Pārbaudījums ar profesiju. Ilze Konrāde, Sandra Valeiņa, Pēteris Tomiņš

Medicīnas korifejs Kristaps Rudzītis medicīnas kontekstā savulaik skaidroja, kas ir profāns. Templim ir priekštelpa, un profāns ir cilvēks, kas bijis tikai priekštelpā, bet ne pašā templī. Divdesmit pirmajā gadsimtā nokļūt ārsta templī, iespējams, ir grūts, liels uzdevums. Varbūt pat viens no vissarežģītākajiem.

Empātiju apgūst dzīves skolā

 “Starp labu speciālistu un labu cilvēku, manuprāt, nav liekama vienlīdzības zīme. Lai gan klīniskajās disciplīnās labam cilvēkam noteikti piemitīs tādas saskarsmē svarīgas iezīmes kā empātija, spēja uzklausīt un intuitīva komunikācijas prasme, kas sev līdzi ved kritiskāku izmeklējumu interpretāciju, vēlmi būt pilnīgi pārliecinātam par diagnozes un terapijas pareizību. Tad kāpēc ne vienmēr? Klasisks piemērs ir seriāla varonis doktors Hauss. Nereti tikai ar lieliskām cilvēciskajām īpašībām grūti noteikt pareizo diagnozi, būtiskākais ir augsta līmeņa profesionālisms. Tomēr, ja vērīgi ieskatās seriālā, nekur nav paviršības ārsta darbā.

Man pašai ārsta darbs ir palīdzējis tikt vaļā no zināma paštaisnuma un vienīgās patiesības apoloģētisma. Šajos gados esmu mācījusies efektīvāk diskutēt. Mums visiem jātiek prom no tā, ka viedokļa apstrīdēšana nozīmē personisku apvainojumu. Kā negatīvo pieminēšu izdegšanu — tā ir galvenā, kas padara mūs asus, nevērīgus, pašdestruktīvus. Lielākajai daļai kolēģu teikumi “kurš muļķis jūs te nosūtīja” beidzas dažu gadu laikā. Bet tiem, kam šie teikumi paliek krājumā, — tā nav ārsta profesijas vaina, bet personības īpašības. Mēs visi kļūdāmies. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Steiga ārsta darbā ir tik liela, ka izdari nevērības kļūdas. Arī es. Esmu pāris reižu zvanījusi kolēģiem, kur tiešām bijusi rupja nevērība. Nezinu nevienu ārstu, kas pacientam vēlētu sliktu. Izrunātas lietas nākotnē palīdz pieņemt pareizākus lēmumus.

Kolēģiem vissvarīgākā ir spēja mērķtiecīgi sadarboties. Vienmēr kolēģiem stāstu par pieredzi Heidelbergas Universitātē Vācijā: ja tur sasauca konsiliju par kādu multimorbīdu pacientu, vēlme iet uz riskantām invazīvām manipulācijām vai operācijām bija apstulbinoša. Mums Latvijā bieži ir pretēji — neskaidrs pacients kādam tiek “pieskaitīts”, lai nu tas tiek galā. Patiesība ir pa vidu. Pat tad, ja mēs visi kopā nezinām, kas pacientam kaiš, tomēr izvirzām kopīgas teorijas un kaut simptomātiskā līmenī izveidojam terapijas plānu. Domāju, ka tieši labs kolektīvs, savstarpējs biedriskums daudzus kolēģus notur Latvijā. Traģiski, ka nebeidzamās dzērāju vai gados veco, kopjamo pacientu rindas izsmeļ personālu, iztērē neiedomājamu daļu veselības resursu, ko varētu iztērēt kundzītei, kas tikko atvesta ar insultu. Tomēr, protams, liela daļa pacientu ārstam dod gandarījumu. Lai cik strauji mainītos laiks ar dokumentācijas kaudzēm, pirmais un galvenais ir ārsta saruna ar pacientu vai piederīgajiem — skaidrojums par slimības būtību, riskiem, ārstēšanas iespējām, kontroles nepieciešamību. Bieži vien, runājot ar pacientiem par slimībām, kas nav saistītas ar endokrinoloģiju, manis ieteiktais kolēģis “beidzot visu izskaidrojis”. Diagnoze jau nav mainījusies, bet pacients jūtas mierīgs..”

Templis rodas, ja izdodas būt pacientam blakus pa īstam

 “Ja izdodas, tad vari paiet nost un redzēt, kā pats par sevi notiek kaut kas īsts, kaut kas, kam jānotiek. Tāda cita dimensija. Un tu esi bijis blakus. Bijis piederīgs. Tur arī templis rodas. Sajust bērnu un ģimeni kontekstā ar laiku, vietu, iespējām, sajust neredzamo, kas mūs visus vieno. Nevis izdomāt vai iemācīties, bet sajust. Vadīties pēc algoritmiem, ko pamato pierādījumi, bet reizē arī slimību un sāpi just kā savu. Būt reizē tuvu un reizē no malas. “Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.” Šī Imanta Ziedoņa doma mani uzrunā.

Vēl tas, ko esmu izjutusi medicīnā un kas mani dzen uz priekšu, kas liek no sevis atdot, cik tajā brīdī varu, ir saskare ar ģimenēm, kur piedzimst bērni ar ļoti nopietnām iedzimtām slimībām. Vājredzīgi un neredzīgi, tādi, kas ir ratiņkrēslā vai ar garīgiem un neiroloģiskiem traucējumiem, tādi, kam dzīve, iespējams, būs ļoti sarežģīta. Sākumā vecāki nav gatavi, viņos ir bailes. Arī pretenzija — kāpēc tieši ar manu bērnu tā noticis? Viņiem jāiedod tāds kā patvērums, lai viņi justos drošībā. Redzot, kā garīgi mainās šie vecāki, redzot viņu spēku, viņu mīlestību, viņu labestību, viņu godprātību, mēs, pārējie, varam tikai apbrīnot un lepoties, ka viņi ir kopā ar mums. Un, cik iespējams, palīdzēt.

Man bijusi tā laime piedzimt ārstu ģimenē. Mani vecāki ir ārsti — bērnu acu ārste Inese Valeiņa un bērnu ķirurgs Vladislavs Valeinis. Vecāki man deva ārsta izjūtu. Man laimējies arī ar vairākiem ļoti izciliem skolotājiem, kas pasaules līmenī vada pediatrijas oftalmoloģiju: emeritētais profesors Deivids Teilors no Londonas, profesors Francis Muniers no Lozannas. No viņiem var mācīties attieksmi, iedziļināšanos, labā uzsvēršanu it visā. Profesora Muniera klīnikā nedēļas laikā izmeklē un ārstē apmēram trīsdesmit bērnu ar tīklenes audzējiem. Reizēm jāizņem viena actiņa, dažreiz abas. No šīs smagās slimības pacients var arī nomirt. Gandrīz visi gadījumi šajā klīnikā ir ļoti smagi. Satiekoties ar slimo bērnu vecākiem, profesors vienmēr sāk ar labo — ka pagājušo reizi audzējs bija tik liels, bet tagad tai vienā vietā actiņā ir kļuvis labāk...

Vai raksturu var sabojāt, par daudz strādājot? Var sabojāt attiecības, jo tad nekam vairs nav laika. Mums, ārstiem, būtu jāatrod arvien vairāk laika savstarpējai komunikācijai. Nav jau tā, ka tas nenotiek. Asociāciju konferencēs lielu daļu laika runā par pacientiem — gan formā viens pret vienu, gan lekcijās. Vajadzētu vēl vairāk, lai saprastu iespējas, saprastos un uzticētos cits citam..”

Profesija var sabojāt uzvedību

 “Man šķiet, ka sabiedrības ētiskais klimats nosaka to, vai templis būs vai tempļa nebūs. Ētiskais klimats Latvijas sabiedrībā šobrīd ir tāds, ka medicīna tāpat kā visa sabiedriskā dzīve ir profanizēta nejēgā. Ja man īsi būtu jāraksturo Latvijas valsts, es teiktu, kā tā ir “sabiedrība ar neierobežotu bezatbildību”. Bezatbildības avots ir juristi, kā es to saredzu; izplatīšanas līdzeklis ir valsts aparāts, bet individuālās lietošanas instruments ir pravu kačāšana (nelatviski runājot). Kādas tik visādas mums ir tiesības! Par pienākumiem runas vairs kaut kā nedzird, paškritika nav sastopama vispār (teikšu, kā ir — medicīnā tā vēl pastāv!). Nevajag gaidīt un cerēt, ka ārsti būs tie, kas būs templī, kamēr visi pārējie mīcīsies pa priekškambari. Mēs visi esam vienas sistēmas daļa. Un, tā kā summārais goda daudzums strauji brauc uz leju, tad tas brauc uz leju, protams, arī medicīnā.

Labs ārsts kolēģu vērtējumā un labs ārsts pacientiem?Vērtējums varētu stipri atšķirties. Pacients kontaktu ar medicīnu un mediķi uzņem vairāk emocionāli un mazāk racionāli. Kolēģis raugās stingri racionāli un daudz retāk emocionāli. Kaut gan abi komponenti ir kā vienā, tā otrā gadījumā. Protams, ir ārsti — riebekļi pret kolēģiem. Tas, kā pacients novērtēs ārstu, pieļauju, ir atkarīgs no ārsta—pacienta mijiedarbības. Joprojām ir pacienti, kuri, uzklausījuši jautājumu, kā ārstēsim, neizlemj, nefiltrē informāciju. Piemēram, kā darīsim (manā gadījumā runa ir par anestēziju) — operēsim narkozē vai iedursim mugurā? Atbilde — jūs, dakterīt, jau labāk zināt! Un priekšplānā izvirzās tas, kā esmu ar viņu runājis, nevis manas runas saturs. Īsteni — tas gan nav attiecināms tikai uz mūsu pacientiem. Bija labs anesteziologu pētījums par to, kas uz pacientu pirms operācijas iedarbojas visnomierinošāk. Izrādās — anesteziologs ar savu sarunu. Nevis skaidrojošais raksts, tā sauktā “apzinātā piekrišana”. Viņš jau izlasa un paraksta, bet milzīgs procents nesaprot, kas tur rakstīts. No rītiem uz operāciju vismierīgākie ierodas tie, kas jau tikušies ar anesteziologu un parunājušies. Pat gadījumā, ja neko nav sapratuši. Pētījumā izglītojošā filma un izglītojošie raksti, ar ko pirms operācijas iepazinās pacienti, deva diezgan maz. Pat medikamentu efekts izrādījās neliels, salīdzinot ar dzīvo sarunu. Taču, kad nonākam līdz situācijai mūsdienu Latvijā, tad — nevienam nav laika. Arī strādājošiem pacientiem nav laika, mediķiem nav laika. Laiks ir tikai pensionāriem.

...kāda kolēģe mani reiz uzrunā: “Sveiks, ārst, kam tās debesu valstības atslēgas pieder!” Asprātīgi, ņemot vērā manu specialitāti, un ja vēl kristīto vārdu klāt pieliek... Savām ausīm esmu dzirdējis, ka ārsts pacientam prasa — kāds stulbenis tevi līdz šim ir ārstējis? Un kaut pats jautātājs būtu bijis baigais korifejs! Domāju, ka profesija var samaitāt raksturu (īsti nezinu, vai raksturu, bet uzvedību gan). Arī manējo. Mana attieksme pret pacientiem būtiski ir mainījusies. Tas pacientu kontingents, kas pēdējos gados Neatliekamās medicīniskās palīdzības klīnikā bijis manos redzes aplokos, neaicina uz intelektuālu pilnveidošanos un emocijas iegriež krasi negatīvā virzienā. Es pieķeru sevi pie tā, ka viņus ienīstu. Cilvēku stulbums ir neaprakstāms! Un tas stulbums ir kompozīts, tam ir daudz cēloņu. Savā ziņā paradoksāli, ka tas attīstījies labas padomju izglītības fonā. Visticamāk, tas nav izglītības jautājums. Tam ir bioloģiski cēloņi. Pacientu vidējais vecums, kas neatliekamajā apgrozās, ir liels. Jā, tam ir arī ir citi bioloģiski cēloņi — atkarības. Tie alkoholiķu bari, kas iziet caur klīniku, neaicina ne uz kādu līdzcietību, ārstēšanu vai glābšanu. Ja no rīta septiņos viņu palaiž, tad, vēlākais, vakarā septiņos viņš ir atpakaļ tādā pašā stāvoklī. Tas atkārtojas no dienas dienā."

Foto: Jānis Brencis

Pilnu raksta versiju lasiet 2016. gada decembra numurā