Salstošā Aspazija Alpu saules pusē

Galavārds attiecīgo datu izvērtējumā no medicīniska skatpunkta, bez šaubām, sakāms ārstam vai farmaceitam. Aicinājums uz koleģiālu sadarbību dzejniekpāra dzīves fizioloģisko un medicīnisko peripetiju izpētē tad arī ir galvenais iemesls, kāpēc ar šo publikāciju vēršos tieši pie žurnāla Doctus lasītājiem. Rainis un Aspazija taču ir mūsu "kopus manta" - liela un, galvenais, nepārejoša nacionāla vērtība.

Vai visiem jāzina viss par lielu radošu garu kā fizioloģisku būtni?

Slavens rakstnieks, protams, ir publiska persona, un tomēr - vai atkarību, seksuālās orientācijas, psihožu, neirožu, depresiju un citu privātas dabas jautājumu publiska iztirzāšana nav nopietns ētikas kodeksa pārkāpums?

Dramaturgs Mārtiņš Zīverts, piemēram, uzskatīja, ka mākslā ir svarīgs vienīgi darba rezultāts un autora "fiziskajam es" ar to nav nekāda sakara. Daiļdarba recepientam taču esot gluži vienalga, vai tā radītājs papilnam baudījis materiālās dzīves labumus vai, gluži otrādi, miris lēnā bada nāvē kā savulaik Knuts Hamsuns. Un vai tad "Doriana Greja" lasītājam esot svarīgi, ka Oskars Vailds bijis homoseksuāls un ik dienas iztukšojis divas pudeles viskija? Ja publikas interese tiekot novirzīta uz šādām lietām, lasītāja estētiskais pārdzīvojums degradējoties līdz vulgāras ziņkāres līmenim.

Diez ko Mārtiņš Zīverts teiktu, ja dzīvotu XXI gadsimta Latvijā. Sabiedriskā vidē, kur dominē "pofigisms", cinisms un morālais relatīvisms. Vidē "bez tabu", kur privātās dzīves neaizskaramība tiek uzskatīta par anahronismu - un ne tikai dzeltenā prese vien ar perversu tīksmi mēdz izgaršot gan dzīvu, gan mirušu rakstnieku gultas lietas un slimību vēstures, atbildību par publicēto "atklājumu" objektivitāti atstājot uz neizvēlīgas publikas vēlmēm izdabājošu skribentu sirdsapziņas. Izrādās, pie mums nav jābūt ne ārstam, ne psihoanalītiķim, ne medicīnas zinātniekam, lai nāktu klajā ar "spēcīgiem" apgalvojumiem: Blaumanis - gejs! Aspazija - hroniska alkoholiķe un narkomāne! Rainis - perverss tips ar incestuālām un pedofilām nosliecēm!

Daždažādu "graujošu", lielākoties no pirksta izzīstu safabricējumu atspēkošana (vai varbūt tomēr apstiprināšana ar neapgāžamiem medicīniskas dabas argumentiem?) būtu pa spēkam vienīgi nozares speciālistiem. Tas būtu liels pakalpojums arī lasošās sabiedrības inteliģentākajai, erudītākajai un prasīgākajai daļai. Galu galā - gan iztikas līdzekļu deficīts, gan sadzīviskas likstas un nelaimes, gan slimības, fiziskas ciešanas un depresijas taču līdzīgi ikvienam mirstīgajam ir arī ģēnija ikdienas sastāvdaļa. Saprotams, "prozaisko" apstākļu kopums vistiešākajā veidā ietekmē radošās iedvesmas uzplūdus un atplūdus. Un - lai neņem ļaunā Mārtiņš Zīverts! - lielākā vai mazākā mērā tomēr apzīmogo arī literārā veikuma rezultātu.

Kas attiecas uz lielajām kultūrtautām, ievērojamu pagātnes rakstnieku radošo spēju saikne ar to fizioloģiskajām īpatnībām un slimību vēsturēm nodarbinājusi (un turpina nodarbināt) daudzu jo daudzu medicīnas zinātnieku un praktizējošu ārstu prātu. Sevišķi šajā ziņā, šķiet, laimējies vācu literatūras klasiķiem, kuru vidū ārpus konkurences, protams, ir XVIII-XIX gs. mijas universālģēnijs Gēte. Kārtējo reizi par to pārliecinājos, ielūkojoties medicīnas vēsturnieka Ērika Matoušeka (Erich Matouschek) monogrāfijā "Erkrankungen Goethes (1749 bis 1812)" (Gētes slimības (1749-1812); Stuttgart & New York: Schattauer, 1999), kuras eksemplāru nesen pārvedu no Veimāras. Šim kapitālajam pētījumam pievienotajā literatūras sarakstā ir desmitiem akadēmiskas un populārzinātniskas ievirzes darbu par Gētes iedzimtību, anamnēzi, slimībām, to dziedināšanas metodēm, ārstiem, dziednieciskajām kūrēm, dabaszinātniskajām un anatomiskajām studijām utt. (Un kur tad vēl speciālās publikācijas, kas veltītas Veimāras klasiķa lielajam anatomiskajam atklājumam - starpžokļu kaulam, proti, veikumam, ar kuru "Fausta" autors savu vārdu ierakstījis arī pasaules medicīnas vēsturē!) Turklāt prāvs skaits sarakstā minēto pētījumu līdzīgi paša Matoušeka monogrāfijai tapuši mūsdienās - pēdējos divdesmit trīsdesmit gados.

Vai latviešu medicīnas zinātnei par mūsu nacionālās literatūras klasiķiem nav bijis sakāms nekas? Gluži bešā neesam. Pirmām kārtām jāpiemin interesantās, rosinošās ārsta un zinātnieka - augstākās raudzes kultūras cilvēka - Ilmāra Lazovska publikācijas un priekšlasījumi. Joprojām bieži pārlapoju profesora rakstu "Par Rūdolfa Blaumaņa veselību un slimībām" ("Karogs", 2001. gada 3. numurs). Šī publikācija atgādina arī par klupšanas akmeņiem, pret kuriem neizbēgami atduras jebkurš medicīnas "speca" un vēl jo vairāk - "nespeca" mēģinājums raksturot pirms gadsimta vai senāk dzīvojuša rakstnieka "fizioloģisko personu". Pirmkārt, kā uzsvēris dr. Lazovskis, protams, jāpatur prātā, ka slimību definīcijas, medikamenti un ārstnieciskā prakse tolaik stipri atšķīrās no mūsdienām. Otrkārt, nopietns šķērslis neapstrīdamu, zinātniski pamatotu slēdzienu izdarīšanai ir tiešu dokumentu vai materiālu trūkums par pagātnes rakstnieka fiziskajām un psihiskajām kaitēm, to vēsturi un ārstēšanas metodēm. Turklāt - jo lielāka laika distance mūs šķir no klasiķa dzīves perioda, jo atšķirīgāka kļūst arī dokumentāri fiksēto datu interpretācija: medicīnas zinātne taču pastāvīgi attīstās.

Visu šo literatūrzinātniekam der atcerēties, veicot jaunus, mūsdienu laikmeta prasībām piemērotus "dziļurbumus" rakstnieku arhīvos. Īpaši bagāti šajā ziņā ir Raiņa un Aspazijas apjomīgie privātie arhīvi, kas glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē. Tikai garāmejot literatūrzinātnieku darbos līdz šim skarti tādi visnotaļ intriģējoši jautājumi kā abu dzejnieku - "slimošanas lielmeistaru" - aizraušanās ar dažādām mūža pagarināšanas un organisma atjaunināšanas teorijām, slimību profilakses un pašārstēšanās metodes, atkarība no miega līdzekļiem, dziednieciskās kūres Cīrihē un Lozannā, dzejniekpāra ciešie, ilglaicīgie kontakti ar atsevišķiem latviešu, krievu un šveiciešu ārstiem un farmaceitiem (nereti runa ir par garīgu partnerību, kas atstājusi pēdas arī abu klasiķu "radošajā saimniecībā"), medicīniskās literatūras studijas utt.

Emigrācijā - ar saguruši sirdi un vēl jo vairāk - miesu

Kad Aspazija kopā ar Raini šķērsoja Alpu republikas robežu, viņai bija četrdesmit. Te gan jāatgādina, ka savu īsto dzimšanas gadu - tūkstoš astoņi simti sešdesmit piekto - dzejniece turēja dziļā noslēpumā: to, ka savulaik, personas apliecību noformējot, Zaļenieku "Daukšu" saimniekmeita Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (ģimenes lokā dēvēta par Elzu) sevi bija pamanījusies padarīt par trim gadiem jaunāku, nedrīkstēja zināt pat Rainis. Šveicē ar svešu, no draugiem aizlienētu pasi ierodoties, Aspazijai radās izdevība savu patieso vecumu apcirpt vēl vairāk, un tādas lietas dzejniecei divreiz nebija jāsaka. Viņa reģistrējās kā Amālija Herkira (Amalia Herkir), dzimusi 1870. gadā.

Realitātē sievišķīgi viltīgās manipulācijas ar gadskaitļiem Aspaziju jaunāku un līdz ar to arī stiprāku un veselāku diemžēl nepadarīja. Mantojums, ko mūsu "vētras un dziņu" dzejniece no dzimtenes paņēma sev līdzi emigrācijā, bija sagurusi sirds un vēl jo vairāk - sagurusi miesa.

Lai noskaidrotu, kāpēc tā (Aspazijas reālais tālaika vecums taču ir paši spēka un brieduma gadi!), sāksim ar nelielu ekskursu Elzas Rozenbergas pagātnē. Pēc bezrūpībā un labklājībā aizvadītas bērnības Zemgales lauku sētā - agrīnas piespiedu laulības un spējš kritiens dziļā postā: "Daukšu" izputēšana, ūtrupe, ģimenes izlikšana no mājām. Nabadzība. Galvenās iztikas pelnītājas pienākums sešām mutēm. Nebeidzamas likstas, raizes, knapināšanās. Un, protams, slimības, slimības, slimības. "Vieta pagrabā no 8 rītā līdz 7," - dzejniece vēlāk atceras vienu no savas jaunības grūtākajiem posmiem, kas sakrīt ar laiku, kad viņa sāk mēģinājumus dzejot latviski: "Pelnu 8 rubļi mēnesī un kosti. [..] Pagrabā bija tumsā arī rokdarbi jādara, kad attaisīju durvis, vilka cauri." Sekas - reimatisms, pastāvīgas zobu sāpes, mazasinība, "vājinātas acis". Un tas viss jau 1890. gadā, kad nākamajai latviešu dzejas karalienei ir tikai divdesmit pieci!

Paputējusī Rozenbergu ģimene no viņas aizvien kaut ko gaida, lūdz, pat pieprasa. Elzai jāvar. Elzai jāpelna. Elzai jādod. Tēvs - hronisks alkoholiķis. Brālis Kristaps - neizbēgamam aklumam nolemts mentāls invalīds. Dvīņi Dora un Zāmuels - vāja rakstura būtnes, kas šā tā kuļas pa dzīvi no viena klupiena līdz nākamajam. Bez kurnēšanas savu grūto nastu, uz vecākās meitas stiprā pleca balstīdamās, nes vienīgi Aspazijas bezgala mīlētā māte Grieta Rozenberga.

Kad Aspazijas dzīvē ienāk Rainis, viņai ir par vienu zem spārna sildāmo un stutējamo vairāk. Purvainā, aukstā Pleskavas apkaime un ziemeļi - vīra trimdas vieta Slobodska deldē dzejnieces veselību, taču - reizē arī iedvesmo un spārno. Jo Rainis ir ne vien viņas mīļotais, lolojamais "audžubērns", bet arī tuvākais gararadinieks.

Taču - kāda iepretim Raiņa un Aspazijas to gadu "kopbūtnes" saulainajai, dvēseliskajai pusei ir viņu prozaiskā ikdiena? Galvenokārt nogurdinošs un maz ienesīgs literārais "maizes darbs". Rūpes. Slimības. Nespēks. "Pie mums, nogurušajiem, slimajiem, nomocītajiem cilvēkiem, viss iet lēnām, ļoti lēnām," Rainis 1898. gada janvārī no Pleskavas pievārtes, piemēram, raksta Rīgas paziņām Olgai un Marijai Zēfeldēm. Un to pašu bēdu stāstu turpina arī vasaras vidū - jūlijā: "[..] ar atpūtu, ar prieku nemaz negrib veikties. Mēs abi esam vēl tādi paši atspirgstoši slimnieki kā pirms pus gada un nekādi nespējam tikt uz kājām. Kļūt veseliem - tā jau gan vispār paliks tikai svēta vēlēšanās. [..] Liekas, ka mūžīgajam postam nav gala un ka tas nav mērojams ne ar kādu mēru. Te mana nabaga Elza sāka ņemt volframa kūri, bet kļuva vēl sliktāk un beidzot tik slikti, ka nebija vairs nekāda jaukuma. Tad mēs to atmetām, un pats ļaunākais pārgāja, bet kuņģis pat vienu nedēļu nav kārtībā, tāpat dūrēji un galvas sāpes, un visādas nebūšanas, viņa ir gluži bāla un noliesējusi, tā ka žēl skatīties." Tik dziļa veselības krīze zaļoksnējā trīsdesmit trīs gadu vecumā!

Ko dzejniecei kā fizioloģiskai būtnei sola pārcelšanās uz Alpu saules pusi - Tičīnu (Ticino)? Cik lielā mērā Aspazijai pieejamas veselības uzlabošanas iespējas, ko piedāvā ar lieliskajiem klimatiskajiem apstākļiem, izciliem ārstiem un modernām, teicami aprīkotām dziedniecības iestādēm tālu izdaudzinātā Šveice?

Šveices-Itālijas pierobežas pilsētā Lugānā (Lugano) Rainis un Aspazija, resp., "Arturs Nagliņš ar kundzi", nebija plānojuši uzkavēties ilgi. Abi vienīgi vēlējās nogaidīt līdz izdevīgam brīdim, lai dotos tālāk uz Itāliju. Taču Lugānā dzejniekpāri sasniedza vēsts no pārrobežas par šķietamiem politisko emigrantu izdošanas gadījumiem Krievijai, tāpēc viņi nolēma ar ceļa turpināšanu nesteigties. Savu nākamo dzīvesvietu Kastaņolu (Castagnola), kurai, kā izrādījās, galu galā bija lemts kļūt par Raiņa un Aspazijas "otro dzimteni", viņi, Lugānas jeb Čerezio (Ceresio) ezera gleznaino apkārtni krustu šķērsu pārstaigādami, sev atklāja gluži neviļus.

"Iekšas aukstums" un vēdināšanas fanātisms

Aspazija, mūža nogalē atskatoties uz dienvidos pavadīto laiku, gan Šveices demokrātijai, gan Tičīnas klimatam, dabai un ainavai velta daudz cildinošu vārdu. ""Quisisana" ("še top vesels") še saucas daudzas vietas, un Quisisana viņa visa ir kopā," dzejniece, piemēram, uzsver atmiņu fragmentā, kas papildina Raiņa pērnā gadsimta 20. gadu otrajā pusē sarakstīto darbu "Kastaņola".

Taču runa ir par dzejnieces atskatu uz Šveices periodu viņas biogrāfijā no patālas laika distances. Un vai gan tas kāds noslēpums, ka, atceroties pagātni, cilvēka apziņa mēdz notušēt nepatīkamo? Patiesībā Aspazija Kastaņolā lielākoties jutās nomākta un nelaimīga. Dzimtenes un reizē arī sociālā statusa zaudējuma, iztikas līdzekļu deficīta, prāvās saimniecisko pienākumu nastas un citu nelabvēlīgu nosacījumu dēļ dzejnieci "saulainajā stūrītī" pie Lugānas ezera bieži piemeklēja dziļa frustrācija. Un visnotaļ iespējams, ka tieši tā arī bija galvenais cēlonis, kāpēc Aspaziju Kastaņolā gandrīz nepārtraukti vajāja gan vecās hroniskās kaites, gan jaunu, akūtu slimību uzliesmojumi. Jo pat nespeciālistam nav grūti izsecināt, ka viņas veselības problēmām bija galvenokārt psihosomatisks raksturs.

Visai drīz pēc apmešanās Lugānas ezera krastos dzejniekpāris sāka saskarties arī ar ainaviski žilbinošās "Tičīnas medaļas" ēnaino pusi. Iezemiešu trūcīgā vairākuma dzīve viņu skaistajā, brīvajā, taču nabadzīgajā zemē visai attālu līdzinājās atpūtniekiem domāto krāsaino pastkaršu idillei. Zemnieks uz kalnu galotnēm te raudzījās nevis tādēļ, lai sajūsminātos, bet gan tādēļ, lai konstatētu, kāds būs laiks. Un dienišķo maizi tāpat kā viņa kaimiņš zvejnieks, amatnieks vai akmeņkalis pelnīja ne mazāk smagā darbā kā "mazais cilvēks" Aspazijas un Raiņa dzimtenē. No skaistuma paēdis nebūsi. Da bel u na s'mangia vèe nuta.

Daži vietējās vides apstākļi ne tikai krietni pabojāja abu svešinieku eiforisko noskaņojumu dienvidu trimdas agrīnajā posmā, bet arī atstāja nelāgu iespaidu uz viņu veselību. Turklāt - ar tālejošām sekām. Vispirms jārunā par turieniešu mājokļiem tipisko "iekšas aukstumu" (Aspazijas apzīmējums). Zema temperatūra un drēgnums valdīja istabiņā, ko bēgļi īslaicīgi bija noīrējuši kāda Lugānas pilsoņa namā turpat līdzās dzelzceļa stacijai tūlīt pēc ierašanās (diemžēl marta mēnesis Tičīnā togad nebija iegadījies no patīkamākajiem, un "iekšas aukstuma" kompensēšanai ar "āras siltumu" nepietika). Aukstums dvesa no pilsētas publisko celtņu mūriem un grīdu akmens plātnēm. Un, kaut gan gaisā jau labu laiku virmoja pavasara dvesma, aukstums Aspaziju un Raini sagaidīja arī Kastaņolā - Karlo Kataneo nama (Casa Carlo Cattaneo) augšistabiņā, kur abi bēgļi apmetās 1906. gada aprīlī.

Izrādījās, ka tičīniešu namos nav krāšņu. Vēl vairāk - pret krāsnīm iezemiešiem pat bija nopietni aizspriedumi, jo tika uzskatīts, ka tās esot kaitīgas veselībai. (Arī plītis Šveices dienvidos ieviesās vēlu un gausi.) Vienīgais siltuma avots vietējo ļaužu mājokļos bija lombardiešu tipa kamīns - milzenis ar iebūvētiem soliem, uz kuriem abpus kurtuvei ērti varēja izvietoties vairāki cilvēki. Vecais labais "lombardietis" gan derēja ēdiena gatavošanai uz kāķa virs uguns iekārtā milzu katlā un ātrai telpas sasildīšanai, bet siltumu ilgākam laikam telpā nodrošināt nespēja.

Pirmajās Lugānas dienās, krietni izsalušies gan uz ielas, gan pastaigās pa ezermalas promenādi, dzejnieki laiku pa laikam esot mēģinājuši kaut cik sasildīties ļaužu pieelpotajās stacijas uzgaidāmajās telpās. "Vakzāles" beņķus deldējot, abi acīmredzot izskatījušies kā divi bēdīgi, nosaluši circeņi, ja reiz kāda līdzjūtīga tičīniešu matrona, galvu šūpodama, viņus uzbildusi vārdiem "fredo, fredo...", resp., "auksti, auksti". Šī zīmīgā uzruna, kā izsecināms no Raiņa "radāmo domu" piezīmēm viņa topošajai atmiņu grāmatai, tad arī bijis teju vai pirmais itāliešu vārds, ko viņi ar Aspaziju iegaumējuši. "Nekad ne Latvijā, ne tāļajā ziemeļu Vjatkā un Slobodskā ar visiem turienes 40 grādiem aukstuma," dzejnieks uzsver vienā no pirmajām "Kastaņolas" nodaļām, viņi abi neesot saluši tā, kā sala "saulainajā dienvidū, Tičīnā".

Raiņa teikto apstiprina Aspazija. Piemēram, gaidot populārā Rīgas daktera Haralda Lūkina dzīvesbiedres Antonijas Lūkinas, vēlākās rakstnieces Ivandes Kaijas, apciemojumu 1910. gada rudenī, dzejniece liecina: "Klimats pie mums par ziemu ir ļoti maigs, salas laikā tikai līdz 4 grādiem zem nulles. Tikai par nelaimi te krāšņu gandrīz nekādu nav un iekšā ir temperatūra ap 8 grādiem. Mana veselība caur to ļoti cietuse."

Abi tālumnieki gadu no gada bija spiesti rēķināties vēl ar kādu Aspazijas uztverē gluži briesmīgu vietējo ļaužu tradīciju - vispārēju vēdināšanas fanātismu. Ko tas izsaka cilvēkam, kuru pastāvīgi apdraud zobu sāpes un reimatisms?! Kādā vēstulē mātei Aspazija sūrojas: "[..] nelaime te ir ar tiem caurvējiem, te jau katra māja tiek tūlīt tā būvēta, lai tikai labi vilktu vējš cauri, tiek pat caurumi atstāti mūrī, un visi ķieģeļi ir ar cauriem vidiem, un sienas ir viena ķieģeļa biezumu. Kad viņi sēd istabā, tad tura arvien divus logus vienu otram pretī vaļā. Sauli viņi arī negrib nemaz redzēt. Kad ierauga drusku sauli jau tagad janvārī, tad tūlīt grūž slēģus cieti, bet tie slēģi arī ir viennotaļ ar caurumiem, un tad nu sēž - slēģi cieti un logi vaļā - vienā vēsumā un caurvējā. Dubultus logus te neviens nepazīst un, kad stāsta, tad par tādiem smejas."

Istabas apsildīšanai Karlo Kataneo namā dzejniekpāris ar laiku sarūpēja ogļu krāsniņu, taču kurināmā iegādei visas sezonas garumā viņiem dažugad nepietika līdzekļu. Kā rīkoties, lai novērstu eventuālus reimatisma uzliesmojumus? 1908. gada pavasarī Aspazija savā un Raiņa pieredzē labprāt dalās ar dzimtenē palikušajiem tuviniekiem: "Savu krāsnīti iekurējam tikai vakaros, jo ogles te ir dārgas. Esam jau nu arī pieraduši pie iekšas aukstuma, un ar reimatismu iet vieglāk nekā pērn[ajā] ziemā. Mums tas līdzeklis ir masāža, braucīšana, klapēšana, knaibīšana, tas palīdz visādā ziņā, kad vairākreiz atkārto, jo tas paveicina asins riņķošanu, un reimatisms nav nekas cits kā asins sastāšanās vienā vietā. Un to līdzekli lietojiet visādā ziņā jūs arī, tas jau ir līdzeklis pret visām slimībām. Tikai vajag pareizi masēt, tā, kā asins riņķo, kājas un rokas arvien no apakšas uz augšu, jo visas asins iet uz sirdi. Locekļus un skrumšļus vajag spaidīt un klapēt ik rītā un ik vakarā un vienmēr locīt."

Tičīnas laikapstākļi un biežie gājieni uz Lugānas tirgu

Ik pavasari - visbiežāk marta beigās un aprīļa sākumā - abi trimdinieki uz savas ādas bija spiesti izbaudīt arī vietējā klimata neaprēķināmo temperamentu. Tičīnā, kur saule spīd dāsnāk nekā citur Šveicē, arī līst divkārt tik daudz nekā Alpu ziemeļpusē - pēkšņi un stipri. Bargo negaisu laikā pērkons virs kalnāju ieskautā Lugānas ezera dārd ar eksplozīvu spēku. Ja naktī lijis, diena ir skaidra kā kristāls. Ar tālu jo tālu redzamību pāri sniegoto kalnu kulisēm.

Kādu iespaidu Tičīnas klimatiskie apstākļi kopumā atstāja uz latviešu dzejniekpāra psihisko stāvokli, veselību un radošo garu? Neirastēniķis Rainis šajos apstākļos iedzīvojās ātri un bez īpašām grūtībām. Ar laiku dzejnieks pat secināja, ka pēc dabas ir tipisks dienvidnieks. Turpretī Aspaziju tie tikai nogurdināja. Arī stiprie negaisi viņai bija smags pārbaudījums: no pērkona un zibens dzejniecei bija paniskas bailes jau kopš Zemgales līdzenumā aizvadītajiem bērnības gadiem. Un kur nu vēl Lugānas piekrastei lietus periodos raksturīgā tropiskā tveice "kā stikla augu mājā"!

"Te ir tāds gruzdošs mitrs siltums, sevišķi mitrumu es neciešu," "tipiskā ziemeļniece" Aspazija sūdzējās vēstulē Antonijai Lūkinai. Māsai Dorai viņa rakstīja: "Klimats drēgni silts, labs priekš augiem, bet ne priekš manis." Un tūlīt pat piebilda: "Jānis ar saviem nerviem to labi panes."

Taču līdz ar apgrūtinošajām vietējā klimata īpatnībām bija vēl arī citi, ne mazāk nopietni objektīvas un subjektīvas dabas iemesli, kas dzīvi Lugānas ezera piekrastē Aspazijai palaikam vērta teju vai neciešamu un iedragāja dzejnieces jau tā visnotaļ vārgo veselību.

Savu Kastaņolas ciema mājokli vēsturiskajā Karlo Kataneo namā, pa kura logu pavērās brīnišķīgs skats uz saulē ņirbošajiem Lugānas ezera ūdeņiem un majestātisko Sansalvatores kalnu (Monte San Salvatore), dzejniekpāris - galvenokārt pēc Raiņa gribas - bija izvēlējies estētisku apsvērumu dēļ. Jo līdzīgi Hermanim Hesem, vēlākajam pompozās Kamuci villas (villa Camuzzi) iemītniekam ezerlīča pretējā krastā, arī "Uguns un nakts" autoram dzīvot kvalitatīvi pirmām kārtām nozīmēja dzīvot skaisti ainaviskā izpratnē.

Taču, izvēloties istabu zem vēsturiskā Kataneo nama jumta, abi tālumnieki nebija ņēmuši vērā vairākus svarīgus praktiskas dabas apsvērumus. Vispirms to, ka Kastaņolā nebija ne aptiekas, ne tirgus, ne lielāku pārtikas veikalu, tāpēc pat dažādu sīku sadzīves vajadzību dēļ "sinjoram Nagliņam" un jo īpaši viņa kundzei "Amālijai" bieži bija jādodas uz Lugānu. Attālums no viņu dzīvesvietas līdz pilsētas centram gan nebija pārāk liels. Turklāt pie pilsētas robežas, Kasaratē (Cassarate), sākās tramvaja līnija, kas veda cauri Lugānai un noslēdzās Paradīzo (Paradiso) priekšpilsētā pie Sansalvatores funikuliera stacijas. Taču garākais ceļa posms turp un atpakaļ (jo nepatīkamāk, ka mājup - pret kalnu) tomēr bija jāveic kājām.

Šo to ēdamu - olas, pienu, olīveļļu - bija iespējams iegādāties turpat ciemā no vietējiem zemniekiem. Un dažādas uzturvielas Aspazijai un Rainim par varītēm no paša krājumiem mēģināja uztiept arī Kataneo nama saimnieks Frančesko Morandotti (Francesco Morandotti) jeb Pāčeks (Paa Cecc), kas dēvējās lepnajā vārdā "komersants". Taču no viņa, visā apkaimē izslavēta blēža un krāpnieka, kura izdarības Rainis vēlāk plaši aprakstīja vairākās "Kastaņolas" nodaļās, labāk bija turēties pa gabalu. Pāčeka tirgotais piens bija kristīts, sviests pamatīgi savecējis, bet no Brē kalna (Monte Brè) zemniecēm pārpirktās medus mārciņas - nesamērīgi dārgas.

Un tā - lai iegādātos svaigus produktus, Aspazija regulāri bija spiesta doties uz Lugānas tirgu, kas pāris reižu nedēļā darbojās Piazza Riforma - pilsētas centrālajā laukumā. Mājupceļš - stāvā Brē kalna nogāze - dzejniecei bija jāpārvar ar smagu pārtikas grozu rokā. Aspazija atšķirībā no Raiņa nebija diez cik sportiska būtne un no gariem pārgājieniem, kad vien iespējams, mēdza izvairīties.

Teju vai katrs no Aspazijas biogrāfiem dzejnieces biežos gājienus uz Lugānas tirgu - galvenokārt viņas pašas atstāto subjektīvo liecību iespaidā - aprakstījis kā visīstākās Ēģiptes mocības. Aspazija vēstulēs uz dzimteni ne reizi vien žēlojusies: "[..] ēdiens bij jānes mājā 2 kilometru no pilsētas u[n] pret kalnu - tas viss mani galēja nost". Starp citu, dzejnieces teikto apliecina, piemēram, arī kāds 1907. gada augusta ieraksts Raiņa dienas hronikā: "Gulēts vidēji, traucējumi, I[niņa] (mīļvārdiņš, kādā Rainis bieži dēvēja sievu. - G.G.) jāmasē. Neguļ no 2-5, māga no pārcelšanās, kurvi nesot no Lugānas." Un dzejnieka piezīmes nākamajās dienās signalizē, ka Aspazija no pārpūles sekām nav varējusi atgūties vēl ilgi.

Taču - grūtie gājieni uz Lugānu dzejniecei, domājams, reizē bija arī zināma atslodze no monotonās Kastaņolas ikdienas divvientulībā ar Raini.

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada novembra numurā.