Veselība, ārsti, politika un nauda
1. Tas ir ieguvums vai zaudējums, ka mums politikā ir tik daudz ārstu?
Tā ir liela nelaime. Ja kāds domā, ka no operāciju zāles aizies uz Saeimu vai kļūs par ministru un veiksmīgi vadīs nozari, tas ir totāls naivums bez izpratnes par politiku. Ārsta profesija neradina pie politiskās darbības pamatprincipiem - analītiskuma, sēdēšanas pie dokumentiem. Politoloģija ir sociāla zinātne, kas saistīta ar prāta vingrināšanu. Ārsts strādā ar indivīdu, politiķis ar sistēmu. Ārsts, ieejot politikā un tad šo posteni zaudējot, vairs nevar atgriezties savā profesijā.
2. Doctus, apmeklējot 17 Latvijas slimnīcas un runājot ar slimnīcu vadītājiem, ļoti bieži dzirdējis frāzi: lietas sāk kustēties tikai pēc iestāšanās "pareizajā" partijā. Vai iespējams pārraut šo apburto loku?
Tā ir nabadzības apliecība mūsu valstij. Tas tikai parāda to, ka pie mums nedarbojas politiķi, bet partejiskā darba biržas. Saprotu šos ārstus, kas to ir izdarījuši, jo viņi it kā domā par savu slimnīcu. No otras puses - tā ir šaura, provinciāla domāšana. Vai tad ārsts nesaprot, ka ir atņēmis naudu citam, kurš nav "pareizajā" partijā? Paņēmis naudu no slimniekiem, kas šajā citā slimnīcā ārstējas!
3. Cik ilgi valstī turpināsies šādas "ielu cīņas" ar naudas izsišanu?
Kamēr mums būs šāda vēlēšanu sistēma un šādi veidosim politisko eliti, kamēr atrašanās postenī nozīmēs naudas paņemšanu. Taču šādi attīstīties valsts nevar. Bet te nu būtu jādomā arī ārstiem - es būtu ļoti priecīga, ja sanāktu kopā slimnīcu vadītāji un teiktu: "Jā, es dabūju naudu, jo biju "pareizajā" partijā, bet uzskatu, ka tas ir nenormāli." Un iestātos pret šo sistēmu.
4. Ārstiem ir potenciāls lauzt sistēmu?
Nesen, braucot uz Saulkrastiem, redzu - būvē lielu, skaistu māju, nu... par dizainu nestrīdēsimies. Prasu - kurš tad te būvējas? Kāds no pašvaldības, jo zeme tādā ekskluzīvā vietā? Man saka: nē, esot viens ārsts! Tad jautājums ir tāds - cik lielā mērā šādi ārsti ir piemērs filozofijai "es stājos pareizajā partijā" un cik lielā mērā viņi ir gatavi ziedot kaut ko no sava komforta un stāties pretī tiem, kas šo situāciju ir radījuši?!
5. Kādām īpašībām, prasmēm jāpiemīt veselības ministram un viņa komandai, lai paceltu nozari?
Tas nevar būt "nozares" ministrs. Ir jādomā, kā tava sistēma "ierakstās" kopainā. Jādomā - nevis kā darbosies sistēma, bet kā tā kalpos cilvēkiem! Jāpārzina savs lauks, jāzina, kā funkcionē valsts un budžets, jābūt stiprai personībai - autoritātei. Cilvēkam ar ārsta pieredzi, kas nāk no lielas slimnīcas administratīvā aparāta. Galvenais - lai viņš neredzētu savu slimnīcu kā vienīgo.
Ir absurdi un šokējoši, bet šodien vairs reti kurš pirms stāšanās amatā uzdod sev jautājumu - "vai es varēšu"? Apritē ienācis cits jautājums - "kāpēc viņš, kāpēc ne es"? Mani vēl uzjautrina mūsu politikā šis princips - pirmo gadu mācās, otrajā gadā mēģina ko darīt, trešajā mēs sakām - redz, kā viņš ir izaudzis! Tā ir bezatbildība.
6. Ko jūs domājat par ideju - lai sakārtotu nozari, jāņem "treneris" no ārzemēm, kā Dinamo ņem treneri no Slovākijas, jo nozare ir tik noslēgta un šaura, ka ikkatrs lobē kaut kādas intereses?
Tā ir vēl viena nabadzības apliecība vai arī zināms mazohisms. Latvietis vēsturiski visu laiku meklē kungu no ārpasaules. Jau 1990. gadu sākumā bija ļoti liela kļūda, ka mēs tik daudz paļāvāmies uz to, ko teica ārzemju latvieši. Tā daudz kas ekonomikā tika salaists grīstē. Iedomājieties ne pārāk saskanīgu ģimeni. Un tad atnāks kāds no malas kārtot lietas un vakarā jūs pēkšņi mīlēsit vīru, kuram no rīta gribējāt ielauzt galvu?
7. Partiju priekšvēlēšanu programmās atkal būs saukļi no sērijas "kā var nesolīt". Uz kādiem grābekļiem neuzkāpt, lasot tajās sadaļu par veselības aprūpi?
Ja solīs, ka tiks garantētas bezmaksas operācijas, - neticiet, datortomogrāfiju bez maksas un uzreiz - neticiet. Katram, kas saka - "es tev došu", pajautājiet - kā? Cilvēkam šajās vēlēšanās ir jāiet nevis ar jautājumu "ko?", bet - "kā?"!
8. Kā jūs kā paciente šobrīd jūtaties mūsu valstī?
Man laimējies ar ārstiem, kas ir šā vārda cienīgi. Arī ar māsām man veicies, un es zinu, ko runāju, jo savu karjeru sāku kā sanitāre un māsas asistente bērnu sanatorijā. Taču mūsu valstī vecie cilvēki bez bērniem ir situācijā, kas jau ir cilvēktiesību pārkāpums. Otrkārt, palīdzība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām faktiski notiek tikai ar labdarības akcijām, valsts no atbildības ir atbrīvota. Treškārt, ārstniecība un farmācija neiet rokrokā. Ceturtkārt, valsts iegulda lielus līdzekļus ārstu sagatavošanā, bet nav atbildības tiem, kas pabeidz un pazūd.
9. Kādu attieksmi jūs sagaidāt no ārstiem un māsām?
Man patīk ārsti, kas prot pasmieties. Reiz pie manis palātā ienāca ķirurgs un teica: jūs zināt, ka jums astes kaulā ir par vienu skriemeli mazāk, nekā jābūt? Es prasu: un ko tas nozīmē? Viņš atbild: cilvēks ir vai nu ģēnijs, vai idiots! Izvēlies pati! Varbūt citu tas aizskartu, bet man tas šķita forši. Ārsts nav tikai fizisko lietu sakārtotājs. No ārsta es sagaidu profesionālu attieksmi, bet viņam jāatceras, ka viņš tāpat kā skolotājs audzina cilvēku. Ikvienam no ārsta jāaiziet ar ticību labajam, turklāt - priecīgam!
10. Vai redzat noritam arī pozitīvus procesus?
Labi ir zināt, ka mums krīzes brīžos ir ārsti, kas izvilks no bezcerības. Bet es gribētu, lai balto halātu augstākā ģilde neļauj tur ielīst dažiem ar melnbalti strīpainiem halātiem. Turiet savu ģildi augstā godā! Un vēl atceraties, ka ārsts bez māsiņas un virsmāsas ir tikai 50%. Saku no savas pieredzes! Un esiet politikā tikpat strikti kā pie operāciju galda. Tas ir grūti. Medicīnā jau vispār nav viegli, kaut gan - kam šodien viegli?
Foto: Inese Austruma