Vai veselība ir vērtība?
Ja ar laimi saprot emocionālo labsajūtu, tad mēs neesam pārāk labi savu emociju prognozētāji. Mums šķiet - emocijas būs krietni intensīvākas un ilgākas. Eksperimentāli ir pierādīts: jo mērķtiecīgāk cīnāmies par laimi, jo realitātē būsim nelaimīgāki. Amerikāņu psihologa Daniel Kahneman pētījums liecina, ka trīs laimīgākie brīži cilvēku dzīvē, kam viņi pievērš par maz uzmanības, ir šie: sekss, TV, laiks kopā ar tuviem cilvēkiem. Un paradoksāli: kāpjot pa karjeras kāpnēm, tiem paliek aizvien mazāk laika.
2. Novēlam arī veselību. Vai veselība mūsu sabiedrībā ir vērtība?
Ja pajautātu, tad cilvēki noteikti atzītu - jā, veselība man ir vērtība, bet vislabāk to var novērtēt, radot izvēles situāciju. Ko tu labāk gribi: veselību vai jautru ballīti ar stipriem dzērieniem, kas vismaz īstermiņā pasliktinās veselību? Lielākā daļa droši vien izvēlēsies otro variantu, kas liecinās, ka veselība nav augstākā vērtība mūsu sabiedrībā. Objektīvie dati par sabiedrības veselības rādītājiem pēdējos 10 gados ir uzlabojušies, piemēram, vidējais dzīves ilgums. Bet indivīda līmenī izvēle nav par labu veselībai kā ilgtermiņa investīcijai. Īstermiņa domāšana cilvēkiem Latvijā ir raksturīga kopumā.
3. Bet vai patērētāju sabiedrībā citādi maz ir iespējams?
Nevarētu teikt, ka patērētājsabiedrība ir veselībai draudzīga vide. Tūlītējie labumi šķiet vilinošāki nekā nezināmā nākotne. Veselīgs dzīvesveids nav vienīgais noteicošais faktors ilgai dzīvei. Mārketings veselības jēdzienu izmanto sekmīgi. Piemēram, ākstības ar ekoloģisko pārtiku - nav pētījumu, ka šāda pārtika patiesi būtu labāka, bet zīmolvedības stratēģijas panāk lētticīgu cerību, ka līdz ar produktu cilvēks nopērk sev labu veselību. Cilvēks izvēlēs nav racionāls, viņš bāzējas uz emocijām un biežāk dzirdēto.
4. Kā vērtību - veselību - ietekmē/devalvē iesakņojusies "sarunāšanas" kultūra: pacients sarunā ar ārstu, kā iegūt labāku attieksmi, negaidīt oficiālajā rindā...
Kultūras raksturlielumus, kas gadu desmitiem sekmīgi darbojušies, mainīt grūti, ja tie daudzmaz strādā un sasniedz mērķi. Ir radikāli jāmaina situācija, lai, korumpētā veidā rīkojoties, nevarētu nonākt pie mērķa. Tad cilvēki sāks rīkoties citādi. Otra lieta - mēs esam investējuši gan sistēmā, gan priekšstatos par sevi, un, ja man kaut kas ir jāmaina, tad ir jāatsakās no savas pagātnes. Tas ir apmēram tas pats, kas teikt: mēs tev nogriezīsim apakšdelmu, bet tu turpināsi dzīvot. Pārāk sāpīgi.
5. Nupat pieņemti grozījumi Krimināllikumā - par kukuļa došanu varēs sodīt arī pacientu. Cik ētiski ir sodīt uz nāvi slimu pacientu?
Gadījumi, kad uz spēles likta cilvēka dzīvība, nav liekami vienā maisā ar tiem, kad cilvēki tiek sodīti par merkantilām vēlmēm.
6. Vai cilvēks ar augstām morāles normām vispār būtu gatavs dot kukuli sev kritiskā veselības situācijā?
Morāles pamati jau nav nekas akmenī cirsts. Vai zāļu zādzība ir attaisnojama, ja tev nav naudas un tavs bērns ir slims? Morāles pētnieki teiks - protams! Morāle ir sociāli konstruēta, un tas nenozīmē: ja esi pietiekami morāli domājošs, tad formāli nevari pārkāpt morāles likumus. Ja situācija būs tā uzkonstruēta, ka ārsts neko nedarīs, kamēr viņam neiedod kukuli, tad no pacienta viedokļa būtu amorāli kukuli nedot. Cits jautājums ir ārsta morāle, radot šādu situāciju pacientam.
7. Ārsti jau daudzus gadus izsaka sarūgtinājumu par to, ka viņu darbs netiek novērtēts. Kā panākt pārmaiņas?
Reiz, pirms atsāku treniņus garo distanču skriešanā, gribēju pārbaudīt veselību. Viss oficiāli notika valsts iestādē, bet izrādījās, ka nevaru izmeklējumus sarunāt vienā periodā, jo speciālisti tiek nodarbināti tikai līdz pusdienlaikam. Kāpēc tā un cik tas ir efektīvi? Konkrētajā situācijā ārstam, visticamāk, bija jādodas uz citu privātpraksi piepelnīties. Bet vai tad nevar iztikt ar mazāku speciālistu skaitu, nodarbinot viņus konkrētā vietā un maksājot normālu algu? Sociālpsiholoģijā runā par darītāja/novērotāja efektu - ja runājam par sevi, tad neredzam pašu situāciju, bet tikai to, kas notiek ap mums. No ārsta pozīcijām - tā ir vide, pārvaldes forma, kurā kaut kas ir jādara. Savukārt pacients redz ārstu, bet neredz šo situāciju. Diskusiju nevar izveidot, ja nepārvar šo asimetriju. Tāpēc nemainās arī situācija ar ārstu adekvātu novērtējumu.
8. Kas ārsts ir XXI gadsimtā?
Medicīna pēdējos pārdesmit gados ir virzījusies uz pieeju, ko pamato pierādījumi, skaidrojot to arī pacientam. Tas, manuprāt, ir ideālais modelis - ārsts piedāvā zināšanas, parāda ceļus, pa kuriem iet, bet pacients, uzticoties ārstam, pieņem lēmumu. Tāpēc ārsta arsenālā ir jābūt sociālām prasmēm. Ārsts var būt autoritāte sabiedrībā, jo sociālpsiholoģijā runā par oreola efektu, kad noteiktu pozitīvu īpašību vispārina uz citām dzīves sfērām, kam tas īpaši nepienākas. Piemēram, labs ārsts māk ne tikai labi ārstēt, bet prot arī saprātīgi izteikties par sabiedrības notikumiem un vērtībām. Ja cilvēkam ko tādu piedēvē, viņam tas sāk patikt, bet ir kaut kāda robeža, kur vairs neesi kompetents izteikties, un to derētu atcerēties arī tā saucamajām autoritātēm.
9. Kas jums nav pieņemams pacienta-ārsta attiecībās?
Netiek novērtēts klienta laiks, kas ir viens no neatjaunojamajiem resursiem. Neapzinātā līmenī daudzi ārsti grib veicināt augsto statusu, un tas tiek darīts, ierobežojot arī pieejamību. Un tad sanāk kā rituāls: pacientam pasaka vienu laiku, bet viņš sēž un 45 minūtes gaida rindā.
10. No ārsta gaida, ka viņš būs ar cilvēks ar misijas apziņu, bet profesiju neiegūstam tādēļ, lai strādātu par mīlestību.
Ikvienā profesijā vajadzīga kaisle, ar zināšanām vien ir par maz. Lai kaut ko sasniegtu, nepārtraukti kaut kas jāizdara ārpus prasītā. Ārstam ir svarīgi pašam redzēt, kā būt inovatīvam, tad arī novērtējums būs atbilstīgs un panākumi neizpaliks.
Foto: Jānis Brencis