Neskati ārstu pēc cepures! Vai tomēr skati?

Pieticība krāsās, apģērbā, aksesuāros

Viktorija Bindere jaunās kolēģes radina pie kārtības, ka slimnīcā jāģērbjas neuzkrītoši, tāpat nav vietas spilgtam grimam, mākslīgiem nagiem.

Pēc slimnīcas iekšējās kārtības noteikumiem, uzvelkot balto formas tērpu, medicīnas māsa pieņem zvērestu par uzticību savam pienākumam. Formastērps nav formalitāte vai kaprīze, tas palīdz koncentrēt un veltīt uzmanību slimajiem cilvēkiem. Līdz ar ielas apģērba novilkšanu, sliktā oma, personīgās rūpes vai raizes jāatstāj aiz slimnīcas sliekšņa.

Nevienā citā profesijā kļūdas nav tik liktenīgas, nevīžība un neuzmanība, dažreiz pat vismazākā, diemžēl vēlāk var nebūt labojama. Nozīme nav tikai tam, kādas zāles pacients dzer, kādas manipulācijas viņam tiek izdarītas. Nozīme ir pat acu skatienam, nomierinošam vārdam, maigam rokas pieskārienam un ārējam izskatam.

Pacients vērtē mediķu ārējo izskatu. Manuprāt, slimnīcā džinsiem, īsiem svārkiem ir nulles vērtība, tāpat pilnīgi jāizslēdz spilgts grims, tiesa, dabisks, neuzkrītošs grims, sevišķi jaunajām māsiņām, būtu pieļaujams. Vēsturiski izveidojies priekšstats, ka mediķa baltais halāts pats par sevi jau ir simbols. Tomēr mūsdienās izplatītākais vairs nav tieši balts un halāts, galvenais uzsvars - vienotai formai. Šobrīd gan māsiņas, gan sanitāri un pārējais aprūpes personāls valkā bikšu kostīmus, kas ir ērtāki un praktiskāki. Tomēr - apģērbam jābūt pieticīgam, vienkrāsainam, jāaizmirst par spilgtām krāsām, atsegtiem, plikiem vēderiņiem, gariem nagiem un kliedzošu grimu. Mediķa koptēlam jārada pozitīvas un patīkamas emocijas.

Vairāk par ārējo izskatu mūsu ikdienas darbā pacients vērtē to, kā pret viņu izturas, tāpēc vidējam medicīnas personālam, kurš visbiežāk kontaktējas ar pacientu, būtiski sev atgādināt - jebkāds skarbums vai vienaldzība pret slimnieka sūdzību, neuzmanīgi pateikts vārds var radīt papildu sāpes, kas paliek pacientam atmiņā. Iecietība un takta izjūta nepieciešama arī telefonsarunās, kontaktējoties ar piederīgajiem, nemaz nerunājot par attieksmi, veicot ikdienas darbus.

Esmu arī pasniedzēja, un jaunās, topošās māsiņas jau laicīgi cenšamies pieradināt, ka būs jāģērbjas neuzkrītoši, vajadzēs iztikt bez spilgta grima, bez mākslīgiem nagiem un liekiem aksesuāriem. Jāatceras, ka saskaņots komandas darbs, augsta pienākuma apziņa, iejūtība un rūpes var tieši ietekmēt ārstēšanās gaitu un zināmā mērā - arī slimības iznākumu. Slimnīcas ķirurģijas nodaļā mēs ļoti ilgi strādājam kopā vienotā un stabilā kolektīvā. Viss ir atkarīgs no komandas gaisotnes, pieredzes bagātas māsiņas rāda piemēru jaunajām, kā jāstrādā ar pacientiem, un lieki jautājumi par ārējo izskatu nemaz nerodas.

Saprāta robežās neko sev neaizliegt

Ārstam ir tiesības sev patikt, arī darba vietā - domā radioloģe diagnoste Maija Radziņa. Būtiskāk par atturību un askētismu ārējā izskatā ir tas, cik kopts ir mediķis, kāda ir viņa emocionālā inteliģence un zināšanas.

Piekrītu, ka saskarsmē ar pacientu ļoti liela nozīme ir tam, kā izskatās ārsts, kāds ir viņa runas veids. Sakopts cilvēks atstāj nopietnāku iespaidu, rada vēlmi uzticēties. Ļoti spēcīgs ierocis saskarsmē ar pacientu ir ārsta runas veids. Jo laipnāk un profesionālāk viņš runās, jo pacients vairāk uzticēsies un būs lielāka varbūtība, ka tiks izpildīti ārsta norādījumi, līdz ar to rezultāts būs labāks. Toties, ja mēs, mediķi, esam nelaipni, pacients aiziet neapmierināts, ir liela varbūtība, ka viņš daļu ārsta rekomendāciju nepildīs vai, vēl ļaunāk, - ignorēs šo vizīti un meklēs citu speciālistu. 

Nav likumu kodeksa, kurā būtu norādīts, kā ārstam vajadzētu izskatīties, atrodoties savā darba vietā. Manuprāt, dakterei varētu būt spilgts grims un kājās augstpapēžu kurpītes šobrīd aktuālajā leoparda kažoka rakstā, ja tas iederas viņas kopējā tēlā. Ārstei nav jābūt ar nekoptiem nagiem, neieveidotiem matiem, bez kosmētikas, rotaslietām, bez mūsdienu modes tendencēm atbil­stoša apģērba. Mēs taču darbā pavadām lielāko dzīves daļu, - kur tad vēl, ja ne savā darba vietā, ieradīsimies sakopti?! Esam tiesīgi sev patikt! Nekas sev nav jāliedz, tikai jāpadomā, kā tas izskatās un cik atbilstošs ir konkrētai videi. Pārspīlēt gan nevajadzētu. Vīrietim ārstam vasarā nevajadzētu ierasties slimnīcā šortos, jo, uzvelkot balto halātu, neestētiski būs redzamas spalvainās kājas. Runājot par dakterēm, - kāpēc lai viņas zem halāta nevilktu krāsainas bikses - sarkanas, oranžas vai zaļas? Nav obligāti jābūt tērptai viscaur baltā. Neesmu pret mini svārkiem un augstpapēžu kurpēm, jo nesaprotu, kāpēc sievietei būtu jāslēpj savas kājas, ja tās ir skaistas. Neuzskatu arī, ka pieaudzētie nagi - gēla vai akrila - būtu kas nosodāms. Patiesībā tas ir ļoti labs variants tiem mediķiem, kuriem ikdienā nepieciešams bieži mazgāt rokas. Es dienas laikā to daru aptuveni 30 reizes un pieaudzētos nagus uzskatu par labu aizsardzības veidu pret dezinfekcijas līdzekļu iedarbību, mazgājot rokas. Nez vai ko sliktu izmeklējamajam cilvēkam var nodarīt endoskopiste ar pieaudzētiem nagiem - viņa taču ir tiešā saskarē ar aparatūru - izmeklēšanā izmanto kobru, bet vēderu nepalpē. Ja nagu garums instrumentam nevar neko nodarīt, nav iemesla satraukumam.

Koptām rokām gan ir būtiska nozīme. Ārstiem ir daudz jārak­sta - arī vizītes laikā, un pacients tad var aplūkot mediķa rokas. Ieraugot aplūzušus vai ar melnu svītru ierāmētus nagus (iepriekšējā dienā ravētas puķu dobes, rakti kartupeļi vai šķirotas sēnes), pacientam varētu rasties pretenzijas. Manuprāt, pirms darba dienas sākuma ārstam nav obligāti jānovelk visi gredzeni, laulības ieskaitot. Protams, attieksmei ir jābūt sabalansētai, ginekologs noteikti nedrīkst atļauties izmeklēt pacienti ar adatainu gredzenu pirkstā.

Ārsta baltais halāts, manuprāt, pacientā vairāk rada bijību, nevis uzticēšanos. Tad jau zaļš, zils, rozā vai kādas citas krāsas uzsvārcis padara gaisotni atvērtāku, mazina distanci starp dakteri un slimnieku. Uzticēšanos veicina kas cits - sejas izteiksme, kas pauž ieinteresētību pacienta teiktajā, patīkams balss tembrs. Esmu novērojusi, ka uzticību iedveš mediķi, kuriem ir brilles, un vīrieši ar... bārdu. Acīmredzot viņi izskatās gudrāki nekā kolēģi.

Es gan pieļauju varbūtību, ka slimības māktam cilvēkam ir gluži vienalga, kā izskatās ārsts, jo daudz svarīgāka ir speciālista attieksme, izturēšanās, zināšanas, profesionalitāte. Ir mainījusies sabiedrība un arī prasības pret ārsta vizuālo tēlu. Tas gan nenozīmē, ka visas māsiņas un ārstes var atļauties staigāt pa slimnīcu plikiem vēderiem, taču viņām nav jābūt tērptām vienīgi baltos halātos, kas aizpogāti no zoda līdz ceļgaliem.

Satikšanās rituāls, fiziskais kontakts un tīrība

Dr. habil. med. Jānis Zaļkalns ir vairākkārt pārliecinājies, ka starp ārsta vizuālo tēlu un iekšējo saturu saskaņa var arī nepastāvēt. Taču ir tikpat pārliecināts, ka ārsta tēlam, ko veido izskats, stāja, manieres un saskarsmes prasme, pacienta atveseļošanās procesā ir ļoti liela loma.

Mēs katrs, pirmkārt un galvenokārt, sevī nesam ģenētisko kodu no vecākiem. Otrkārt, mūs spēcīgi ietekmē tas, kādā vidē esam auguši, un, treškārt, - kādi bijuši mūsu skolotāji. Jebkurā saskarsmē - ārstam ar pacientu vai jebkurā citā komunikācijā - mēs esam tādi, kādi esam. Var jau ar milzīgu gribasspēku pārvarēt sevi - kaut uz piecām minūtēm būšu citāds, taču rezultatīvi tas nav.

Ļoti nozīmīgs komunikācijas veidošanā ir ārsta un pacienta pirmās tikšanās rituāls. Vēlos minēt situāciju no privātās pieredzes, jo vieglāk ir runāt par pašu piedzīvoto. Nesen apmeklēju zobārstu. Kaut arī šodien visi šie speciālisti strādā ar cimdiem rokās, man kā pacientam ir patīkami redzēt, ka ārsts pirms šo cimdu uzvilkšanas rūpīgi nomazgā un nosusina rokas, uzliek masku. Man tas šķiet svarīgi, jo tad zinu, ka būs tīrība un kārtība.

Tikpat būtisks man šķiet fiziskais kontakts ar pacientu. Cik vien sevi atceros, komunicējoties ar slimnieku, vienmēr esmu viņam uz pleca vai rokas uzlicis savu roku. Turklāt - nevis dažkārt, bet katrā tikšanās reizē. Man neviens nav ieteicis tā rīkoties, tas notiek automātiski. Ja mana misija ir palīdzēt, tad jāizmanto visi līdzekļi, lai atvieglotu ciešanas slimam, nelaimīgam, satrauktam cilvēkam. Iedotu savu enerģiju, radītu stabilitātes izjūtu, pārliecību, ka viss būs labi.

Vienmēr esmu mīlējis savus pacientus un domājis, kā viņiem varētu maksimāli labi palīdzēt. Tāpēc speru ne tikai pragmatiskus soļus, bet ieeju arī tādā dziļi emocionālā sfērā. Tas man ļāvis ārstēšanā sasniegt labus rezultātus, dažkārt - pat neiespējami labus. Par to, es domāju, lielā mērā jāpateicas šai enerģētiskajai pārvadei, kas ir bijusi starp mani un pacientu - tu nāc pie cilvēka, kuram izsīkusi enerģija, kura akumulators ir nosēdies, un uzlādē viņu.

Man vienmēr šķitis, ka jāpastāv harmonijai starp ārsta vizuālo tēlu un viņa iekšējo saturu. Taču dzīvē diemžēl esmu pārliecinājies, ka šī saskaņa lielākoties nepastāv, un tas mani pārsteidz. Gan kultūrā, gan zinātnē zinu daudzus cilvēkus, kuru ārējais veidols nav īpaši pievilcīgs, bet personība ir ļoti dziļa, pamatīga, interesanta, bagāta. Esmu ideālists, tāpēc gribu cerēt, ka būs arvien vairāk speciālistu, kuru vizuālais tēls un iekšējais saturs būs harmonijā.

Vai ārsta baltais halāts izraisa pacientā paļaušanos, drošības sajūtu? Dodoties uz teātri, veikalu, banku vai ārstniecības iestādi, mēs respektējam katrai šai vietai raksturīgo vidi, atribūtiku, krāsas un formas. Operā vēlamies redzēt kristāla lustras, smagos samta aizkarus, greznos skatītāju krēslus, savukārt ārstniecības iestādē - tīrību. Ir vienalga, vai slimnīcas sienas krāsotas baltā, zilā vai dzeltenā krāsā, jo galvenais ir, lai tās būtu tīras un uzkoptas. Tiesa, baltā ir tīrību simbolizējoša krāsa. Daudzus gadus esmu bijis profesora konsultanta statusā, un mans halāts ir bijis tikai balts.

Nekādā gadījumā pacientus nepieņemu, tērpies uzvalkā, bez baltā uzsvārča. Uz pacientu atstāj negatīvu iespaidu, ja viņš redz, kā dakteris pēdējā mirklī pirms pieņemšanas iesteidzas kabinetā, uz viena krēsla nomet mēteli, uz otra - platmali un portfeli, un, uzvalkā vai džemperī ģērbies, uzsāk pacienta apskati. Šāda rīcība rada steigas un paviršības atmosfēru. Ārsts, pirms pieņemšanas pagūstot pakarināt virsdrēbes skapī, uzvilkt balto vai citas krāsas halātu, sakārtojot darbam nepieciešamos instrumentus, iekšēji sakārtojas arī pats.

Katram ir sava gaume un nepieciešamība būt spilgtākam, izcelties ar dažādu palīglīdzekļu palīdzību, taču ārstam, pildot pienākumu, vajadzētu būt atturīgākam savā ārējā izskatā nekā citu profesiju pārstāvjiem. Pret auskariem ausīs un neuzkrītoši lakotiem nagiem ārstēm man iebildumu nav, taču, dodoties pie pacientiem, manuprāt, vajadzētu atturēties no kreļļu virtenēm, gredzeniem ar briljantiem, gariem, lakotiem nagiem. Tos var demonstrēt tajā vidē, kas ikvienam ir ārpus darba.

Foto: Inese Austruma