Par klupieniem, dumpiniekiem un patriotiem. Doctus varoņi un temati 2003.–2007. gadā

"Gaisa bučas lauku dakterītei", Doctus 3/2003

Pie dr. LIJAS BŪMEISTERES Doctus žurnāliste devās bargā ziemas spelgonī. Jaunā ģimenes ārste suitu galvaspilsētā Alsungā 2002. gadā bija atvērusi ārsta praksi, gada laikā pie viņas bija pierakstījušies 360 pacienti. Darbs gan nebija medusmaize - mājas vizītēs daktere devās ar velosipēdu, pirmajos mēnešos par darbam nepieciešamām lietām atdeva savam atalgojumam domāto naudu. Taču dakteres māsiņa stāstīja, ka tādu jauno ārstu kā Lija nav daudz, bērni viņai pat sūtot gaisa bučas! Tagad L. Būmeistere strādā arī Ziru pagastā, kopumā viņas aprūpē ir nepilnus tūkstotis pacientu, darbs joprojām nav medusmaize, bet viņa aizvien ir savas vietas patriote.

Toreiz: Nu ko, ja nav naudas, tad lietā jāliek izdoma, jāmeklē draugu palīdzība! Pagasts man palīdzēja ar telpām, izremontēja bijušo doktorātu - par īri nav jāmaksā. Malka gan jāgādā pašai, taču atradās labi cilvēki kokzāģētavā, kas man to uzdāvināja. Nevaru iedomāties savu ikdienu bez ginekoloģiskā krēsla, jo pacientēm sniedzu gandrīz visus neoperatīvos ginekoloģiskos pakalpojumus. To man atdāvināja kāds kolēģis. Vietējie strādnieki krēslu sametināja, mēs ar māsu restaurējām līdz nepazīšanai.

Tagad: Naudas nav joprojām - un cik var likt lietā izdomu?!... Grūti diži ko attīstīt, jo dažādos iepirkumos un konkursos nevaru startēt, ar pacientu nelielo skaitu automātiski izkrītu laukā. Velosipēds gan vairs nav mans vienīgais pārvietošanās līdzeklis. (Smejas.)

Toreiz: Atbraukusi šeit strādāt, nezināju citu speciālistu uzvārdus. Smagākajiem pacientiem braucu līdzi uz slimnīcu - arī tā var iepazīt speciālistus.

Tagad: Strādāju ne tikai par ģimenes ārsti, bet arī par dežūrārsti Kuldīgas slimnīcā - esmu iepazinusies ar citu specialitāšu kolēģiem, kontakti ir izveidojušies.

Toreiz: Šeit modē ir olu šprices! Tikko izdētu olu atšķaida un injicē muskulī kā spēcinošu līdzekli. Es, protams, brīdinu, ka reizē ar spēku var iegūt arī salmonelozi. Bet citkārt izsveru, vai tas, ko pacients pasācis, varētu viņam kaitēt. Ja ne - neiejaucos. Pašiedvesmai un ticībai arī ir liels spēks.

Tagad: Nē, par olu špricēm neko vairs nedzirdu, mode ir gaistoša un mainās. (Smejas.) No tā, ko mēs, ārsti, stāstām pacientiem, pat ne pusi viņi neņem vērā. Kad klāt nāk pieredze, daudz ko var saprast labāk - kad pacients ir ieklausījies un kādās lietās nav klausījies un paklausījis.

Toreiz: Ar vīru mums ir noruna - viņš gribēja, lai nāku uz šejieni strādāt, nu viņam ir man jāpalīdz. Uz Kuldīgu aizgādāt analīzes ir vīra pienākums, ziemā aizvest mani pie pacientiem mājas vizītēs arī. Ar pacientiem ir vienošanās, ka mājas vizītē dodos tai pašā izsaukuma dienā, tikai... pēc vīra darba laika beigām.

Tagad: Esmu kļuvusi patstāvīga, pati esmu uz riteņiem, vadu auto, analīzes ved laboratorija. Nemainīgais lielums ir lauku romantika - šeit piedzīvoti skaisti rudeņi, ziemas, pavasari un vasaras. Tas notur.

"Pacienta noslēpums", Doctus 8/2003

Doctus tematu centrā vienmēr paturētas ārstu un pacientu attiecības. 2003. gadā, rakstot par pacientu noslēpumu, prof. Valdis Pīrāgs norādīja, ka konflikti ir neizbēgami tur, kur mainās spēles noteikumi: ja pacientam jāsāk respektēt, ka ārsta darbs arī ir normāls darbs, ne tikai uzupurēšanās, sadegot kā svecei, bet ārstam jārēķinās, ka pacients ir arī klients, kam ir tiesības būt neapmierinātam. SOLVITA OLSENA (toreiz Latvijas pacientu tiesību biroja juriste, tagad SIA "Medicīnas tiesību institūts" direktore) norādīja, ka pieredzējusi daudz pacienta noslēpuma pārkāpumu. Vai un kā situācija mainījusies?

Toreiz: Kāda paciente sūdzas, ka poliklīnikas reģistratore, nesot viņas kartiņu ārstam, to kārtīgi izšķirstījusi; [..] vairāki klienti no ārstniecības iestādes vadības saņēmuši atteikumu iepazīties ar savu slimību vēsturi un saņemt tās pilnu kopiju; ierodos uz ārsta konsultāciju pazīstamā slimnīcā, kur man tiek piedāvāts pagaidīt ārsta kabinetā, kamēr viņš izmeklēs turpat uz kušetes gulošu svešu pacienti. Pacienta noslēpums tiek izpausts gan tieši, gan netieši, un šķiet, ka galvenais iemesls tam ir nepietiekamā izpratne par tā būtību.

Tagad: Joprojām ir kliedzoši gadījumi: slimnīcas, kur medicīniskie dokumenti stāv māsas postenī gaiteņa vidū un brīžiem neviens tos nepieskata; iestādes, kur publiski tiek izvietoti pacientu saraksti, un ir gadījumi, kad nepiederošas trešās personas tiek vestas ekskursijā pa slimnīcām. Taču pozitīvā ziņa ir tā, ka kopumā ikdienas darba darītāji - medicīnas māsas, ārsti (to gan nevaru teikt par slimnīcu vadību) - izprot konfidencialitātes nozīmi. Ja 2003. gadā runājām, kādas ir pacientu tiesības saņemt informāciju, piemēram, vai pacients drīkst kopēt savu medicīnisko dokumentāciju, lasīt savu medicīnisko kartīti, tagad šī izpratne mediķu aprindās ir būtiski augusi.

Negatīvais? No tiesību viedokļa situācija ir pasliktinājusies, nākotnē prognozēju vēl sliktāku ainu. Šobrīd pacientu tiesību konfidencialitātes un pacienta informācijas aizsardzības noteikumi ir vājāki nekā 2003. gadā, jo 2010. gadā no likuma tika izņemts ārsta/medicīnas darbinieka pienākums saglabāt konfidencialitāti. Tā manā ieskatā ir katastrofa! Šāds pienākums, kā zināms, mediķiem bijis gadsimtiem ilgi, un tam ir ļoti svarīga nozīme gan sabiedrības veselības kontekstā, gan labu ārsta-pacienta terapeitisko attiecību veidošanā. Otra lieta, kas būtiski apdraud pacienta informācijas aizsardzību, ir e-veselības ieviešanas gaita Latvijā. Šobrīd pacientu informācijai e-veselības sistēmā tiesiskas aizsardzības nav.

"Anesteziologi - vienalga uzvarētāji", Doctus 11/2004

2004. gads Latvijas medicīnas vēsturē bija nozīmīgs ar anesteziologu dumpi. Vienu no nedaudzajām ārstu protesta akcijām, kad anesteziologi bija tik kareivīgi noskaņoti, ka bija vienojušies visi aiziet no darba, izveidot sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kas slēgtu līgumus ar slimnīcām, piedāvājot pakalpojumus un nosakot izcenojumus par darbu. Tika prognozēts, ka sabiedrībā tas izraisīs eksploziju, kritiski slimo pacientu radinieki ieraudzīs īsto situāciju, kad ārsta vienkārši nav. Toreiz anesteziologu stiprā aizmugure bija RSU asoc. profesore ANTOŅINA SONDERE. Ko viņa domā šodien - vai šādas akcijas ko maina, vai tām ir vērtība?

Toreiz: Neesam ne izlecēji, nedz baltie zvirbuļi, mēs vienkārši izdarījām to, kas sen, sen jau brieda visās mediķu asociācijās. Lai gan sarunās ar valdību nekāds rezultāts nav panākts, karš nav beidzies. Mēs jūtamies saliedēti. Turpretim varas gaiteņos ir problēmas, skandāli par aizplūstošu naudu, ko nevar noturēt, un nepārtraukti notiek figūru maiņa. Lai kāds būtu rezultāts, mēs vienalga esam vinnētāji, jo pievērsām sabiedrības uzmanību mūsu specialitātei. Savulaik, kad aicinājām žurnālistus uz mūsu kongresiem, viņi īsti nezināja, kas ir anesteziologi, un neapgrūtināja mūs ar savu klātbūtni. Tagad mūs zina.

Tagad: Bija vērts tā rīkoties. Jā, mūsu nostāja bija kategoriska. Nodibinājām arī SIA, tā pastāv joprojām, bet, protams, nedarbojas, kā bija iecerēts. Mēs parādījām savu attieksmi, mums bija gatavi pievienoties arī ķirurgi, slimnīcu galvenie ārsti bija saprotoši.

Anesteziologi no citiem ārstiem atšķiras ar dažām rakstura īpašībām, jo mums hroniski jāstrādā ekstremālos apstākļos, anesteziologiem ir potenciāls organizatoriskajā darbā, palūkojiet, kur viņi ir priekšā: Valsts prezidenta kancelejas vadītājs ir anesteziologs, bijušais Rīgas mērs - arī, Ārstu biedrības prezidents - anesteziologs. Mēs bijām gandarīti, kad vienā no diskusijām Jānis Domburs teica, ka cīņā ar politiķiem visiem jāmācās no anesteziologiem.

Kad Emša valdība beidza pastāvēt, nāca "treknie gadi", savā ziņā esam tiem pateicīgi, daudz kas mūsu dzīvē uzlabojās - valdībai toreiz bija priekšstats par ārstu ļoti mazajām algām, arī par mūsu dienesta tehnisko aprīkojumu, kas bija ražots pirms vairākiem gadu desmitiem Krievijā un apdraudēja pacientu drošību. No šā viedokļa šī protesta akcija lika saprast, kas un kur mēs esam.

Kopš tā laika man ļoti skumji redzēt, kas notiek veselības aprūpē. Algas mums gan palielināja, ārsti, strādājot vairākās vietās, protams, var nopelnīt. Tikai kā?... Kāds ārsts no reģiona par štatu deficītu teica, ka sapelna naudu zelta zārkam. Taču, kad pēc divām diennaktīm iziet no slimnīcas, nesaprot, uz kuru pusi doties...

Esam spēruši daudzus soļus mūsu specialitātes attīstībā - liekam eksāmenus Eiropas diploma iegūšanai mūsu specialitātē, mums ir Eiropas starptautiskie kvalifikācijas celšanas kursi, diemžēl esam pirmajā vietā emigrācijas ziņā.

No ārstu kvalifikācijas viedokļa nepārdomāta, manuprāt, ir slimnīcu pārveidošana par aprūpes slimnīcām. Tur, kur ir traumas, neliela ķirurģija, bez anesteziologa neiztikt, taču, ja likvidē vidējā līmeņa ķirurģiju, ārsti profesionāli diskvalificējas.

"Labi, ka ir divi īkšķi", Doctus 3/2005

Pirms septiņiem gadiem februārī notika Latvijas ārstu hokeja mačs, kurā satikās "Labā Daugavas krasta" un "Kreisā Daugavas krasta" komandas. Labo Daugavas krastu pārstāvēja komanda dr. Kaspara Ruka vadībā - ārsti, kas spēlē laba līmeņa amatieru komandā "Dakteri". Savukārt kreiso Daugavas krastu aizstāvēja nule sevi pieteikusi jauna ārstu komanda Jāņa Krustiņa vadībā. Viņi iesākumā bija nākuši kopā vien tādēļ, lai paslidotu un "uzrautu" hokeju uz Vecdaugavas. KASPARS RUKS atzīst: šāds dakteru hokeja čempionāts bijis vēsturisks, neviens vairs nav uzņēmies neko tamlīdzīgu organizēt. Taču īkšķus ir par ko turēt - abas komandas hokeju spēlē joprojām.

Toreiz: Komandas, ar kurām "Dakteri" mērojas spēkiem, pēc līmeņa ir dažādas. Daudzās ir tādi, kas vēl pirms gada vai diviem spēlējuši profesionālās komandās, hokejistu vidējais vecums ir ap 22-26 gadiem, kamēr mēs lielākoties esam četrdesmitgadnieki. Tā ka nav viegli, bet izdodas. Rīgas čempionātā šosezon esam septītajā vietā no desmit komandām, veterānu līgā turamies 3.-4. vietā.

Tagad: Joprojām spēlējam Latvijas Amatieru hokeja līgā. Rezultāti ir līdzīgi. Nekādu īpašu kritumu mūsu meistarībā nav. "Dakteru" komandā gan nav tikai ārsti. Mūsu komandā joprojām spēlē Valdis Andersons, Pēteris Gerke, vairs nespēlē Andis Rīts. Klāt neviens kolēģis gan nav nācis. Otra komanda, kas 2005. gadā pārstāvēja Daugavas kreiso krastu, arī joprojām turas kopā un spēlē hokeju - tā ir riktīga ārstu komanda.

Toreiz: Domāju, ka Rīgas čempionātā mēs varētu būt viena no solīdākajām komandām.

Tagad: Jā, esam solīdi arī tagad, bet hokejā dažkārt gadās iekarst, tā ir hokeja neatņemam sastāvdaļa. Un arī ārstam iekarstot visādi var gadīties, iznāk kādreiz izkauties ar pretiniekiem. (Smejas.) Nedomāju, ka ārsti hokeju izvēlas spēlēt tāpēc, ka vēlmi pēc komandas sporta veida nosaka profesija. Ir daudzi ārsti, kas izvēlas arī individuālos sporta veidus. Kolektīvā sporta spēle dāvā citas izjūtas!

"Par brīvību, godaprātu un prestižu", Doctus 11/2006

Pirms sešiem gadiem gan pirmā kursa farmācijas studentēm, gan pieredzējušām farmaceitēm vaicājām, cik brīvs jūtas farmaceits. Profesore VIJA ENIŅA, toreiz RSU Farmācijas fakultātes dekāne, apgalvoja, ka farmaceitu nevar nopirkt tikai par naudu. Tagad viņa, pārtverta dārza darbos, mundri atsaucas tālruņa klausulē un stāsta, ka jāsteidz pēdējie rudens darbi. V. Eniņa teic: apkārt jau viens akadēmiskais gads, kas aizritējis mājās, nevadot lekcijas studentiem. Un smejas: paldies Dievam, ar farmāciju kontakts nav vajadzīgs, viņa jūtoties labi un iztiekot bez medikamentiem.

Toreiz: Lielākā nelaime ir tā, ka tas nav farmaceits, bet gan uzņēmējs, kam primārs ir nevis farmaceitiskās aprūpes princips, palīdzēšanas ideja cilvēkam, bet bizness, peļņa. Šķiet, tās vārdā dažreiz tiek likti lietā arī negodīgi līdzekļi. Notiek intensīva farmaceitu ekspluatācija, jo slodze ir ļoti liela, darba stundas - garas, un, ja no cilvēka tiek prasīta tikai nauda un peļņa, tad farmaceita misijai, uzdevumam palīdzēt cilvēkam ar padomu, vārdu, smaidu, rūpēties, nevis tikai raudzīties naudas maciņā neatliek laika. Farmaceita būtība mainās, viņš tiek pārveidots par tirgotāju.

Tagad: Diemžēl nekas nav mainījies. Farmācija no jomas, kas orientēta uz cilvēku (visu mūžu tā esmu mācījusi arī saviem studentiem) šodien kļuvusi par biznesu, diezgan nežēlīgu biznesu. Un bēdīgākais, ka šo biznesu komandē ne jau farmaceiti. Komandē cilvēki, kam ir nauda un kam šī nauda ir "jātaisa". Līdz ar to farmaceits kā  profesionālis, eksperts zāļu jomā ar savām zināšanām un pieeju paliek otrajā plānā - to īpaši nevajag. Vajag pārdot, pārdot, pārdot! Skumji. Aptiekās cilvēku trūkst, slodze farmaceitiem liela, diemžēl arī daļa farmaceitu skatās pāri robežai.

Toreiz: Farmaceitam vienmēr jābūt godīgam, nedomājot - kas man par to būs, cik par to samaksās. [..] Domāju, ka lielākā daļa farmaceitu ir patstāvīgi domājoši un viņus nevar nopirkt tikai par naudu.

Tagad: Joprojām domāju, ka farmaceitu nevar nopirkt par naudu. Bet, no otras puses, ja īpašnieks visu laika biksta un uzsver, ka esi slikts, jo nemāki nopelnīt naudu, ko darīt farmaceitam, kam tas nav pieņemami? Kā ar to sadzīvot...?

"Par uzvedības etiķeti vairāk nekā par ētiku", Doctus 9/2007

Pirms pieciem gadiem Doctus organizēja apaļā galda diskusiju par ārsta un farmācijas industrijas sadarbību, vaicājot: "Kā to darīt ētiski?" Un nebaidoties uzdot arī neērtus jautājumus: vai ārsts zaudētu kādu vērtīgu informāciju, ja neuzklausītu farmācijas uzņēmuma pārstāvi, vai ārsti gaida dāvanas no industrijas, kādu dāvanu drīkst, bet kādu nedrīkst pieņemt un vai pacients, ņemot vērā lieltirgotāju un aptieku ciešo simbiozi, aptiekā saņem labāko no medikamentu izvēlēm. Viena no diskusijas dalībniecēm bija INTA SAPROVSKA, Berlin-Chemie/Menarini Baltic valdes priekšsēdētāja.

Toreiz: Nedomāju, ka situācija ir tik klaja, proti, ka ārsts uz medicīnas pārstāvi skatās tā - nu, ko jūs man atnesāt... Attiecības ir koleģiālas. Protams, pie mums ārsti vēršas ar iesniegumiem atbalstīt vienu vai otru kongresu, un iespēju robežās mēs to darām. Tas ir labi, ka varam šādi sniegt atbalstu medicīnai.

Tagad: Sadarbība starp ārstiem un pārstāvjiem joprojām ir laba. Tiesa, ārsti ir vairāk aizņemti, varam viņus apmeklēt tikai tad, kad nav pacientu, vai ārpus darba laika. Bet vēlme pēc industrijas sniegtās informācijas nav mazinājusies. Tā kā valsts pienācīgi nerūpējas ne par ārstu, ne farmaceitu pēcdiploma izglītību, šī joprojām ir niša zāļu ražotājiem. Protams, tas ir arī jautājums, cik ētiski korekti industrija to dara, taču, manuprāt, rīkojot izglītojošas lekcijas (arī ar augsta līmeņa starptautiska lektora dalību), farmācijas industrijas ieguldījums speciālistu izglītībā ir ievērības cienīgs.

Toreiz: Farmācijas industrijas reputāciju vērtēju ar 8 vai 7 ballēm. Pateikšu, kāpēc. Pēc diskusijas ar medicīnas preses pārstāvjiem domāju, ka situācija ir drūmāka. Taču Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas un Patentbrīvo medikamentu asociācijas pasūtītā aptauja negatīvo vērtējumu neapstiprināja. Apmēram divas trešdaļas iedzīvotāju uzskata, ka zāļu ražotāju reputācija ir laba vai viduvēja. Ārstu ētikas latiņa, manuprāt, ir līdzīgā augstumā. Savukārt farmaceiti ir tie, kas visatbildīgāk cenšas izpildīt likuma pantus.

Tagad: Situācija ir manījusies. Doctus diskusija notika akurāt pirms tā sauktās globālās krīzes 2008. gadā. Toreiz vērtējām, ka tirgus sakārtojas un reputācija uzlabojas, notiek pozitīva virzība. Pēc krīzes esam atkrituši 1990. gadu sākumā, nav tik labi, kā bija un kā gribētos. Šī krīze ietekmēja visus - gan uzņēmējus, gan mediķus, gan pacientus. Tagad visi ir saspringuši un mēģina sasniegt tos pašus rezultātus un mērķus, kādi bija "zelta laikos". Bet tas vairs nav iespējams, līdz ar to tirgus kļuvis daudz agresīvāks. Dažs no ražotājiem, kas bija sācis strādāt ētiski, atkal tirgū izmanto metodes, kas neizskatās tik labi. Es teiktu, ka esam mazliet paklupuši...

Foto: no Doctus arhīva