Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Uzziņai
Šā gada 5. jūnijā apritēja 30 gadi kopš cilvēka imūndeficīta vīrusa (HIV) atklāšanas
Latvijā reģistrēti 5000 HIV inficēti cilvēki, AIDS stadijā - 994 (Latvijas Infektoloģijas centra dati 30.06.2011.). Patiesais HIV inficēto skaits Latvijā tiek lēsts 1,5-2 reizes lielāks
Nebārt un atbalstīt
Rumbulā stājamies ceļa malā tieši aiz smagā kravas auto. Tajā pašā brīdī tā durvis atveras un atmuguriski ārā kāpj smalka, blonda meitene. Klients steigšus spiež akseleratoru un dodas projām, bet meitene patiesi priecīga steidz pie busiņa. "Sveikiņi," viņa saka un visiem priecīgi pamāj. Sociālais darbinieks Bils viņai vaicā, kā klājas. "Tikai nebariet mani," smaidot lūdzas minimāli apģērbtā meitene. Jau drīz kļūst skaidrs, ka viņas ieguvums ir daudz lielāks par 9 prezervatīviem un špricēm, ko viņa te dabū. Viņa zina, ka neviens viņai neskalos smadzenes un nemācīs - "šitā dzīvot nav smuki". No eksprestestu veikšanas gan viņa atsakās, nesen jau esot to darījusi.
Rutai Kaupei, DIA+LOGS vadītājai, ir maģistra grāds biznesa administrācijā, un šo darbu viņa uztver kā izaicinājumu
"Ziemā mēs šīs meitenes ņemam mašīnā kaut uz to īso brītiņu pasildīties," saka mobilās vienības darba koordinatore Agita. Gabalu tālāk buss pieripo pie citas meitenes - atvērusi durvis, arī viņa priecīgi sasveicinās, izskatās gaisīga un labā noskaņojumā. Taču tūlīt stāsta savu lielo sāpi - meita pametusi mācības un neparko negribot atgriezties skolā. Prasot daudz naudas. Vienlaikus viņa tramīgi skatās apkārt. Saņēmusi gaidīto, dodas prom. "Redzējāt, kādas šauras actiņas?" pēc tam vaicā sociālais darbinieks. "Tas nozīmē, ka tikko ir lietotas narkotikas."
Liela daļa klientu, ko DIA+LOGS centra darbinieki sastop mobilā busa izbraukumos, pabijuši vai regulāri apmeklē arī atbalsta centra mītni Dzirnavu ielā. Šī nevalstiskā organizācija sniedz atbalstu cilvēkiem, kam ir HIV/AIDS, viņu tuviniekiem un citiem, kas kaut kādā veidā ar to saskārušies. "Ikvienu var skart HIV/AIDS," mierīgi nosaka centra vadītāja Ruta Kaupe. "Mēs esam psihosociālā atbalsta sniedzēji. Veicam tā saucamos pretdarbības pasākumus HIV infekcijas tālākai izplatībai: strādājam centrā uz vietas, dodamies izbraukumos ar mobilo busu, veicam ielu darbu." Centrs darbojas jau devīto gadu - te ir šļirču apmaiņas punkts, sociālie darbinieki, medmāsa, psihologs. Bez emocionālā un psiholoģiskā atbalsta narkotiku lietotāji te var apgūt arī dažādas sociālas iemaņas - dzīves prasmes. Dienā, kad centrā ierodas Doctus , telpās smaržo pēc zupas - interesenti sociālā darbinieka uzraudzībā kopīgi gatavojuši pusdienas. Tā esot kā savdabīga darba terapija.
2011-08_53-att-thumb
Dialogs kabinetā un "pritonos"
"Kas ir mūsu klienti, šādas uzskaites mums nav, jo rūpējamies par klientu konfidencialitāti. Mēs zinām tikai tik, cik viņi paši mums izstāsta. Šurp nāk pats zemākais slānis. Tas slikti skan, bet te ir tie, kas "nobraukuši" pašā lejā. Kamēr cilvēks turas un var izdzīvot - te viņus nesastapt. Tikai tad, kad viss jau sabrucis, konfidencialitātei vai kaunam lūgt palīdzību vairs nav nozīmes," atzīst R. Kaupe. Viņa uzsver, ka šāds centrs var pastāvēt tikai tāpēc, ka izdevies iegūt klientu uzticību. Vismaz 90% centra klientu ir narkotiku lietotāji, un šo cilvēku vidū vislabāk darbojas kluso telefonu jeb iekšējās informācijas apmaiņas princips. Centram izdevies panākt zināmu respektu. Liels nopelns tajā ir ielu darbiniekiem. Šobrīd tādi ir četri - visi bijušie lietotāji, kas tagad ir metadona programmā. Viņi vāc un maina šļirces, skaidro, izplata informāciju, stāsta par centru un to, kādu palīdzību tur iespējams saņemt.
"Mēs strādājam pēc tiem pašiem principiem kā šādas organizācijas citviet Eiropā. Tās ir "līdzīgs - līdzīgam" konsultācijas ielās, narkotiku lietotāju pulcēšanās vietās jeb tautas valodā "pritonos". Mums ir ielu darbinieki un vēl brīvprātīgie, kas paši ir aktīvie lietotāji. Arī viņi izplata un savāc šļirces, veic darbu ar dīleriem, informē. Cenšamies motivēt viņus - viņi var saņemt nelielu Maxima dāvanu karti, ja savākuši daudz šļirču," stāsta R. Kaupe.
Šobrīd centrs savā darbībā jūtas samērā stabili, jo HIV profilakses pakalpojumu veikšanai saņem Rīgas Domes finansējumu. Daudz enerģijas tiek patērēts dažādu projektu rakstīšanā, no kā ļoti atkarīgs paveiktā darba apjoms. Centra mērķis - aizsniegt pēc iespējas vairāk HIV apdraudēto cilvēku, un narkotiku lietotāji ir visapdraudētākie. Centrā dienā vidēji "apgrozās" 10-30 klientu. To, cik cilvēku sastaps izbraukumos, nekad nevar paredzēt. 2009. gadā sniegts 2800 konsultāciju. "Trīs gadus mums bija ANO Narkotiku un noziedzības biroja programmas finansējums, tāpēc 2009. gadā centrs izsniedza 190 000 šļirču un 130 000 savāca. Daudz ko paveicām. Pērn finansējums bija mazāks, izsniedzām 180 000, savācām - 145 000 šļirču. Kopumā Rīgā pieaug atpakaļatdoto šļirču skaits, ir skaidrs, ka neviens cits to nedarīs," stāsta centra vadītāja.
Tev hepatīts? Man arī!
Tikmēr mobilais buss turpina ikdienas reidu pa vienu no maršrutiem - Maskavas priekšpilsētu. Buss pietur kādā Hruščova tipa māju ieskautā pagalmā. Ilgi nav jāgaida. Pirmā nāk meitene īsos svārciņos un garos zābakos. Tā ir viena no jaunajām sievietēm, kas strādā ielas malā pie Rumbulas un šajā rajonā dzīvo. Viņa ir atsaucīga un, saņēmusi no sociālā darbinieka vajadzīgās lietas, gatava arī iekāpt busā, lai veiktu HIV/ AIDS un hepatīta eksprestestus. Medmāsa un meitene paliek busiņā divatā. Noprotams, ka medmāsa daudz stāsta un skaidro. Pēc apmēram 15 minūtēm meitene izkāpj. "Man ir hepatīts," diezgan mierīgā balsī viņa skaļi paziņo. Tūlīt nāk arī citi - jauni vīrieši nodod paciņas ar vienu saturu un pretī saņem citas.
Meitene garajos zābakos strādā ielas malā pie Rumbulas. Viņa mudina grīļīgo velosipēdistu: “Davai, pārbaudies, tas ir ātri un par brīvu!”
"Cenšamies motivēt viņus savākt izlietotās šprices, citādi ar tām jau būtu pilna pasaule. Sakām: ja atnesīsi 100 izlietotās, pretī dabūsi 120 jaunas," teic sociālā darbiniece Agita. Pēc mirkļa grīļīgā gaitā pieripo velosipēdists. Šortos tērpts jauns vīrietis ir nesen ko lietojis, viņa runa un kustības ir apgrūtinātas. Uz riteņa bagāžnieka piestiprināta paka piena. Darbinieki aicina veikt testus. "Es tur nekāpšu, jūs mani noteikti sagūstīsiet," šļupst vīrietis. "Davai , pārbaudies, tas ir par brīvu un ātri," saka meitene garajos zābakos. Redzot, ka neviens nav noskaņots nelabvēlīgi, vīrietis tomēr iekāpj. Un ne velti. Ārā viņš izkāpj nedaudz izbrīnīts - hepatīts ir. Tālāk starp abiem jaunajiem cilvēkiem noris lietišķa saruna, brīdi visi pārspriež jaunumus: "Tev hepatīts? - Man arī. - HIV? - Fū, tā gan nav."
Sociālais darbinieks stāsta Ļenai par metadona programmu, taču meitene kategoriski atsakās. "Heroīns - tas ir kā orgasms vairāku stundu garumā. Kurš gan tā vienkārši būs gatavs no tā atteikties?" vēlāk piebilst sociālais darbinieks.
Kungi, izejiet ārā!
Centra darbinieku ikdiena saistīta ar bīstamām situācijām. Kaut arī attiecības kopumā ir miermīlīgas, tomēr vienmēr jāatceras, ka narkotiku lietotāju rīcība var būt neprognozējama. "Tad darbinieki sauc vai nu mani, vai apsardzi, mums ir trauksmes poga. Ļoti jāuzmanās, kad ir piln mēness, tad visi kļūst uzvilktāki," apstiprina centra vadītāja. Viņa atceras gadījumu, kad lielajā zālē bijuši vairāki klienti, sācies kautiņš, no deguniem šķīdušas asinis. "Pie manis ieskrēja darbinieks, sauca, ka jāspiež poga. Teicu - pag, es pamēģināšu! Nostājos ķīviņa dalībniekiem vidū un teicu, ka viņi ir laipni gaidīti citu dienu, bet tagad lai pamet centru. Pirmo reizi mani nedzirdēja, otro daļēji, bet pēc trešā aicinājuma viņi tiešām visi kā pīles rindā devās prom. Viņi kaut kā respektē mani un šo centru," secina R. Kaupe.
Mobilās brigādes darbinieki piedāvā veikt HIV/AIDS eksprestestu
Vēl diezgan tipiskas ir situācijas, kad tualetē kāds mēģina sev špricēt, tad šie cilvēki tiek raidīti laukā. "Vienreiz viens par to bija tik nikns, ka jutām - labi nav. Bet man kaut kā baiļu nebija, un tas niknais cilvēks aizgāja. Otrs, ar ko viņi bija kopā, laikam bija vairāk pie skaidra prāta, nāca pat atvainoties. Viņi negrib pazaudēt iespēju šurp nākt," stāsta centra vadītāja. Organizācijas klienti kopumā novērtē DIA+LOGA darbu. Centra vadītāja atceras: "Ir vietas, kur mūs sagaida ar prieku. Piemēram, buss brauc pa mazajām Bolderājas ieliņām, cilvēki skrien pretī un sauc - ā, Dialogs atbraucis! Mūs respektē un ciena, jo mēs nebaram, nedresējam, nenosodām. Mēs ļaujam justies kā cilvēkiem."
R. Kaupe nevar konkrēti atbildēt, kāpēc viņa darbojas šajā "dīvainajā sfērā", viss esot tā "sakritis". Vadītājai ir maģistra grāds biznesa administrācijā, un šīs zināšanas viņa prot izmantot arī šajā darbā - tās viņai noder no darba efektivitātes organizēšana viedokļa - divas līdz trīs reizes ir pieauguši darba rezultāti, un tas ir atkarīgs no menedžmenta. "Pierasts, ka cilvēki biedrībās iesaistās, jo tas ir sirds aicinājums, jo tas ir personiski aktuāli. Mūsu sfērā tas diez vai kādam var būt dzīves aicinājums... Es tam pieeju kā jebkuram darbam - laikam man te vienkārši bija jābūt. Varbūt tas bija izaicinājums. Cenšos nolikt malā emocijas un atbalstīt šos cilvēkus. Protams, vajag atcerēties, ka tie ir narkotiku lietotāji. Ir jāmāk uzķert, kur ir patiesība, jo viņi ir veikli manipulatori un māk "strādāt" arī ar mums," stāsta R. Kaupe.
Ielu darbinieks: "podņesi - podai"
To, ka centrs ir vieta, kur justies līdzvērtīgākam, apliecina brīvprātīgais darbinieks Dima. Viņš ir narkomāns, kas aktīvi vāc šprices "pritonos", stāsta citiem par centru. Dima izskatās lepns un grozās pa klientu zāli kā pa savu kabinetu. "Man ir AIDS, hepatīts, sēnīte galvā, un es nāku te, jo no manis šeit "neraustās". Lietoju no 1993. gada, tagad esmu uz amfetamīniem. Esmu pilnīgi viens, man nav ne draugu, ne kompānijas, bet te ir labi. Es nekad nepazudīšu - pats nozagšu, pats apēdīšu. Varu arī strādāt - māku kāpnes, durvis taisīt. Bet man patīk arī zagt. Te es nezogu, bet te arī nav ko zagt. Zagt man patīk 40. autobusā, kas brauc uz Ziepniekkalnu, zogu tādos "pārbāztos" rītos. Eh, tad ir labi! Un tad ātri "apdolbīties". Man to vajag, jo tad es sevi jūtu dzīvu. Nav tās apātijas. Tad ir labi - kā bērnībā. Kā jau narkomāns esmu aizņemts cilvēks. Es zinu, ka man vienmēr būs "darbiņš", un es gribu būt viens, neturu "nahļebņikus". Nezinu, kur HIV dabūju. Šurp nāku kopš 2003. gada, te var aprunāties. Tas nav tā kā tajā Katoļu ielā (patversmē - aut. ) sēdēt un klausīties - kur un kādu miskasti katrs ir izvandījis, kur kādu pudeli dabūjis. Es vācu šprices, esmu ielu darbinieks - "podņesi - podai", un man tas patīk."
Nākotnes sapnis - vairāk sadarbības ar ārstiem
Centrā četras stundas dienā strādā medicīnas māsa. Pāris reižu nedēļā viņa dodas līdzi reidos arī mobilajā busā. Taču centra cilvēki vienmēr vēlējušies ciešāku, nopietnāku un regulārāku sadarbību ar mediķiem. "Mēs strādājam ar cilvēkiem, kas ir visapdraudētākie un vienlaikus visgrūtāk sasniedzamie. Un, ja mums rūp, lai šī infekcija neizplatītos, tad, lai kā tas varbūt nepatiktu ārstiem, šie profilakses un medicīniskās aprūpes pakalpojumi ir jānes tuvāk šai mērķauditorijai. Ideāli būtu, ja konsultācijas notiktu šeit, centrā," saka DIA+LOGS vadītāja R. Kaupe.
Mobilās vienības šoferis Varis, sociālā darbiniece un mobilās vienības koordinatore Agita, sociālais darbinieks Bils un medmāsa Lidija, kurai šī ir trešā darbavieta – viņa strādā arī Bikur Holim un LOC
Līdz šim centrā bijušas neregulāras ārstu konsultācijas konkrētu projektu ietvaros - piemēram, te konsultējusi LIC vadītāja dr. B. Rozentāle, narkologs dr. I. Mičulis, ilgstoša sadarbība projektos ir ar infektoloģi A. Krūmiņu. Bet tie ir projekti, kas sākas un beidzas. "Mēs ilgojamies pēc ilglaika sadarbības - ar infektologu, narkologu. Tas var pat nebūt ārsts, mēs priecātos arī par sadarbību ar ārsta palīgu jeb feldšeri, jo narkotiku lietotājiem ir dažādas brūces. Mūsu medmāsas savu zināšanu un materiālo resursu līmenī mēģina palīdzēt, bet vajadzīga profesionālāka palīdzība. Tas atslogotu gan ģimenes ārstus, gan varbūt arī smalkākus speciālistus. Un mūsu klienti uz ārstiem skatās ar cieņu," stāsta R. Kaupe. Centra apmek lē tā ji regulāri sūdzas par galvas un zobu sāpēm. Tad darbinieki viņiem iespēju robežās nopērk kādus bezrecepšu medikamentus. Bet tas arī ir viss, ko viņi var darīt.
Centram ir laba sadarbība ar tuberkulozes speciālistiem. Ja redzams, ka klients pārāk aizdomīgi klepo, darbinieki sazvanās, noskaidro konsultācijas iespējas. "Viņiem vispār rūp veselība, bet - prioritāte vienmēr būs ikdienas deva. Pašas narkotikas viņi neuztver kā apdraudējumu veselībai - tas ir kaut kas cits, tā ir atslodze. Bet mēs arī redzam cilvēkus, kas mēģina kārpīties, brauc uz Igaunijas rehabilitācijas centriem, jo Latvijā tā ir ļoti liela problēma. Tad atbrauc un ir prieks skatīties - atrod darbu, pat labi pelna. Taču vēl nesen bija tā, ka ne visi izturēja pārbaudījumu ar naudu. Bet ir tādi, kas tomēr izkārpās," - tā R. Kaupe.
Izlietotās šļirces maiņas punktā DIA+LOGS centrā. Pērn kopā savākts 145 000 šļirču, izdots – 180 000
Tev nebūs dzemdēt
Tomēr ne vienmēr centra klientu attiecības ar ārstiem veidojas sekmīgi. Joprojām ir daudz aizspriedumu, baiļu, nesaprašanās. Centra sociālā darbiniece Agita stāsta par kādu nesenu gadījumu ar vienu no centra klientēm. "Bija mums kāda grūtniece - 46 gadus veca. Gan viņa, gan viņas vīrs HIV inficēti, jau AIDS stadijā, abi saņēma terapiju. Sieviete palika stāvoklī, un ginekologs lika dažādus šķēršļus, lai viņu neņemtu uzskaitē. Lika gādāt dažādas izziņas, piemēram, izziņu no infektologa, ka viņa drīkst dzemdēt. Sieviete tādu dabūja. Tad šo sievieti nosūtīja uz ģenētiskajām analīzēm. Tur viņu neņēma pretī, jo tik ātri šādu pārbaudi nevar veikt. Ginekologs turpināja izdomāt iemeslus, bet uzskaitē jāstājas līdz 12. nedēļai. Tad piektdienas pēcpusdienā šī sieviete atnāk pie mums un raud, jo pirmdien iestājas šīs 12 nedēļas. Ko darīt? Piezvanījām uz Veselības inspekciju - paldies viņiem, stundas laikā jautājums tika nokārtots. Sievieti pierakstīja pie cita ārsta. Bet, ja nebūtu šīs iejaukšanās, es nezinu, kā būtu... Protams, kad sieviete palika stāvoklī, mēs izrunājām riskus, un sieviete tos labi apzinājās, bet viņa vēlējās šo bērnu, jo tā bija viņas pēdējā iespēja. Bērns tagad ir piedzimis, viņš ir vesels, omulīgs - es viņu saucu par nākamo ministru!"
Un tomēr vēl par attieksmi. Sociālajai darbiniecei ir kāds stāsts. "Dzemdību namā pēc dzemdībām sieviete guļ palātā, ienāk medicīnas māsiņa: "Nu, šodien jūs te viena pati, es jau jūs pie normālām sievietēm nevaru likt. Bet nekas, rīt te ienāks otra tāda pati, tad būsiet divatā." Drīz pēc tam es šo sievieti apmeklēju - raudošā mamma ilgi bija jāmierina. Zināms taču, kā izplatās infekcija. Bet joprojām ir nezināšana, nepieņemšana - arī mediķu vidū."
Bieži centra darbiniekiem gadās situācijas, kad ārsti saviem pacientiem nav gana labi vai vispār nav izskaidrojuši slimības būtību un gaitu. "Cilvēks iznāk no ārsta kabineta, un viņš tā arī nav sapratis, kas tās ir par CD4 šūnām un kas tur tajās analīzēs. Bet mums ir laiks, viņš atnāk pie mums, es sēžu un zīmēju uz lapas, kas ir CD4 šūnas, kas ir CD8, un vienkāršā valodā izskaidroju, kas notiek cilvēka ķermenī, kad sāk terapiju, jo daudzi nesaprot - kāpēc, piemēram, zāles jādzer noteiktā laikā. Ārsti droši vien, ja dzirdētu, smietos," stāsta sociālā darbiniece Agita. Viņasprāt, šāda situācija ne vienmēr ir ārstu nevērības rezultāts, to rada laika trūkums, arī centra klientu tēlotā vienaldzība vai agresivitāte, aiz kuras slēpjas viegli ievainojami cilvēki.
Busa šoferis Varis un sociālais darbinieks Bils gruvešos lasa šļirces
Šļirču raža
Kamēr daļa DIA+LOGA darbinieku rosās centra mītnē, mobilais buss turpina ceļu pa šīs dienas maršrutu. Atstājuši busu pie veikala, darbinieki dodas gar Baltijas Krievu institūta ēkas sānu. Grūti noticēt, ka te varētu būt kāds "pritons". Bet jau pēc pārdesmit soļiem tas tiešām kļūst redzams. Starp vecu ēku drupām un pussagāztiem šķūnīšiem - izmētātu priekšmetu jūra. Kāds tur gulējis, kāds ēdis. Visapkārt nelāgi ož. Darbiniekiem rokās ir dzeltenie spainīši un cimdi. Lietišķu seju viņi dodas darīt vienu no saviem pienākumiem - vākt izlietotās šprices. To šeit vienmēr esot daudz, vistrakāk bijis pēc sniega nokušanas - bijis ko vākt un vākt. Drīz vien spainīšos ir krietna "raža". "Kāds lasa sēnes, mans tētis lasa šprices," nodungo sociālais darbinieks Bils un ienir st gruvešos... ¢
Foto: Inese Austruma
