Līdzestība – vai Ahilleja papēdis?

Slimība uzvedas tāpat kā slimnieks

"Jāatzīst, ka cilvēki savā ārstēšanā iesaistās visai maz - pārsvarā gluži cilvēcīga slinkuma dēļ. Savukārt ārsti aizņemtības dēļ par maz pacientiem izskaidro, kādēļ viņš saslimis un kas jādara, lai ātrāk taptu vesels," saka Veselības centra 4 dermatoveneroloģe RITA GŪTMANE.

Cilvēkiem noteikti jāsaprot, ka ar izrakstītās tabletes izdzeršanu ir par maz, lai izveseļotos. Būtu daudz labāk, ja cilvēks slimību uztvertu kā ceļu. Kad esi saslimis, vajadzētu apsēsties un padomāt: kāpēc tā ir noticis? Ko esmu darījis nepareizi? Kas man jādara, lai būtu vesels?

Lai aktīvi iesaistītu pacientu viņa izveseļošanās gaitā, ārstam jāprot paskaidrot pacientam, ka tā ir VIŅA, nevis daktera slimība. Tieši tādēļ arī tieši VIŅAM jādara viss, lai atveseļotos. Esmu pieredzējusi, ka pacients mēnesi pēc ārsta apmeklējuma atnāk vēlreiz uz saka, ka nekas uz labo pusi nav mainījies. Jautājumu pa jautājumam mēģinu noskaidrot, vai pacients pildījis visus manus norādījumus. Nē, šo ziedi viņš tikai vienreiz uzsmērējis. Nē, manis aizliegtos ēdienus viņš nav pārtraucis lietot. Tad jautāju, ko tad viņš ir darījis? Kā!? Viņš atnācis pie ārsta! Taču ar to ir krietni par maz... Parasti saku, ka varu dot tikai padomus, bet pacientam jāizvēlas, ievērot tos vai nē.

Ir arī tā, ka pacients ārsta norādījumus uzreiz kritizē: to nedzeršu, to nedarīšu, tas man nepatīk... Šādos gadījumos nekad nestrīdos un arī kolēģiem gribu atgādināt: nevajag pazemoties, uzkliedzot pacientam vai pārmetot novēlotu vēršanos pie ārsta. Tā ir viņa slimība un viņa veselība. Tomēr mums ir ļoti daudz jārunā ar pacientu. Ar izrakstītu recepti un vispārīgiem norādījumiem nepietiek.

Gadās arī tā: runāju ar pacientu un jau intuitīvi jūtu, ka viņš domā nevis par izveseļošanos, bet gan par to, pie kura ārsta iet rīt vai parīt. Katrā ziņā pacienta iesaistīšanās savā ārstēšanā, pirmkārt, ir uzticama ārsta izvēle. Dakterim un pacientam jābūt uz viena viļņa. Neviena ziede un tablete nelīdzēs, ja pacients neticēs tās iedarbībai. Tāpat kā slimība sākas galvā, arī veseļošanās sākas turpat: domai ir milzīgs spēks!

Man ir sagatavoti apraksti slimībām, kuru dēļ pacienti pie manis vēršas visbiežāk: tur aprakstīti gan slimības iemesli, gan ārstēšana, gan profilakse. Domāju, ka rakstītu vārdu pacientam iegaumēt ir daudz vieglāk, turklāt ik pa laikam šajos materiālos var ieskatīties atkal un atkal. Esmu ievērojusi, ka ārsta norādījumus daudz precīzāk ievēro cilvēki pensijas vecumā, iespējams tādēļ, ka viņiem ir vairāk laika. Savdabīga attieksme pret ārstēšanos ir vīriešiem: daļa arvien uzvedas kā bērni un pat ārsta klātbūtnē sievai jautā, kādu ziedi viņa vīram toreiz smērējusi uz bojātās ādas... Savukārt tie, kuri ār­sta norādījumus ievēro, dara to ļoti precīzi. Bet patiesībā - cilvēki ir tik ļoti dažādi!

Ir vēl kāda likumsakarība: jo vairāk pacientam jāmaksā par ār­sta vizīti, jo cītīgāk viņš ievēro daktera norādījumus. Laikam darbojas sajūta: ja kaut kas nāk par velti, tad tam ir mazāka vērtība nekā tad, ja par to pašu maksā bargu naudu. Mūsdienās nereti pacientiem darba devēji apmaksā veselības apdrošināšanas polisi, kas ļauj daudzus veselības aprūpes pakalpojumus izmantot, par tiem nemaksājot no savas kabatas. Diemžēl tas nemudina pacientu pašu ar pilnu atbildību rūpēties par savu izveseļošanos.

Praksē esmu ievērojusi: parasti slimībai un pacientam ir vienādi raksturi. Tiem, kas ir spītīgi un dusmīgi, arī slimības uzvedas neganti. Savukārt cilvēkiem, kuri pret dzīvi izturas pozitīvāk un optimistiskāk, turklāt nekaitē paši sev ar dzīvesveidu, arī slimības gaita noris vieglāk.

Atbildību par pacienta veselību prasa tikai ārstam

"Ārsts nekad nedrīkst šķirot pacientus atkarībā no tā - ir vai nav prognozējama viņa līdzdalība ārstēšanā," saka Rīgas 1. slimnīcas Ķirurģijas nodaļas vadītājs GUNDARS FORSTMANIS.

Pacienta veiksmīga izveseļošanās lielā mērā ir atkarīga no diviem komponentiem: pašam pacientam ļoti jāvēlas izveseļoties un jāpiedalās ārstēšanā, savukārt ārstam jādara viss, kas viņa spēkos (un vēl mazliet), lai cilvēks būtu vesels. Tomēr jāatceras, ka arī tad, ja gan ārsts, gan pacients dara visu iespējamo slimības uzveikšanā, simtprocentīgi pozitīvs rezultāts ne vienmēr ir garantējams. Arī mūsdienās visā pasaulē ir patoloģijas, kas nepadodas ārstēšanai, lai kā arī pūlētos gan ārsts, gan pacients.

Pirmais pacienta līdzestības solis ir savlaicīga došanās pie ār­sta. Un te arī pirmā kļūda: cilvēki ļoti bieži pie ārsta griežas novēloti. Iespējams, sava daļa vainas jāuzņemas veselības aprūpes sistēmai: pie ārstiem ir rindas, lai nonāktu pie speciālista, vispirms jāiet pie ģimenes ārsta utt. Cilvēkus atbaida ilga gaidīšana, jo tas prasa laiku, kura nav. Tomēr tas nav vienīgais iemesls, kādēļ pacienti atliek došanos pie ārsta. Steiga, daudzie pienākumi, arī nolaidība un nenopietna attieksme pret veselību pacientiem liek domāt, ka gan jau sāpes vai veselības traucējumi pāries. Bet nepāriet, un cilvēks pie ārsta dodas vien tad, kad vairs nevar savu stāvokli izturēt. Es varētu atcerēties daudzus šādus gadījumus: piemēram, cilvēks, kuram vajadzīga trūces jeb brukas operācija, pie ārsta atnāk tikai tad, kad trūce jau ir iesprūdusi, nevis tad, kad vēderā izveidojies neliels bumbulītis.

Kad cilvēks jau ir izārstēts, parasti ārsta norādījumus un rekomendācijas precīzāk izpilda cilvēki ar augstāku izglītības un sociālās integrētības līmeni. Toties ir daļa pacientu ­- sociāli mazaizsargātie slimnieki -, kam nemaz nav iespēju norādījumus ievērot. Ja es bezpajumtniekam, kam ir kuņģa čūla, izrakstīšu zāles un stāstīšu par pareizu ēdienkarti, viņš visticamāk atbildēs, ka naudas zālēm viņam nav, un vienalga ēdīs to, ko atradīs, nevis to, kas jāēd. Kā rīkoties mediķiem? Nevaram mēs šādus pacientus pieņemt uz patstāvīgu dzīvi ķirurģijas nodaļā. Bieži vien viņi pat slepus aizbēg no slimnīcas, nemaz nesamaksājot, kur nu vēl saņemot rakstiskas rekomendācijas.

Lai pacients varētu iesaistīties savā ārstēšanā, viņam ārsts ļoti labi jāsaprot. Gadās arī tā: visas rekomendācijas ir uzrakstītas uz papīra lapas, ārsts cilvēkam izstāsta trīs un pat četras reizes, kas, kad un kā jādara: kura tabletīte jādzer no rīta pirms ēšanas, kura vakarā pēc ēšanas, pajautā, vai visu ir sapratis, un viņš atbild apstiprinoši, taču, kad pēc zināma laika pacients atgriežas, - izrādās, ka tomēr nav sapratis. Rekomendāciju izskaidrošana ārstiem ir liels darbs. Būtu jau labi, ja pacienti patiešām iedziļinātos ārsta norādījumos un uzreiz atklāti jautātu, kas nav skaidrs. Diemžēl cilvēki māj ar galvu, lai gan jau tajā brīdī zina, ka norādījumus nav īsti labi izpratuši.

Gadās arī tā, ka pacients pārspīlēti rūpējas par savu veselību un ir gatavs precīzi ievērot visus ārsta norādījumus, tikai... tikai ārstam nav īsti, ko norādīt, jo patiesībā šis cilvēks ir fiziski vesels un viņam, visticamāk, vajadzētu doties pie psihoterapeita. Šāds pacients daudz labprātāk pildītu virkni rekomendāciju, nevis dzirdētu, ka viņš nav slims.

Tomēr ārsts nekad nedrīkst šķirot pacientus atkarībā no tā, ir vai nav prognozējama viņa līdzdalība ārstēšanā. Nedrīkst pieiet pacientam un izvērtēt: šis ir perspektīvs, viņu es ārstēšu, bet šis nav perspektīvs, tādēļ neārstēšu. Mums ir jāpilda savs pienākums arī tad, ja alkoholiķis, kura aizkuņģa dziedzera iekaisuma ārstēšanā ir ieguldīts milzīgs darbs, jau nākamajā dienā pēc rekomendācijas nelietot grādīgos atkal atgriežas slimnīcā un viņa asinīs konstatē alkoholu. Lai cik tas izskatītos bezjēdzīgi, šis cilvēks ir jāsāk ārstēt no jauna. Mēs nedrīkstam rīkoties tā, kā dažkārt dara skolā: skolēns, kam ir cerība uzvarēt olimpiādē, saņem nedalītu skolotāja uzmanību, bet tas, kuram mācības nevedas tik labi, tiek nosēdināts pēdējā solā, lai varētu netraucēti spēlēt spēles mobilajā tālrunī un sačukstēties ar skolasbiedriem, nevis mācīties.

Man kā ārstam vaļsirdīgi jāatzīst, ka reizēm pat vieglāk ir ārstēt pacientus, kuri gan aktīvi neiesaistās savā ārstēšanā, toties neizsaka arī nekādas pretenzijas pret mani kā ārstu. Jā, es viņam skaidrā valodā pasaku, ko domāju par viņa rīcību - mediķu doto rekomendāciju nepildīšanu - un turpinu ārstēšanu. Grūtāk ir ārstēt pacientu ar biezu maku, kas arī neiesaistās savā ārstēšanā, toties viņam ir milzum daudz pretenziju un viņš ir gatavs meklēt savu taisnību, lai pierādītu, ka ārsts rīkojies nepareizi vai neprofesionāli. Neatceros gan nevienu gadījumu, kad, šķetinot sūdzības, man kādā instancē būtu jautāts, vai pacients izdarīja un ievēroja visu, ko es viņam teicu. Nē, atbildību prasa tikai no ārsta, bet aizsargā galvenokārt pacientus, nevis mediķus.

Pašārstēšanās nav līdzestība

"Jo pacientam labāka sadarbība ar savu ģimenes ārstu, jo viņš slimnīcā nonāk retāk," saka Balvu slimnīcas direktores vietniece ārstniecības jautājumos, infektoloģe NADEŽDA ALEKSEJEVA.

Ar prieku jāatzīst, ka pacienti, kuri regulāri apmeklē ģimenes ārstus un uzklausa viņu padomus, ar daudzām kaitēm spēj tikt galā bez ārstēšanās slimnīcā. Agrāk stacionārā nonāca, piemēram, daudz vairāk astmas slimnieku, bet tagad viņi iet pie ģimenes ārsta, lai saņemtu recepti zāļu iegādei ar atlaidēm, paši lieto dažādus inhalatorus, tādēļ slimnīcā ar smagām komplikācijām nonāk reti.

Bet gan laukos, gan pilsētā ir arī cita iedzīvotāju kategorija: tie, kam arvien pat nav sava ģimenes ārsta, kas dakteri meklē ļoti novēloti un tad, kad ir pavisam slikti, nonāk slimnīcā. Nereti pat pacientiem šķiet, ka viņi tomēr ir ļoti rūpējušies par savu veselību, jo gājuši uz aptieku, pirkuši zāles un tās dzēruši. Bet patiesībā jau tā nebūt nav pacienta līdzestība, drīzāk kaitniecība. Cilvēki nesaprot, ka pašārstēšanās nav nekāds varoņdarbs un rūpes par savu veselību.

Esmu ievērojusi, ka arī tie pacienti, kuri veselības problēmas ir krietni ielaiduši, izveseļoties grib ātri: jau pēc pirmās tabletes izdzeršanas gaida tūlītēju rezultātu un pat pārmet mediķiem viņu neprasmi. Tad arī rodas neticība zālēm: aha, šīs man nepalīdz, tādēļ jāmeklē citas... Ja cilvēks to dara ar ār­sta ziņu, kas patiešām spēj laikus pamanīt, ka šis medikaments neder, tādēļ jāpiemeklē cits - labi, bet, ja pacients zāles maina tā, kā pašam ienāk prātā, ārstam strādāt kļūst arvien grūtāk.

Ārstiem, dodot padomus pacientiem, noteikti sacītais jāuzraksta arī uz papīra lapas: jo tad tie tiek ievēroti daudz labāk. Turklāt pacientiem jāpaskaidro, cik ilgi jāārstējas, kad zāles iedarbojas utt. Zinu gadījumus, kad cilvēks, kam ir paaugstināts asinsspiediens, izdzer tableti un jau pēc dažām minūtēm ņem savu aparātiņu un izmēra spiedienu. Tas nav pazeminājies. Tātad jāizdzer vēl viena tablete. Vēl nekas nemainās. Izdzer vēl vienu. Bet izrādās, ka zāles iedarbojas pēc krietni ilgāka laika. Ārstam tas viss iespējami sīki jāizskaidro, citādi pacienta šķietamās rūpes pašam par sevi nodara vēl vairāk ļaunuma.

Pieredze liecina, ka daudz nepacietīgāki un nepaklausīgāki pacienti slimnīcā ir vīrieši: viņiem, piemēram, gribas uzpīpēt, un pārliecināt, ka to darīt nevajadzētu, ārstam ir ļoti grūti. Savukārt bērnu atveseļošanās ir atkarīga no mammas attieksmes: ja viņa ir satraukta, bērns to jūt un izveseļojas lēnāk.

Izveseļošanās procesā ir iesaistīti visi trīs: slimība, kas iet savu gaitu, ārsts, kas mēģina to regulēt, un pacients, kas grib būt vesels. Ārstam ir ļoti grūti, ja pacients apgalvo, ka vēlas nomirt... Taču ir gadījumi, kad mediķiem jau nolaižas rokas, bet pacients arvien ir optimisma pilns un slimība brīnumainā kārtā padodas.

Foto: Inese Austruma un Modris Teilāns