VENTS SĪLIS: ārsta pieskāriens
Medicīna nav nekas izolēts no pārējās pasaules. Ar tuviniekiem, draugiem daudz kontaktējam caur ekrānu, “patīk” viņu profilā sociālajos tīklos spiežam biežāk nekā to sakām, skatīdamies acīs. Ātrs temps, tehnoloģizēts dzīvesveids, sociāla izolētība — šie vārdu savienojumi precīzi raksturo XXI gadsimtu. Kā atsvešinātība ienāk un maina medicīnu? 
Diemžēl darbā ar cilvēkiem vienmēr pastāv dehumanizācijas risks, kura rezultātā ārsts primāri fokusējas tikai uz slimību vai problēmu, pārstājot pievērst uzmanību cilvēciskajiem aspektiem. Vēl atsvešinātību rada emocionāls nogurums, pārslodze, kad vienkārši vairs nav spēka emocionāli iesaistīties procesā. Bet neatkarīgi no cēloņa atsvešinātība ir attieksmes jautājums. Blakus izglītībai un pieredzei tā ir viens no trim profesionalitātes kritērijiem. Proti, iejūtīga un laipna attieksme ir tikpat svarīga kā mediķa profesionālā kompetence. Saglabāt cilvēkmīlestību palielināta stresa, noguruma un laika trūkuma apstākļos ir ļoti grūti, taču bez tās medicīna zaudē morālo pamatu.
Vecāka gadagājuma kolēģi noteikti atceras ainiņu, kā pie pacienta gultas sēž dakteris, apkārt citi kolēģi, pacients vidū, tiek spriests, ko darīt. Mūsdienās bilde pavisam cita: ārsti apspriežu telpā, uz galda dators ar izmeklējumu attēliem. Pacienta fiziski nav. Ir ārsti, kas pārliecināti, ka nepaies ne 50 gadi, kad pacientu varbūt vajadzēs redzēt tikai tik vien kā pirmajā reizē. Speciālista fiziskais kontakts ar pacientu — nemoderna, aizejoša vērtība vai tomēr ne?
Tieša saskarsme terapeitisko attiecību veidošanā joprojām ir izšķirīga. Jebkuri dati ir jāinterpretē, turklāt tā, lai pacients saprastu, kas viņam kaiš, kādas ir ārstēšanas iespējas, cik ilgi būs jāārstējas. Šīs sarunas ir ārkārtīgi būtiskas, jo pacients uzzina diagnozi un ārstēšanās procesā veicamās darbības, turklāt aktīvi iesaistās lēmumu pieņemšanā un tādējādi uzņemas savu daļu atbildības par ārstēšanas rezultātu. Ja ārsts neprot nodibināt kontaktu un sadalīt atbildību, tad ļoti iespējams, ka norādījumus pacients nepildīs un beigās, nesagaidot cerēto rezultātu, visā vainos ārstu. Cerot ietaupīt laiku uz saskarsmes rēķina, var iznākt daudz vairāk laika iztērēt skaidrojoties un tiesājoties. Runājot ar pacientu, ārsta mērķis ir kas vairāk nekā tikai informācijas iegūšana vai nodošana pasīvam pacientam. Ir jāpanāk, lai pacients justos cienīts, saprasts un iesaistīts, — tikai tā veidojas ilgstošas sadarbības attiecības.
Pacientam pieskarties fiziski, auskultēt, palpēt, skatīties acīs, sarunāties — kāda, jūsuprāt, vērtība ir fiziskajam kontaktam, ārsta pieskārienam?
Milzīga. Visos laikmetos svarīgākās lietas cilvēki vēlējušies pateikt, skatoties acīs, tāpēc, piemēram, uzņēmušies ar ilgstošu ceļošanu saistītas grūtības, lai svarīgos brīžos būtu fiziski klāt. Fizisks kontakts ir būtisks ne jau tikai tīri medicīnisku apsvērumu dēļ, bet arī tāpēc, ka tas mazina pacienta trauksmi un vairo optimismu. Daudzi sasirgušie atzīst, ka sāk justies labāk jau no tā vien, ka ierauga mediķi. Šķiet anekdotiski, taču patiesībā tas parāda, cik liela loma subjektīvās labklājības veidošanā ir cilvēciskajam kontaktam. Dzīvs kontakts ļauj cilvēkam būt uzklausītam un saprastam, kliedēt nepamatotas bažas, kas citkārt būtu tirdījušas nedēļām, un atjaunot cerības uz pozitīvu iznākumu. Konkrētas saskarsmes procedūras nav tikai pieklājības žests: tās būtiski iespaido to, cik veiksmīga un efektīva būs gan konkrētā saruna, gan arī to, kā turpmāk veidosies ārsta un pacienta attiecības.
TEDx sarunās Stenfordas ārsts un rakstnieks Abraham Verhese stāstīja, ka ārsta pieskārienam ir rituāla nozīme, savukārt rituālam ir dziednieciska, pat nedaudz mistiska vērtība. Līdzīgi kā kāzās, bērēs izpildām rituālus, arī ārsts attiecībās ar pacientu, fiziski pieskaroties, izklausot, palpējot, izpilda dziedināšanas rituālu.
Līdzīgu domu izsaka arī sociologs Ērvings Gofmanis klasiskajā darbā “Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē”. Kad gripas sezonā pacienti cits pēc cita nāk pie ģimenes ār-sta, tad diagnozes un receptes izrakstīšana profesionālim prasītu mazāk par minūti. Tomēr katrs gripas pacients vēlas, lai viņu izjautā, izklaušina ar stetoskopu. Ja netiek izpildīts šis šķietami liekais rituāls, slimniekam nešķiet, ka ārsts tiešām ir viņu rūpīgi apskatījis.
Mūsdienās varbūt jau esam piemirsuši, ka rituāli ir ļoti svarīgi strukturējošā ziņā — mūžam plūstošajiem dzīves notikumiem tie piešķir stingru ietvaru un pabeigtību. Jaungada svētkus mēs svinam ne jau tāpēc, ka mainās kalendārs, bet gan tāpēc, lai domīgi atskatītos uz pagājušo un sāktu jaunu dzīves ciklu. Līdzīgā veidā pēc vizītes pacients psiholoģiski ir gatavs ārstēties un atveseļoties, gatavs no slimā transformēties uz veselo, sekot mediķa norādījumiem, jo viņam uzticas.
Foto: Shutterstock
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada marta numurā