10 JAUTĀJUMI. Hobijārsti un krievu rulete veselības aprūpē

1. Kādi faktori pašlaik visvairāk ietekmē privātās medicīnas pakalpojumu sektoru?

Ietekme uz sektoru ir atkarīga no tā, kurā segmentā strādājat. Laimes ieleja ir tur, kur nav bezmaksas alternatīvas, un tā ir, piemēram, zobārstniecība, plastiskā ķirurģija, neauglības ārstēšana, redzes lāzerkorekcija. Tur nav valsts intervences, ir skaidri saprotama cenu struktūra, pietuvināta pakalpojuma cenu līmenim, ko noteikusi tirgus ekonomika arī citās valstīs. Otrs ir segments, kurā ir valsts bezmaksas alternatīva, un tā smagi degradē cenu. Piemēram, privātais ginekologs nekad nevarēs noteikt starptautiskajam tirgus līmenim atbilstīgu cenu. Cenu atšķirība, kas rodas līdz ar valsts apmaksātu medicīnas pakalpojumu ietekmi, var būt pat desmitkārša. Tas tāpēc, ka pacients var pagaidīt un nokļūt uz valsts apmaksātu ārstēšanu, samaksājot tikai pacienta iemaksu. Ļoti skumdina Veselības ministrijas nostāja, kas izpaudusies iepriekšējos gados, veidojot dalījumu: mēs – publiskais sektors – un jūs – privātie. Lai gan mēs, privātie, esam tādi paši šīs valsts pilsoņi un nodokļu maksātāji. Arī veselības nozarei būtu vajadzīgs tāds Dons Kihots kā izglītības ministrs, kas sāk ieviest skaidrību un ir sapratis, ka valstī ir kapitālisms, nevis sociālisms. Es neatbalstu fotoradaru ieviešanu kā PPP projektu, tomēr šis bija veids, kā izbeigt korupciju ceļu policijas vidē, un ļoti ceru, ka no fotoradaru sodiem iekasētā nauda ļauj palielināt ceļu policistu algas. Līdzīga dubultā morāle kā savulaik ceļu policijā tagad turpina pastāvēt medicīnā – sabiedrība zina, ka medicīnas personālam ir mazas algas, tāpēc akceptē sistēmu, ka saslimstot būs vien jāmaksā – oficiāli vai neoficiāli...

2. Ēnu ekonomika joprojām ir norma Latvijas medicīnā?

Ēnu ekonomika pastāv, un to balsta sabiedrības dubultā morāle, kas mantota no padomju laikiem. Plašsaziņas līdzekļos viļņveidīgi runā par neformālo maksājumu – ēnu ekonomikas – apkarošanu, notiek sabiedrības aptaujas, kas parāda augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru, bet netiek darīts nekas, lai to apkarotu. Darbojas sapuvušās sociālisma laiku ekonomikas princips: ja viņi domā, ka viņi mums maksā, tad lai domā, ka mēs par šo samaksu strādājam.

3. Vai risinājums būtu sodīt pacientu, par ko tagad aktīvi runā tiesībsargājošās iestādes?

Tas ir tāpat kā sodīt par prostitūcijas pakalpojumu pirkšanu. Ir nopietni jāmaina sistēma un jāatrod legāli finanšu avoti veselības aprūpei. Sabiedrībai jāskaidro, ka nauda no pacienta tiek paņemta jau šobrīd, tikai tagad tā tiek paņemta izlases kārtībā. Un daudzu pacientu ilūzija, ka nomirs miegā, ir tikai ilūzija, jo tikai daži tā nomirst, bet pārējie saslimst un tad vienalga jāmaksā. Visa sabiedrība spēlē krievu ruleti. Visi cer, ka būs tukšā patrona, bet rezultātā ir pilnā un tāpēc jāmaksā dubultā, nevis savlaicīgi un solidāri. Sabiedrībai ir jāizskaidro, ka par veselības aprūpi ir adekvāti jāmaksā. Vienīgais risinājums ir noteikt medicīnas finansēšanai noteiktu procentu no IKP, kas atbilstīgi Austrumeiropas praksei būtu ne mazāks par 4,5–5% no IKP.

4. Kā privāto medicīnas sektoru ietekmē pelēkā ekonomika valsts medicīnas iestādēs, sīkajos privātuzņēmumos un ārstu praksēs?

Uzņēmumi vai ārstu prakses, kas izmanto pelēkās ekonomikas metodes, rada negodīgu konkurenci un kropļo medicīnas pakalpojumu tirgu, tādējādi muļķīšu lomā paliek godīgie tirgus dalībnieki, un samazina nodokļu ieņēmumus valstij, kas, savukārt, liedz uzlabot finansējumu nozarei. Loks noslēdzas. Tomēr nedrīkst jaukt ēnu ekonomiku ar korupciju. Korupcija ir tad, ja ārsts par samaksu izsniedz slimības lapu, blēdās ar kompensējamiem medikamentiem, pieņem komisijas naudas no farmācijas nozares darboņiem par konkrētu zāļu izrakstīšanu, kā arī par atlīdzību ietekmē dažādas iepirkumu procedūras. Ēnu ekonomika vairāk nozīmē ieņēmumus bez uzskaites dokumentiem (“pateicības”), algas aploksnēs un tamlīdzīgas darbības.

5. Vai par savu iestādi varat likt roku uz sirds, ka nekas tāds pie jums nenotiek?

Protams, es nevaru katras ārstniecības personas darbību par simt procentiem izkontrolēt, bet ar reģistratūras, kases aparātu, IT un citu mehānismu palīdzību mēs finanšu plūsmas pārraugām. Ir gadījumi, kad kādi pacienti grib paiet garām reģistratūrai un norēķināties ar medicīnas darbinieku pa tiešo. Ārstniecības personas, kas oficiāli saņem adekvātu samaksu par paveikto, nav ieinteresētas šādi piepelnīties. Ir gadījumi, kad turīgi pacienti maksā kasē, bet atstāj arī dzeramnaudu ārstam. Kopumā valsts medicīnas finansēšanas sistēma ir degradējusi mūsu darba vidi un krīzes gados ēnu ekonomikas īpatsvars noteikti ir palielinājies. Tomēr pēc oficiālā algu līmeņa viegli var pateikt, kuri ir baltie un kuri – pelēkie spēlētāji.

6. Ja jums piedāvātu – lūdzu, no rītdienas būsiet ministrs, lauziet sistēmu!

Kādam beidzot ir jāparāda politiskā griba un tas jāizdara. Es vēlētos, lai tirgū ir skaidri un godīgi spēles noteikumi, lai darbojas visi mehānismi, kas virza uz attīstību, un pacienti ar savu maksājumu nobalso par kvalitatīvāko pakalpojumu. Šobrīd cenu līmenis medicīnā ir zems, par ko pacienti uzzina, nonākuši ārzemēs. Cenu līmenis ir zems, jo to nodrošina ar valsts, pašvaldību un ES subsīdijām, ēnu ekonomiku, taupot uz personāla algām, darba vides un servisa kvalitātes rēķina.

7. Zinot, ka šo medicīnas finansēšanas sistēmu tomēr tik ātri nesalauzīs, vai redzat citus risinājumus?

Ir jāizbeidz sabiedrības dubultmorāle, tas, protams, nav vienkārši. Ja nemaina radikāli, tad ir izmaksu efektivitātes risinājumi, darba ražīguma paaugstināšanas iespējas, neracionālas saimniekošanas izbeigšana. Diemžēl mūsu valstī joprojām kā balva par neracionālu saimniekošanu tiek pasniegts papildu finansējums. Kā var veselības iestādes iemācīt prasmīgi saimniekot, ja pēc visām neveiksmēm izdodas no valsts izsist naudu? Privātā medicīnas iestādē tehnoloģijas pērkam paši, savukārt valsts sistēmā tam ir pašvaldību, struktūrfondu, valsts galvoto kredītu finansējums. Turklāt visos šajos gadījumos valsts turpina maksāt pilnu cenu par pakalpojumu. Līdz ar to valsts samaksā divreiz. Ja reiz valsts par iekārtu jau vienreiz ir samaksājusi, tad, rēķinot tarifu, būtu jāizņem iekārtas amortizācijas elementi. Tā pati valsts citos gadījumos tā nerīkojas – piemēram, valsts taču nepērk asfalta fabrikas vai ceļa ruļļus, lai būvētu ceļus. Valstij nevajag medicīnas jomā uzturēt infrastruktūru un pirkt iekārtas, jo to lieliski var izdarīt paši pakalpojumu sniedzēji – gan privātie, gan gudri un racionāli strādājošie publiskie uzņēmumi! Dažās tautsaimniecības nozarēs tas ir saprasts, bet daudzviet problēmas aizvien sagādā subsidētais publiskais sektors, kas negodīgi konkurē ar privāto sektoru.

8. Kā mainās ārsta attieksme pret pacientu, kad viņš no valsts slimnīcas atskrien uz privātu iestādi?

Komunikācija ar pacientu aizvien mēdz būt problemātiska. Mēdz būt sūdzības par ārstiem, kas smaida tikai uz to brīdi, kad viņam dod naudu, bet nākamajā dienā to jau ir aizmirsuši. Bet kā lai izdzīvo ārsts, kam ir smieklīgi maza alga? Viņš pārstrādājas, skraidot pa vairākām darbavietām, – rekords, kuru zinu, ir ārsts ar 10 darbavietām! Un tas vēl ir labākais variants, jo visās šajās darbavietās ārsts strādā legāli un maksā nodokļus. Tad ir varianti, kad ārsti no pacientiem pieņem neformālus maksājumus, vai gadījumi, kad jaunie ārsti strādā aiz entuziasma. Ir ārsti misionāri. Bet mūsu medicīnas pamatā ir hobijārsti, un tās ir sievietes, kam dzīves kvalitātes standartu nodrošina turīgi dzīvesbiedri. Viņas uz darbu iet ar prieku, nedomājot, cik par to saņems. Un ar to arī izskaidrojams, kāpēc mūsu medicīnā ir tik maz vīriešu, jo visur pasaulē šī proporcija ir pilnīgi citāda. Un tā šī sistēma šķībi darbojas.

9. Kāpēc, jūsuprāt, privātā medicīna neattīstās bērnu medicīnas jomā?

Tāpēc, ka pieaugušie nereti ir divkoši – lai gan apgalvo, ka saslimušu bērnu ārstēšanai būtu gatavi maksāt, realitāte rāda citu ainu, proti, viņu gatavība maksāt ir mazāka nekā gadījumā, ja saslimst paši, – bet tā ir būvēts cilvēks. Līdz ar to bērnu veselības aprūpes maksas sektors nav tik populārs, lai gan tirgū ir dažādas privātas bērnu aprūpes iestādes.

10. Kādu iespaidu uz privāto sektoru atstās I. Circenes reforma – obligātā veselības apdrošināšana?

Pagaidām līdz galam nav skaidrs, kā tas īsti notiks, bet virzība uz finanšu avotu sakārtošanu ir laba. Man simpatizē arī tas, ka tiek domāts par nodokļu nomaksas sasaisti ar iespējām saņemt medicīnas pakalpojumus. Apdrošināšana varētu nozīmēt to, ka nauda seko pacientam, un tas ir ekonomikas instruments kā alternatīva pastāvošajā kvotu sistēmā. Šobrīd ir iestādes, kas uzskata par vajadzīgu nedarīt pilnīgi neko – “izsit” kvotu un apgūst to. Kā funkcionē “nauda seko pacientam”, šobrīd redzam no laboratorijas finansēšanas modeļa. Līdz ar to sliktām laboratorijām būs mirt un labām laboratorijām būs dzīvot. Un nebūtu vajadzīgas ne papildu investīcijas, ne dubultā pārmaksāšana.  

Foto: no Doctus arhīva