Kaut pieņemts uzskatīt, ka darbā emocijām nav vietas un ir jāsaglabā vēsa seja, izvairīties no tām nav iespējams — gribam vai ne. Kā valdīt pār savām emocijām, lai nenodarītu pāri kolēģiem un pacientiem?
Ja jūtam bailes — bēgam, ja dusmas — uzbrūkam
Emocijas ir dabiska reakcija uz iekšējiem un ārējiem kairinātājiem, ko uztveram kā stresu. Un šis stresa mehānisms ir ļoti sens. Cilvēks gadu tūkstošiem dzīvojis bīstamos, primitīvos apstākļos, kur ik dienu bija iespējams liels apdraudējums. Lai izdzīvotu bīstamā situācijā, vajadzēja ātri reaģēt — sastingt, bēgt vai uzbrukt apdraudētājam. Ja jūtam bailes, parasti bēgam, ja dusmas — uzbrūkam.
Kaut stresa situācijās šodien nav tieša fiziska apdraudējuma, emocijas izjūtam tādas pašas kā cilvēki senatnē, taču nepalīdzēs ne uzbrukums, ne bēgšana, ne sastingšana. Ārsts ļoti bieži pieredz situācijas, ko jebkurš novērtētu kā bīstamas. Pacienta izmisums un bailes no nezināmā. Saskaršanās ar nāvi, ar pacientu tuvinieku bēdām. Emocionālais spiediens no visām pusēm, izdegšanas sindroms pārslodzes dēļ... Tātad lauks stresa izpausmēm — plašs.
Turklāt uz vienu un to pašu situāciju katrs var reaģēt atšķirīgi. Viens kāda pacienta uzdotu jautājumu uztver kā pamudinājumu izklāstīt viedokli, cits to novērtē kā uzbrukumu vai kā kompetences apšaubīšanu. Ja jūtamies slikti, netiekam galā ar savām lietām, tad saskarē ar smagi slimu pacientu jūtamies bezpalīdzīgi. Jā, pārzinām pacientam diagnosticētās slimības fizisko pusi, taču nezinām, kā ar šādu cilvēku runāt, kā tikt galā ar viņa emocijām. Tādā gadījumā ārsts vai nu izvairās no sarunām ar pacientu, vai ir vienaldzīgs, vai arī uzbļauj, šādi izreaģējot savas dusmas. Daudzi tveras pie melnā humora, kas ir ļoti labs līdzeklis stresa situācijās.
Pret šo situāciju jāizturas nopietni. Psihologiem un psihoterapeitiem obligāta ir supervīzija — profesionāļu atbalsts, kas palīdz rast skaidrojumu sarežģītās situācijās, attur no izdegšanas.
Dusmās nav cita jēdzīgāka paņēmiena kā ieturēt pauzi
Kā novadīt dusmas? Vispirms jāmācās emocijas atpazīt (kāpēc ar mani tā notiek?), tad jāmācās tās vadīt, jo neviens kolēģis, neviens pacients vai viņa tuvinieks nevar likt man justies tā vai citādi.
Lai pārvarētu stresu, bailes vai dusmas, der virkne vienkāršu paņēmienu, piemēram, muskuļu atslābināšana. Ja muskuļi saspringti, cilvēks jūtas uzvilkts. Iestājoties fiziskam atslābumam, piedzīvojam arī emocionālu atslābumu.
Kā tas darāms? Zinot, kuras muskuļu grupas parasti ir saspringtas (vienam tā var būt skausta zona, otram — rokas), tās sasprindzina un atslābina. Var vairākas reizes pietupties un iztaisnoties. Veikt elpošanas vingrinājumus — dziļa ieelpa un par to ilgāka izelpa. Tā organisms visdabiskākajā veidā tiek galā ar stresa situāciju. Fizisko nodarbību laikā izdalās dabiskie atsāpinātāji, uzlabojas garastāvoklis, rodas stabilitāte.
Kad dusmas jau pārņēmušas, nav cita jēdzīgāka paņēmiena kā ieturēt pauzi. Un — jebkā! Aizejot pēc ūdens glāzes, noliekot dokumentu mapi uz galda vai pat izsakot vārdos: šobrīd esmu tik nikns, ka nevaru parunāt. Tas ir labāks risinājums nekā ļaušanās dusmām, kad iespējams sastrādāt nezin ko. Daba šādā situācijā mūs virza uz darīšanu, nevis domāšanu, taču, jo reālistiskāk un mierīgāk paraudzīsimies uz notiekošo, jo dusmu intensitāte būs vājāka.
Foto: no Marutas Freimanes albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada jūnija numurā
