Nesen kādā sarīkojumā sarunājos ar sievieti vidējos gados, kas izteica visai kategorisku un savā ziņā negaidītu spriedumu par ārstiem: «Viņi visi ir apsēsti ar narcisisma kompleksu! Tas sākas jau ģimenē un skolā — ar izredzētības iepotēšanu, ar teicamnieka sindromu!»
Tajā brīdī mazliet apjuku. Lai nerastos neveikla situācija, noklusēju, ka pati esmu ārste. Vēlāk gan domās bieži atgriezos pie šīs sarunas.
Vai tiešām izredzētie?
Specializētajā medicīnas literatūrā var atrast daudz publikāciju par mediķu personības struktūru. Pietiek ielūkoties vietnē Pubmed un tās meklētājā ievadīt terminus medical staff personality, doctor personality vai tamlīdzīgi. Nenoliedzami šajos pētījumos ir sava daļa subjektivitātes, ko ienes paša pētnieka personība. Nav brīnums, ka rezultāti un secinājumi raisa karstas diskusijas. Vai mediķa profesija ir aicinājums cilvēkiem ar noteiktām rakstura iezīmēm? Un vai mēs tiešām esam "izredzētie"? Protams, kaut kas no izredzētības mediķa profesijā ir. Ārsta rokās atrodas dārgākais, kas cilvēkam pieder, - veselība un pat dzīvība. Savā ziņā ārsts salīdzināms ar tiesnesi, kas pasludina spriedumu. Līdzīgi šovbiznesa zvaigznēm "modes ārsti" parādās uz ilustrēto žurnālu vākiem, dažkārt kļūst par politiķiem. Ārsta personību veido vesels īpašību kopums: emocijas, prasmes, uzvedība un attieksme pret dzīvi. Pēdējai vajadzētu nozīmēt gan atbildību, cieņu un līdzjūtību, gan pozitīvismu. Ārstam ikdienā jākontaktējas ar problēmu slogotiem cilvēkiem, kas cieš, ir izmisuši, nomākti, satraukti... Īstenībā visi ārsti, ko mēs varētu uzskatīt par labiem ārstiem, par gudriem ārstiem, ir arī lielas personības ar harismu.
Ārsti - cilvēki ar noteiktām rakstura iezīmēm?
Nereti ārsti ir cilvēki ar izteiktām obsesīvi kompulsīvas personības iezīmēm. Tas nozīmē - ārēji sakārtoti, organizēti, precīzi. Viņiem patīk simetrija un kārtība apkārt. Sakārtots rakstāmgalds, ideāli gludas grāmatu rindas grāmatplauktā, rūpīgi sarindoti instrumenti. Sarunātās tikšanās tiek ievērotas ar precizitāti līdz minūtei. Tāpat mediķiem var būt raksturīgs saasināts tīrīgums, kas ir ļoti saprotama kvalitāte. Sakārtotība parasti redzama arī apģērbā. Pazīstu ģimenes ārstus mazpilsētās, kuri pat uz vistālāko lauku nostūri vizītē nekad nedodas bez balta krekla un kaklasaites. Viena no obsesīvi kompulsīvas personības pazīmēm ir arī perfekcionisms. Šādi cilvēki nemitīgi cenšas kontrolēt situāciju, vairākkārt pārbauda paveikto, vai tikai nav iezagusies kāda kļūda vai neprecizitāte. Dažkārt tas var robežoties ar uzmācību, pat apsēstību. Piemēram, atkārtoti tiek pārbaudīts paša vai medmāsu izdarītais. Tiek pamanīti putekļi uz nevainojami tīrām mēbelēm vai palātā lieku reizi sakārtotas aizkaru krokas. Bet patiesībā ārsta profesijā šāda neliela "apsēstība" pat ļoti noder. Ārstiem parasti raksturīga liela iekšēja disciplīna. Tas nozīmē spēju un māku "novest lietas līdz galam". Arī pacietība - jo pacienta veseļošanās process dažkārt ilgst mēnešus, pat gadus. Savukārt paliatīvajā aprūpē tas nozīmē centienus ārstēt līdz cilvēka pēdējam mirklim vārda burtiskajā nozīmē. No personīgās pieredzes varu apliecināt, ka arī psihoterapeita darbs prasa milzīgu pacietību. Dažkārt kopā jānostrādā pat vairāki gadi, lai pacients izstrādātu kādu emociju un/vai stabili un neatgriezeniski mainītu izturēšanās modeli. Bet ar zālēm to koriģēt nav iespējams... Ārsti parasti ir ekstraverti. Ikdienas darbā viņiem jākontaktējas ar cilvēkiem, jāuzrunā, jāskaidro un jāpārliecina, jāprot ne vien iedziļināties, bet iejusties pacientu problēmās, reizē saglabājot veselīgu objektīvas distances pozīciju. Šīs īpašības apzīmēšanai nereti lieto vārdu "empātija". Tāpat ārstam jābūt atvērtam un iecietīgam attiecībās ar dažādiem cilvēkiem - no bomža līdz ministram. Varbūt tāpēc ārstiem izstrādājušās milzīgas novērošanas spējas. Nav brīnums, ka daudzi ārsti bijuši arī labi rakstnieki: Arturs Konans-Doils, Arturs Šniclers, Alberts Šveicers, Frederiks fon Šillers, Aleksandrs Kronins, Antons Čehovs, Mihails Bulgakovs, Aksels Munte, mūsu pašu Ārija Elksne un Miervaldis Birze. Pat Ibsens jaunībā pirms pievēršanās dramaturģijai studējis medicīnu!
Dzīvot ar "teicamnieka sindromu"
Atgriežoties pie sarunu biedrenes pieminētā "teicamnieka sindroma" - tāds, protams, ir. Tas var nozīmēt gan nespēju pārdzīvot neveiksmes, gan pārspīlētu, nepārtrauktu cenšanos pēc formālas un publiskas atzīšanas. Tomēr šāda atzīšana ne vienmēr saistīta tikai ar labām atzīmēm. Patiesībā vēl spilgtāk tas var būt izteikts sportā, kur ļoti bieži uzvar tikai viens vienīgais - pats ātrākais vai spēcīgākais. Daži no mums varbūt atcerēsies pusaudža gadus un skolasbiedrus, kas pēc zaudētas basketbola vai futbola spēles nespēja novaldīt asaras. Vēlāk darba gaitās viņus nereti pavada doma - vai esmu pietiekami izcils, vai nesāku zaudēt kolēģiem un konkurentiem? Ar "teicamnieka sindromu" sirgstošie tiecas uz perfekcionismu - ja ne visā dzīvē, tad vismaz kādā jomā. Bet ārsta darbā tieši tas ir vajadzīgs! Cilvēka veselība nekad nav pilnīgi perfekta. Nav noslēpums, ka studēt medicīnu parasti tiešām izvēlas klases labākie skolēni, centīgākie, apzinīgākie un disciplinētākie. Iespējams, viens no skaidrojumiem ir vispārzināmā patiesība, ka "mediķos" būs daudz jāmācās. Vismaz manas jaunības laikā valdīja uzskats, ka tā pa īstam jāmācās tikai divās vietās - "fizmatos" Universitātē un "ārstniekos" Medicīnas institūtā. Šķiet, vismaz skolā un augstskolā "teicamnieka sindroms" vairāk izpaudās padomju laikā. Manuprāt, tas izskaidrojams ar vienkāršo faktu, ka augstskolās bija iestājeksāmeni un konkurss uz studiju vietām. Medicīnas institūtā tas bija ļoti liels, turklāt tolaik principā nevarēja studēt par naudu. Vecāki domāja šādi: kādi ir pirmie soļi, lai mans bērns kļūtu par ārstu? Labas atzīmes skolā, kas nozīmēs arī labu atestātu un priekšrocības konkursā. Protams, īpaša vērība jāveltī eksaktajiem priekšmetiem, jo tie noderēs gan iestājeksāmenos, gan vēlāk studijās. Bet gatavošanās iestājeksāmeniem ir sava veida treniņš gadu garumā, dažkārt šajā procesā pat tika iesaistīti īsti "treneri" - mājskolotāji. Centieni pēc labām atzīmēm tolaik turpinājās arī studiju laikā. Pirmkārt, ar vienu trijnieku varēja zaudēt stipendiju, kas studentam materiālā ziņā bija liels atspaids. Otrkārt, no atzīmēm bija atkarīga "sadale" jeb obligātais valsts norīkojums uz konkrētu darba vietu. Sadalē priekšroka tika dota studentiem ar augstāku vidējo atzīmi, kas nozīmēja arī lielākas iespējas iegūt prestižāku darba vietu.
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada jūnija numurā.
