1995. gada izlaidums. Pārmaiņu skartie

Barikādes, izcili skolotāji un kursabiedru tīklojums

PĒTERIS STRADIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Iegūto un iedzimto sirdskaišu nodaļas vadītājs

"Studiju laiku atceros kā ļoti spilgtu posmu ne tikai savā dzīvē, bet arī visas Latvijas vēsturē. Iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, bet absolvēju Latvijas Medicīnas akadēmiju. Piedzīvojām, kā mainās pasniedzēji un mācību programmas. Prieks, ka docenti un profesori, kas sāka šīs pārmaiņas, joprojām ir aktīvi! Bijām liecinieki, kā sagrūst militārās apmācības katedra un aizbēg pasniedzēji padomju uniformās. Citudien, kad gaidījām anatomijas lekciju, atnāca profesore Jēča un paziņoja: "Šodien lekcijas nebūs, jādodas uz barikādēm!" Visi cēlāmies un gājām. Vislabākās atmiņas saglabājušās par savu grupu, kurā valdīja ļoti labvēlīga gaisotne un pozitīva konkurence. Bijām sev uzlikuši augstu latiņu. Sākumā 1. vidusskolas beidzējiem dažās jomās bija zināmas priekšrocības, bet jau pavisam drīz vajadzēja stipri pacensties, lai ķīmijas zināšanās tiktu līdzi valmieriešiem. Līdz šim vēl nekad nebiju tik daudz mācījies. Taču tas netraucēja izbaudīt studentu saviesīgo dzīvi.

Mācības sākās ar tradicionālo kolhoza talku Taurenē. Brīžiem nesapratām, kam mūsu darbs vajadzīgs. Dažiem pa visa mēneša algu sanāca autobusa biļete līdz Rīgai, bet slinkākajiem bija jāpiemaksā par apēsto. Taču neviens par to īpaši nebēdājās. Sadraudzējāmies ar Latvijas Universitātes studentiem, kopā meklējām iespējas tikt pie kā "pikantāka" svētku galdam, jo veikalu plauktos tikpat kā nekā nebija. Starp vairākiem kursabiedriem uzplauka romantiskas jūtas, sākotnējā jokošanās izvērsās nopietnās attiecībās un izveidojās stipras ģimenes, kas turas kopā joprojām. Mums tolaik nebija mobilo tālruņu un daudzi dzīvoja kopmītnēs, taču nespēju iedomāties situāciju - pasniedzējs jautā, kur palicis kolēģis Bērziņš vai Kārkliņš, bet auditorijā valda klusums, jo neviens nezina... Tagad neviens par ko tādu īpaši nebrīnās. Dziļi cilvēciska saikne starp kursabiedriem kļuvusi par lielu retumu, lai gan tehnoloģiskās iespējas ir plašas. Visspilgtāk no studijām atmiņā palicis anatomikums ar īpašo auru un bijību pret cilvēka ķermeni, ko pieredzējušie profesori spēja iedvest dažās minūtēs. To, kas studiju gados nepatika, tagad atceros kā visvērtīgāko. Tiesa, atsevišķās jomās augstskolas pasniedzēji nespēja tikt līdzi spožajiem vidusskolas skolotājiem - 1. vidusskolas absolventi tā jutās medicīnas fizikas lekcijās, bet valmierieši - ķīmijas nodarbībās. Man sākumā bija problēmas ar latīņu valodu, bet pēc nopietnām pārrunām ar pasniedzēju viss beidzās sekmīgi. Tagad, atskatoties uz studiju laiku, varu teikt, ka priecājos par iespēju būt kopā ar pasniedzējiem, docētājiem un profesoriem, kurus toreiz iepazinu. Viņi prata bez represīvām metodēm panākt aktīvu studentu līdzdarbošanos - to joprojām uzskatu par būtiskāko pasniedzēja darbā. Īpaši patika stāsti no pasniedzēju personiskās pieredzes. Docents Viesturs Šiliņš spēja tā aizraut, ka vienubrīd pat apsvēru iespēju kļūt par pulmonologu. Spilgti atmiņā palicis iekšķīgo slimību pasniedzējs Rauls Vēliņš, kas iedvesmoja ar savu inteliģento attieksmi. Jutāmies neērti, ja nebijām pienācīgi sagatavojušies. Vislabākās atmiņas saglabājušās arī par spožo pasniedzēju, ķirurgu un medicīnas doktoru Anatoliju Ņikitinu, kā arī profesoru Romanu Lāci, kas fascinēja ar rietumniecisko pieeju.

 

Kolhoza talkās izfiltrējās draugi uz mūžu

IVO TĒRAUDS, otorinolaringologs

"Ar kursabiedriem kādreiz kopā pasportojām, saspēlējām basīti, bet nekāda lielā brāļošanās nenotika. Pirmie spilgtākie iespaidi palikuši no leģendārajām kolhoza talkām, kur tā pa īstam iepazināmies un izfiltrējās draugi. Šajā ziņā visa tā talkošanās bija ļoti vērtīgs pasākums. Ar grupas biedriem esam palikuši draugi uz mūžu - joprojām tiekamies dzimšanas un vārda dienās, braucam kopīgās ekskursijās, uz kurām ņemam līdzi arī dzīvesbiedrus un bērnus. Ļoti priecājamies par šo īpašo saikni, jo labi apzināmies - tādu grupu kā mūsējā nav daudz. Pārsvarā jau pēc augstskolas beigšanas katrs aiziet uz savu pusi, bet mums bijis tik daudz jauku brīžu arī pēc tam, ka pat grūti studiju laiku atdalīt īpaši. Ja vajadzētu kā ainiņu no filmas uzburt studiju gadus... Laikam jau no visiem žanriem izvēlētos komēdiju, kaut gan esam piedzīvojuši arī drāmas un traģikomēdijas. Taču tas viss pieder pie dzīves.

Pa šiem gadiem, regulāri tiekoties, izveidojušās arī tradīcijas. Piemēram, fotografējoties sastājamies pēc augumiem. Tagad šī rinda jau tik gara, ka vajadzīgs platleņķa objektīvs, lai kadrā ieietu visi - no paša lielākā līdz mazākajam. Taču pats svarīgākais, ka tā ir ļoti priecīga bilde un šie smaidi ir patiesi. Vienlaikus tajā visā ir arī daļa nopietnības, nav tikai ķiķināšana, bet pāri visam - neviltots prieks par posmu, kurā cits citu satikām un joprojām esam kopā. Trīs dienu ekskursijās pirmais parasti ir atmiņu vakars - visi sēžam ap ugunskuru, atceramies studiju gadu blēņas.

Lai arī studiju laikā dzīvojām savā "republikā", kontakti saglabājušies arī ar daudziem kursabiedriem, kuri nemācījās "Linezerā". Tas ir ļoti pozitīvi un dod zināmu drošību - ja kaut ko nezināšu vai ja kādā brīdī vajadzēs palīdzību, man ir cilvēki, kam piezvanīt, paprasīt padomu, uz kuriem varu paļauties. Medicīnā tas ir pamatu pamats - ja spēj palūgt padomu. Daudzi no talantīgākajiem kursabiedriem aizgāja uz farmindustriju, kur tagad ieņem augstus amatus. Taču tiem, kas noturējās un palika klīniskajā medicīnā, arī šobrīd klājas labi. Tiesa, kad pēc rezidentūras beigšanas saņēmu pirmo algu - 75 latus, bet farmācijas biznesā četras piecas reizes vairāk, arī man bija liels vilinājums iet projām. Taču labi vien, ka to neizdarīju.

Zaudētās ilūzijas? Droši vien vajadzēja pārvarēt slinkumu un pabeigt doktordarbu. Taču darba dzīve tā paņēma savā varā... Ja ārsts Latvijā vēlas kaut ko nopelnīt, viņam jāstrādā vismaz divās trīs darba vietās un dienas beigās vairs nav spēka domāt par ko citu.

Sanāca nevis daktere, bet kinoloģe

MARIKA KLUJA, Valsts ieņēmuma dienesta Muitas pārvaldes Kinoloģijas nodaļas vecākā muitas eksperte

"Pirmie spilgtākie iespaidi saglabājušies no kolhoza talkām. Tās lieliski satuvināja ar kursabiedriem, tur iepazinu draudzenes, ar kurām kopā turējāmies visus studiju gadus. Medicīnas institūta laiki visvairāk palikuši atmiņā tieši ar anatomikumu. Iztēlē joprojām redzu, kā visi baltajos halātos un cepurēs sēžam ap lielo galdu. Pasniedzēja Ilva Duļevska - stingra, bet ļoti labi prata komunicēt ar studentiem un ieinteresēt. Daudziem pasniedzējiem vairs neatceros vārdu, bet viņi fascinēja ar spožajām zināšanām. Klausījos viņos un klusībā apbrīnoju. No dažiem, piemēram, daktera Pavāra, bija dikti bail. Vairījos kaut ko lieku pajautāt, lai "neuzrautos" uz pieciem pretjautājumiem.

Joprojām ar smaidu atceros, kā gastroenteroloģijas kursā, uzzinājusi par kādu jaunu, efektīvu līdzekli kuņģa čūlas ārstēšanai, nolēmu to izmēģināt savam tēvam, kuram tobrīd tas bija aktuāli. Pati izdomāju devas, vienīgi neizlasīju par iespējamajām kontrindikācijām. Tēvs sirga ar epilepsiju, un šīs zāles varēja izprovocēt lēkmes. Vecmāmiņai diezgan ātri radās aizdomas, ka īsti kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Taču tēvam ne prātā nenāca viņā klausīties: meita teica, tātad - jādzer! Bija jāsauc ātrā palīdzība... Paradoksāli, bet kopš tā laika viņam vairs nekad nav bijušas problēmas ar kuņģa čūlu! Taču notikumu attīstība lika aizdomāties par lielo atbildību, kas jāuzņemas ārstam. Studiju gados kādu laiku pastrādāju par māsiņu - šī profesija šķita vairāk atbilstam manai būtībai.  Sākotnējais entuziasms noplaka, kad sākās praktiskās nodarbības ar došanos uz slimnīcām.

J

Laika gaitā sapratu, ka mans aicinājums ir kinoloģija. Latvijā šādu izglītību iegūt nebija iespējams, tāpēc katru brīvo brīdi pavadīju, tiekoties ar cilvēkiem, kas nodarbojās ar suņu apmācību, lasīju literatūru. Ja sākumā tas bija hobijs, tad palēnām sapratu, ka aizvien vairāk vēlos, lai tā būtu mana profesija. Tagad mana darba vieta ir muitas pārvalde. Strādāju ar suņiem — narkotiku, tabakas un naudas meklētājiem. Darbs ļoti interesants, nepārtraukti paveras iespējas apgūt ko jaunu, jūtam arī lielu priekšniecības atbalstu. Vēl esmu instruktore un tiesnese biedrībā “Latvijas Kinoloģiskā federācija”, bet brīvajā laikā savu mazo sunīti trenēju adžiliti — tas ir sporta veids, kurā suņi sacenšas veiklībā un šķēršļu pārvarēšanā. Ļoti gribētu, lai arī Latvijas muitai būtu savs kinoloģijas centrs. Pagaidām tāds ir tikai robežsardzei. Taču man ir darbs, kas sniedz ļoti lielu gandarījumu. Tās ir īpašas izjūtas, piedzīvojot, kā kursu laikā izmainās gan suns, gan viņa saimnieks, saprotot, ka dzīvnieku var vadīt arī bez fiziska spēka. Tas radikāli maina abu attiecības uz visu turpmāko mūžu.

"Tikai pagaidām" kļuvis par "pavisam"

DACE HOLSTA, anestezioloģe Skones universitātes slimnīcā Zviedrijā

"Studiju laiks šobrīd šķiet tāds pelēks periods, kas pārsvarā asociējas ar mācīšanos. Nemācījos pa naktīm, bet pirms eksāmeniem gan bija ko trūkties. Bijām tāda savāda kompānija, kas reizēm izbrauca zaļumos, ciemojāmies cits pie cita, nebija tikai grāmatas un lekcijas. Ar dažiem grupasbiedriem joprojām sazināmies diezgan regulāri, ar dažiem gan neesmu redzējusies kopš augstskolas beigšanas, ja neskaita kādu nejaušu tikšanos. Pēc augstskolas beigšanas izgāju anestezioloģijas un reanimatoloģijas kursus. Sāku strādāt Latvijas Jūras medicīnas centrā. Domas par darbu ārzemes nebija. Bet kādā no anesteziologu ikmēneša sēdēm kolēģe Zinta Celma pastāstīja, ka viņa strādājot Somijas pilsētiņā Jakobstad, tur esot vakantas anesteziologu vietas un līdz ar to arī iespēja izmēģināt darbu ārpus Latvijas robežām. Tas bija 1999. gada rudens. Pirmajā brīdī nelikos ne zinis, jo domāju - tas nav man. Tomēr ar laiku arvien vairāk sāku apsvērt šo iespēju, līdz beidzot pieteicos šim darbam. Tā bija maza slimnīca ar ļoti jaukiem cilvēkiem. Tur daudz ieguvu gan profesionāli, gan arī iemācījos zviedru valodu (Somijas piekrastē ir reģioni, kur zviedru valoda ir oficiālā valoda). Tomēr ar laiku šī vieta kļuva par šauru, tāpēc sāku meklēt darba iespējas Zviedrijā. Atradu darbu Malmē, kur joprojām strādāju kopš 2003. gada. Malmē strādājam abi ar vīru.

Sākuma īsti nevarējām izlemt, vai esam "tikai pagaidām" vai uz palikšanu. Gāja visādi - gan darba līgums netika pagarināts, gan problēmas ar valodu, tomēr esam izturējuši. Un, kad piedzima mūsu vecākais dēls, saprātam, ka paliksim. Tagad esam iedzīvojušies. Lielā mērā bērnu dēļ (mums ir trīs puikas) uzskatu, ka Zviedrija ir manas mājas. Ar valodu vairs nav nekādu problēmu, brīžiem pat zviedriski sapņoju.

Strādājam Zviedrijas dienvidu reģionā - Skones universitātes slimnīcas intensīvās un perioperatīvās medicīnas klīnikā, kas ir liela plaša profila slimnīca (abdominālā ķirurģija, uroloģija, asinsvadu ķirurģija, dzemdniecība un ginekoloģija, ortopēdija, rokas ķirurģija). Otra Skones universitātes slimnīca ir Lundā, kur ir torakalā ķirurģija, neiroķirurģija, LOR operācijas, oftalmoloģija, bērnu slimnīca. Strādāju pārsvarā rokas ķirurģijas nodaļā, kur man ir zināma atbildība par medicīnisko attīstību un izglītības jautājumiem. Izmantojam ļoti daudz reģionālo anestēziju, mēģinām uzlabot anestēzijas tehniku, ieviest jaunākās metodes. Atšķirība no Latvijas ir tā, ka lielāko daļu anestēzijas vada māsas. Ārsts ir vairāk konsultants. Protams, ir situācijas, kad anesteziologs aktīvi piedalās, piemēram, grūtas intubācijas, pacienti ar vairākām vai sarežģītām blakus slimībām, bērnu anestēzija, arī reģionālā anestēzija. Saprotams, nav jau aizliegts "pārņemt vadību" arī vienkāršākās operācijās, tomēr anestēzijas māsām ne vienmēr tas patīk."

Ar katru pievarēto virsotni jūties varošāks

AGITA LAZDIŅA, veselības centra Vivendi direktore

"Ja vajadzētu uzburt spilgtas ainas no studiju gadiem... Prātā nāk eksāmeni - visi esam tik pārspringuši, ka sākas liela jautrība un smiešanās. Eksaminētāji nāk ārā un piesola aizraidīt prom, ja nerimsimies. Otra skice. Pēc Medicīnas akadēmijas šķita - nu beidzot pietiek kādu laiku mācīties. Savā ziņā tas bija pasniedzēju attieksmes dēļ, kas ne vienmēr bija cieņpilna. Tas ir akmentiņš augstskolas dārziņā, kā tika "piekopta" jauno studentu veidošana - nereti caur pazemojumiem, norādot, ka neko nezini no dzīves, caur vienkāršu faktu iekalšanu, zināšanu pārvaldīšanu, atcerēšanos, mazāk caur pašapzinīgu, domājošu un sevi respektējošu speciālistu veidošanu. Protams, bija labie izņēmumi: Jūlijs Anšelevičs, ļoti siltas atmiņas man ir par profesoru Juri Pokrotnieku, kas ar dzīvu humoru un cilvēcisku attieksmi dalījās zināšanās. Un cik šarmanti, strukturēti lekcijas lasīja profesore Aija Žileviča! Labā atmiņā arī anatomijas pasniedzēja Bērziņa - gana prasīga, bet sirds cilvēks, studentu saprotoša. Pēc 6. kursa izvēlējos apgūt ultrasonogrāfijas specialitāti, divus gadus nostrādāju Ogres slimnīcā. Paralēli bija iespēja iesaistīties farmācijas firmas Mepha darbā - sāku strādāt uz pusslodzi kā medicīnas pārstāve.

Nevienu brīdi nenožēloju, ka izvēlējos farmāciju, jo tas ļāvis apgūt daudz jauna: mārketingu, biznesa vadību, menedžmentu, finanses. Sāku darbu kā medicīniskā pārstāve, pamazām sekoja vadības amati: vadīju pārdošanas daļu, mārketinga daļu. Visu laiku mani iedvesmoja jauni izaicinājumi - jāapgūst jaunu valstu tirgi, jauni produkti. Ikdienā sāku just, ka pietrūkst teorētisko zināšanu, Master of Business Administration (MBA) palīdzēja iegūt pamatu nākamajiem soļiem. Savu karjeru farmācijā turpināju kā izpilddirektore Mepha Baltic, atbildēju par Baltijas valstīm. Pieņemt lēmumu beigt karjeru farmācijā veicināja pēdējo gadu pārmaiņas. No galvenā virzošā spēka - mārketinga - industrija bija nonākusi līdz galvenajam virzošam spēkam - komerciāliem nosacījumiem. Pamatmērķis uzņēmumam ir pārdot zāles, katru gadu īpašnieki gaidīja, ka pārdosim vairāk, nu noteicošais šai pārdošanai kļuva lieltirgotavu un zāļu tīklu diktētie nosacījumi. Tas, kurš pārdos vairāk, bija merkantilu interešu noteikti atlaižu procenti, ļoti maz ko noteica produkta īpašību izvērtēšana, mārketinga pasākumi un diskusijas ar ārstu. Pēc piecpadsmit farmācijā pavadītiem gadiem jutos tā, ka eju pa spirāli un notikumi sāk atkārtoties.

Un tad nonācu akadēmiskajā vidē. Mani vienmēr saistījusi praktiskā medicīna, bet pamatota ar zinātniskiem pētījumiem, argumentiem. Mana nākamā darba pieredze bija RSU Psihosomatikas klīnikas izveide: biznesa plāna rakstīšana, tā aizstāvēšana universitātes valdē un pierādīšana par dzīvotspēju. Tā bija lieliska iespēja kopā ar komandu - ārstiem psihoterapeitiem - no nulles attīstīt jaunu uzņēmumu, kāda Latvijā līdz šim nebija bijis. Tas bija profesores Guntas Ancānes izauklēts sapnis.

Nu esmu nonākusi līdz nākamajam solim - savam veselības centram. Pēc MBA grāda iegūšanas bija izaicinājums darīt kaut ko jaunu, bet toreiz nebiju vēl gatava veidot savu biznesu. Izvētot vairāku ideju klāstu, nonācu pie tā, ka pašlaik mūs visvairāk ietekmē straujais ikdienas temps: gan sabiedrības prasības, gan prasības pašiem pret sevi būt klāt visur, būt veiksmīgiem, mirdzēt, un nereti tas veicina hronisku izsīkuma, kas izpaužas dažādos veidos.Savu veselību mēs izvēlamies paši. Taču ieviest pārmaiņas dzīvē, lai veselība tiktu sakārtota ilgtermiņā, ir ļoti grūti, jo tas saistās ar iesīkstējušiem ikdienas paradumiem. Te vajadzīga atbalsta sistēma. Manā jaunajā projektā, biznesā vai drīzāk pārliecībā būs šāda atbalsta sistēma. "

                                                                Foto: no P. Stradiņa, M. Kraujas, A. Lazdiņas un D. Holstas albumiem

Pilnu rakstu lasiet "Doctus" 2014. gada oktobra numurā