Par to, kā mācās medicīnas studenti, klīst leģendas. Savulaik, kad pirmkursnieki brauca talkā uz kolhozu, tas darīts arī kartupeļu laukā: anatomijas pasniedzējs nolicis vagā divus čemodānus un teicis - iedomājieties, ka tie ir divi augšžokļa kauli... Termini latīņu valodā uz lapiņām līmēti acu augstumā, lai visu laiku vīd un paliek atmiņā; grāmata uz nakti likta zem spilvena un tā tālāk. Tas gan nepasargā no tā, ka mācītās vielas reprodukcijas šad tad atgādina anekdotes. Bet, ja nopietni, - studenti ļoti novērtē pasniedzējus, kam ir laba humora izjūta.
Lote spēlē zolīti?!
Karīna Mahļina un Guna Selecka stāsta, ka sesijas laikā starp studentiem valda diezgan liela koleģialitāte. Savā ziņā dzīvošanai kopmītnēs ir pat priekšrocības. Ja pēc divām dienām eksāmens un neizskatīti piecdesmit jautājumi, tad tiek sadalīts: kolēģis lasa un izskaidro vienu tēmas daļu, otrs - citu. Tas, kurš kādu tematu zina labāk, iejūtas skolotāja ādā. Studentes atzīst, ka visdīvainākā izjūta ir pēc vasaras sesijas: tad no eksāmena telpas b ur tiski izlido un vēl nedēļu sevi pieķer pie domas - vajadzētu mācīties, nedrīkst laiskoties!
KARĪNA MAHĻINA (3. kurss) un GUNA SELECKA (5. kurss), Rīgas Stradiņa universitāte
Guna Selecka: Tad, kad jāatceras milzu apjoms, sarežģītām lietām bieži izdomāju kuriozas asociācijas. Vēl tagad atceros, kā mācījos ciprofloksacīnu grupas preparātus. Pirmās paaudzes divi cefalosporīnu grupas medikamenti ir cefazolīns un cefalotīns. Kā to atcerēties? Izdomāju, ka lote spēlē zolīti! Vai fizioloģijā, mācoties par virsnierēm, nekādi nevarēju paturēt prātā to slāņus un hormonus, ko tie producē. Vikipēdijā izlasīju asociāciju: "salt, sugar, sex - deeper is sweeter" . Proti, jo dziļāk, jo saldāk. Tātad pirmais slānis ir "salt" - minerālkortikoīdi, tad "sugar" jeb glikokortikoīdi, tad "sex" - dzimumhormoni. Elementāri!
K. Mahļina: Radīt asociācijas mani pirmajā kursā iedvesmoja bioloģijas lektore Liene Korņejeva. Viņa zīmēja un stāstīja: re, viena olbaltumviela apskauj otru un neļauj tai nekur iet. Tad atnāk nagliņas - fosfāti, ieduras pirmajā - fosforilē, pirmais olbaltums atlaiž rokas, otrs aiziet un dara savu neķītro darbu - liek šūnai kaut ko sintezēt.
G. Selecka: Iepriekšējā dienā pirms eksāmena mācos pirmajā dienas daļā, otru pusi atpūšos un atslēdzos no visa: braucu ar riteni, peldos baseinā, satiekos ar draugiem. Uzskatu - vakars jāvelta sev, lai iemācītais nosēžas. Līdzīgi kā ar kafijas biezumiem - nedzersi taču tikko aplietu kafiju. Nekad neesmu atbalstījusi drudžaino mācīšanos līdz pieciem rītā.
K. Mahļina: Draudzene lika eksāmenu, un pasniedzējs jautāja: cik stundu jūs šodien esat gulējusi? Četras. Tas nekur neder, jāguļ astoņas. Nāciet citreiz! Pirmajā brīdī šķiet - kā viņš tā varēja pateikt? Bet viņam ir taisnība. Ja mācies līdz pieciem rītā, tad, protams, eksāmenu var nolikt. Bet vai atcerēsies pēc trim mēnešiem? Diez vai.
Esmu konspektu meitene. Patīk pasniedzēju materiālus papildināt ar informāciju, ko iegūstu no citiem avotiem. Rezultātā tas viss izskatās pēc liela vārdu mudžekļa, ko saprotu tikai es. Špikeru rakstīšana man izrādījās laikā tērēšana. Tā vietā vairākas reizes pārlasu konspektus. Kad manas kolēģes dodas pastaigāties, domāju: kāpēc gan es sēžu un gatavoju konspektus?! Bet tad sevi mierinu ar domu: noderēs, gatavojoties eksāmenam!
G. Selecka: Eksāmenos gadās arī kuriozi, bet studentam tas vairāk ir pārdzīvojums, nevis izraisa smieklus.
K. Mahļina: Kāda paziņa kārtoja eksāmenu fizioloģijā. Viņai trāpījās jautājums par nieri ar apakšjautājumu par mākslīgo nieri. Diemžēl viņa nebija lasījusi par hemodialīzi. Viņa sāk skaidrot: mākslīgā niere ir tā, kas cilvēka nieres vietā spēj filtrēt urīnu. Kur pieslēdz? - jautā pasniedzējs. Nu, pie urīnvada droši vien. Kas tur tek iekšā? Urīns! Un kur to ielaiž atpakaļ? Urīnpūslī droši vien. Viņa izdomāja secīgumu, kas likās ļoti loģisks, bet galīgi garām .
G. Selecka: Par ko studenti visvairāk uztraucas eksāmenu laikā? Pie kura pasniedzēja tiks! Piemēram, anatomijas eksāmenā studentu grāmatiņas ir saliktas kaudzītē, kurš grāmatiņu pēc kārtas ņem, pie tā arī tiec. Ļoti interesanti likt eksāmenu pie LOR profesora Jāņa Sokolova. Piemēram, par vidusauss anatomiju varētu stāstīt gari un plaši, bet viņš uzdod vienu jautājumu: piemēram, cik centimetru bieza ir augšējā siena? Viņš var uzdot jautājumus arī pilnīgi no citas operas : par bioloģiskajām plēvēm, kosmosu, vēsturi. Ideāls pasniedzējs: manuprāt, prasīgs, bet iziet uz kompromisiem un spēj objektīvi izvērtēt studenta zināšanas.
K. Mahļina: Prot uzklausīt.
G. Selecka: Nevis paskatās uz studentu ar pārmetumu pilnu sejas izteiksmi, ka zināšanas par konkrēto tēmu izgaist.
K. Mahļina: Prieks iet uz lekciju, ja lektoram drīkst uzdot jautājumus. Tomēr ir pasniedzēji, kuri tā arī saka: neuzdodiet muļķīgus jautājumus! Kam jums grāmatas un lekciju pieraksti!
G. Selecka: Svarīga arī humora izjūta. Piemēram, reiz ķirurģijas profesors Guntars Pupelis ver auditorijas durvis un saka: vai tad šodien melnais caurums jūs iesūcis, ka tik daudzi sanākuši?! Ir pasniedzēji, kuru stāstīto atceries vēl tagad. Piemēram, uroloģijā dr. Vilnim Lietuvietim patīk uzdot mērķētus jautājumus. Nosauciet Pitagora teorēmu! Kurā gadā Viljams Rentgens uztaisīja pirmo rentgenu? Neviens, protams, nezina! Bet tagad es to zinu - 1895. gadā.
K. Mahļina: Man ļoti patika, kā anatomijas lekcijas lasīja bijušais rektors profesors Jānis Vētra. Viņš tik labi prata savienot teoriju ar piemēriem no klīniskās prakses!
G. Selecka: Svarīgi aizraut. Tā, kā to dara, piemēram, profesors Anatolijs Danilāns. Tad var stāstīt par vissarežģītākajām un garlaicīgākajām lietām, bet klausies un domā - cik interesanti!
Patīk studenti, kas interesējas
Profesors Uldis Teibe eksāmenā ar kreiso roku izvelk biļeti; studenti pusotru stundu gatavo atbildes, pēcāk pasniedzējs lēnām to visu izlabo, uzdod papildjautājumus. Pasniedzēja amatā U. Teibe ir jau 38 gadus. "Protams, ir konkrētas tēmas, ko studenti pārzina sliktāk. Piemēram, ja gribi studentam uzdot grūtu jautājumu, pajautā par pilnīgu iekšējo atstarošanos! It kā nekā sarežģīta, taču studen ti nezina. Bet tas jau ir amata noslēpums," smaida profesors. Par tādiem knifiņiem skaļi nerunā.
Profesors ULDIS TEIBE, Rīgas Stradiņa universitātes Fizikas katedra
Pārbaudot kolokviju un eksāmenu darbus, var tā-ā-ādus humorus izlasīt! Piemēram, studentam jāapraksta tranzistora uzbūve. Viņam būtu jāraksta par p-tipa, n-tipa pusvadītājiem un tā tālāk. Bet studente dzirdējusi, ka savā laikā VEF ražoja radioaparātus, ko sauca par tranzistoriem, tāpēc raksta: tranzistoru izmanto, lai skaņu padarītu skaļāku un tīrāku. Vai par lāzeru uzzinu, ka no tā nāk sarkani dūmi...
Novērtēju studentos, protams, zināšanas, bet vēl vairāk man patīk studenti, kas interesējas un vaicā. Ārsta izglītībā fizika ir palīglīdzeklis, nevis zināšanu pamats. Taču muļķīgi būtu, ja students domātu, ka rentgena aparātu izmanto tam, lai nodzītu matus. To var izdarīt, un vienā Rīgas slimnīcā bija tāds atgadījums. Protams, daudziem nav nekādas sajēgas, kā darbojas televizors, bet tāpēc jau tas neapstājas. Tomēr dakteriem mūsdienās daudz jāstrādā ar fizikālo aparatūru - ultraskaņa, radioaktīvie preparāti un tā tālāk -, kaut kādai nojautai par to visu tomēr vajadzētu būt.
Savulaik slavenais krievu pedagogs Vasilijs Suhomļinskis, mācot pirmklasniekiem saskaitīšanu, no spaiņa smēla ūdeni ar krūzīti. Tas paliek atmiņā, bet tā ir viņa pieeja. Ja es ko līdzīgu sāktu darīt, visi smietos. Ir ļoti svarīgi nepazaudēt sevi pasniedzēja darbā. Vienas un tās pašas apmācību metodes visiem neder. Protams, cilvēciskās lietas, labs humors nevienam nekaitē. Piemēram, stāstot par magnētismu un šīs mācības pamatlicēju Viljamu Gilbertu, atradu jauku bildi, kurā viņš ir feinā apģērbā ar milzīgu žabo. Velnu dzenot, atslodzei piespēru klāt vēl dažus tērpus no sešpadsmitā gadsimta.
Vēl par cilvēciskajām lietām - tikko sāc tēlot gudro, tā ar tevi ir cauri! Atgadījums no dzīves. Students pēc lekcijas saka pasniedzējam: nesapratu, ko jūs stāstījāt. Ko lektors atbild? Kāpēc neprasīji tad, kad es par to stāstīju?! Viņš jau pats nezina! Un dažreiz gadās arī tā. Lasa no lapiņām. Pēteris Pirmais izdeva rīkojumu, ar kuru aizliedza skolotājiem lasīt no lapiņām. Da bi glupostj každova vidna bila . (Lai katra muļķība būtu redzama - krievu val.) Tā ir arī mana svēta pārliecība - lasīt lekciju no lapiņas ir stulbums!
Savulaik nebiju Ļeņina stipendiāts, biju normāls students, tiesa, varbūt jocīgs izņēmums, jo nekad nešpikoju. Vienmēr esmu uzskatījis, ka špikošana ir zagšana un tā arī jākvalificē. Nelaime jau nav tā, ka formulu norakstīsi, beigu beigās formulu var aizmirst. Problēma ir pieejā. Ja vari špikot, tad vari kaut ko nemācīties. Špikeru rakstīšanas laikā mācās? Izlasi trīs reizes un zināsi no galvas, turklāt apgūtais saglabāsies ilglaicīgajā atmiņā.
Šūna ar sariem jeb Kā kļūst par studentu
Profesore Māra Pilmane, kuras pasniedzējas stāžs ir 22 gadi, saka - šo darbu var darīt tikai tad, ja mīl jaunos cilvēkus. Viņa katru gadu ar patiku vēro, kā jaunieši no jēlmateriāla top par studentiem un izaug par dakteriem. Pirmajā kursā viņi atnāk ar lielu pietāti. Paiet trīs četri mēneši, kamēr viņi iemācās būt studenti. Otrajā kursā atlido jau ērglīši, kas mazdrusciņ domā, ka ir dakteri, ka jūra ir tikai jūra, un tā pati līdz ceļiem. Trešais kurss viņus piezemē ar brīvo kritienu līdz pacientam, tad viņi kļūst par pieklājīgiem, rāmiem dakterīšiem. "Un rezidentūrā saņemam jau pieticīgus jaunos kolēģus, kuri zina, cik dziļa ir šī jūra un ka jāpeld tikai tad, ja proti."
Profesore MĀRA PILMANE, Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore
Pirmajā kursā daudzi studenti neprot klausīties, pierakstīt; turklāt vielas apjoms ir milzīgs. Kad nāk pirmie kolokviji, var redzēt veidu, kādā katrs ir mēģinājis reproducēt to, ko dzirdējis un pierakstījis. Embrioloģijā ir tāds termins kā "proliferācijas pumpuriņš", bet students raksta "proliferācijas kunkulītis". Mīļi! Kad aizmirst šūnu populācijas, students raksta: Leidiga šūnas ir lielas šūnas, kas novietotas kompānijās. Kāpēc tā nevarētu būt?! Principā jau ir pareizi.
Vesela epopeja ir ar studentiem, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda. Ir mikrobārkstainās šūnas, bet krievu bērns to nevar atcerēties. Viņš uzraksta: šūna ar sariem. Proti, šūna kā ruksītis. Par kuņģi mācāmies - ir kuņģa vārtnieks un kuņģa fundus jeb dibena daļa. Krievu students priecīgs man saka: "Pasniedzēj, es zinu, kas ir šis preparāts! Tas ir kunga dibens!" Vai arī - students aizmirsis nosaukumu "kaunuma lūpas" un raksta "kaunuma lupatas". Principiāli jau arī pareizi.
Vēl ir studenti, kas neizgudro terminus, bet sniedz savas teorijas. Piemēram, raksta: "Avotiņi bērnam aizaug pēc dzimšanas līdz divu gadu vecumam. Tieši tāpēc agrīnā bērnībā galvai jābūt nosegtai." Uz šādām teorijām es skatos ļoti piesardzīgi.
Šodien ir vēl viena tendence, kāda agrāk nebija vērojama. Ir virkne studentu, kas jūtas neērti tāpēc, ka nav sagatavojušies, bet domā, kā iziet no situācijas, nemazinot savu cieņu pasniedzēju acīs. Un tad viņi mums raksta garas vēstules. Piemēram, eksāmena darbā lasu aprakstu: "Iepriekšējā gadā es arī nebiju sagatavojies, par ko es šogad ļoti atvainojos. Un man ārkārtīgi neērti, ka esmu jūs sāpinājis (!). Nākamajā reizē nākšu ar labākām zināšanām. Vismaz ceru, ka tā būs." Ir studenti, kas mēģina filozofēt. Laikā, kad vajadzētu rakstīt kolokvija darbu, viņš raksta: "Cilvēks nav absolūts, tāpēc no kļūdas nav pasargāts. Tātad cilvēks nav atbildīgs par kļūdu nezināšanas dēļ, bet ir atbildīgs par laicīgu neuzzināšanu, ja viņam bija tāda iespēja." Lapas otrā pusē vēl pieraksta: ja jūs uzrakstītu savas piebildes vai iebildes, tad viņš justos ļoti priecīgs. Kā lai uz viņu dusmojas?!
Grūti izskaidrot, bet studenti katru gadu atkārto vienas un tās pašas kļūdas. Embrioloģijā es ik gadu saku: šī ir sunīša embrija galva, nemeklējiet tajā vēdera dobuma orgānus, bet katru gadu atrodas kāds, kas sunīša galvā atrod virsnieres, prostatu, sirdi, plaušas. Par ko students tajā mirklī domā?!
Apmācību metodes ir mainījušās. Vinnē tie pasniedzēji, kas atceras, ka dzīvojam informācijas laikmetā, - nevaram studentam rādīt bioloģijas grāmatu un teikt, ka jāzina viss šīs grāmatas saturs. Studentiem jāiemāca, kā mācīties. Pasaule anatomijā ir atgriezusies pie līķiem; tas etapiņš, ko mēs nogājām ar datoriem, ir sevi izsmēlis. Apmēram tikai desmit procenti studentu (tā ir attīstīto valstu un arī mūsu pieredze) regulāri strādā, apgūstot mācību vielu ar datoriem - skatot datubāzes anatomijā. Pārējais procents to nedara. Tāpēc mēs studentiem piedāvājam lielu daudzveidību: līķu materiālu, preparātu materiālu, mācību elektroniskās datubāzes, kur var skatīties histoloģiskos un anatomiskos preparātus. Cik daudz studentam jāzina? Tādas robežas nav. Četras balles jeb 55 procenti vielas apjoma - arī tās ir zināšanas, kas jānopelna.
Šodien ļoti nopietni augstskola strādā pie programmu pārskatīšanas - mēs no daudz kā atsakāmies, lai kaut kam jaunam dotu vietu, lai nepalaistu garām nedz cilmes šūnas, nedz ek spe ri mentālās embrioloģijas sasniegumus. Daļa anatomijas tiek pārmesta uz rezidentu apmācību. Kāda nozīme pirmo kursu studentiem mācīt neirozinātni, ja viņiem vēl nav izveidojusies klīniskā domāšana?
Zinām, ka viegls stress stimulē, tāpēc par to rūpējamies. Studentiem divreiz semestrī ir kolokviji - ja otro reizi nenoliec, tad no priekšmeta jāaiziet līdz nākamajam gadam. Tas pats eksāmenā - trešās reizes nav. Esam atteikušies no iespējas pārbaudījumus kārtot neskaitāmi daudz reižu; arī tas motivē semestra laikā strādāt. Ja ir mutiskais eksāmens, tad cenšos iedrošināt studentus. Pēcāk viens otrs raksta: sirsnīgs paldies par jauko attieksmi eksāmena laikā! Tomēr pasniedzējs nedrīkst iekrist otrā galējībā - pārāk daudz panākt studentam pretī. Tad var gadīties, ka studentam viena un tā pati vecmāmiņa mirst jau trešo reizi.
Man nepatīk, ja students mēģina teikt: špikeris uz galda bija tikai tāpat vien. Es viņiem tādās reizēs saku: jūs neko nevarēsit nošpikot no nāves. Būsit aci pret aci ar pacientu, nebūs, no kā paskatīties, būs jāpieņem lēmums. Manuprāt, špikošana ir negodīga rīcība, bet ārsts nevar būt negodīgs. Nedomāju, ka no pāris reižu nošpikošanas students kļūst sliktāks. Tomēr ārstam vajadzētu būt ar ideālistisku skatījumu. Interesanti un vienlaikus satraucoši, kā šodienas sabiedrības tendences atspoguļojas studentu vidē. Ja students saņem sliktāku atzīmi nekā kolēģis, kurš ir pamanījies nošpikot, tad students var arī nosūdzēt savu grupas biedru. Man atmiņā gadījums, kad puisis izlīdzēja ar priekšā teikšanu meitenei, bet, tā kā pats lietoja špikeri un kolokviju kārtoja jau otro reizi, viņš tika atskaitīs no priekšmeta. Meitene nevilcinoties uzrakstīja, ka puisis viņai ir traucējis, un vēl piemeldēja , ko domā par tādu kolēģu atrašanos studentu rindās.
Par stingrajiem pasniedzējiem klīst leģendas, bet viņus atceras. Uzskatu, ka students ar vienu roku jāpaijā , ar otru jāsukā . Jā, mēs jau varam no viņiem neprasīt, bet dzīve prasīs. Mēs jau varam dot atlaides, bet pie nāves un slimības viņi neiepirksies . Tāpēc studentiem saku: tagad es jums ļauju padomāt, bet dzīvē būs jāreaģē momentā - ja laikus nesaspiedīsit asinsvadu, tad varat pacientu pazaudēt.
Loģiski un brīvā gaisotnē
Farmakoloģija ir tik ļoti dinamisks priekšmets - visu laiku mainās ne tikai zāļlīdzekļu klāsts, bet arī priekšstats par zāļu vielu iedarbību -, ka pats profesors Vladimirs Fatejevs saka: "Nejūtu, ka par pasniedzēju strādāju jau 46 gadus, jo tāpat kā jaunībā pašam nepārtraukti jāmācās." Viņš mēģina radīt brīvu gaisotni lekciju un nodarbību laikā un nedusmojas, bet nosmaida, ja students kolokvija laikā mēģina nošpikot.
Asociētais profesors VLADIMIRS FATEJEVS, Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedra
Mani novērojumi liecina, ka studentiem grūtākais farmakoloģijas priekšmetā ir recepšu izrakstīšana. No konkrētām sadaļām - psihofarmakoloģija. No vienas puses - interesants temats, bet psihotropo zāļlīdzekļu darbības mehānismi un slimību simptomi ir daudzpusīgi un sarežģīti, un otrā trešā kursa studentiem pietrūkst klīniskās pieredzes. Man šķiet, ka ļoti daudz laika tiek patērēts recepšu mācīšanai, kamēr pasaulē jau kādu laiku ir e-recepte.
Man nav nekādu eksotisku paņēmienu, kā pasniegt priekšmetu tā, lai stāstītais paliek prātā. Cenšos ieviest loģiku. Lai pilnīgāk saprastu zāļlīdzekļu darbības mehānismus un terapeitisko darbību, studentiem ir jāzina cilvēka bioķīmija, fizioloģija un patoloģija. Izrādās, ka pēc darbības mehānisma gandrīz visas zāļvielas var apvienot un teikt, ka tās darbojas uz proteīniem (receptoriem, enzīmiem, jonu kanāliem un transportproteīniem). Zinot proteīna funkcijas organismā un to, kā zāļviela ietekme proteīna darbību, var saprast, kā ar zaļlīdzekļa palīdzību varētu regulēt organisma funkcijas. Labākai materiāla uztveršanai palīdz arī humors. Un vēl. Cenšos vadīt lekcijas un nodarbības tā, lai studenti justos brīvi. Man vislabāk patīk cilvēki vecumā no diviem līdz pieciem gadiem - "kāpēcīši". Tāpēc arī studentiem vienmēr saku: jautājums vienmēr ir gudrs, to gan nevar attiecināt uz atbildi.
Kāds ir labs pasniedzējs? Tāds, kurš prot izveidot uzdevumus, kurus risinot studenti iegūst zināšanas. Pasniedzējs mūsdienās vairs nav zinību avots, tādu ir ļoti daudz; es pirmo vietu atdotu internetam. Esmu gatavs pieņemt jebkuru atbildi, ja to pamato loģiski. Pat ja pirmais postulāts bija nepareizs, bet tālāk doma tika izklāstīta loģiski un secīgi, es to novērtēšu ar labu atzīmi, kaut pēc būtības viņš neatbildēja pareizi, jo pieļāva kļūdu jau pašā sākumā.
Studenti, protams, reizēm cenšas špikot, bet es tam nepievēršu uzmanību. Ja gatavo kādus materiālus un tāpēc kaut ko iemācās, varu tikai apsveikt. Taču viņi kļūst slinkāki - negatavojas, bet nokopē atbildes uz mūsu kontroljautājumiem. Pasniedzēji gan lieliski redz, ka tas ir iepriekšējā gada materiāls, jo mēs to katru gadu mainām.
Labs students ir tāds, kurš mācās regulāri un viegli. Un mācīties bez spriedzes var tad, ja ir interese. Man jau ļoti patīk studenti, tāpēc cenšos viņu dzīvi pēc iespējas atvieglot. Students būdams, es centos neradīt pasniedzējiem problēmas. Studenti man netic, bet no 50 eksāmeniem, kas ierakstīti diplomā, man bija 50 teicamas atzīmes.
Lielā pieredze ļauj pateikt, vai students dienās būs labs ārsts. Dažiem studentiem esmu pat paredzējis nākotni. Piemēram, man bija divi studenti, redzēju, ka viņi patīk viens otram. Teicu, ka puisis būs galvenais ārsts, bet meitene pediatre. Pēc desmit gadiem viņus satiku, viņi patiešām bija apprecējušies, kungs kļuvis par slimnīcas vadītāju, bet dzīvesbiedre par pediatri.
Foto: Inese Austruma
