru, viss jāsaskaņo.
Anitai Ozoliņai bija vairākas aptiekas, un tolaik pazibēja runas, ka farmaceitam varēs piederēt tikai viena vai divas aptiekas. Uzdrošinājos Anitai jautāt — varbūt viņa apsvērtu iespēju kādu no savām aptiekām pārdot man. Un viņa deva šo iespēju, kas, iespējams, nebija biznesa motīvos sakņots lēmums, bet esmu viņai ļoti pateicīga, ka saredzēja un atbalstīja manu sapni. Tā pārpirku Skrundas aptieku.
Jūs aptieku nosaucāt par Maija aptieku. Kāpēc tāds nosaukums?
Maijs ir manas dzimšanas dienas mēnesis. Un aptiekas adrese ir 1. maija laukumā. Tāpēc izlēmu, ka savu uzņēmumu saukšu par Maija aptieku. 2014. gada martā reģistrēju uzņēmumu, sekoja finanšu meklēšana, formalitāšu kārtošana. Novembrī bija mūsu aptiekas pirmās darba dienas ar savu licenci. Desmit gadi paskrējuši vienā elpas vilcienā — dinamiski, interesanti, izaicinoši.
Jūs nopirkāt gatavu aptieku — bija savs savu klientu loks, komanda, iestrādes. Ko pamainījāt?
Man jau tolaik galvā sāka rosīties idejas par digitalizāciju, interneta vidi. Palēnām sāku strādāt pie interneta aptiekas. Atjaunojām tādu pakalpojumu kā holesterīna un cukura līmeņa mērīšana.
Visus šos gadus ļoti daudz pati esmu bijusi pie kases, strādājusi ar klientiem — gan tāpēc, ka nepieciešamība, gan tāpēc, ka profesionāli varu dot ieguldījumu.
Tad labāk jūtu klientu vajadzības, kas jāpamaina sortimentā: jo tālāk no lielākas pilsētas, jo svarīgāk, ka aptiekā var iegādāties arī kosmētiku, ortozes, medicīnas preces, bērnu preces.
Kad aptieku nopirku, kolektīvs palika, un par to manām kolēģēm liels paldies. Desmit gadu laikā kolektīvs gan ir mainījies, kāda no kolēģēm aizgājusi pelnītā atpūtā vai mainījusi dzīvesvietu, bet vietā nākušas jaunas kolēģes. Man šķiet, ka cilvēki uz mūsu aptieku nāk tieši cilvēciskā faktora dēļ — mēs klientu apčubinām, darām visu, lai klients no aptiekas aizietu, saņēmis vajadzīgos medikamentus un atbildes uz saviem jautājumiem.
Pastāstiet par interneta aptiekas aizkulisēm — cik grūti vai viegli to izveidot un uzturēt?
Izaicinājumu ir vairāk, nekā sākumā šķita. Kaut vai loģistika — ja Rīgā kurjeri kursē šurpu turpu, tad tālāk no Rīgas loģistika ir krietni lēnāka. Klienti pie mums atrod kaut kādas īpašākas, deficītas lietas, kuru nav citās interneta aptiekās, bet mēs esam iepirkuši.
Man kā farmaceitei interneta aptieka tomēr nav tik ļoti pie sirds, jo komunikācija ir citāda — pietrūkst izrunāšanās ar klientu aci pret aci.
Cik liela daļa no visiem pirkumiem tiek veikta interneta aptiekā?
Es negribētu saukt kaut kādus procentus, jo mūsu situācija ir diezgan sarežģīta — nespējam konkurēt ar lielajām interneta aptiekām ne ar cenu, ne loģistiku. Pasūtījumu apjoma dēļ nevaram piegādāt lēti. Kovida laikā situācija bija mazliet labāka, bet, jā, esam arī paši veduši medikamentus uz mājām. Man nav rožaina skata un ļoti pozitīvas pieredzes, tomēr kaut kādu pievienoto vērtību interneta aptieka iedod — ir klienti, kas mūs atrod šādā veidā, esam mazliet sasniedzamāki, mazliet tālākā mērogā, ne tikai Skrundā.
Jums ir arī stāsts un atziņas par aptiekas filiāļu veidošanu lauku pagastos. Ir gan pozitīva, gan negatīva pieredze. Pastāstiet, kas ir atslēgas punkts, lai izdotos!
Arī ar filiāļu veidošanu esam izgājuši savus līkločus. Kad no Anitas Ozoliņas nopirku aptieku Skrundā, tai līdzi nāca divas filiālītes Kuldīgas novada pagastos — viena Snēpelē, otra Laidos. Laidu filiāle joprojām strādā, jo tur ir ļoti nozīmīgais ārsta palīga faktors — strādā enerģiska kolēģe, ārsta palīgs Ija Urbāne: viņa tur ir uz vietas, kā ārsta palīgs konsultē, aprūpē pacientus un turpat blakus aptiekas filiālē arī izsniedz zāles. Tā mazos lauku pagastos bieži darbojas aptiekas. Savukārt Snēpeles filiālīte bija jāaizver, jo tur jau ilgāku laiku nebija ne ārsta, ne ārsta palīga, arī mums nebija darbinieka uz vietas.
Mazapdzīvotā vietā bez ārsta vai ārsta palīga aptiekai pastāvēt ir mazas cerības. Ja darbinieks jāmeklē no citas vietas, to nevaram finansiāli pacelt.
Nīkrācē, kur atvērām filiāli, arī nostrādāja ārsta palīga faktors. Uz vietas bija ārsta palīdze, kas uzņēmās arī darbu aptiekas filiālē. Kad viņa mainīja darba vietu, filiāli aizvērām.
Pozitīva pieredze man ir vēl ar divām filiālēm, kur iepriekš bija aptiekas. Viena no šīm vietām ir Alsungā. Tur līdz 2016. gadam, kad sākām darboties, bija aptieka ar farmaceita asistenta licenci. Vadītāja gāja pensijā, licencei beidzās termiņš, nebija neviena, kas darbu turpinātu. Man ļoti iepatikās Alsunga — maģiska, skaista vieta! Aizbraucu, aprunājos ar farmaceita asistenti, izzināju situāciju, pašvaldība bija ļoti ieinteresēta, lai aptieka būtu, jo tajā laikā uz vietas strādāja divi ārsti. Atklāts jautājums bija par darbiniekiem, bet es kā neliela riskētāja domāju: mēs ar kolēģiem sākumā nodrošināsim aptiekas darbu, gan jau atradīsim darbinieku. Man galvenais bija sākt. Tā 2016. gadā aizvērās iepriekšējā aptieciņa, bet mēs citās telpās atvērām un atsākām aptiekas darbu. Sākumā braucām pašas — es un kolēģe Inese Selicka, dažas reizes nedēļā mums palīgā nāca iepriekšējā farmaceita asistente Mārīte Maksīmova. Sākumā atvērām Alsungā aptieku, bet, kad pieteicās darbinieks — ārsta palīgs, sapratu, ka jāpārorganizē uz aptiekas filiāli, lai varētu pieņemt viņu darbā, jo ārsta palīga diploms ļauj strādāt aptiekas filiālē. Tagad Indra Vējkāja ir izmācījusies par farmaceita asistenti. Jau nākamajā gadā piesaistīju vēl vienu jaunu kolēģi Sintiju Brūkli, kas arī izmācījās par farmaceita asistentu. Tagad ir divas alsundznieces — farmaceita asistentes.
Jūs finansējat studijas saviem darbiniekiem?
Jā, šobrīd ar manu atbalstu mācās jau ceturtais farmaceita asistents. Tā ir realitāte ārpus Rīgas — jāņem groži savās rokās, jo gatavu darbinieku grūti atrast. Mums ir vienošanās, ka pēc diploma iegūšanas darbinieks strādās manā uzņēmumā konkrētu laiku, viņas gan turpina strādāt arī pēc tam.
Turpinot stāstu par filiālēm, atvērām filiāli arī Ezerē, Lietuvas pierobežā. Uzzināju, ka kolēģe, kas tur ilgstoši strādājusi, nolēmusi beigt darba gaitas. Arī tur uz vietas strādā ārsts, ir bērnudārzs, skola. Šie visi apsvērumi bija būtiski, lemjot, vai te varētu nodrošināt filiāles darbu. Sākumā braucām pašas, līdz kolēģe Līga Alksne atgriezās no bērnu kopšanas atvaļinājuma. Aptiekai Lietuvas pierobežā ir sava specifika, jāapkalpo arī Lietuvas iedzīvotāji, bet jūtam atšķirības PVN un attiecīgi cenās — klienti pēc kādām zālēm mēdz braukt arī uz Lietuvu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada jūnija numurā