Citāds viedoklis par LĀB
Latvijas ārstu biedrības Domē pirmo reizi es tiku ievēlēta 1994. gadā un valdē strādāju jau 12 gadus, tāpēc domāju, ka zinu gan mūsu biedrības veiktos labos darbus, gan arī tās ēnas puses
Kopumā Latvijas ārstu biedrība aizvadītajā periodā ir strādājusi ražīgi un veikusi lielu darbu, organizējot starpdisciplinārās konferences un ar to piesaistot jaunus biedrus, nodrošinot sertifikācijas procesu, organizējot valdes sēdes un diskusijas par dažādām ar sabiedrības veselību saistītām tēmām, veicot citus statūtos paredzētos uzdevumus. It īpaši jāatzīmē veiksmīgā ārstu biedrības prezidenta publiskā tēla veidošana, par ko īpaši jāpateicas Pētera Apiņa publicista talantam. Sabiedrībā ir veiksmīgi radīts iespaids par to, ka Ārstu biedrība ir ietekmīgākā mediķu organizācija. Tā tam vajadzētu būt, tomēr vai tā ir? Vai tā domā arī ārsti? Laikam tomēr nē...
Kādēļ? Atbilde laikam ir vienkārša... Tā ir atrodama Statūtos - biedrības mērķos un uzdevumos... Biedrības darbības mērķi ir Latvijas ārstu profesionālo, ekonomisko un tiesisko interešu aizstāvība, Latvijas sabiedrības veselības veicināšana, kā arī Latvijas veselības aprūpes sistēmas un ārstu kvalifikācijas pastāvīga pilnveidošana Pirmais no uzdevumiem ir: „Latvijas ārstu profesionālo, ekonomisko un tiesisko interešu aizstāvība". Arī prezidenta ziņojumā nebija ne vārda par ārstu problēmām un to iespējamiem risinājumiem. Par ārstiem nebija runa arī nākotnes plānos. Diemžēl, jāatzīst, ka, galvenokārt, ir strādāts nevis, ārstu interešu virzienā, bet gan ar sabiedrības veselības jautājumiem, kas neapšaubāmi, ir ļoti nepieciešama un aktuāla LĀB darba daļa, taču pēc svarīguma Statūtos tie ir ierindoti 12. vietā no 15 Biedrībai izvirzītajiem uzdevumiem. Arī ieskatoties biedrības mājaslapas augšējā rīku rindā ir redzama sadaļa „Sabiedrības veselība", taču nav atrodams nekas par ārstu interešu aizsardzību - ne tiesisko, ne ekonomisko.
Par to, ka pie šī jautājuma nav strādāts, liecina visiem zināmi fakti: • otrais mazākais valsts budžeta finansējums ES; • Latvijā ir gandrīz pašas zemākās ārstu algas no ES valstīm (pēc internetā atrodamās informācijas rietumeiropas valstu vidējā ārsta alga ir ap 5080 eiro; pēc Veselības ministrijas mājaslapas datiem 2014. gadā Vidējais ārsta atalgojums Latvijā ir 846 eiro jeb 6 reizes mazāk); • uz citām valstīm aizplūst jaunie kolēģi; • nenormāla pārslodze, strādājot vairākās darba vietās, lai nopelnītu iztiku, • un dzīves noslēgumā lielākajai daļai- sociāli neaizsargātas vecumdienas ar pāris simtu eiro lielu pensiju.
Jūs teiksiet, ka tā ir Saeimas un valdības īstenotā politika. Jā, protams. Taču, KĀPĒC, lai valdība kaut ko dotu, ja paši ārsti to nemaz īpaši neprasa? Ja par finansejuma palielinājumu veselības aprūpei pasprēgā tikai mediķu arodbiedrība, ģimenes ārsti un tagad arī onkologi, kas būtībā pārstāv tikai daļu ārstu, bet Ārstu biedrība klusē, tad kādēļ tērēties - gan jau - tāpat, kā Pētera I laikos -„tauta pabaros...".
Latvijas mediķu nelaime ir tā, ka mēs visus neatkarības gadus pret valsti un valdības „nevarību" esam izturējušies kā pret pacientu - ar „iejūtību un sapratni". Esam centušies saprast un pieņemt, ka naudas jau nav ...Bet valdība nav pacients, tas ir darījuma partneris, kurš vēlas panākt, lai mēs paveiktu darbu, taču pats gadu no gada blēdās ar atlīdzības samaksu. Daži Ārstu biedrības prezidenta filozofiskie apcerējumi presē vai masu medijos, bez konkrētas rīcības šajā virzienā, īpašu iespaidu uz šo „mūsu partneri" nav atstājuši, pat neskatoties uz to, ka autors šajā laikā ir bijis pat premjera padomnieks.
Es esmu parliecināta - ja Latvijas Ārstu biedrība būtu bijusi kā bākuguns, ar stipru gribu un prasībām šajā jautājumā, situācija valstī būtu citāda. Tāpat kā tas notika Igaunijā un Čehijā, kur tieši ārstu biedrību aktīva darbība panāca finansējuma palielinājumu. Par to liecina arī Latvijas skolotāju piemērs, kas 3-4 reizes gadā atgādina par sevi. Viņu finansējums attiecībā pret IKP atbilst vidējam Eiropas savienībā. Mūsējais ir priekšpēdējais.
Otrs par ko esmu spiesta runāt - pēdējos Statūtu grozījumos ir skaidri formulēta negatīva nostāja pret jaunajiem kolēģiem un nevēlēšanās pielaist tos biedrības vadībā. Prezidenta kandidātam ir jābūt vismaz 40 gadus vecam un jāsavāc 50 atbalstītāju paraksti. Ja kandidāts ir priekšnieks - viņam šos parakstus savākt būs vienkārši, jaunam ārstam no skaitliski nelielas asociācijas - gandrīz neiespējami. Tas nav demokrātiski un neveicina attīstību. Šodien zālē es redzu vismaz 10 kolēģus, kas būtu cienīgi ieņemt LĀB prezidenta amatu, taču iepriekš minēto prasību dēļ, daudziem no viņiem šī iespēja ir liegta un tas nav pareizi. Šie grozījumi ir simptomi tam, uz ko Romas pāvests Francisks pirms dažām dienām norādīja Eiropas parlamentam, - Eiropas savienība ir „veca" un sāk grimšanu stagnācijā. Diemžēl, arī LĀB Iir kļuvusi veca un stagnējoša organizācija. 1988. gadā dibinot LĀB, tās prezidentam, bija knapi pāri 30, bet tas neradīja šķēršļus biedrības attīstībai.
Prezidenta publicista talants ir gan biedrības „spožums", gan „posts". Īpaši, ja cilvēks, kas ar to ir apveltīts, spēj vajadzības gadījumā „apgriezt kažoku" uz otru pusi un noliegt pats sevi, kā tas bija ar vispirms nopelto un pēc tam slavināto ministres Circenes - veselības aprūpes finansēšanas likumu. Kā saka, „ pēc vajadzības.."
Nesen Latvijas Ārsta ievadrakstā izteiktā ideja par to, ka Ārstu biedrība varētu atteikties no sertifikācijas procesa arī ir vērtējams, kā klajš populisms, kas neatbilst lielākās daļas valdes locekļu viedoklim. Tā kā ārsta profesija tiek nepārtraukti gānīta, cerēt, ka valstī tiks atcelta sertifikācija kā tāda ir vairāk nekā naivi. Ja šo procesu neveiksim mēs paši, to pārņems ierēdņi, kā saka: „ar visām no tā izrietošajām sekām". Es šaubos vai Latvijā atradīsies kaut viens praktizējošs ārsts, kas vēlētos šādu notikumu attīstību. Ja šis raksts būtu tapis pirms pusgada, bet nevis žurnāla pēdējā numurā pirms prezidenta vēlēšanām, varētu noticēt, ka Pēteris ir gribējis rosināt diskusiju. Taču, ja to visu saliek kopā, kļūst skaidrs, ka tas bija „kampaņas" sastāvdaļa.
Arī lauku rajonu ārstiem neizdevīgā laikā noliktā sapulce ir uzskatāma par šādu priekšvēlēšanu kampaņas manipulāciju. Tomēr drošāk, ja neatbrauc, ej nu sazini - var nobalsot arī nepareizi...
Biedrība ir attālinājusies no tās dibināšanas mērķa - Latvijas ārstu profesionālo, ekonomisko un tiesisko interešu aizstāvības.No LĀB ir aizgājuši daudzi darbinieki - tas arī ir simptomātiski.Ļoti daudzi ārsti saprot, ka ir nepieciešamas izmaiņas biedrības darbā, bet diemžēl vairs netic, ka tās var būt iespējamas.Uzskatu, ka biedrības darba organizācija ir komandas darbs, un šī komanda tad arī šodien demokrātiskās un godīgās vēlēšanās tiks izveidota. Es esmu piekritusi kandidēt uz šo amatu ne tāpēc, ka man tas būtu vajadzīgs, bet gan tāpēc, ka notikušais nav pareizi un ir jālabo.
Kāda ir mana vīzija par biedrības darbu? Tā ir vienkārša. LĀB ir daudzas labas iestrādes, kas ir jāturpina, taču galvenais uzsvars biedrības darbā organizatoriski un ideoloģiski ir jāpārliek uz ārstu interešu aizsardzību un nostiprināšanu, kā to prasa Statūti. Latvijas ārsti, kopš 90-tajiem gadiem, dzīvo nepārtrauktās reformās un stresā, taču tā arī nav sagaidījuši tādu algu, kādu 2005. gadā apsolīja ministrs G. Bērziņš. Katrs nākamais ministrs ir uzskatījis par nepieciešamu kaut ko reformēt, lai gan lielākā daļa no viņiem nav izpratusi to, kā kopumā strādā sistēma. Taču īpašu labumu paveiktais nav devis ne pacientam, ne ārstam, jo gandrīz vienmēr „reformas" mērķis ir bijis - par kaut ko, bet tomēr nesamaksāt.
Es aicinu saprast to, ka mēs- visi dažādo specialitāšu mediķi- sēžam vienā laivā, tādēļ es gribu teikt: Pietiks katram vilkt uz savu pusi - airēsim kopā- vienā virzienā. Ja ministrs Belevičs pašlaik runā par to, ka viņš būs „kā dadzītis pie Straujumas rokas, kamēr dabūs naudu veselības aprūpei", tad Ārstu biedrībai ir jābūt „dadzītim" pie „otras rokas" tik pat ilgi un aktīvi, kamēr ministrs šo naudu patiešām dabū. Nākamais būtu darbs ir pārliecināt Saeimu un valdību par nepieciešamību ar likumu nostiprināt stabilu finansējuma apjoma un atalgojuma pieaugumu ik gadu. Ja ceļinieki šim nolūkam prasa atjaunot „valsts ceļu fondu", iespējams, ka tādā pat veidā ir jāatjauno „valsts veselības aprūpes fonds" un noteikti nepieciešams godīgi aprēķināt reālo pakalpojuma cenu veselības aprūpē.
Ja ir paredzēts pārstrādāt Ārstniecības likumu, tad tajā ir jābūt iestrādātai sadaļai par mediķu tiesību aizsardzību, jo pacientu tiesības aizsargā likums, taču, kas aizsargātu ārstu tiesības īsti nav skaidrs. Ja mums tas izdosies - būs panākts vairāk nekā iepriekšējos 10 gados kopā. Cienījamie kolēģi! Lai gan nojaušu, ka lielākā daļa no zālē sēdošajiem par mani nebalsos, es to respektēju, jo šis balsojums ir katra personīgā izvēle, balsot par tagadni vai nākotni. Tas ir - par Latvijas Ārstu biedrību un zināmā mērā arī par to, kāda būs Latvijas medicīnas nākotne, jo mūsu biedrībai, pagaidām, ir dotas iespējas to veidot.